Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Leposimies ar sevi!
«Šobrīd, emocionālo noskaņu ietekmē pārlasot franču filozofa un rakstnieka Albēra Kamī romānu Mēris, pārsteidz ciešās paralēles, kuras var vilkt ar šobrīd notiekošo. Tur ir visa šī brīža dinamika, un es ieteiktu IEVAS Stāstu lasītājiem izlasīt vai vēlreiz pārlasīt Kamī Mēri,» saka Raimonds Graube. «Viena no atziņām, ko guvu, – mums jāiet tālāk un jāsagatavo bāze, lai nākamajā reizē tādai katastrofai būtu sagatavoti. Man kā militāri trenētam un apmācītam cilvēkam tas ir svarīgi, un militārpersonas tam tiek gatavotas. Karš ir galējā varbūtība, bet mums jābūt gataviem darboties neprognozējamos un neparedzētos apstākļos, strādāt krīzē, kad ātri jāpieņem lēmumi, jāspēj koordinēt sadarbība starp apgādi, medicīnu, cilvēku evakuāciju un citiem uzdevumiem. Tad ir svarīgi, lai viss notiktu horizontālajā lēmumu pieņemšanas līmenī, nevis vertikālajā, kad atbildība no vienas institūcijas tiek pārsūtīta uz citu un atkal atpakaļ, lēmumu pieņemšanas ceļu padarot garu un birokrātisku. Horizontālajā līmenī viss tiek sakoordinēts ar pāris telefona zvaniem, un valdībai krīzēs ir jāspēj tā rīkoties, veicinot lēmumu pieņemšanas ātrumu, pēc iespējas zemāku atbildības deleģēšanu, lai cilvēks savā vietā spējīgs pats pieņemt lēmumu, nevis sūta to augstākai instancei, no kuras kāds cits pārsūta vēl augstākai, un izvēršas ilgs process. Militārajā sistēmā šis mehānisms darbojas tā, lai viss notiktu pēc iespējas ātrāk, un tāpēc krīzēs tas ir efektīvs. Pusminūtes, dažreiz sekunžu laikā jāpieņem lēmums, kuram ir cilvēku dzīvības cena, un viss notiek uz naža asmens.
Arī man bijis jāpieņem ātri lēmumi, un tādiem ikdienas treniņos tiek gatavots viss militārais dienests.
Skeptiķiem, kas vīpsnā, ka vīri un sievas (!) skraida pa mežiem un spēlē kariņu, gribu pateikt, ka šī krīze parāda, kāda nozīme ir ikdienā trenētām procedūrām un iemaņām. Ārkārtas situācijā visai sistēmai jāstrādā kā pulksteņa mehānismam, un to var dabūt tikai ar treniņiem, kuros tiek gatavotas gan militārās, gan mediķu vienības, kad tās strādā līdz precizitātei jau refleksu līmenī, pat nedomājot.
Otrs secinājums no šī laika – arī tiem skeptiķiem, kuri valsti augstu nevērtēja, būtu jāpārvērtē sava attieksme. Vienas sabiedrības daļas uzskats ilgstoši bijis ļoti egoistisks – ja nebūtu valsts pārvaldes struktūru, kam jāmaksā nodokļi, dzīve būtu brīnišķīga, taču izrādās, ka tagad krīzē visi gaida valsts palīdzību. Arī tie, kuri nav godprātīgi maksājuši nodokļus, prasa, lai valsts viņiem palīdz, jo valsts mehānisms mūsu dzīvi tomēr padara drošāku. Nekas labāks un gudrāks šajā civilizācijas attīstības posmā par šo valsts formu un iespējām, kā tajā cilvēkiem palīdzēt, nav izdomāts. Es ceru, ka daudzi pēc krīzes pārvērtēs valsts nozīmi un savu attieksmi pret valsti, bet arī valsts pārvaldei un politiķiem ir jāizdara secinājumi.
