Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– 7. jūnijā Arēnā Rīga notika tava atvadu spēle. Tās bija atvadas no…
– No profesionālā basketbola. Esmu ļoti priecīga, ka man bija šī iespēja, jo mani jau pierunāja, lai es pagaidu kādu Latvijas izlases spēli un tikai tad atvados. Ja tā padomā, 23 gadi tomēr ir ilgs laika posms, un, ja ir iespēja pateikt ardievas profesionālajam basketbolam, tas ir ļoti feins, sirsnīgs un emocionāls brīdis. Tas bija liels saviļņojums. Pēc kāda laika man droši vien tā visa sāks pietrūkt. Bet komandu ir daudz, līgas dažādas, var spēlēt.
Godīgi sakot, man nav sajūtas, ka esmu atvadījusies. Tas tāpēc, ka uzreiz pēc sezonas beigām man piedāvāja strādāt Latvijas Basketbola savienībā. Šī pāreja bija tik ātra, ka nebija laika par daudz sabēdāties – ārprāts, es taču vairs profesionāli nespēlēšu.
Komandā es būšu, taču tā būs jau citāda komanda.
– Vai tu gaidīji šādu piedāvājumu?
– Nu, varbūt ne šādu, bet es cerīgi skatījos uz to, ka varētu turpināt savu izaugsmi un darbu tieši savienībā. Šādā kombinācijā – tas ir ļoti labi. Es daudz ko zinu par basketbolu, man tagad jāiepazīst tā otra puse.
– Lai paliktu basketbolā, tev, šķiet, bija divi ceļi – treneres un menedžeres darbs. Tuvāks ir otrais…
– Jā. Es apbrīnoju trenera profesiju, jo tas ir ļoti grūts darbs. Ne tikai jātiek galā ar 12 princesēm vai prinčiem, bet jāmēģina visus ielikt vienā rāmītī, kuģītī, lai tas kopīgi peld uz priekšu. Plus darbs ārpus treniņiem, tā ir ļoti liela atbildība. Darba apjoms fenomenāls. Esmu ar mieru kādu konsultēt, bet neesmu tik pacietīga, lai būtu trenere. Protams, nekad nevari teikt nekad, jo nezini, kādas kārtis dzīve izspēlēs.
– Agrāk, runājot par iespēju progresēt laukumā, tev bija mīļš teiciens – sky is the limit! Šobrīd ir sajūta, ka debesis ir sasniegtas?
– Protams, nē. Cilvēks var progresēt visu mūžu. Paši labākie spēlētāji strādā, nepārtraukti attīstās. Tu nekad nevari būt apmierināts ar to, kur esi un kāds esi.
– Kas ir jādara valstsvienības menedžerim?
– Režīms ir citāds, sāku pierast pie biroja darba, daudz jāsēž. Tā ir lielākā atšķirība. Šobrīd mans galvenais uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas labāku komunikāciju ar meitenēm, treneriem, publiku, atbalstītājiem, sponsoriem, medijiem. Tas aizņems daudz mana laika. Vēl ir daudz jāmācās. Mēģinu būt sabiedriska. Ja komandā būs laba komunikācija, es ticu, ka gan pati komanda būs labāka, gan labāki būs arī rezultāti.
– Tu dari ko tādu, ko treneris nedara?
– Treneris to dara varbūt citādi. Mēs katrs esam unikāls ar kādām savām īpašībām. Mēs cits citam palīdzam. Es palīdzu gan trenerim, gan meitenēm, gan visiem, kas ir iesaistīti un vēlas, lai es palīdzu. Ja padomā, es drīzāk esmu psiholoģe, jo man ir svarīgi, lai visi justos labi. Kad meitenes ir atbrīvotas, galvu neaizņem kādas citas domas, viņas spēj koncentrēties un darīt darbu maksimāli.
– Par izlases finanšu ministri tevi saukt nevar.
– Noteikti nē. Finansiālā puse pagaidām nav manā pārziņā. Edijs Eglītis jau daudzus gadus ir sieviešu izlašu direktors.
