Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Paraudu un turpinu dzīvot
Ja manā situācijā būtu nonācis cilvēks, kas nespēj uz situāciju paskatīties ar vēsu prātu un lamājas par katru nieku – viņam būtu ļoti grūti. Manī vienmēr ir bijis daudz miera un maz impulsivitātes. Tomēr ir brīži, kad viss šķiet galīgi slikti. Šad tad sev ļauju pasapņot: kāda varētu būt mana dzīve un ko es darītu, ja nebūtu ratiņkrēslā? Bet cik tad ilgi šādā sapņainā stāvoklī pavadīsi, un kur mani tas aiznesīs? Neko labu man tas nedos. Pasēžu, padomāju. Kad uznāk baigais drūmums – paraudu, pieņemu realitāti un domāju, kā grozīties ar to, kas ir iespējams.
Mana dzīves filozofija atbilst Dalailamas domai: «Ja kāda problēma ir atrisināma un vari kaut ko darīt, lai to izdarītu, – nav jēgas uztraukties. Savukārt ja problēma nav atrisināma, tad arī nav jēgas uztraukties.» Visu, kas notiek, cenšos uztvert viegli. Ja kaut ko varu darīt lietas labā, neiespringstu un nestresoju, bet palēnām cenšos izkulties. Ja neko nevaru darīt – kāpēc man nenormāli pārdzīvot, ja tāpat neko nevaru mainīt.
Tētis bija radošs, bet dzēra
No agras bērnības man par tēti ir divējādas atmiņas. Viņš bija ļoti radošs, izdomāja foršas lietas, ko varam kopā darīt. Mamma strādāja mākslas skolā, no darba nāca septiņos, astoņos, mēs ar tēti viņu gaidījām mājās. Atceros, kā no lielajiem Lego klučiem uzcēlām torni līdz pat griestiem tieši pie durvīm – mamma nāk iekšā, un tas sabrūk.
Manā vārdadienā pa visu istabu no sienas līdz sienai krustām šķērsām savilkām krāsainu dziju un virs pavedieniem salikām klucīšus. Kāda mums, bērniem, bija izklaide līst pēc saldumiem cauri diegiem kā lāzera stariem filmās par zagļiem! Vēl mēs kopā skatījāmies F1, tad no papīra salocījām laiviņas, izkrāsojām savu favorītkomandu krāsās un gājām uz upīti Ulbrokā. Laidām ūdenī, aizskrējām līdz siltumvadam, kas gāja pāri upītei, uzrausāmies uz tā un skatījāmies, kura komanda uzvarēs.
Diemžēl reizēm mans tētis mēdza par daudz iedzert. Atceros, kā reizēm pēc bērnudārza paliku pie vecvecākiem, mamma atnāca man pakaļ, mēs gājām mājās un runājām, cik būtu labi, ja tētis šodien nebūtu piedzēries.
Man ir 13 gadu jaunāks brālis.
Esmu salīdzinājis: bērnībā ar mani tētis bija tik foršs, bet ar brāli jau daudz mazāk bija spējīgs izdomāt ko interesantu – alkohols izrādījās stiprāks par radošajām idejām.
Tas, kas notika ar tēti, ietekmēja visus apkārtējos. Bija žēl mammas, jo redzēju, cik ļoti tas viņai sāp, kā viņa netiek galā. Ik pa laikam mamma gribēja šķirties. Parasti šādas domas bija tad, kad tētis jau mēnesi bija bez darba. Domājām: ja liksim tētim izvākties, viņam būs jādzīvo uz ielas, bet mēs esam ģimene, mēs nevaram viņu tā vienkārši pārmest pār bortu!
Atšujies no manis!
Bērnībā tēta dzeršana saistījās tikai ar to, ka tādos brīžos viņš negribēja ar mani spēlēties. Es augu lielāks un arī tēta alkohola problēma. Viņš strādāja celtniecībā. Kad darbs bija, viss bija okey. Kad darba nebija… Man tas viss sāka apnikt. Tīņa vecumā savu attieksmi paudu ļoti tieši. Kad tētis iedzēris gribēja runāt, teicu: atšujies no manis!
Mēs atsvešinājāmies tik ļoti, ka vairs negribēju ar tēti kaut ko darīt vai vispār būt līdzās. Pat izvairījos kopā braukt ciemos, jo baidījos – ja nu viņš tur sāk dumji uzvesties? Man bija uztraukums un kauns. Šad tad mēģināju ar tēti kaut ko runāt, bet pavisam maz. Kad galīgi sakrājās dusmas, pacēlu balsi. Teicu: cik var! Apstājies! Viss – pietiek! Man šķita, ka viņš uz brīdi ieklausījās. Tētis vairākkārt mēģināja ārstēties, bet…
Vajadzēja parunāties
.jpg)
Kad pēc neveiksmīgā kritiena bija skaidrs, ka nestaigāšu, tētis nāca manā istabā runāt, bet manī bija izveidojusies tāda kā pretestība. Viņš mēģināja runāt par notikumiem sportā, mudināja mani mācīties, domāt, kā es varētu pelnīt ar datoru. Tagad domāju: tētim arī bija grūti – viņš gribēja atjaunot ar mani attiecības, bet nekas nesanāca. Biju vēss, noslēgts, neiedziļinājos tajā, ko viņš man saka. Dusmas bija palikušas.
Kad aizgāju no vecāku mājām un sāku dzīvot kopā ar draudzeni Aneti, tētis ļoti bieži zvanīja, prasīja, kā man iet, attiecības varbūt nedaudz sāka uzlaboties. Tad viņš saslima un nomira. Viss notika tik strauji, ka mēs tā arī nepaspējām izrunāties. Man tas bija un joprojām ir smagi. Es ik pa laikam savās domās ar tēti sarunājos.