Vienmēr esmu teicis, ka nedrīkst jaukt valsti ar valsts pārvaldību. Mums daudz kas šajā pārvaldībā var nepatikt, bet valsts pie tā nav vainīga. Valsts veidojas no mazumiņa, no katra devuma un atbildības. Man tuvs ir kādreizējā Amerikas prezidenta Džona Kenedija slavenais teiciens: «Neprasi, ko tev dod valsts, prasi, ko tu esi darījis valsts labā.» Tas vienmēr bijis mans princips – nevis gaidīt no valsts, bet sākt pašam ar sevi un padomāt, ko es varu dot valstij. Valsts man ir palīdzējusi iegūt izglītību, devusi iespēju strādāt sirdij tuvu darbu, iegūt materiālo nodrošinājumu, un tagad es gribu savai valstij atdarīt.
Atstājot Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandiera amatu, nolēmu nodarboties ar labdarību, jo tā ir ļoti svarīga valsts sastāvdaļa.
Man piedāvāja vadīt Valsts aizsardzības un patriotisma fondu Namejs, kuru izveidojām 2015. gadā pēc Krievijas Federācijas veiktās Krimas aneksijas, un par fonda mērķi kļuva ziedojumu vākšana mūsu bruņoto spēku materiālā nodrošinājuma atbalstam. Nameju dibināja Ģenerāļu klubs, kura biedrs tolaik biju un vēl arvien esmu. Uzņēmos vadīt fondu ar nosacījumu, ka mēs rūpēsimies par karavīriem, zemessargiem un viņu ģimenēm. Fonds dod iespēju palīdzēt armijas un starptautisko operāciju veterāniem, kritušo karavīru ģimenēm un visiem, kas veidojuši mūsu valsts aizsardzību. Palīdzam tiem, kurus piemeklējusi smaga slimība, kompensējam zāļu iegādi, apmaksājam rehabilitācijas izdevumus sanatorijā. Rīkojam vasaras nometnes bērniem, kuru tēvi un mātes (NBS 17% ir sievietes) piedalījušies starptautiskās operācijās vai arī no tām neatgriezās.
Fonds ir sava veida brālība, kurā šodienas karavīri atbalsta tos, kas bijuši pirms viņiem, un tie, kas nāks pēc šobrīd dienošajiem, tālāk atbalstīs viņus. Es jūtos šajā darbā piepildīts, jo redzu, ka fondā izdaru kaut ko ļoti konkrētu, redzamu un vajadzīgu, un tādas mazas saliņas, kurās cits citam palīdzam, veido valsti. Latvijas pirmā brīvvalsts tieši tā tika veidota. Tolaik bija ļoti daudz dažādu brīvprātīgo organizāciju – ugunsdzēsēji, aizsargi, aizsardzes, dažādi mākslas fondi, kuros darbošanās bez atlīdzības radīja lielāku ticību valstij. Namejs darbojas tieši pēc tāda principa. Fondam nav nekādu administratīvu izdevumu, par savu darbu nesaņemam samaksu. Latvijā ir daudz labu, pilsoniski aktīvu cilvēku, kopā esam veikuši daudz labu lietu, ar ko varam lepoties, bet mēs bieži uzķeramies uz viltvāržiem, troļļiem, noticam melu propagandai, ko negatīvi sakāpināti cilvēki izplata par valsti. Arī šobrīd, visām valstīm grūtajā laikā, mēs taču varam teikt ļoti daudz pozitīva par savu zemi. Latvija šajā pandēmijas laikā pasaulē ir veiksmes stāsts. Pateicoties speciālistu, mūsu pašu rīcībai un valdības spējai organizēt un vadīt sabiedrību, mums ir ļoti mazs skaits saslimušo un zaudēto cilvēku. Mēs daudz ko izdarījām pareizi – politiķi uzticējās medicīnas dienestiem un uzdrīkstējās pieņemt lēmumu par ārkārtējo situāciju, pirms to bija izdarījušas daudzas citas valstis. Pat salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm mēs tagad esam labākā situācijā. Svarīga, protams, bijusi pašu cilvēku disciplīna. Viens no šajā laikā dzirdētajiem melnā humora jokiem, kas man vislabāk paticis: kad latvietim pateica, ka jāievēro divu metru distance, viņš brīnījās, kāpēc tik tuvu citam pie cita jāstāv… Tiešām jauks viensētnieka joks. Mēs neapskaujamies ar satiktu paziņu, nebučojamies ar katru, ko pazīstam.
