Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Aivars Liepiņš. Stāsts par konfliktu Piedņestras republikā 1992. gadā
Bildēt tā sauktajos karstajos punktos – tā ir lieta, kas izdala adrenalīnu. Tas izdalās, izdalās, izdalās un tu jau bez tā vairs nevari dzīvot. Kļūsti nervozs un nemierīgs. Tevi visu laiku velk uz turieni. Patiesībā tas nav normāli, tā ir pataloģija. Tāpēc arī beidzu uz tādām vietām braukt.
Nekad neesmu skaitījis cik reižu esmu braucis uz karstajiem punktiem. Taču bieži esmu domājis par to kāpēc man vienmēr izdevies no tiem izkļūt neskartam. Atbildi atradu vienā filmā par samurajiem. Tur galvenajam varonim jautā kāpēc viņš pēc visa piedzīvotā vēl joprojām ir dzīvs. Samurajs padomāja un atbildēja – laikam tādēļ, ka vēl nebija pienācis mans laiks. Uz tādām vietām var braukt tikai ar tādu funktieri galvā, jo savādāk ar tevi ir cauri. Sēžot Piedņestrā kopā ar kaujiniekiem un dzerot tēju, redzēju kā pie mums iedrāzās kāds vīrs ar ārprātīgām zombija acīm un pistoli rokā. Tas bija profesionāls karavīrs, kurš meklēja ienaidnieku un bija gatavs šaut uz katru, kurš kustas. Viņam bija aizgājis ciet šīberis.
Citi lasa
Piedņestra ir visnepatīkamākā vieta, kur esmu bijis. Taču, lai sapratu par ko es runāju jāsaprot, ka kara bildētājus nosacīti var iedalīt divos blokus. Viens ir, ja esi oficiāli akreditēts žurnālists, kurš tiks tikai tur, kur aizvedīs. Tur kur ir patiešām bīstami tevi nelaidīs pat tuvumā – ja esi akreditēts bieži karstajā punktā vari justies drošāk kā Rīgā uz ielas. Bet, lai nobildētu kaut ko ekskluzīvu ir jābrauc neakreditējoties, visticamāk, pat nelegāli. Tas, protams, ir neiedomājami bīstami, taču arī bildes ir pavisam citas. Vienmēr esmu braucis pa saviem kanāliem, arī Piedņestrā nokļuvu ar savu cilvēku palīdzību.
Toreiz Piedņestrā gāja karsti un tur sabiju trīs dienas. Tagad kad iet vaļā visa tā padarīšana ir daudz informācijas, bet toreiz jau nebija pat peidžeru, nemaz nerunājot par mobilajiem telefoniem. Bija tikai informācijas druskas un vadoties pēc tām vajadzēja strādāt.
Pēc tam es bildes tirgoju vienai Somijas foto aģentūrai, kura jau tālāk tās izplatīja pa visu pasauli. Grūti pateikt, kur manas bildes ir publicētas, es pat to necentos nočekot. Man bija svarīgi, ka par bildēm samaksāja tam laikam labu naudu.
Zinu tikai to, ka viena bilde bija uz The Guardian vāka.
Tās visas vietas, kur braucu, bija tādas, kur Rietumu žurnālisti ar kaut kādām veselā saprāta paliekām nekad nelīstu iekšā. Bet es zināju apstākļus, man bija kontakti un es līdu.
Parasti viss notika lielā steigā, vakarā uzzināju, ka jābrauc un no rīta jau biju ceļā. Piedņestrā tolaik bija grūti iekļūt, bez manis tur strādāja vēl tikai viens preses pārstāvis – rakstošais žurnālists no Krievijas laikraksta Moskovskij komsomoļec.
Pirms iebraukšanas man uzdeva nervi, vēl zvanīju uz Rīgu, kur man teica – ja jūti, ka ir pārāk bīstami, tad brauc mājās. Es tomēr saņēmos un nolēmu palikt – tur bija dubultais aplenkums un līdz ar to arī divas frontes līnijas. Iekšā tiku pateicoties viena ukraiņu kolēģa nelaimei. Viņu, kājā sašautu, veda ārā un mani uzņēma tajā pašā automašīnā. Vēl noprasīju viņam to kāda ir situāciju un saņēmu atbildi – uzmanies, tur strādā profesionāļi, kuriem dota komanda atšaut žurnālistus. Viņš bija medīts vairākas dienas un sašauts ar trešo mēģinājumu. Turklāt viņš pat nezināja, kura puse viņu šāvusi. Karā to nevar zināt nekad. Karš vispār ir fufelis, viens liels netīrs bizness – lielākie jandāliņi iet vaļā, tad, kad atvesta munīcija un karojošās puses to nopirkušas.
Piedņestrā konkrēti uz mani neviens nešāva. Tur darbojās profesionāļi, kuri šāva vienu reizi un par lietu, nevis daudzas pa labi un pa kreisi.
Visvairāk cilvēku apšauj naktī, kad viņi lien ārā no slēptuvēm, jo domā, ka viņus neviens neredz. Bet snaiperiem ir nakts tēmekļi, viņiem sākas pļaujas laiks.
Uz ielām redzēju daudz nošautu, taču manā acu priekšā neviens nogalināts netika.
Kopā ar to džeku no Moskovskij komsomoļec dzīvojām vienā pamestā mājā. Tad iemācījos elementāras lietas, kas palīdz izdzīvot. Piemēram, kā pareizi gulēt, lai nenošauj. Nekad nedrīkst gulēt pie pretējās sienas no loga, bet jāguļ tieši zem loga. Kāds var šaut apzināt, var vienkārši ieklīst kāda lode…Turklāt logs ir stratēģiska vieta arī gadījumos, ja jāmūk. Tas ir vienkārši – jāguļ nevis tur, kur nolikta gulta, bet tur, kur drošāk. Iemācījos arī kā iepazīties ar karavīriem – vienkārši gāju viņiem klāt uz ielas un runājos. Man pat uztaisīja tādu ar roku uz burtnīcas lapas rakstītu caurlaidi. Tā kā pilsoņu karā.
Sasprindzinājums tur ir ārprātīgs. Vienā brīdī bildējot dzirdēju kā nokrakšķ mana foto kamera. Biju tajā iekrampējies ar visu spēku.
Šīs bildes sāls ir viņa acīs. No rīta pie manis ieskrēja karavīri un teica, ka brauks likt mīnas, ja gribu varu doties līdzi. Bija informācija, ka nāks virsū bruņu transportieri. Saku, ka, protams, braukšu līdzi – ielecu smagajā mašīnā, tieši blakus tām mīnām un braucām. Es jau nezināju, kur mēs braucam, biju iedomājies, ka mīnas liks mežā kaut kur starp krūmiem. Bet viņi aiziet pāri frontes līnijai un es līdzi. Vienā brīdī saprotu, ka esam tieši pa vidu starp abām frontes līnijām un abās pusēs sēž snaiperi, kuri aiz gara laika ik pa brīdim kādu nokniebj. Bet es stāvot ar muguru pret frontes līniju fotografēju kā liek mīnas…Tikai vēlāk sapratu kādām briesmām biju sevi pakļāvis. Bet tajā mirklī jau par to nedomā, vienkārši mehāniski dara savu darbu.
It kā jau tajā bildē nekā nav – viens liek zemē mīnu. Viņa pat nekad nekur nav publicēta. Bet tā ir īsta kara bilde un ieskatoties tā vīra acīs var gūt priekšstatu par to dienu notikumiem.
