Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nagant M1895, 7,62 mm
Šis septiņu patronu revolveris ir mantojums no cara laikiem. Pēc Pirmā pasaules kara šis modelis jau bija novecojis. Revolveris bija uzticams un precīzs. Pirmajā pasaules karā tas bija standarta ierocis, kurš piederēja katram virsniekam un apakšvirsniekam. Vēlāk pēckara periodā šie ieroči bija pat pastniekiem. Tiesa, sastopoties ar nacionālajiem partizāniem, šis revolveris kļuva par pretošanās kustības īpašumu.
Citi lasa
Browning Hi-Power
Ērta, tiesa, nedaudz pasmaga pistole, kas bieži bija sastopama Latvijas mežos. Browning Hi-Power ir arī galvenā varoņa Vitolda Reķa ierocis seriālā Sarkanais mežs.
Walther P38, 9 mm
Ergonomisks, lēts un bez pretenzijām pret gružiem. Tāda ir šīs kaujas virsnieku pistole. Manā skatījumā, viena no labākajām Otrā pasaules kara pistolēm. Šo ieroci kolekcionāru vajadzībām ražo joprojām.
Luger P08
Skaista un eleganta kā pulkstenis. Šī mūsdienās ir ļoti dārga pistole, kas 20. gadsimtā bija ļoti iemīļota. Luger P08 balanss, svars un roktura leņķis ir ļoti ērts. Turklāt ergonomikas ziņā šī pistole ir palikusi teju nepārspēta.
PPSh-41, 7,62 mm
Ierocis tapis, daļēji pateicoties somu-krievu karam. Somi bija vieni no pirmajiem, kuri masveidā karā izmantoja mašīnpistoles. 1940. gadā somi pierādīja, ka ar ļoti mazām manevrēt spējīgām vienībām, kas bruņotas ar mašīnpistolēm, dažu vīru sastāvā var iznīcināt veselu rotu. Tikmēr krievu virsnieki tolaik bija diezgan stagnējoši, viņi nealka attīstīt modernākas kaujas taktikas.
Automāts tika uzskatīts par patronu bendi un dārgu prieku.
PPSh diska veida aptveres ietilpība ir 71 patrona. Sekundē tas izšauj 13–14 patronas, bet kārbas aptverē satilpst 32 patronas. Ar šo ieroci var šaut gan pa vienai patronai, gan kārtās. Šis bija labs tuvcīņas un psiholoģiskais ierocis, kas pretiniekam neļāva pacelt galvu no ierakumiem. Ieroča drošinātāja dēļ, kurš stiprāka sitiena laikā mēdza atlēkt, bieži vien notika negadījumi. Biedrs nošāva biedru vai arī pats ieroča lietotājs iešāva sev kājā, piemēram, lecot tranšejā.
SVT-40, 7,62 mm
Ļoti populāra automātiskā šautene tieši lietuviešu nacionālo partizānu vidū. Šo precīzo ieroci, kuru karavīri sauca par Svetu, pirmo reizi izmantoja somu-krievu kara laikā. Tiesa, karavīri to nelabprāt pieņēma, jo Sveta prasīja rūpes – biežu tīrīšanu, pretējā gadījumā tā mēdza iestrēgt un niķoties. Magazīnā – 10 patronas, ātri spiežot gaili, sajūta kā šaujot no mašīnpistoles.
Moisin-Nagant 1891/30, 7,62 mm
Viens no sarkanās armijas un NKVD pamatieročiem. No Pirmā līdz Otrā pasaules kara beigām kopskaitā tika saražotas aptuveni 37 miljoni šādu šauteņu. Šis ir precīzs un drošs ierocis. Otrajā pasaules karā sākotnējā posmā lielākā daļa sarkanās armijas vīru karoja ar šo šauteni. Pievienojot optiku, Mosin-Nagant izmantoja kā snaipera šauteni. Pēc kara to līdz pat septiņdesmitiem gadiem lietoja konvojā un cietumu apsardzē.