Pašdisciplīna, kas nāk no mūsu ziemeļnieku mentalitātes, arī iederas veiksmes stāstā, kā mēs pārdzīvojam šo krīzes laiku.
Nu tad beidzot leposimies ar sevi! Mums ir ļoti profesionāli speciālisti, pietiekami gudri rīkojas valdība, esam atbildīga sabiedrība, un visi kopā neļaujam vīrusam mūs sagraut. Priecāsimies par to! Mēs esam izdevusies valsts un tauta, un arī šoreiz esam pierādījuši, ka smagā krīzes situācijā reaģējam adekvāti.»
Mērķis – valsts aizsardzība
Kad Raimondam Graubem jautāju, vai viņam bija sapnis kļūt par karavīru, pēc īsas pauzes viņš saka: «Laikam tomēr nē… Kad 1976. gadā mani iesauca padomju armijā, dienēju Kaukāzā, un mani aizsūtīja uz seržantu skolu Baku, pēc tam pusotru gadu dienēju Armēnijā, un no tā laika man tuvi ir kalni. Visa ģimene katru gadu kāpjam kalnos. Armijas laikā man piedāvāja mācīties kara skolā, kur es būtu kļuvis par padomju armijas virsnieku, bet no šīs iespējas atteicos. Ja izvēlētos padomju armiju kā profesiju, mana mammīte nekad mūžā man vairs roku nebūtu spiedusi. Pazīstu ļoti daudzus Latvijas patriotus, kas padomju laikā mācījās par virsniekiem, bet manas ģimenes skatījums, kādā arī es tiku audzināts, bija, ka tāda veida sadarbošanās ar padomju varu nav pieņemama. Gribēju stāties jūrskolā, taču tieši uz iestājeksāmeniem saslimu. Vēlāk sapni par jūru piepildīju caur burāšanu. Man vienmēr ir gribējies sev nolikt robežas, pārkāpt tās un nebaidīties iet tālāk. Patika sevi izaicināt un pārbaudīt, piedzīvot neaprakstāmas sajūtas, burājot vētrā.
Es esmu pirmās paaudzes rīdzinieks. Mani vecāki nākuši no laukiem. Tēvs no Saldus puses Lutriņiem, māte – no Sēlijas gala, kur Bebrene un Kaldabruņa, un vienmēr uzsvēra, ka esam sēļi. Ja kāds teica, ka tā ir Latgale, mamma iebilda un stāstīja, kur atrodas Sēlija. Mēs esam luterāņi. Pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu, atnākot no armijas, domāju par studijām, bet dzīve iegrozījās tā, ka agri nodibināju ģimeni. Satiku Baibu, viņa bija iestājusies studēt franču filoloģiju. Abi nevarējām studēt, vajadzēja nodrošināt ģimeni, un es aizgāju strādāt. Tas, par ko dēliem no savas dzīves ar lepnumu stāstu, – tiklīdz apprecējāmies, kopš pirmās dienas dzīvojām atsevišķi no vecākiem, kas tajos laikos nebija ierasts. Bija 1979. gada pavasaris, skaistā vietā Mežaparkā noīrējām istabiņu un sākām savu patstāvīgo dzīvi. Kā tagad atceros, mums bija tikai dīvāns un uz kāzām uzdāvināts ledusskapis.
Mainīju vairākus darbus, līdz aizgāju strādāt uz kolhozu Mārupe ar vienu domu – dabūt dzīvokli, kas arī notika.
Tas bija laiks, kad sākās atmodas aktivitātes, es tajās iesaistījos, un dzīve pavērsās ar jauniem mērķiem.
