Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc Valsts meža dienesta datiem, valdošo koku sugu īpatsvara sadalījumā Latvijas mežos egle ir trešajā vietā (19%). To apsteidz priede (32%) un bērzs (30%). Taču 2020. gadā egle bija otrā biežāk izvēlētā koku suga meža atjaunošanā, to apsteidza tikai bērzs, trešajā vietā atstājot priedi.
Mežsaimniece Laima Zvejniece ir egļu stādu audzētāja ar 40 gadu pieredzi – kopš 1982. gada, kad beidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un sāka strādāt Strenču kokaudzētavā. Par eglēm viņa zina gandrīz visu: «Neslēpšu, ka mans mīļākais meža koks ir priede. Tā man šķiet saules koks. Gan pati grib augt saulē, gan neliedz saules gaismu citiem, jo nemet smagu un drūmu ēnu. Turpretī egle man šķiet ēnas koks un egļu mežs – mazliet raganīgs. Varbūt tāds iespaids palicis no bērnības, kad gandrīz līdz zemei noliektie lielo egļu zari ar garajām skujām šķita milzīgi.
Tu maziņš ej pa apakšu un domā, ka varbūt kaut kur noslēpusies ragana ar slotu un lidos no vienas galotnes uz otru. Egļu mežs vairāk līdzinājās pasaku mežam.
Bērnībā es staigāju pa Sēlijas – Aknīstes – mežiem, bet liktenis no Leišmales atveda uz otru Latvijas malu, tuvāk igauņiem, ar tās staltajām priedēm.
Jūtos ļoti atbildīga par sēkliņām, mazajām eglītēm, kas siltumnīcā dīgst kā zaļš paklājs. No tām izaugs mežs, pa kuru kā pasakā varēs staigāt kāda maza meitenīte pēc 70, 80 vai 100 gadiem. No parastās egles – Picea abies – izaudzētas arī dekoratīvās formas. Ligzdveida jeb nidiformis, nokarenā pendula, čūskegle un citas. To sākums ir mežā atrastas dīvainības. Tāda ir arī dekoratīvā Latvijas egļu šķirne ‘Dundanga’, kam katrs zars ir nevis plakans, kā citām eglēm, bet beidzas ar mazu, kuplu eglīti. Bet tas jau būtu cits stāsts.»
Lai gan Ziemassvētkos katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības valsts mežā nocirst un aiznest mājās vienu eglīti un eglītes meklēšana viņai šķiet skaista ģimeniska tradīcija, Laima šo iespēju neizmanto. Viņai mīļāka šķiet Frēzera baltegle – izturīga, skujas nenobirs vairākas nedēļas, turklāt tai ir ļoti patīkama smarža.
Bet atgriezīsimies pie meža eglēm.
Sākums – sēklu plantācijas
Mežs sākas sēklu plantācijās. Sēklu plantāciju – ne tikai egļu, bet arī pārējo koku sugu – Latvijā ir ap 1000 hektāriem, egļu – ap 300 hektāriem. Pirmās priežu un egļu sēklu plantācijas izveidotas sešdesmitajos gados, kad tika ierīkotas arī pirmās meža kokaudzētavas. Meža koku stādus, protams, audzēja arī pirms tam, taču tas notika pavisam vienkārši, piemēram, dobītē pie mežsarga mājas.
Pirmās sēklu plantācijas veidoja no mežaudzēs atlasītiem kokiem. Vispirms mežaudzēs atrada izcilākos kokus. No tiem ņēma potzarus un uzpotēja uz parastās egles potcelmiem – līdzīgi, kā potē ābeles vai dekoratīvo šķirņu egles. Gadus trīs audzēja kokaudzētavās, līdz potējumi pieaug, un tad ierīkoja plantācijas. Šādas senākas egļu plantācijas ir Kurzemē Remtē, Vidzemē – Suntažos, Katvaros un Strados. Jaunākas ierīkotas Latvijas austrumu daļā – Vecumos pie Žīguriem, aiz Balviem, pie Daugavpils. Svarīgi, lai sēklu plantācijas būtu Latvijas visās malās. Lai gan Latvija nav liela, tomēr tā dalāma trīs klimata zonās, kas atšķirīgi ietekmē ne tikai augļu kokus un dekoratīvos kokus un krūmus, bet arī meža kokus. Tāpēc arī sēklu plantācijas ir katrā no trim klimatiskajiem apgabaliem – rietumu, centrālajā un austrumu.