PPS-43, 7,62 mm
Šis tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Otrā pasaules kara strēlnieku ieročiem. Mašīnpistole radīta 1942. gadā Ļeņingradas blokādes apstākļos. Ātri vien padomju armija atskārta, ka šis modelis ir ļoti veiksmīgs un viegls. Taču tas ir arī neprecīzs. Pat no 50 metriem būs grūti trāpīt ābolam. Otrā pasaules kara laikā cilvēki visvairāk mira nevis ievainojumu dēļ, ko radījuši strēlnieku ieroči, bet gan no aviācijas bumbu un mīnmetēju lādiņu sprādzieniem.
Lai karā nošautu vienu cilvēku, tika izšauts vidēji 30 000 patronu.
Līdz 1947. gadam nacionālie partizāni pārsvarā izmantoja vācu armijas ieročus, bet, izsīkstot munīcijai, pakāpeniski pievērsās padomju ieročiem un PPS-43 bija viens no iemīļotākajiem. Lai tiktu pie ieročiem, Kurzemes nacionālie partizāni, piemēram, aplaupīja milicijas posteņus Kabilē, Kandavā un Kuldīgā. Bet Vidzemē ieņēma Mālpili, Ilzeni, Zeltiņus u. c.
MP-40, 9 mm
Krievu laikos šo mašīnpistoli dēvēja par Šmaiseru, kam gan nav nekāda pamatojuma, jo šā ieroča konstruktors ir Heinrihs Volmers. MP-40 priekštecis ir MP-38. Tiesa, šīs mašīnpistoles ražošana bija dārga, jo detaļas bija virpotas. Pēc Vērmahta pavēles inženieri izstrādāja MP-40 ar trīs reizes mazākām izmaksām, jo mašīnpistoles detaļas tika štancētas.
Sākoties Otrajam pasaules karam, bija saražots vien aptuveni 8000 MP-40 mašīnpistoļu. Sastopoties ar padomju karaspēku, vācieši ātri saprata, ka mašīnpistoļu ražošana un izmantojums jāpalielina. Līdz kara beigām Vācija saražoja aptuveni vienu miljonu MP-40 eksemplāru.
Vācieši apzināti samazināja mašīnpistoles ātršāvību, palielinot aizslēga svaru, tādā veidā mēģinot panākt ieroča precizitāti, kas arī izdevās.
MP-40 šauj tikai kārtām, taču profesionāls kareivis ar trenētu pirkstu spēja izšaut arī pa vienai lodei. MP-40 bija arī Pētera Čevera nacionālo partizānu grupas komandiera izvēlēts un iecienīts ierocis.
MP-43/44 vai STG-44 (Sturmgewehr 44), 7,92 mm
Šis, iespējams, ir pats leģendārākais un visvairāk pieprasītais ierocis Otrā pasaules kara laikā. STG-44 autors ir konstruktors Hugo Šmeisers. 1943. gadā ierocis izmēģinājumiem bija ieviests 5. tanku divīzijas SS Viking vienībās, lai karavīri ar to iepazītos. Hitlers, apmeklējot vienību, jautāja, ko viņiem vajadzētu, lai uzvarētu karā. Kāds jefreitors pacēla roku un atbildēja, ka viņiem pēc iespējas vairāk vajadzētu MP-43. Uz ko Hitlers pārjautāja – kas tas tāds? Viņš bija izbrīnīts par šā ieroča eksistenci, jo nekad iepriekš to nebija ne redzējis, ne apstiprinājis.
Šā ieroča jauninājums bija vidējas jaudas un izmēra patrona, kas bija lielāka par pistoles, bet mazāka par šautenes patronu, taču ar šautenes kalibru. Ar šo triecienšauteni varēja trāpīt mērķī no 500 metru attāluma. Otrkārt, ar to varēja šaut gan pa vienai lodei, gan kārtās, minūtē izšaujot pat 600 ložu. Jauno nosaukumu Triecienšautene 44 (Sturmgewehr 44) ieviesa pats Hitlers.