Kad tagad atzīmējām Latvijas neatkarības atjaunošanas trīsdesmit gadus, atcerējos arī visas Latvijas tautas deputātu saietu Daugavas stadionā, kur pirmo reizi tika nolasīts Neatkarības deklarācijas teksts, un esmu lepns, ka tur biju un piedalījos balsojumā par deklarācijas pieņemšanu. Nesen biju ievēlēts par Mārupes pašvaldības deputātu. Otrs, par ko lepojos, – man dziesmotā revolūcija bija patiešām dziesmota, ko vēl tagad atceros kā vienu no skaistākajiem un spilgtākajiem dzīves laikiem. Es iestājos Vides aizsardzības klubā, kas bija nodibināts jau pirms Tautas frontes un rīkoja plašas manifestācijas. Klubam bija savs koris Māras zeme, kurā sāku dziedāt, biju kora prezidents. Vieni no pirmajiem publiski dziedājām Latvijas Valsts himnu, piedalījāmies 1990. gada Dziesmusvētkos. Iesaistījos Tautas frontē, brīvprātīgajos kārtības sargos, piedalījos visos tālākajos notikumos, kas jau saistījās ar valsts aizsardzības formējumu veidošanos. Barikāžu laikā biju Zaķusalā, iesaistījos barikāžu veidošanā un darbības koordinācijā. Man bija skaidrs mērķis, kam turpmāk būs veltīta mana dzīve. Tā bija valsts aizsardzība. Bija izšķiršanās – zemessardze vai robežsardze. Izlēmu iet zemessardzē. Būdams profesionālajā dienestā, jau no pirmās dienas piedalījos visos pieejamajos militārās izglītības kursos. 1996. gadā man piedāvāja iespēju tālāk mācīties Apvienotā štāba koledžā Lielbritānijā. Es to gribēju un pašmācības ceļā apguvu angļu valodu, ko vajadzēja sākt no pašiem pamatiem, jo skolā biju mācījies vācu valodu. Paldies manai angļu valodas skolotājai Silvijai, ka spēju to izdarīt! Cēlos četros no rīta, ar skaidru galvu mācījos, tad no Mārupes braucu uz Rīgas centru, kur septiņos sākās angļu valodas nodarbības. Deviņos bija jābūt darbā, bet, zinot, ka mācos angļu valodu, varēju ierasties stundu vēlāk. Valodas prasme man ļāva sekmīgi pabeigt gan šo, gan vēlāk arī Aizsardzības universitātes kursu ASV.
Piedzīvotais un pārdzīvotais nāca atmiņā, kad 4. maijā no Piņķiem, kur dzīvojam, ar velosipēdu atbraucu līdz Brīvības piemineklim, lai ar to sasveicinātos un atcerētos trīsdesmit gadu garo ceļu, ko esam nogājuši. Katram atjaunotās brīvības gadam veltīju vienu kilometru. Tik garš ceļš man ir no mājām līdz Brīvības piemineklim un atpakaļ. Pastāvēju, atcerējos, kas pa šiem gadiem noticis, un ar labām emocijām atgriezos mājās.
Personiskajā dzīvē mēs ar Baibu esam izaudzinājuši divus dēlus. Vecākais dēls Armands ir programmētājs, jaunākais Artūrs ir ekonomists un strādā banku sistēmā. Mazmeitiņa Luīze nupat beidz pirmo skolas gadu.
Varu teikt, ka savus sapņus esmu piepildījis, un par to esmu pateicīgs savai ģimenei, valstij un maniem senčiem, kuru aizmuguri ar gadiem arvien vairāk izjūtu.»