– Tev ir milzīga pieredze, esi redzējusi ļoti dažādus Latvijas izlašu modeļus. Ir bijuši visādi laiki. Ja salīdzina pašreizējo mikroklimatu izlasē…
– Ļoti grūti teikt, jo neviens gads nav vienāds. Basketbolā no tā, vai ir viens punkts vairāk vai mazāk, atkarīgs rezultāts, un tas, gribot negribot, to mikroklimatu ietekmē. Protams, ar uzvarām ir pacēlums, viss izskatās skaistāk, rožaināk.
Tā ir alga par padarīto darbu. Bet zaudēt nepatīk nevienam. Arī man.
– Vai tas, ka tevi tieši tagad aicina uz izlasi, liecina, ka šajā brīdī tava pieredze ir nepieciešama vairāk nekā jebkad?
– Katru gadu kaut kas mainās, kāds satraumējas un vienkārši ir jāadaptējas. Jā, situācija varbūt ir nedaudz citāda, nekā ierasts. Ir dažādi iemesli…
– Kādi?
– Pirmām kārtām, nespēlēs divas līderes. Kitija Laksa joprojām ārstē traumu, strādā, lai tiktu atpakaļ basketbola zirgā, bet Anete Šteinberga šogad nolēmusi izlasē nespēlēt personīgu iemeslu dēļ. Daudzi uzreiz domā, ka mums tagad neies, mēs nekas neesam. Un tad, protams, diezgan jūtīgs bija jautājums par Šeju Pediju, par viņas kandidatūru komandā. Tas varbūt šajā izlasē gaisotni radīja citādu. Bet pats galvenais tomēr ir koncentrēties uz tām meitenēm, kuras ir, var, strādā, lej sviedrus un cīnās. Ar meitenēm pagaidām viss ir diezgan viegli, viņas ir ļoti atvērtas, grib būt labākas. Uzklausa, palīdz cita citai.
– Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija tomēr nolēma tālāk nevirzīt jautājumu par pilsonības piešķiršanu amerikānietei Šejai Pedijai. Ņemot vērā, ka Elīna Dikeulaka uzrakstīja diezgan kategorisku vēstuli pret viesspēlētāju iesaisti izlasē, labvēlīga risinājuma gadījumā Elīnas un Šejas attiecības varēja radīt problēmu, kura tev kā menedžerei būtu jāatrisina?
– Mēs visi esam pieauguši cilvēki, un viņas abas vieno mīlestība uz šo spēli. Ja risinājums par pilsonību būtu labvēlīgs, pats svarīgākais – gan trenerim, gan, vēl svarīgāk, viņām pašām savā starpā būtu jāizrunājas. Šeja nebūtu tā, kas Elīnai atņemtu spēles laiku un vietu. Es domāju, ka Šeja spētu padarīt meitenes labākas. TTT Rīga esmu spēlējusi ar viņu divus gadus, Šeja ir augsta līmeņa spēlētāja, kura var mainīt spēles gaitu, iemest, kad vajag. Viņa mums būtu ļoti, ļoti noderējusi. Šeja pati izteica vēlmi spēlēt Latvijas izlasē. Viņa treneri Zībartu pazīst jau vairākus gadus, viņai patīk viņa sistēmas, spēles plāns.
– Kāds ir Mārtiņš Zībarts?
– Manuprāt, viens no gudrākajiem treneriem, kāds man gadījies. Taktiski ļoti spēcīgs, visu analizē. Varbūt kādreiz viņam pietrūkst stingrības jautājumos, kas ir izaicinošāki, bet es zinu, ka viņš pēdējā gada laikā ir apņēmies to mainīt, nestāvēt uz vietas, bet iet uz priekšu, lai komunikācijā būt stingrāks.
– Viņš tāds ir pēc dabas vai apzinās, ka strādā ar sievietēm?
– Cik viņu zinu, viņš tāds ir.
– Kādos jautājumos pietrūkst stingrības?
– Viņam ir grūti kādu sarāt. Viņš jau tāpat ir stingrs un prasīgs pret to, ko mēs darām, bet dažreiz gribas, lai viņš būtu stingrāks.
– Uzsit dūri…
– To dūri jau var uzsist dažādi. Kā jau minēju, viņš to apzinās un mēģina ar sevi strādāt.
– Tu esi dūres sitēja?