STG-44 ir zināmas līdzības ar AK-47 jeb Kalašņikova automātu.
Pats Kalašņikovs neilgi pirms nāves kādā intervijā izteica pateicību Hugo Šmeiseram, kurš it kā daudz palīdzējis ieroča tapšanā.
Šmeisers līdz 1953. gadam kā kara gūsteknis dzīvoja Krievijā un strādāja Iževskas ieroču rūpnīcā. Te ir jautājums – vai tiešām Mihails Kalašņikovs, kuram nebija ne augstākās izglītības, ne dzimtas priekšgājēju ar ieroču meistara zināšanām, spēja radīt ko tik unikālu.
Latvijā STG-40 parādījās kara beigās. Pie šīm triecienšautenēm tika arī latviešu leģiona vienības. Šāds ierocis bija arī Visvaldim Žanim-Brizgam (segvārds Kārlis Krauja), Īles bunkura partizānu grupas vadītājam, kurš savam ierocim bija piekniedējis Dzelzs krustu un aizsargu zīmotni.
MG-34, 7,92 mm
MG-34 jeb tautā sauktais Kaulu zāģis. Viens no veiksmīgākajiem ložmetējiem 20. gadsimta vēsturē. Ložmetējs aprīkots ar maināmo stobru, kuru ar dažām kustībām kaujas apstākļos var nomainīt.
Pēc 250 izšautām patronām stobrs gail. Sarkano stobru nomainīja, lietojot azbesta cimdus.
Taču ražošanā šis ierocis bija ļoti dārgs, jo detaļas ir smalkas un frēzētas. Turklāt šis ložmetējs slikti panes dubļus un netīrību. Vienā minūtē ar Kaulu zāģi var izšaut pat 1000 ložu.
MG-42, 7,92 mm
Šis ir jaunās paaudzes Kaulu zāģis, kuru sāk ražot 1942. gadā. Lai nomainītu MG-34 stobru, pagāja aptuveni 8 sekundes. MG-42 stobru maiņa prasīja 3 sekundes, jo tas nav jāatver un stobrs nav jāizvelk, bet gan jāizņem ar vienas rokas kustību, uzsitot pa atvērēja mehānismu.
Ja kaujas laukā dzirdēja strādājam Kaulu zāģi, kurš sekundē izšāva 30 patronas, visi tam meta līkumu. Ļoti nāvējošs ierocis, kurš Kurzemē atstāja līķu kaudzes. Latvijā ir atrastas arī tādas tranšejas, kuras līdz ceļiem pilnas ar Kaulu zāģa patronu čaulītēm.
DP-27, 7,62 mm
Kājinieku rokas ložmetējs ar diska veida magazīnu, kuras ietilpība – 47 patronas. Tiesa, šī magazīna bija visai neērta, taču tas bija labākais, ko, ņemot vērā problēmas ar atsperu tēraudu, padomju inženieri spēja radīt.
Šajās magazīnās izmantotās atsperes nāca no pulksteņu mehānismiem. DP-27 problēmas sākās, kad stobrs pārkarsa.
Pretēji vāciešu ražotajiem ložmetējiem padomju inženieri pat nemēģināja izgatavot ieročus ar maināmiem stobriem.
Šā ložmetēja reālais mērķēšanas tālums ir aptuveni 350–500 metru, pēc tehniskās specifikācijas – 800 metru. Pēc reglamenta katrai taktiskajai vienībai bija vismaz viens ložmetējs, ar kuru piesegt grupu. DP-27 bija iecienīts arī partizānu vidū, jo, pretēji smagajiem vācu ložmetējiem, šis ir viegls un ērti pārvietojams sadursmju laikā.
