Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Elmārs Rudzītis. Stāsts par konfliktu Kalnu Karabahā 1992. gadā
No rīta saņēmām informāciju, ka naktī uzspridzināts autobuss un tāpēc ar izlūkkomandu braucām skatīties, kas tur noticis. Redzēju, kā tas ir, kad cilvēkam zarnas veļas pa vēderu ārā – skats nav no tiem patīkamākajiem. Autobuss bija sabumbots pamatīgi – bija ļoti daudz mirušo, nogalināti faktiski visi pasažieri.
Krievu armija ar granātmetēju tiešā trāpījumā bija iešāvusi pa autobusu, bet tad tajā iekāpuši vīri ar automātiem un mērķtiecīgi apšāvuši visus, kuri bija izdzīvojuši. Dzīvi palika tikai daži cilvēki, kuriem bija izdevies palīst zem autobusa un izlikties par beigtiem. Asiņu jūra bija pamatīga.
Citi lasa
Turpat netālu hospitālī taisīja zārkus, taču to nepietika, jo bija pārāk daudz mirušo.
Taču uz vietas nekā bīstama nebija, jo šāvēji bija prom un neviens jau neuzbrūk saspridzinātu autobusu glābējiem. Īstās lietas sākās pēc tam – kad braucām atpakaļ. Turpat pie hospitāļa vēl paspējām izbaudīt vietējo viesmīlību un tikām gan pie maltītes, gan pie laba konjaka. Ja godīgi, tad labāku konjaku vairs nekad dzīvē neesmu dzēris. Diezgan labā noskaņojumā sakāpām autobusā un vēlā vakarā, pilnīgā tumsā devāmies prom. No sākuma pašiem likās, ka viss ir kārtībā, taču viss mainījās pēc tam, kad bijām sastapuši sargposteņa karavīrus. Viņi mums izstāstīja, ka ar ieslēgtām ugunīm esam braukuši gar ienaidnieka robežu un jebkurā brīdī uz mums varēja atklāt uguni. Snaiperi mūs vai nu nebija pamanījuši, vai arī vienkārši negribēja uz mums šaut.
Tālāk pa kalnu ceļu braucām absolūtā tumsā.
Sajūtas bija ekstrēmas, turklāt beidzot bija atdzīvojušies arī kareivji, gar autobusa logiem lidoja lodes, mēs viņas ne tikai dzirdējām, bet arī redzējām.
Dzirdēju kā šauj lielgabali un biju riktīgi nobijies.
Zinājām, ka mums ir gandrīz tukša degvielas tvertne un tagad domāju, ka tas ir pat bīstamāk nekā, ja būtu bijusi pilna. Jo, ja bāka ir pilna ar benzīnu, tad tā trāpījuma gadījumā nesprāgts. Bet, ja tukša, tad sprāgst. Par laimi viss beidzās labi un tikām atpakaļ uz pilsētu neskarti.
Lai gan nekad nesaki nekad, tagad šādos darbiņos vairs nebrauktu. Nebrauktu ģimenes dēļ. Tolaik biju jauns, neprecējies un ekstrēmi noskaņots un neredzēju nevienu iemeslu kādēļ, lai atteiktos. Man galu galā bija tikai divdesmit gadi un piedāvājums nāca pēkšņi. Lēmums bija jāpieņem ātri un es arī nevilcinājos, jo kurš tad tādā vecumā negrib aizbraukt uz karadarbības zonu. Kalnu Karabahā biju četras dienas un centos neiedziļināties konflikta būtībā. Es tikai bildēju un skatījos, kas notiek.
Neatceros cik toreiz nopelnīju, bet tas ko darīju, nebija naudas dēļ. Bija cits dzinulis – piedalīties piedzīvojumā.
Sākumā gribējām Kalnu Karabahā iekļūt ar ārlietu ministrijas palīdzību, bet mums netika dota atļauja braukt. Tad nu iesēdāmies parastā pasažieru lidmašīnā un lidojām uz savu galvu. Uz vietas atrast cilvēkus, kuri gatavi palīdzēt nav grūti. Pa ielām faktiski visi sastopamie vīrieši klīst ar automātiem rokās un atliek tikai pieiet pie kāda no viņiem un teikt – esmu žurnālists, gribu tikt uz pirmajām pozīcijām! Ja viens atteiks, tad tūlīt izdosies sameklēt kādu, kurš palīdzēs.