– Pļaukas nesitīšu, bet, ja vajadzēs, pateikšu. Iespaidīgāk gan ir, ja treneris uzsit to dūri. Neviens nav ideāls. Svarīgākais ir tas, ka gan Mārtiņš, gan tie treneri, kas man bijuši, turpina strādāt, izaugt, jo tikai ar gadiem, pieredzi tu spēj saredzēt lietas, ko nezināji, neredzēji, nesaprati. Mārtiņš visu manu treneru kopainā taktiski ļoti labi, gudri izskatās.
– Tā ir jušana?
– Tās ir zināšanas. Kad ceļojam, esmu redzējusi, ka viņš vienmēr kaut ko lasa saistībā ar basketbolu.
Tā ir vēlēšanās būt vēl labākam, neapstāties pie tā, kur esi nonācis.
– Spēles laikā tu būsi līdzās komandai. Ar tavu milzīgo pieredzi tu taču arī vari ko meitenēm pateikt.
– Sāksim ar to, ka mums ir četri treneri, plus fiziskās sagatavotības treneris. Viņi ir ļoti gudri, zina savu lietu, es noteikti tur ne mazākajā mērā nebāzīšos iekšā, jo tas nav mans darbs. Skatīšos spēli no malas. Ja redzēšu, kā varu palīdzēt kādai spēlētājai kļūt labākai, uzlabot komandas spēli, varbūt pateikšu, kā labāk driblēt vai darīt ko citu. Bet noteikti ne spēles laikā, tas var būt traucējoši.
– Kā tev šķiet, kas ir labāk – viena spēlētāja, līdere ar ļoti lielu ego, kura varbūt brīžiem nomāc citas spēlētājas vai arī līdzsvarots sastāvs?
– Komanda vienmēr ir komanda. Bet domāju, ka līdzsvars vienmēr uzvar. Komandā, protams, ir līderi, un ir svarīgi, lai visas meitenes ir uz viena viļņa. Ja atskatās uz pieredzi, esmu spēlējusi komandās, kurās varbūt nav tās lielākās zvaigznes un personības, taču mēs uzvaras guvām visas kopā. Komandā tas ir galvenais.
– Tātad tu drīzāk esi par līdzsvarotu komandu nekā vienu lielu ego.
– Zini, īstenībā komandā ir 12 ego, un ir jāatrod veids, kā ar tiem 12 mijiedarboties tā, lai beigās visi ir uz viena viļņa un spēj sadarboties.
– Droši vien nojaut, kāpēc par to vaicāju…
– Nē.
– Pagājušajā Eiropas čempionātā izlasē viens ego bija tik izteikts, ka tas ietekmēja mikroklimatu komandā.
– Pateikšu godīgi – es negribu par to tik daudz runāt. Tas bija toreiz, bet šoreiz ir tas, kas ir.
– No Anetes Šteinbergas izteikumiem, tostarp raidījumā 360 TV, netieši izriet, ka viņa šogad izlasē nejustos komfortabli.
– Ja cilvēks tā ir nolēmis, tad ir nolēmis. Mums visiem ir sava iespēja izvēlēties. Viņai ir savi iemesli, mēs komandā tos respektējam, pieņemam un ejam uz priekšu.
– Tavā karjerā ir bijušas situācijas, ka cilvēks, kaut nav traumēts, vienkārši personīgu iemeslu dēļ nespēlē?
– Nē, kaut kā nav gadījies. Kaut mana pieredze ir liela, nav jēgas runāt par pagātni. Lietas dzīvē notiek tā, kā tām jānotiek.
– 23 gadus ilgajā karjerā tu taču arī esi jutusies aizvainota.
– Jā… Par ko? Tajā laikā varbūt tas šķita svarīgi… Manuprāt, tas ir tāpat, kā ir tad, kad tu nokrīti. Tev ir jāzina, kā piecelties un iet tālāk. Kritiena sajūta man, tāpat kā daudziem, ir bijusi.
– Arī aizvainojums.
– Neliels, jā.
– Latvijas kontekstā?
– Tas nav svarīgi.
– Vai esi jutusies tā, ka komandā tevi, piemēram, pretnostata citai spēlētājai?
– Jāpadomā… (Pauze.)
– Piemēram, kad treneris vienu spēlētāju vairāk slavē, bet tev velta kritiskākas piezīmes?