Mantojums
«Mēs bijām diezgan klasiska latviešu ģimene, kurā tad, kad es augu, caur pusvārdiem, nopūtām, klusu Amerikas Balss klausīšanos un īsiem komentāriem pateica to, kas noticis ar Latviju. Bērnību un skolas vasaras pavadīju Sēlijā pie vecmāmiņas. No kādiem izteikumiem un maziem stāstiem zināju, ka esam bijuši turīga dzimta, kurai piederējusi zeme, smēde un pat dzirnavas. Tā atklāti par zaudēto Latviju mājās nerunāja, baidījās, ka es kā bērns varētu skolā ne tā izrunāties. Mūsu Sēlijas galā Aknīstes, Subates un Ilūkstes mežos noturējās viena no pēdējām nacionālo partizānu vienībām. Atceros, ka vecmāmiņa reizēm paklusu runāja par vīriem mežā un man teica – ja redzu kādus ar ieročiem, lai nenobīstos, bet nepievēršu viņiem uzmanību un nevienam par to nestāstu. Man tolaik bija kādi seši, septiņi gadi, un es domāju, ka vecmāmiņa runā par medniekiem. Mežabrāļu aktīvas darbības sen jau vairs nebija, bet cilvēki ticēja, ka tie vīri vēl ir mežos, pretošanās notiek, un cerēja… Tikai daudz vēlāk es sapratu, uz ko mana tauta cerēja.
Otras lielas pārdomas jau kā jaunam tēvam man radās, uzzinot sievastēva dzīves stāstu.
Viņam bija divas meitas, un mani viņš pieņēma kā dēlu. Mums bija daudz ikdienišķu sarunu, bet kāda 1981. gada vasarā man palikusi atmiņā uz mūžu. Mēs īrējām Pabažos vasarnīcu, kur ar bērniem pavadīt vasaru, un ar sievastēvu vienā vakarā paņēmām konjaku, sēdējām un visu nakti runājām. Sievasmāte pēc tam teica, ka tēvs vienā naktī man ir izstāstījis vairāk nekā viņai visā mūžā. Tonakt es uzzināju, ka viņš izcietis divu režīmu nometnes – četrus gadus vācu Štuthofu, pēc tam krievu izsūtījumu Intā – un Latviju ieraudzījis pēc piecpadsmit prombūtnes gadiem. Emīls Ginters bija izglītots jūrnieks, otrais stūrmanis uz kuģa Sports. 1941. gada 22. jūnijā viņa kuģis iegājis Dancigas ostā, kur apkalpes locekļi tika arestēti un paņemti kā karagūstekņi. Kad kara beigās angļi viņus Štuthofā atbrīvoja, sievastēvs nolēmis atgriezties mājās, kur, neko nezinot par dēla likteni, gaidīja vecāki, bet līdz Latvijai viņš netika. Kauņas filtrācijas nometnē viņu apcietināja un izsūtīja uz galējiem ziemeļiem, no kurienes tikai 1956. gadā atgriezās mājās.
Tie viņa stāsti tonakt man pavēra noklusēto vēsturi. Tagad ir zināmi izsūtīto stāsti, liecības par gulagiem, leģionāru atmiņas, bet 1981. gadā par šiem notikumiem bija pilnīgs klusums. Visam pāri bija traģisks melns plīvurs.
Sievastēvs stāstīja, ka 1949. gadā izsūtītos zemniekus un lauku inteliģenci nometināja dzīvot kopā ar bandītiem, kriminālistiem, rūdītiem noziedzniekiem, kas latviešu lauku papiem atņēma kažokus, zābakus, mantas, ko bija paņēmuši līdzi. Politieslodzītie, kāds bija sievastēvs, aizstāvējuši viņus pret zekiem, bet arī viņiem tie tika laisti virsū, lai ietekmētu un morāli sagrautu. Dzirdēt ko tādu no pirmavota, cilvēka, kurš to pats pieredzējis, tajā laikā man, jaunam cilvēkam, bija ļoti iespaidīgi.
No sievastēva esmu smēlies milzīgo optimismu, kas viņam piemita, un tieši viņa nesalauzto dzīvesprieku es atceros grūtos brīžos.
Kopš atmodas pirmajām dienām apzinājos, kāpēc man ir svarīga Latvijas valstiskuma atjaunošana. Vēsture kļuva par pamatu manām vērtībām. Tā bija motivācija tālāko dzīvi saistīt ar savas valsts aizsardzību. Mūsu vectēvi un tēvi par viņu lējuši asinis, atdevuši dzīvību, un apzinājos, ka tas ir mantojums, kas mums jāsargā.»
