Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2013.gadā Nr.4
Ēkas pirmajā stāvā saimnieko īrnieki, kas šo īpatno iestādi lepni nosaukuši Dreems. Vispār – piestāv: ierauj mēriņu, skaties spoguļos un sapņo par skaistāku dzīvi.
Mēs sēžam ēkas jumta istabā, Gunta midzenī. Tajā nokļūst pa dīvainām vītņu kāpnēm, kur katrai kājai savs pakāpiens. Ja kļūdīsies, tūliņ būsi lejā uz deguna.
Guntis ir lielisks stāstnieks, ar komiķa talantu. Viņa stāsti ir mazi videoklipi ar dialogiem un uzrunu sev pašam – Gunča. Jums būtu jāredz Gunta acis, kad viņš stāsta par saviem tetovējumiem. Apbrīnojami jauneklīgs. Mazliet arī narciss, to nevar noliegt. Un arīdzan vienpatis. Dažas dienas vēlāk viņš man īsziņā koķeti uzrakstīs: «Vispār esmu ļoti kautrīgs un paklausīgs.» Midzenī viss sakārtots, stūrī – mākslīgā palma. Vīrieša pasaule, ala, kur paslēpties, lai pārdomātu lietas. Guntis vāra kafiju un līdzās manai tasei noliek šokolādes konfekti.
– Kad astoņdesmito vidū sāku būvēties, te bija klajums ar krūmāju. Sacēla daudzdzīvokļu mājas, un bija pašā laikā – veikalam un kafejnīcā labs noiets, cilvēki ēda šašliku un dzēra alkoholu.
– Tu te arī dzīvo?
– Te ir mana bāze. Te varu pagulēt, kad sešos no rīta atbraucu no spēlēšanas, bet desmitos ir kāda tikšanās. Mans dzīvesveids ir tāds… Varu te sēdēt līdz rītam, darboties ar mūziku. Jo mājās Vecmīlgrāvī man nav nekā – ne ģitāras, ne aparatūras, ne datora. Mājas ir pilnīgs atslābums. Ne es tur trinkšķinu ģitāru, ne ļaujos situācijām, kad galvā ienāktu melodija un man tā būtu jāpieraksta. Mājās ir cita pasaule.
– Ar akvāriju un mierīgu zivtiņu vērošanu. Joprojām?
– Jā, man patīk akvārija nemitīgā kustība. Kādu laiku aizrāvos arī ar piraijām, tagad ir ciklīdijas, krāsainas un arī plēsīgas. Pieradinātas tā, ka barību ieberu vienreiz dienā, kad pamostos.
– Sāksim no sākuma. Tava mamma ir no Saldus, tētis no Vaiņodes. Kurzemnieki.
– Vecāki apprecējās Kuldīgā, tur es arī piedzimu. Pēc tam dzīvoju Liepājā. Man ir divus gadus jaunāks brālis, tagad viņam ir viesnīcu bizness. Nekomunicējam pārāk bieži, bet tiekamies, kad viņa firmai kāds pasākums, uzspēlējam viņiem.
– Kas tevī bija tāds, kāpēc tevi, pavisam jaunu puišeli, paņēma slavenais Credo?
– Kad grupai bija jābrauc tūrē uz Baikāla–Amūras maģistrāli, saslima dziedātājs un ritma ģitārists. Puiši piedāvāja aizbraukt viņa vietā. Mācījos mūzikas skolā, kopš sešpadsmit gadu vecuma spēlēju apkārtējo miestu kultūras namu ballītēs Durbē, Priekulē, Grobiņā… Skolas direktors Vikmanis atļāva, tikai bija normāli jāmācās, un es varēju visu savienot. Vispār es biju ļoti noslogots jauns cilvēks. Ar panākumiem nodarbojos ar brīvo cīņu, labi gāja arī volejbolā, biju skolas izlasē. Nekad neesmu smēķējis. Citi džeki dzēra aliņus, man labāk garšoja limonāde. Citi, jūrmalā sauļojoties, smiltīs raka aukstus aliņus, es – savas limonādes. Neesmu sev ne koļījis, ne ēdis ripas. Mani tas nevilināja. Labam fīlingam labāk iedzēru konjaku, šņabīti…
– Meitenēm laika pietika?