– Katram trenerim ir savs redzējums, taktika. Spēlētājam ir jāmāk adaptēties situācijai – vai nu tu to pieņem, vai ne, tiec tam pāri vai ne. Tas, ko treneris redz, ir viņa redzējums. Bet es negribētu tā domāt, ka kāds ir vairāk strādājis pret mani.
– Grūtākais brīdis tavā karjerā?
– Droši vien 2011. gadā, kad pateicu, ka beigšu spēlēt izlasē. Tajā brīdī man tā likās.
Pēc pēdējās spēles Eiropas čempionātā Polijā nevarēju paskatīties basketbolu… Bija tukšuma sajūta.
Ne sabrukums, bet fiziski un emocionāli ļoti grūti. Bet laiks jau sadziedē visu, mēs uzaudzējam ādu. Pagāja gads, pusotrs, tuvojās nākamais čempionāts, sāku domāt – nujā, varbūt vēl varētu.
– Tevi dažkārt mēdz dēvēt par brīvmākslinieci laukumā. Tu tāda esi?
– Tas jājautā tiem, kas tā saka. Kas tā dēvē mani?
– Basketbola aprindas.
– Kuras?
– Piemēram, treneriem ne vienmēr bijis viegli tevi dabūt iekšā spēles taktiskajos rāmjos.
– Tā gan nav taisnība. Es lasu spēli… Zinu zīmējumu, sekoju norādījumiem, bet kādreiz, ja redzu brīvu laukumu vai brīvu cilvēku, izmantoju pretēju kustību. Es nedomāju, ka tas ir slikti. Vai ir? Tas nozīmē attīstīt domāšanu, izkāpt ārpus rāmja. Tas jau uzreiz nenozīmē, ka esmu brīvmāksliniece. Ja arī esmu, man nekas nav pret to. Man patīk improvizēt, jo tas saasina spēli.
– Reiz kādā intervijā pati atzini: «Niknuma un stūrgalvības dēļ – darīšu tā, un viss.»
– Droši vien tas bija daudz jaunākā posmā. Ar gadiem tu jau daudz ko iemācies – kā redzi dzīvi, sportu, ko tas tev nozīmē. Nevarētu teikt, ka stūrgalvība ir slikta īpašība. Tāpat kā sportiskais niknums. Ar gadiem jau izvērtē lietas, vai ir jēgas pretoties, niknoties.
– Tava paaudze basketbolā, tavuprāt, bija kāda?
– Mēs esam baigi foršas (smejas). Latviešu meitenes – bija smukas, ir un būs. Bet lielākais, ko parādījām, – mēs varam!
Es tā gribētu domāt – mēs bijām reāli forša paaudze.
– Jūs tikāt uz olimpiādi, tas jau vien ir kaut kas.
– Tas bija neizmirstami.
– Lai arī pagājis krietns laiks, vai atceries to emocionāli spēcīgo spēli 2007. gadā Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā pret Franciju, kas deva iespēju piedalīties kvalifikācijā uz Pekinas spēlēm? Tu biji rezultatīvākā…
– Tā bija forša spēle ne tikai man. Es sevi neizceltu, noteikti ne. Labi nospēlēja visas meitenes. Tā bija visu meiteņu zvaigžņu stunda. Saslēdzās kopā viss – basketbola dieviņš mūs beidzot sadzirdēja un novērtēja.
– Otra spēle – Rīgā 2009. gada Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā pret Krieviju. Papildlaikā zaudējāt (64:69), bet tu biji vilcēja.
– Atceros, ka iemetu metienu, kas ļāva spēlēt pagarinājumu. Nujā, bet tajā spēlē Krievijai palīdzēja naturalizētā Bekija Hamona. Tā bija ļoti sāpīga spēle. Pagājis jau desmit gadu, bet, to atceroties, joprojām skudriņas skrien. Dzirksteļu pilna arēna, gaisotne bija fantastiska. Viens grozs šur vai tur, un spēle būtu citāda. Tā ir baigā pieredze, lai arī ļoti sāpīga.
– Vai tu basketbola dēļ esi ļoti daudz upurējusi?
– Kas ir daudz? Ir kādas lietas. Ja arī ko upurēju, tas bija tā vērts. Dzīvē tā notiek. Bija jābrauc, jāspēlē, man tas ļoti patika. Esmu izbaudījusi tos gadus, kad spēlēju ārvalstīs. Tā bija lieliska pieredze, iepazinu daudzas kultūras. Cik cilvēku nav satikts!