Pret preses pārstāvjiem viņi bija ļoti draudzīgi noskaņoti. Spilgts piemērs tam ir kāds atgadījums – vienu dienu staigājām pa pilsētu un skatāmies – divi vīrieši sēž un spēlē šahu. Pieejam un kaut ko prasām, bet viņi atbild, lai pagaidām, kamēr beigsies partija. Mēs arī gaidām un, kad viņi beidz spēlēt, tad paziņo, ka esam viņu viesi un par spīti apkārt valdošajai nabadzībai uzklāj mums bagātīgu galdu. Izrādījās, ka abi ir vietējie ministri – viens iekšlietu, bet otrs vēl kaut kādu lietu.
Īstenībā jau tur notika parasta dzīve, tikai ar to atšķirību, ka ik pa laikam šauj un visi rēķinās, ka pēc mirkļa viņu mājas var sagraut. Bērni ir tādi paši kā visur, sievietes un vīrieši arī. Tikai ir karš. Kad sākas apšaude visi uzreiz ir iekšā pagrabos, un, kad situācija norimst visi ir ārā un dodas ikdienas gaitās. Visi pie tā ir pieraduši, viņiem tur ir labiekārtoti pagrabi. Dzīve atsākas. Turklāt dzird jau tikai troksni, tiešos trāpījumus neredz. Tikai ik pa laikam kaut kur nobirst šķembu krusa. Tad gan ir neomulīgi.
Naktīs it kā notika sīvas apšaudes, bet bijām tā noguruši, ka es, godīgi sakot, gulēju labi. Dzīvojām viesnīcā, kurai oriģinālā bijuši četri stāvi, bet divi bija nospridzināti. Gulējām otrajā, kas apstākļu sakritības dēļ bija kļuvis par pēdējo. Logiem nebija stiklu un tie bija aizvilkt ar plēvi. Kad vienu rītu pamodāmies ieraudzījām viesnīcas priekšā milzīgu bedri – tajā vietā bija sprāgusi bumba, taču es to pat nebiju dzirdējis. Biju pateicīgs, ka tā bumba nokrita, tur, kut tā nokrita un netrāpīja mums.
Bijām aizgājuši uz tālajām pozīcijām blakus tranšejām. Kad nokļuvām tajās tranšejās sapratu, ka vajag uzņemt arī kaut kādu kopskatu, bet tā kā apkārt šāva, sākumā vienkārši pacēlu rokas virs ierakumiem un knipsēju. Toreiz jau nebija, tā kā tagad, kad uzreiz var apskatīties kas sanācis – un nākamreiz pagriezt kameru nedaudz pa labi, vai nedaudz pa kreisi. Man nebija pat vismazākās nojausmas par to, kas atrodas un sanāca tāda fotografēšana uz dullo. Tad nolēmu, ka jāpabāž galva un jāpaskatās. Lēnām izbāzu galvu, iekadrēju un man gar ausu nospurdza lode. Iekritu atpakaļ tranšejā un galvu ārā vairs nebāzu.
Mums vajadzēja nokļūt vienā punktā un to paveicām veiksmīgi. Apdarījām visus darbus un gribējām tikt atpakaļ. Taču sākās apšaude un tur, kur bijām vairs nevarējām palikt. Nācās līst uz vēdera pāri pļavai. Tas bija apmēram 200 metrus garš ceļa gabals, kuru atcerēšos visu dzīvi. Bijām priekšā galvai ailikuši somas un pārvietojāmies līšus uz vēdera. Uz mums šāva – pār galvu spindza snaiperu lodes – atceros to skaņu – piu, piu, piu. Tādā brīdī vienīgā doma ir – kaut tikai man netrāpītu. Par neko citu cilvēks vispār nedomā.
Tagad varu teikt, ka zinu kā skan lode, kas aizsvilpj gar galvu. Tas nav nekas tāds ko savā mūžā vēlētos piedzīvot vēl vienu reizi.