– Man taču bija treniņi, mūzikas skola, spēlēšana ansambļos. Un kā dziesmā: nu a ģevuški? A ģevuški – potom.
– Deviņdesmito gadu beigās esot bijusi skandaloza Credo šķelšanās.
– Pēc neveiksmīgas koncerttūres. Turklāt bijām izmētāti starp Rīgu un Liepāju, izbraukāt kļuva grūti. Atbrauca buņģieris, un mēs uztaisījām grupu tepat Rīgā.
– Kāpēc tu kā Credo dalībnieks nepiedalījies Raimonda Paula koncertā ar Liepājas simfonisko orķestri? Daudzi domāja, ka tevi taupa saldajam ēdienam, ka tūliņ, tūliņ iznāksi uz skatuves un dziedāsi. Bet tu tā arī neparādījies. Nu, protams, Credo bez Veita skan jocīgi.
– Mani neuzaicināja. Sākumā gan teica, ka es un Armands Alksnis būsim pieaicinātie viesi, bet pēc tam mani tomēr nepasauca. Iemeslu nepateica. Es jau pats arī negāju uzbāzties, bet tā jocīgi bija. Paula dzimšanas dienā, kad ar Lintiņu aizbraucām viņu apsveikt, es par to iejautājos. Pauls atbildēja: «Es tavējiem paprasīju, kur ta Veits, tas zvejnieka dēls, kur viņš i… Atbildes nebija. Un otrreiz, tu jau zini, es vairs neprasu.»
– Iznāk, ka Credo puiši tevi negribēja?
– Jā. Šis pasākums tad nu bija riktīgs punkts. Dzirdēju runas – ja koncertā būšu es, tad nebūs tas un tas. Daudzi uzskata, ka dažu labu solistu esmu traucējis jau ar savu ienākšanu grupā. Daudzus esmu atbīdījis malā, nogrūdis, sazini, kā. Dabiski – es taču biju priekšplānā. Šāda nepatika vilkās daudzus gadus. Bet nekas. Credo vārdu tālāk var nest tie, kas kaut ko dara, nevis divus mēnešus pagatavojas Paula koncertam, nospēlē to un pazūd. Man ir pašam savs Credo, pastāvīgi uzstājamies. Konkurences apstākļi izšķirs, kurus cilvēki vēlēsies dzirdēt.
– Un kā tu trenē savu balsi?
– Es netrenēju! Nekad pirms koncertiem neiedziedos. Un neviens nav sūdzējies. Studijā man nekad nav teikts, ka vajadzētu patrenēties notis. Par to, ka vienmēr varu nodziedāt labi, esmu pārliecināts. Tāpēc kritiski skatos uz cilvēkiem, kas dzied intonatīvi netīri. Ja kāp uz skatuves, tavai balsij jāskan tīri, un mani neinteresē, ar kādiem līdzekļiem to panāc – vai tu dzer olas, konjaku vai iedziedies… Negribas to brīdi, kad balss sāks drebēt. Kad mēģināšu ņemt rokā ģitāru, bet man teiks, davai, Gunča, šoreiz ne, labāk uzēdam… (Smejas.)
– Kāpēc tu vispār pameti Liepāju?
– Iestājos konservatorijā, studēju masu pasākumu režiju. Ar to arī sākās mans Rīgas posms. Man patika organizēt visādas muļķības, spēlēt teātri, taisīt grupai klipus. Bet nekad neesmu gribējis būt aktieris, arī Plūdoņus un Raiņus iestudēt mani nevilka. Labāk noorganizēt pasākumu Mēs Liepājai vai baigāko šovu uz ūdens.
– Tad kāpēc pēkšņi izvēlējies kafejnīcu biznesu un uzcirti šādu krodziņu?
– Naudu vajadzēja. Atnācu uz Rīgu un uzreiz palēnām sāku būvēties. Tētis no Pāvilostas veda materiālus, visādus baļķus. Lēnām, lēnām uzslējās šāds krogs. Tas bija laiks, kad, lai tirgotos, nevajadzēja kases aparātu. Dzinu lielo fūri uz Moldāviju, iepirkām konjaku Baltais stārķis un Aligote, moldāvu skābulīti. Mums līdzi bija soma ar desmit tūkstošiem rubļu. Latvijā kastes izmētājām pa dzīvokļiem un pamazām likām veikalā tirgot. Tas bija atļauts, un ārprāts, kā varēja uzvārīties.