Es darīju to, ko mīlu.
Tāpēc nevaru teikt, ka ļoti kaut ko upurēju.
– Jo tu esi azartiska, labā nozīmē – spēlmane.
– Nu tā varētu teikt. To nevaru noliegt. Es gribētu arī izlēkt ar izpletni un noķert to adrenalīnu, bet vēl neesmu tam gatava. Esmu lēkusi ar gumiju virs Gaujas, ir bail, tu stāvi un domā – ārprāts, ko lai dara, bet jālec. Ar izpletni būtu trakāk, lai neteiktu vairāk. Ja varētu tā ātri aiziet un izlēkt… Bet diemžēl tur vēl jāceļas gaisā, ir instruktāža… Dzīvē ir jāķer kaifs, jo tā ir īsa un viena.
– Kā tu ķer?
– Noteikti tas ir mans brūnais draugs suns Vudijs. Viņš ir superīgs. Ķeru kaifu, pavadot laiku ar saviem mīļajiem. Tās šķiet ikdienišķas lietas, bet man tās ļoti, ļoti patīk.
– Jo tu sen tās neesi izbaudījusi.
– Es tieši gribēju teikt, man vienmēr šo ikdienišķo lietu pietrūcis, vienmēr domāju, kā būtu… Šobrīd tas ir, un ir forši. Vēl ķeru kaifu sēņojot, lasot, skrienot.
– Tu vēl ej uz boksu?
– Nē, bet domāju atkal iet. Kad pamēģināju, man ļoti patika tas, kā jutos. Godīgi sakot, es ieteiktu boksu elementus mazajiem. Bokss veicina ļoti labu kāju darbību, veido stāju, trenē izturību. Man tas ļoti noderēja.
– Tu arī attiecībās mēdz būt spēlmane?
– Attiecībās jau nevar spēlēties. Basketbols ir daļa no manas dzīves, bet tas pēc definīcijas ir spēle. Dzīve jau tāda nav.
– Kas ir dzīve?
– Nekad nebiju domājusi, kas ir dzīve. Kaut kas foršs, kas jāizbauda. Laika sprīdis, kuru tu pats vari piepildīt tā, ka redzi un vari.
– Ja attiecībās ir divi basketbolisti, viens – zvaigzne, otrs ne, tas nav riska faktors?
– Tas atkarīgs no cilvēkiem, kā tie divi to pieņem.
– Kā bija tavā dzīvē?
– Kad bija, tad bija labi, bet tad notika dzīve.
– Kad esi ar kādu kopā, tas drīzāk stimulē vai paņem nost enerģiju?
– Šis process var aiziet abos virzienos. Bet es neizplūdīšu. (Smejas.) Tā ir mana personīgā dzīve, es neko nestāstīšu.
– Nu bet padalīties pārdomās par Latvijas vīriešiem tu vari?
– Vīriešiem nav ne vainas, bet viņi mazliet izlutināti. Latvijā sieviešu ir vairāk, mums ir svarīgi, ka esam kārtīgas, saprotošas, rūpējamies par sevi.
Vīrieši par daudz pierod pie labuma.
– Tev tak ārzemēs ir bijuši pielūdzēji?
– Jā! (Smejas.) Tas ir galvenais vārds – bijuši! Kas bijis, bijis. Ja godīgi, es tā baigi nekad neesmu ļāvusies sevis aplidošanai. Kad pēdējos gados spēlēju Francijā, man jau bija attiecības. Ja esmu ar kādu kopā, man īsti nekas cits vairs neuzrunā, neinteresē.
– Starp citu, vai esi aicināta politikā?
– Nē, un neesmu arī ieinteresēta. Bet balsot noteikti eju.
– Vai nobalsoji par partiju, kurā ir arī basketboliste?
– Ja man jautātu, cik man gadu, es atbildētu. Bet par vēlēšanām – neteikšu ne jā, ne nē, ne melns, ne balts.
– Kāda bija tava reakcija, kad Anete Jēkabsone-Žogota aizgāja politikā?
– Noteikti nenosodu. Tā ir viņas izvēle, viņa sevi tā redz. Es tikai par to, lai viņa izdodas, lai turpina iesākto.