Mūsdienās tiek stādītas jau otrās pakāpes plantācijas, kurās atlasīti kloni no labākajiem kokiem vecajās plantācijās. Klons – tā ir kā viena ģimene ar vienādām īpašībām. Tiek meklētas egles ar taisnākiem stumbriem, mazāku sānzaru skaitu, izturīgākas pret slimībām, ātraudzīgākas, lai meža ražu varētu novākt jau pēc 70–80, nevis 90 vai 100 gadiem.
Dažādās Latvijas vietās ir arī tā sauktās ģenētisko resursu mežaudzes, kas arī tiek uzskatītas par īpaši vērtīgām un glabātas, kā mēdz teikt, mūžu mūžos. Ja cērt šādu – ģenētisko resursu – mežaudzi, čiekurus savāc, lai audzi varētu atjaunot ar stādiem, kas izaudzēti no tieši tajā vāktām sēklām. Tā tiek saglabātas egles, kādas augušas jau vecvectētiņu un vecvecvectētiņu laikā. Šādas audzes ir pie Ventspils, Jaunjelgavas, Rēzeknes un citur. Savulaik zviedru un latviešu zinātnieki kopīgi izpētījuši, ka reģionā no Baltkrievijas un Latvijas austrumu daļā līdz Rēzeknei iegūtās sēklas ir ļoti piemērotas arī ziemeļvalstīm. Vērtīgākā īpašība ir šo egļu vēlāka plaukšana. Ja egles saplaukst un jaunie dzinumi sāk augt ļoti agri, tie var apsalt vēlajās salnās. Egle, protams, nenosalst pavisam, taču augšana aizkavējas. Turklāt egle ir diezgan jutīga ne tikai pret pavasara, bet arī pret rudens salnām. Tāpēc ir svarīgi atlasīt tādas egles, kas rudenī agrāk nobriest. Ja rudens salnas uznāk septembrī, bet jaunie dzinumi vēl aug, tie arī var apsalt. Piemēram, egles, kas audzētas no Dienvidzviedrijā ievāktām sēklām, ir jutīgākas tieši pret rudens salnām. Mūsējās ir izturīgākas, par tām rudens salnās nevajag raizēties.
No čiekura līdz sēklai
No egles stādīšanas līdz čiekuriem paiet diezgan ilgs laiks. Teorētiski pirmā čiekuru raža gaidāma starp divpadsmito un piecpadsmito gadu pēc stādīšanas. Taču, atšķirībā no priedes, kam čiekuri ir katru gadu, ar egli nav tik vienkārši. Zinātnieki noskaidrojuši, ka teorētiski egļu čiekuru ražai vajadzētu būt katru 7.–10. gadu. Tomēr praktiski nav tik vienkārši. Pirms gadiem pieciem jau valdīja nopietns satraukums – eglēm čiekuru nebija bijis gadus divpadsmit. Pavasarī vajadzīga īpaša apstākļu sakritība – noteikts mitrums un siltums, lai reizē ziedētu vīrišķie un sievišķie ziedi un aizmestos jaunie čiekuriņi. Par laimi, pēdējos trijos gados notikušas pārmaiņas uz pretējo pusi, un, lai arī ne tik daudz kā bagātajos gados, čiekuri eglēm ir katru gadu.
Egļu čiekurus sēklām vāc ziemā. Tikt pie tiem vēl arvien ir izaicinājums. Varbūt kādreiz čiekuru lasīšanai varēs izmantot dronus. Bet pagaidām tas notiek tā – ražas gadā eglēm nozāģē galotnes ar visiem zariem un čiekuriem un čiekurus no tiem nolasa uz zemes. Zāģētājs egles galotnē vai nu nokļūst ar pacēlāju – vietās, kur iespējams piebraukt –, vai arī kāpj arboristu mācības izgājuši puiši: virvēs, ievērojot drošības prasības.
Savāktos čiekurus ved uz kalti Kalsnavā. Čiekurus žāvē, lai no tiem izbirst sēklas, tad sēklas tiek kaltētas, atbrīvotas no spārniņiem, pēc tam kalibrētas, sijājot caur triju izmēru sietiem, – lielākas, vidējas un mazākas –, tad gravitācijas šķirotājs atmet nost tukšās sēklas, atstājot tikai pilnās. Pēc tam sēklas nonāk glabāšanas konteinerā un noliktavā.
Kalsnavas noliktavā glabājas arī valsts sēklu stratēģiskā rezerve.