– Tavā krogā taču bija arī boksa rings.
– Bandītu laikos organizēju neformālās cīņas, jā. Varēja piedalīties jebkurš. Bija varianti, kad džeks ar meitenēm sēž pie galdiņa, iedzer un jūtas baigais varonis, visus apsitīšot. Viņam piedāvā sisties par naudu – ja vinnēsi, dabūsi simtnieku; ja zaudēsi, samaksāsi piecdesmit tam, kurš ar tevi cīnīsies.
Piezvanu kādam no saviem bokseriem, tas atnāk, un kauslis redz, ka būs pa nopietnam.
Meitenēm jau izlielījies, nu pa kluso cenšas visu maigi nokārtot. Toreiz biju Latvijas Kikboksinga asociācijā, mani draugi bija Latvijas izlases treneris, viceprezidents. Kādu laiku biju pat komercdirektors, jo biju viens no retajiem, kas mācēja latviešu valodu. Ar saviem draugiem tiku arī visās speciestādēs. Nejaušības pēc esmu bijis piesprādzēts rokudzelžos Aspazijas bulvāra milicijas nodaļas koridoros. Kāds paziņojis, ka mēs nodarbojoties ar reketu, kādam uzspridzināts veikals, un to piesēja mūsu kompānijai. Visus arestēja. Manus draugus dēvēja par bandītiem, reketieriem, taču bija labi pazīstami sportisti. Viņu vidū arī puiši, kas uzņēmās nosargāt kādam biznesu, lai īstie bandīti neatbrauc un visu nesadauza. Mans bizness bija drošībā, visi zināja, ar ko esmu kopā, tāpēc neviens no malas nenāca mani reketēt.
– Pamatīgā zelta ķēde ap tavu kaklu – vēl no tiem laikiem?
– Tieši tā. Tolaik visi staigāja milzu krustiem kaklā, un paziņas smējās, ka es kā tāds pediņš smalku ķēdīti ap kaklu – lai paņemot taču normālu ķēdi! Netālu no Kikboksinga asociācijas biroja bija antikvariāts. Paziņa zvana, ka tur esot pārākā ķēde par labu naudu. Tā nu visus šos gadus tā spīd man kaklā.
– Joprojām ar nodarbojies cīņas sportu?
– Kādu pusgadu neesmu bijis uz treniņiem. Jo atdzīvojās reiz saspertā ceļgala vaina un ārsts ieteica sevi mazliet pasaudzēt. Visādas vainas man bijušas bez sava gala, ieskaitot izsistu muguras skriemeli.
– Kad tu biji laimīgāks – toreiz, Credo un tava biznesa ziedu laikos, vai tagad?
– Laimīgs esmu vienmēr. Mazliet nelaimīgs biju vien krodziņa laikos, kad atnāca ieņēmumu dienesta pārbaude vai policija un skatījās, vai kārtībā akcīzes markas. Dažreiz uzlika sodu. Nelīdzēja, ka esmu Guntis Veits no vecā labā Credo. Kad biju samaksājis sodu, tad palūdza, lai uzspēlēju. (Smejas.)
– Daudzi tev sakot, ka izskaties jaunāks par saviem gadiem. Patīkami to dzirdēt, vai ne?
Ha, man ir piecdesmit astoņi gadi, un Koru karos arī prasa – Gunča, tev tiešām nav bijusi plastiskā?