– Kādas tev bija pārdomas, kad uzzināji par to, kas notika ar Kristapu Porziņģi?
– Ja godīgi, man viņa ir mazliet žēl. Tāda ir pirmā sajūta. Es noteikti gribētu ticēt, ka Kristaps ir kārtīgs latviešu puika. Bet neviens jau nezina to lietu, izņemot viņus abus.
– Un Liepājas epizode?
– Arī žēl. Mēs visi esam cilvēki. Viņš ir ļoti slavens cilvēks, un būt slavenam ir ļoti grūti. Lai viņam izdodas!
– Uzreiz pēc NBA drafta, kad KLUBĀ intervējām Kristapu Porziņģi, speciāli jautājām: «Vai sieviete varētu būt tā, kas tevi novirza no basketbola?» Kristaps atbildēja: «Nē. Nevaru iedomāties situāciju, ka sievietes dēļ es varētu pieņemt tādus lēmumus, kas varētu mainīt manu darbu ētiku.»
– Viņš ir vēl jauns, bet jau pieaudzis. Tiesīgs pats lemt par sevi.
– Ja tu būtu vīriešu izlases menedžere…
– Bet es neesmu (smejas).
– Vai tev ir kāds basketbola menedžera paraugs?
– Nebiju tik daudz par to domājusi. Bet viņam jābūt ļoti labam vidutājam, komunikatoram, kas spēj, ja ir situācija, no lielas vētras uztaisīt mazu vēju vai sakārtot budžetu, sameklēt atbalstītājus, nodrošināt komandai iespēju robežās vislabākos iespējamos apstākļus. Menedžerim jāmīl tas, ko dara, bez tā jebkurš darbs būs grūts.
Dzīvē jābūt mērķiem un sapņiem, uz kuriem tiekties.
Es tagad tiecos uz to, lai visas manas meitenes ir laimīgas!
– Tas ir iespējams?
– Jādara viss, lai tā būtu. Esmu atvērta. Es meitenes respektēju, un viņas respektē manu darbu, mēs visi darām kopīgu darbu. Ja cieņa ies roku rokā, viss būs labi.
– Noslēgumā atgriezīsimies pie pašreizējā Latvijas izlases līdzsvarotā modeļa.
– Zini, kā ir – superego ir katrai, jā, protams, es nedaudz meitenes lielu, jo viņas tiešām ir ļoti foršas. Un varbūt nav nemaz slikti, ka viena superego nav. Domāju, ka tagad meitenēm ir iespēja pacelt savu latiņu vēl augstāk. Pierādīt sevi. Es pārfrāzēšu. Tas ir pats galvenais, ka mums ir komanda, uzsveru – komanda. Meitenes kritīs un celsies cita par citu.
– Šī izlase kā komanda ir izteiktāka nekā pirms diviem gadiem?
– Nē, tā es neteicu. Nē, nē, nē. Šobrīd maksimāli jākoncentrējas uz šo komandu, maksimāli tai jātic, ka spējam.
– Bet Zībartam un tev ir grūtāks uzdevums nekā pirms diviem gadiem.
– Grūti teikt. Varbūt cena ir augstāka – 2020. gada olimpiskās spēles. Par to domā visi, bet galvenais ir iet soli pa solim, koncentrēties uz šodienu. Meitenēm jābūt šodien, te un tagad. Bet treneriem un man jādomā par nākamajiem soļiem.
CV
- Gunta Baško
- Dzimusi 1980. gada 27. aprīlī Rīgā, uzaugusi Olainē.
- Valstsvienībā – 195 spēles, 1800 punkti, 841 atlēkusī bumba, 424 piespēles un 263 pārķertas bumbas. Debija 1996. gada 1. maijā pret Somiju.
- 2008. gada Pekinas olimpisko spēļu un septiņu Eiropas čempionātu (1999., 2005., 2007., 2009., 2011., 2015. un 2017.) dalībniece.
- Seškārtēja Latvijas (1996., 1997., 1998., 2017., 2018., 2019), Polijas (2011) un Francijas čempione (2014). FIBA Eirolīgas vicečempione (2009), Eiropas kausa (2012) un Spānijas Federācijas kausa (2008) ieguvēja.