Egļu sēklas glabā 12 gadiem uz priekšu, rēķinoties ar to, ka jāsēj katru gadu, bet sēklu ražas katru gadu var nebūt.
Sēklas glabājas saldētavā mīnus triju grādu temperatūrā, tad tās domā, ka ir ziema, un mierīgi guļ, gaidot pavasari. Šādā temperatūrā – līdzīgi kā Norvēģijas salā Svalbārā, kur ir pasaules sēklu banka, – var glabāties ļoti ilgi, teju mūžīgi. Ik reizi pirms sēšanas tiek veiktas arī dīgtspējas analīzes, un droši var teikt, ka vismaz desmit gadus dīgtspēja paliek pilnīgi nemainīga. Noglabātas tiek tikai tādas sēklas, kuru dīgtspēja ir vismaz 96 procenti vai vairāk, jo sēklas ar zemāku dīgtspēju modernajām un dārgajām stādu audzēšanas tehnoloģijām neder, tas nav ekonomiski izdevīgi.
No vienas egles var novākt 5–10 hektolitrus (viens hektolitrs ir desmit spaiņi jeb 100 litri) čiekuru. No viena hektolitra čiekuru iegūst apmēram 700–750 gramu sēklu. Savukārt vienā kilogramā ir 120 000–130 000 sēklu, atkarībā no tā, cik smalkas tās ir, attiecīgi izaudzēt var 115 000–125 000 stādu. Ar to pietiek 46–50 hektāru apstādīšanai, jo vienam hektāram vajadzīgi divarpus tūkstoši egļu stādu.
No bērnudārza līdz lielajai dzīvei
Latvijas lielākais meža stādu audzētājs ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži struktūrvienība Sēklas un stādi ar savām desmit kokaudzētavām, kurās pašlaik gadā izaudzē 57 miljonus stādu, no tiem apmēram 30 miljonus egļu, bet jau 2023. gadā plānots izaudzēt 68 miljonus. Aptuveni puse no visiem izaudzētajiem stādiem paliek pašiem, otru pusi pārdod. Pusi no pārdotajiem nopērk citi Latvijas uzņēmumi un privāto mežu īpašnieki, otra puse tiek eksportēta – lielākoties uz Zviedriju. Kopumā Latvijas mežos ik gadu tiek iestādīti ap 70 miljoniem kociņu, Zviedrijā – 380 miljoni.
Zīmīgs datums jauno kociņu dzīvē ir 8. marts – reizēm gan tas var būt 5. marts, citreiz 9. marts, bet jebkurā gadījumā marta sākumā tiek kurināta siltumnīca un sākta sēšana. Vienā gadā siltumnīca piedzīvo pat trīs stādu aprites. Tā kā jāaudzē ne tikai egles, bet arī priedes, bērzus, melnalkšņus, tad, lai visu intereses salāgotu, egles lielākoties tiek sētas trešajā apritē – jūlijā. Tomēr ne visas.
Ietvarstādi. Ietvarstādi tiek audzēti speciālās kasetēs – pa 40 eglītēm vienā. Sēšana ir pilnīgi automatizēta – kaseti piepilda ar substrātu, katrā tās nodalījumā ieliek pa vienai sēkliņai un ar vermikulīta mulču pārklāj automāts, ko apkalpo viens cilvēks. Kasetes dziļums un rieviņas tās sānos ir tādi, kas liek saknītēm augt taisni uz leju, un neļauj tīties kamolā. Savukārt kasetes saliktas speciālos metāla paliktņos, kas tās notur pa gabaliņu no zemes, neļaujot saknēm ieaugt zemē. Kasetē jaunie stādiņi pavadīs visu laiku, līdz tiks sagatavoti stādīšanai. Pirmais mēnesis vai pusotrs paiet siltumnīcā, līdz sēklas sadīgst un jaunās eglītes izaug kā mazas adatiņas ar skuju pušķi galā. Tad egļu mazuļus ved laukā, uz skolu, kur novieto ar visām kasetēm un audzē tālāk. Ja eglītes iesētas agrajā apritē marta sākumā, tās jau tā paša gada rudenī tiek šķirotas, sapakotas kastēs un mīnus 4 grādu temperatūrā gaida stādīšanu nākamā gada pavasarī. Ja eglītes ietvarstādiem sētas vēlajā apritē – jūlijā –, tad tās sadīgst, paliek siltumnīcā līdz rudenim, vēlā rudenī tiek izvestas laukā, kur jāpārdzīvo ziema. Nākamajā pavasarī sāk augt un aug līdz rudenim, tad tiek sapakotas un lielajā dzīvē dodas nākamajā pavasarī.