Interneta komentāros raksta, ka man tādas bijušas veselas desmit. Nē! Nav. Varu arī mierīgi iziet uz skatuves līdz pusei pliks. Man nav jākaunas par savu augumu. Visu varu rādīt. Mans dzīvesveids tagad ir tāds – ne es dzeru, ne smēķēju. Tiesa, es gribētu biezākus matus… No laika gala mans tēls bijis sakopts. Tāds biju Credo pirmsākumos, un tādam man jāpaliek. Redz, man ir īpaša cepurīte, ko pirku Austrumos… (Noceļ no pakaramā un uzliek galvā.) Saplēsta, ar caurumiem. Lieku galvā, kad ir baigais karstums, lai sviedri netek pa ģitārām. Un pie maniem džinsiem labi piestāv. Pērku visādus krekliņus. Varbūt esmu aizkavējies domāšanā, varbūt man sen vajadzēja staigāt tikai uzvalkos un kreklos ar svītriņām. Kas mani tādu kādreiz ierauga, uzreiz saka – fiksi velc nost. Jo es tādu apģērbu nemaz neprotu valkāt. Anglijā nopirku baigi foršo Boss, bet uzvelku un tūliņ arī saprotu, jā, ir stilīga, bet ne manai personai. Man ir tikai viena sen pirkta žakete, ko valkāju, kad jāierodas prezentācijās – piecas reizes jau izgājusi no modes un atkal atgriezusies. Galvenais – joprojām tajā tieku iekšā.
– Tumšais iedegums tev no solārija?
– Nē taču, īsts. Biju Maldīvu salās, un prese rakstīja: kuram labāks iedegums – man vai Reinikam, kurš bijis Dominikā. Secināja, ka «Guntis tomēr iededzis vairāk». (Smejas.) Bet vasarā katrā brīvā brīdī esmu ezerā, tur tad arī tā saule pieķer.
– Izrādās, esi nevaldāms makšķernieks.
– O, jā. Kopš astoņu gadu vecuma, kad braucu ciemos pie mammas māsām laukos. Tur bija karpu dīķis, ar brālēniem gājām tās makšķerēt. Saķērām karūsiņas, sacepām kraukšķīgas… Vēlāk man iepatikās spiningošana. Parādījās draugs, kas ar to nodarbojās nopietni – metāla vizuļu vietā mētāja krāsainas koka zivis, tagad arī man ir tikai tādas. Re, vakar nopirku. Desmit latu viena tāda zivtiņa. (Pielec kājās un no sienas skapja izņem makšķernieka kasti, negausīgi pievāktu ar dažādu izmēru krāsainajām koka zivīm, pedantiski sarindotām pēc izmēriem. Sajūsminos, cik Guntis ar šo kolekciju pārņemts.) Šī kaste man vienmēr līdzi laivā. Un makšķerēju tikai aktīvi, mētājot spiningu. Visu laiku esmu kājās laivā, balansēju, lai neapgāžos, visas desmit stundas. Arī tas man palīdz sevi uzturēt labā formā. Četri metieni minūtē, paskaiti, cik tas sanāk desmit stundās.
– Vai tu makšķerē arī kopā ar dēlu?
– Nē. Vistrakākais – paņemt laivā līdzi tādu, kam tā lieta vienaldzīga. Paiet divas stundas, un viņš jau prasa – mājās brauksim? Bet cope tikai sākas. Arī draugi prasās līdzi, bet es viņiem saku: tu varēsi nosēdēt desmit stundas mierā? Kāpēc tik ilgi? Tā vajag! 28. aprīlī ir Koru karu noslēgums, tā ir svētdiena, un man jau zināms, ka trešdien, 1. maijā, ir Liepājas ezera līdaku sezonas atklāšana. Ezers būs piebērts ar laivām, met spiningu un gandrīz kādam pa galvu trāpi… Savam toijotas džipiņam piekabināšu laivu un arī laidīšos turp. Nebraukšu malā kādas trīs dienas. – Un ko tu dari ar zivīm, ko noķer?
– Laižu atkal vaļā. Man vajadzīgs kaifs, ka pieķeras, ka es velku, mokos ar viņu, ka viņa noraujas…
– Nemaz nepaņem zivi, ko mājās uzcept un gardu muti apēst?
– Apēdu arī, pašas pirmās, ko sezonā noķeru. Pēc tam no ezera zvanu draugiem un prasu – gribēsiet zivi, ir līdakas, ja ne, laižu vaļā. Kurš gan negribēs svaigi ķertu līdaku! Un vasarā man ir pat kaifs to zivi notīrīt, turpat ūdenī nomazgāt. Garšīgi, kad tā feini uzcep… Neesmu līdaku ēdis kopš oktobra.