Lepns par latviešu karavīriem
«Mans militārais ceļš aizsākās no Tautas frontes brīvprātīgajiem kārtības sargiem, tad pievienojos zemessardzei, kad to izveidoja. Tolaik smējās, ka vēl nekad nav bijusi iespēja tik ātri kļūt par virsnieku, bet tā tiešām bija, jo visi bijām jauni un Nacionālos bruņotos spēkus sākām veidot no nulles. Atbilstoša militārā izglītība tajā laikā bija tikai retam, protams, iegūta padomju sistēmā, bet mēs mācījāmies,» atceras ģenerālis Raimonds Graube. Kopumā vienpadsmit gadus viņš bijis Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris, no ierindnieka izaugot līdz visaugstākajai pakāpei.
«Kad iesaistījos profesionālajā dienestā, mana pirmā dienesta vienība bija Zemessardzes štāba apsardzes rota, tad sevišķo uzdevumu vienība, kur pamatīgi tika trenēta militārā, morālā un fiziskā sagatavotība. Mums vienībā bija gan iekšējie kursi, kurus vadīja vīri ar starptautisko operāciju pieredzi, gan bija iespēja mācīties speciālos kursos ASV. Piedalījāmies arī dažādos uzdevumos.
1993. gadā man piedāvāja kļūt par lielas Zemessardzes vienības komandieri. Tad nāca Augstākā komandējošā sastāva un štāba vadības militārā koledža Lielbritānijā. Lai tur iekļūtu, pašiem angļiem ir jāiztur milzīga atlase. Koledžā mācījās nākamie pulkveži un ģenerāļi, līdz ar to tur bija ļoti daudzi, kā paši angļi teica, briti ar zilajām asinīm. Vide, kurā nokļuvu, bija milzīga dzīves pieredze. Pirmajos mēnešos man bija ļoti interesanti vērot un mēģināt saprast, kurš no viņiem ir tas aristokrāts. Par kādu, kas īpaši izcēlās un sevi izrādīja, domāju, ka viņam noteikti ir senas aristokrātu saknes, bet vēlāk izrādījās, ka savos spriedumos kādos astoņdesmit procentos biju kļūdījies. Tiem, kuri sevi dažādi izrādīja, nekā vairāk par ārējo čalu nebija. Viņi nenāca no senām dzimtām, bet mēģināja no sevis radīt iedomātu tēlu.
Savukārt tie, kuri patiešām bija ar dziļām aristokrātiskām saknēm, izturējās ļoti vienkārši un draudzīgi.
Man atmiņā palicis mans sindikāta biedrs Džons Frazers, ļoti senas skotu dzimtas pēctecis. Mēs tā sadraudzējāmies, ka pēc koledžas viņš mani kopā ar sievu aicināja ciemos. Frazeriem Skotijā piederēja fantastiska sena muiža, patiesībā – pils, bet tas cilvēks bija tik vienkāršs un sirsnīgs, ka manos sākotnējos priekšstatos viņš varētu būt nācis no Mančestras priekšpilsētas strādniekiem.
Mācību laiks Anglijā bija arī vērtīgs sociālās vides, angļu kultūras un vēstures izziņas periods. Es biju audzis padomju laikā, ārzemēs nekad nebiju bijis, Angliju zināju tikai no viņu klasiskās literatūras. Saņēmu virsnieka stipendiju, ko maksāja Anglija, un ārpus militārajām apmācībām dzīvoju normālu dzīvi, kādu Anglijā dzīvo jebkurš, kura ienākumi ir zem vidējā līmeņa. Gribēju iepazīt viņu kultūrvidi, un šo iespēju arī izmantoju. Brīvajā laikā ar riteni nobraucu lielus gabalus, kas man bija arī labs fiziskais treniņš. Redzēju angļu pārticību, bet tieši tur izjutu, ko man nozīmē Latvija un mana tauta. Mums cilvēki ir atvērtāki, izpalīdzīgāki. Latvijā es visu izjūtu kā savu – kokus, debesis, cilvēkus. Mēs no pusvārdiem saprotam, ko otrs domā, saprotam savus jokus.