Kailsakņu stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu tiek sēti pirmajā un otrajā apritē – martā un maijā. Vasaras vidū tos pārskolo – iestāda uz lauka augsnē, kur tie aug divas vasaras, un izaug stādiņi ar kuplu sakņu sistēmu, kas spēj labi ieaugties. Tos gan ir nedaudz grūtāk iestādīt nekā ietvarstādus, kuriem saknes atrodas kompaktā kūdras klucītī, ko ērti izlaist caur stādīšanas stobru vai iestādīt, izmantojot mašinizētās stādīšanas tehnoloģiju. Jāņem talkā lāpsta un jārok lielāka stādīšanas bedrīte.
Gatavos stādiņus apmēram sprīdi garā posmā virs stāda sakņu kakliņa pārklāj ar vasku – lai mežā iestādīto stādiņu nenograuž smecernieks, viens no visnejaukākajiem egļu un arī priežu kaitniekiem. Smecernieks, lai gan vabolīte, nav nekāds dižais lidotājs. Atčāpo pa zemi un sāk grauzt. Ja zobos saķep vasks, nevar eglītei neko nodarīt. Vaskošanas stādiņam ir kā procedūra somu pirtī – tas veikli tiek samērcēts 80 grādu karstā vaskā un tūdaļ pat atvēsināts aukstā ūdenī, lai neapdeg. Jo ātrāk viss notiek, jo mazāks stress stādam. Ar smecernieku cīnās ne tikai pie mums, bet visā pasaulē – Skandināvijā, Islandē, Īrijā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Amerikā –, kur ir boreālie meži.
Stādus iesaiņo – konteinerstādus kastēs, kailsakņu stādus maisos – novieto saldētavā mīnus četru grādu temperatūrā, un tie ir gatavi gaidīt pavasari, lai dotos uz jauno dzīvesvietu. Jaunajiem saimniekiem jāizdara viss pareizi, lai mazās eglītes labi ieaugtos – ietvarstādi jāatlaidina, citādi, ja virs zemes jau saule kutinās, bet zem tās vēl būs sasalis sakņu klucītis, tie var aiziet bojā. Par kailsakņu stādiem savukārt jāparūpējas, lai tie pirms stādīšanas neiekalstu. Un tad jau pēc gadiem sešiem vai septiņiem, kad būs labi iedzīvojušās jaunajā vietā, egles augs pa pusmetram, bet pietiekami mitrā un siltā vasarā – pat metru vai pusotru. Taču diezin vai kādai izdosies izaugt tik varenai kā egļu karalienei, pie kuras tūdaļ dosimies ciemos.
Ciemos pie Latvijas dižākās egles
Mazo eglīti no Strenču kokaudzētavas aizvedām ciemos pie Latvijas lielākās zināmās egles. Tā aug Krimuldā, uz rietumiem no Krimuldas jaunās pils. Pārsteidzoši, ka egle atklāta tikai nesen – 2014. gadā – un to izdarījuši dabas dārgumu meklētāji un interneta vietnes dziedava.lv saimnieki Julita un Atis Kluši. Nevis, piemēram, Gaujas nacionālā parka darbinieki vai vietējie iedzīvotāji. Varbūt kāds arī zinājis, ka tāda egle tur ir, tikai nav sapratis, cik vērtīga, un pārbaudījis, vai reģistrēta kā dižkoks. Atklāšanas brīdī tās apkārtmērs bijis 4,63 metri, un, kā apgalvo cits dižkoku pētnieks Guntis Eniņš savā grāmatā Koki mājas nepamet, tā ir varenākā ne tikai Latvijā, bet pat visā Baltijā, un nav arī ziņu, ka Baltkrievijā, Ukrainā un pat Krievijā būtu lielākas.
Egļu mūžs ir daudz īsāks nekā, piemēram, ozoliem, un tās vienkārši nepaspēj izaugt tik dižas, tāpēc dižkoku vidū to ir maz. Kopš 1817. gada Krimuldas muiža piederējusi firstu Līvenu dzimtai, un, visticamāk, pastaigu mežs, kurā mūsdienās aug ne tikai šī egle, bet arī citi vareni koki, ierīkots un/vai izkopts jau 19. gadsimta pirmajā pusē. Bet egļu karalienes vecums lēšams ap 160–170 gadiem.