– Laiks parunāt par sievietēm tavā dzīvē. Kad saprati, ka patīc meitenēm?
– Kolīdz uzkāpu uz skatuves. Pirmoreiz iemīlējos septiņpadsmit gadu vecumā, bet muzicēšana man bija galvenais.
– Neatbildētas mīlestības esi piedzīvojis? Kad meitene saka – oi, nē, mums tomēr nav pa ceļam, tu esi mūziķis, tev tāda nenopietna dzīve…
– Sākuma jau viss ir lieliski. Pēc tam gan. Bet neesmu īpaši par to skumis, nav bijis tā – meitenes nav un tagad viss apstājas, ko nu tagad darīšu. Man nebija laika, un meitenes to saprata. Nekad neesam šķīrušies ar dusmām, scēnām.
– Un tad tu iemīlējies tā, ka šo meiteni vēlējies apprecēt?
– Nezinu, vai iemīlēju tik ļoti. Bija tikko astoņpadsmit. Tas bija tusiņš, un viena no mūsu kompānijas meitenēm man ļoti patika, Selga. Divus gadus bijām draudzējušies, kad viņa kļuva mana sieva. Kad pieteicās dēls, 1981. gadā, jau bijām precēti. Bet jau toreiz es bieži nebiju mājās, daudz braukāju ar Credo.
– Teici, ka jūsu laulību izjauca mūziķa dzīve.
– It kā biju Selgas vīrs, bet fiziski nebiju viņai klāt. Credo bija mēnešiem ilgi izbraucieni pa Lietuvu, Krieviju. Ar sievu attālinājāmies, tas notika ļoti lēnām. Izšķīros krietni pēc tam, kad jau bijām šķīrušies emocionāli. Mūsu puika tad jau bija pusaudzis. Gadiem ejot, ar dēlu esam sākuši saprasties aizvien vairāk. Pabeidza Universitāti franču valodas specialitātē, pastrādāja Briselē, Eiroparlamenta Latvijas delegācijas sastāvā, nu jau ir atpakaļ Liepājā. Meklē sevi un ir visai noslēgts. Par savu privāto dzīvi man nestāsta, tāds pats kā es. Un es pat šādus jautājumus viņam arī neuzdodu. Zinu, ka atbildes nebūs, nu tad kāpēc jautāt? Kad mana mamma reizēm ieprasās – klausies, kas viņam tur ar to foršo meiteni –, es atbildu: neko viņam neprasīšu; ko vajadzēs, viņš pateiks pats.
– Pēc tam vairs tā arī precējies neesi bijis? Tikai draudzeņu plejāde?
– Var jau to saukt par plejādi, bet nu… Nedomāju, ka būtu pats lielākais brunču mednieks. Esmu lasījis, par mani raksta, ka es katrā ballē aizbraucu ar citu… Nu, tas ir pārspīlēti. Es par to pasmaidu.
– Cik ilgas bijušas tavas skaistākās attiecības?
– Ilgi. Astoņus gadus.
– Tagad dzīvo ar kādu kopā?
– Nē. Man draugi prasa, kā es tā varu – dzīvot viens. Bet viens jau neesmu nekad, daudz taču esmu cilvēkos.
– Vai esi brīvs vīrietis?
– Par to negribu runāt. Uzskatīsim, ka gribu saglabāt intrigu…
– Aha, esi atvērts piedāvājumiem? Tavs imidžs ziedu laikos tieši tāds arī esot bijis: attiecībām atvērts puisis uz skatuves, kuras priekšā drūzmējas entās draudzenes. Visas skaistas. Pēc koncerta savā mašīnā tu allaž kādu aizved sev līdzi.
– Bet es nekad ar to nedižojos. Tāpēc arī negribu par viņām runāt. Savas draudzenes vienkārši neafišēju. Viņām arī to nevajag – izrādīties, ka ir mana draudzene. Jo dzīvē var notikt visādi pagriezieni, viņa var justies neveikli. Uzskatu, ka viņai tas nevar būt īpaši ērti. Pēc tam citi teiks: redz, viņš stāstīja par tevi to un to, bet, redz, tagad viņam ir tā un tā… Kam tas vajadzīgs? Zini, ja es intervētu tevi, bet tu negribētu atbildēt par vīriešiem, es uzrakstītu tā: viņa sāka smaidīt un neko neatbildēja. Tas, kurš lasīs, var saprast, ko grib.