Tagad, kad tētis ir aizsaulē, uz pagātni skatos citādi. No vienas puses, saprotu: nebiju vainīgs, ka tētis dzēra, bet vienlaikus nožēloju, ka lietas labā darīju tik maz. Ja būtu vairāk pievērsies tēta problēmai, varbūt būtu palīdzējis, varbūt viņš mani būtu uztvēris citādi. Man vajadzēja ar viņu ik pa laikam mierīgi parunāties.
Bija vakari, kad viņš viens sēdēja pie televizora un dzēra aliņus. Varbūt man vajadzēja apsēsties blakus, parunāties, izdzert kopā pa aliņam un teikt: viss – tagad ejam gulēt? Varbūt arī viņš būtu apstājies? Varbūt mans emocionālais atbalsts būtu palīdzējis, bet es vispār neiesaistījos. Biju dusmīgs.
Mammai saku: viss ir labi
Kad tētim bija problēmas un mamma izmisumā raudāja, arī es iegāju istabā un raudāju par to, cik viņai ir sāpīgi. Tad, kad uzreiz pēc traumas biju pilnībā nevarīgs, emocionāli vissmagāk bija redzēt, cik grūti ir mammai. Tolaik centos smaidīt un pietēlot, ka man ir labāk, nekā jūtos. Turpinu tā darīt arī tagad. Ja mani kaut kas nomāc – ne vienmēr to pasaku, jo gribu viņu pasaudzēt. Kā jau visas mammas, arī manējā mēdz par daudz satraukties.
Tēta pieredze manī ir radījusi negatīvismu pret alkoholu. Šad tad varu iedzert kā citi jaunieši, bet nākamās dienas rītā vai dienā – nekad: ballīte ir beigusies, padzeršu ūdeni, bet nekādus aliņus.
Apnīk prasīt palīdzību
Ar draudzeni dzīvojam patstāvīgi, man jādomā, kā nopelnīt. Pilnas slodzes darbs ofisā man neder – ilgāk par četrām stundām viens būt nevaru, strādāju attālināti, turklāt divos darbos: motokrosa un BMX preču internetveikalā un farmācijas uzņēmumā Roche, uz ofisu aizbraucu reizi nedēļā.
Tiem, kam trauma atņem tikai kājas, dzīve ir daudz vienkāršāka. Ja man strādātu muskuļi rokām un ķermeņa augšdaļai, es varētu pats no rīta apģērbties, iesēsties ratiņkrēslā, pārceltu sevi mašīnā un pats atbrauktu mājās. Es to izdarīt nevaru. Ir brīži, kad apnīk prasīt palīdzību, – lai mani kaut kur aizved, kaut ko izdara manā vietā.
Agrāk nejutu to kā problēmu, bet ar gadiem nemitīga palīdzības prasīšana kļūst arvien nomācošāka.
Apzinos, ka manus tuvos cilvēkus un draugus mani lūgumi neapgrūtina, tomēr, cik vien varu, cenšos iespējami daudz izdarīt un nokārtot pats. Bet visu izdarīt es nevaru, un man nekas cits neatliek kā atkal prasīt palīgā.
Kad paliku ratiņkrēslā, sākumā visā palīdzēja mamma. Brīžiem jutos neērti: liels puisis, bet nācās pieņemt mammas atbalstu, jo citādi nevarēju. Tagad palīdz Anete, bet gribētos, lai arī viņai tas nav jādara. Esmu apņēmies palielināt savu ienākumu līmeni, lai varētu apmaksāt asistentu – cilvēku, kam palīdzēšana manām ikdienas vajadzībām būtu nevis tikai sirds, bet labi atalgots darbs. Anete aizietu uz darbu, bet dušā ieiet man palīdzētu asistents, nevis viņa. Tā es būtu un justos daudz patstāvīgāks – pavisam cita lieta!
Neloloju veltas cerības
Joprojām tiekos ar saviem Ulbrokas bērnības draugiem, ar viņiem man ir vistuvākais kontakts. Savulaik mana aizraušanās bija arī snovbords. Šoziem Žagarkalnā bija speciāls palidzesim.lv projekts – nobraucieni ar slēpju ragavām tiem, kas nevar snovot paši. Draugi brauca ar snoviem, es – ar slēpju ragavām.
Instagramā sekoju kādam puisim no Amerikas – arī viņš ir ratiņkrēslā, bet ar šādām ragavām taisa tādus trikus! Pat atmugurisko salto! Ja neveiksmīgais kritiens ar BMX pirms astoņiem gadiem būtu pažēlojis manu ķermeņa augšdaļu – ja nebūtu skartas rokas un strādātu vēderprese – braukt no kalna ar šīm ragavām būtu baigais kaifs, bet tagad man tās no aizmugures pieturēja, lai es neapgāztos. Bet tik un tā bija riktīgi forši! Nākamziem turpināšu un ceru nonākt līdz tam, ka nobraukšu no kalna patstāvīgi – galīgi nebūtu nekas traks, ja es arī nokristu.
Ik pa laikam dzirdu par medicīniskajiem atklājumiem, kas nākotnē varētu manu stāvokli uzlabot, bet nekā reāla un pieejama vēl nav. Nelieku veltas cerības, ka kādreiz būšu tāds, kā biju, – ka varēšu skriet un lēkt. Bet kaut kas uz labo pusi mainīsies noteikti – lai arī jāgaida kaut 10 gadu.