Ārvalstīs esmu nodzīvojis septiņus gadus, no kuriem trīs gadus studējis, arī Aizsardzības universitātē Vašingtonā, kur augstākajam kursam atlasīja kadrus, kas ar ļoti lielu varbūtību būs ģenerāļi, un šo virsnieku izglītošanā tika ielikti ļoti lieli līdzekļi. Civilie pasniedzēji pamatā mums bija Džordžtaunas Universitātes profesori, un manā militārajā izglītībā tā bija unikāla pieredze, apguvu stratēģisko plānošanu. Četrus gadus dienēju Briselē, biju Latvijas pilnvarotais pārstāvis NATO un Eiropas Savienībā.
Esmu lepns par mūsu karavīriem. No visiem sadarbības partneriem par latviešu karavīriem esmu dzirdējis tikai labus vārdus. Viņiem uzticas, viņus novērtē, un tā ir bijis visos laikos. Latviešu karavīrus visi ir cienījuši un no viņiem baidījušies. Brīvības cīņās maza saujiņa absolūtā haosā spēja piepulcēt sev septiņdesmit tūkstošus. Tas nav izskaidrojams. Tāpat kā mazas ideālistu saujiņas spēja radīt valsti. Katrai tautai savas eksistences laikā kādā brīdī ir vismaz viena iespēja sevi apliecināt, bet ne visi to ir spējuši izmantot.
Pasaulē ir divi tūkstoši dzīvu valodu, bet tikai divsimt no tām ir sava valsts.
Mazai tautai latviešiem ir, un tas jānovērtē, šī vērtība jāsargā un jāaizstāv.
Tāpat kā daudzi latvieši, arī es esmu ideālists un ticu cilvēkiem. Ar racionālismu vien nepietiek, bet reizēm izjūtu, ka mums tas sentiments visam iet cauri un šodienas ideālisms grib sadzīvot ar skatīšanos pagātnē. Mēs tomēr esam tāda kapusvētku nācija, un mūsu gaišajam sentimentam ir skumju pieskaņa. Mēs pat 11. novembrī, kas mums ir uzvaras un brīvības diena, ar skumjām dedzam svecītes. Ja es būtu kritušā karavīra vietā zem zemītes un pie manis nāktu ar tādām skumjām, gribētu teikt – es taču esmu uzvarētājs, esmu brīvības cena, tāpēc, lūdzu, nāciet pie manis kā pie uzvarētāja! Karavīri cīnījās, lai mēs būtu brīvi, un pie viņiem jānāk ar lepnumu. Franči savās 14. jūlija svinībās priecājas un līksmo, bet atcerēsimies, ka Bastīlijas ieņemšana bija pilsoņu karš, kurā franči viens otru kāva, bet uz viņu pīšļiem dzima jauna dzīve. Tā, ko franči tagad svin ar lielu patosu, radās melnā vēstures brīdī, bet mēs savu brīvības iegūšanas dienu svinam uz skumjas nots. Tā ir mūsu mentalitāte, ideālisms un sentiments, un mēs ar gaišām skumjām sargājam to, ko senči mums atstājuši mantojumā.
Tādos krīzes laikos, kāds tagad mūs piemeklējis, der atcerēties zināmo teicienu: «Kas tev solīja vieglu dzīvi?»
Labo, kas mums ir dzīvē, novērtē tikai tad, kad piedzīvojam kaut ko sliktu. Grūtībās novērtējam to, kas mums ir. Kad krīze beigsies, jānotiek izvērtēšanas un pārvērtēšanas procesam un jāatceras pateikt paldies cilvēkiem, kuri, darīdami savu ikdienas darbu, kā mediķi, patiesībā izrādīja varonību. To es vēlu – lai mēs pārāk ātri neaizmirstu cilvēkus, kuri šajā krīzes laikā, riskēdami ar savu veselību un dzīvību, iznes vislielāko smagumu. Katram pārvērtēt arī sevi, ko mēs darījām, kā atbalstījām savu valsti, un tikai tad būsim tiesīgi pārmest valstij, ka tā mums kaut ko neiedeva.»