Un, ja es pateikšu, man nav attiecību, tad cilvēki teiks – aizdomīgi, laikam zilais. (Smaida.) Labāk klusēt vispār. Man nav nekas pret gejiem, un šie cilvēki zina, ka viņiem esmu garām. Žurnālisti man ir prasījuši – kā es skatos uz vīriešiem. Nu, nekā. Bet varbūt esot forši ar vīrieti. Varbūt, bet ir taču tik daudz sieviešu…
Vēl pa Liepāju ņēmos, kad kāda meitene no pedagoģiskā institūta, ar kuru man reiz bija attiecības, stāstīja: bijusi kādā kompānijā, kur televizorā rādījuši mani. Viena teikusi, ka patīku, cita – ka nepatīk. Bet trešā pārtraukusi visas – ko jūs te cepaties, viņš taču ir zils. Lielā zinātāja bijusi vēstures skolotāja, rūdīta vecmeita. Dusmīga, visu laiku neapmierināta. Prasīju meitenei – vai viņa varēja būt mans tips, seksīga, tāda, kuru es būtu varējis iekārot? Noteikti ne. Tad jau kādā pasākumā laikam būšu viņai uzsitis dusmas, jo skatījies garām.
– Tu esi viegli pavedināms?
– Speciāli pavērtu blūzīti un uz augšu speciāli sarautus svārkus es uzreiz atkožu. Tas uz mani īpaši neiedarbojas. Ja nejauši gadīsies, ka ieraudzīšu viņas zeķes augšmalu, tas uz mani, visticamāk, nostrādās. Bet, ja viņa stiepjas uz augšējo plauktu un pār plecu lūr, vai es to viņas atsegto mežģīni redzu, nu tad…
Un mani nevilina krietni jaunākas sieviete, absolūti ne. Nekad neesmu vēlējies satikties ar divreiz jaunākām. Nesen biju dzimšanas dienā ar pazīstamu dakteri. Mēs iedzērām, un es viņam saku, man nav tā, ka šajā vecumā gribētos divdesmitgadīgu meiteni…
– Tu gribēji zināt, vai tas ir normāli?
– Nuja. Tas esot ļoti labi, dakteris atbildēja. Ja tā nebūtu, tad vajadzētu domāt. Ja mani piecdesmit astoņos gados saista vien desmit gadu jaunākas, tas esot pat ļoti normāli. Iepazīstoties nekad neprasu sievietei, cik viņai gadu. Sieviete taču var perfekti izskatīties arī piecdesmit gados un vairāk, man vienalga, kā tas ir panākts, ar trenažieru zāli vai ķirurģiju.
– Teici, ka sieviešu dēļ esi darījis tik daudz pārgalvību, ka par to varētu uzrakstīt grāmatu.
– Bijušas visādas nejaušas lietiņas. Tiesa, beidzamajos gados esmu mazliet aprimis. Manuprāt, agrāk arī sievietes bija trakākas, tagad kļuvušas prātīgākas. Viņas vairs tā īpaši neatveras. Atceros, kā viena uzradās labā mašīnā, sekoja man, brauca līdzi uz mājām, gaidīja koridorā, neko nerunāja, tikai skatījās.
Reiz piezvanīja sveša sieviete: viņas vīrs esot mans fans, tāpēc gribētu, lai es atbrauktu uzspēlēt viņa dzimšanas dienā četras piecas dziesmiņas. Prestižā Rīgas rajonā, svinībās šaurā draugu lokā. Labi. Tur un tur, trijos dienā. Iebrauksiet ciematiņā, būs apsardze, piezvanīsiet, apsargs ielaidīs. Ielieku ģitāru mašīnā un braucu. Saulaina pavasara diena, liela māja ar balkoniņu, zem kura atstāt mašīnu, kā filmās. Skatos, nav nevienas viesu mašīnas. Ņemu koferi un eju. Mani sagaida eleganta sieviete vecumā pēc piecdesmit. Vasaras dārzā uzklāts galdiņš ar augļiem, šampanieti, maizītēm… Jautāju, kur tad viesi, kur jubilārs. Jubilārs? Laikam kavējas, un varbūt viņa nemaz nebūs, sieviete atbild. Un vispār, vai tad man esot vajadzīgi viesi… Situācija ļoti dīvaina. Es varot sākt spēlēt to, kas man vislabāk patīk. Nospēlēju piecas dziesmas, un sieviete mani aicina pie galda uzēst maizītes. Viņa labprāt iedzertu šampanieti. Atkorķēju viņai pudeli. Situācija divdomīga. Un saruna nevedas. Sieviete runā ļoti maz, visbeidzot iedod man aploksni ar naudu, piebilzdama, ka nebūs mani apdalījusi. Nu, tad es braucu? Jā, viņa aizplīvuroti atbild – es jūs neturu… Dodos uz mašīnu. Viss. Aizbraucu.
– Nu nestāsti, ka tu tiešām aizbrauci projām.
– Bet tā sieviete neizrādīja nekādu citu interesi. Šai situētajai sievietei bija vienkārši vēlēšanās dzirdēt mani dziedam. Ja nauda atļauj – kāpēc neuzaicināt? Nekādas izjūtas viņa man neatklāja. Šādi pasākumi negadās bieži…Un es biju ļoti uzmanīgs. Baidījos, kolīdz ieiešu guļamistabā un mums sāksies kaut kas TĀDS, tā atraus durvis kāds izjokotājs.
– Ļoti skaists stāsts, un žēl, ka tu nobijies. Toties tevi uzdāvināja jubilejā meitenei.
– Septiņas meitenes sagādāja pārsteigumu savai draudzenei. Todien bija riebīgs laiks. Piebrauc limuzīns, jubilārei aizsietas acis. Paņemu ģitāru un klusēdams apsēžos viņai blakus. Draudzenes saka – tagad iekāpj viens džeks, kā tu domā, kas viņš ir? «Vai es viņu pazīstu?» jautā jubilāre. Jā, domājams, pazīsti. Vai varot mani pačamdīt. Čamda, čamda… Mašīna sāk braukt, un es sāku spēlēt. Tur aiz mākoņiem ir saule… Meitenei aizraujas elpa, viņa norauj masku un prasa, kā tas iespējams… Atbildu: tev ir fenomenālas draudzenes. Un es jau arī tāds esmu, man patīk ekšeni. Un man patika šīs meitenes sajūsma.
– Tu reiz teici, ka savai sievietei piedotu visu, izņemot nodevību. Tā ir?
– Pirms gadiem pieciem man tā varbūt šķita. Tagad tik strikti vairs nedomāju. Labāk būtu, ja tā nebūtu, bet es tomēr skatītos, kā šī neuzticība notikusi. Saproti, sāpīgāk būtu, ja es ieietu guļamistabā un ieraudzītu no segas apakšas izlīdušas viņas un tā džeka kājas. Lūk, tad es nepiedotu! Bet, ja man paziņas stāstītu, ka tur kaut ko redzējuši, es neticētu. Es neklausos tajos, kas man ko tādu mēģina pateikt. Ja šī sieviete man nozīmē ļoti daudz, tad nezinu, vai maz gribētu viņu pieķert. Lai tad man nebūtu jāsper izšķirošs solis, kas pašam ir ļoti sāpīgs. Izsekošanas, kameru likšanas mājās un privātie detektīvi jālieto, kad gribi, lai jums viss beidzas. Sāc to darīt, un attiecību beigas būs klāt.
– Mīlestībai tu tici?
– Es to sauktu citādi. Nekad nevienai sievietei neesmu teicis – es tevi mīlu. Ja nu vienīgi agrās jaunības dienās sievai. Cenšos izdarīt tā, lai sieviete saprot, ka mīlu viņu. Un brokastis gultā ir kaut kas no tā, ēdiens īpaši viņai. Kad atceros un izdaru sīkumus, bez atgādināšanas. Lai sieviete sajūt mani. Viņa jūt manus darbus, un viņai nav jājautā par mīlestību. Ja šī sieviete man nozīmē daudz, tad manī mostas nepieciešamība viņas labā darīt lielas lietas.
