Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
42
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
Cilvēks piedzimst gan nervu bendēšanai, gan arī priekiem
Svarīgi, ko izvēlamies un kas mūsu personīgajā dzīvē uzvar jeb gūst virsroku. Vai nu tās ir melnas bēdas, vai gaiši prieki. Ir cilvēki – nelaimes putni. Tad tu domā, kāpēc vienam cilvēkam tik daudz pārbaudījumu? Un tad atkal ir tādi, kuriem iet ļoti gaiši. Šajā mirklī nāk prātā mana drauga nelaiķa Māra Čaklā dzejolis: «Cik mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz.»
Vārdu sakot, mēs neko cits par citu nezinām. Bet cilvēki mēs esam, un cilvēka dzīve mums ir jādzīvo. Kad mēs te tā sēžam Rīgā istabā pie galda, runājamies un mūs traucē tikai pērkons, var teikt, ka mēs visi esam laimīgi. Bet tā jau gluži nav. Ja skatāmies sociāli, tad visi neesam laimīgi, arī pēc statistikas Latvija daudzās jomās izrādās vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā.
Es esmu divdabis
Divdabis, no vienas puses, ir slikts vārds, no otras, tā ir diplomātija, kad bieži vien runā vienu, bet domā citu – par labu savai valstij. Diplomātijā vairāk jāprot klausīties nekā stāstīt.
Citi lasa
Kad man vajadzēja nokomplektēt komandu topošajā Latvijas vēstniecībā Krievijā, Godmanis savā stilā teica: «Ej kārties, man gatavu diplomātu nav.»
Kārties negāju, bet uzzināju, ka Maskavas valsts universitātē ir diezgan daudz sparīgu latviešu studentu. Es viņus uzrunāju, un gudrākie bija ar mieru nākt.
Gorbačova padomnieks un mans mīļš draugs Čingizs Aitmatovs, gaišreģis un ģeniāls rakstnieks, 1990. gadā publiski teica: «Es ticu, ka pēc gada šeit būs vēstniecība.» Un tā arī bija. Bet tad pienāca tumšais brīdis, kad bija jāatlaiž iepriekšējie darbinieki – īsti padomju ierēdņi Latvijas PSR pastāvīgajā pārstāvniecībā. Bet viņi visi gribēja palikt. Atlaist cilvēkus – tas man bija viens no visgrūtākajiem pienākumiem. Pirms ar katru gatavojos izrunāties, nolūdzu Dievu.
Ar uztraukšanos un neuztraukšanos ir kā ar radio
Uz kādu staciju tu savus nervus uzslēgsi, tā tie arī skanēs. Un ne vienmēr, bet dažkārt tomēr ir jāpiespiež sevi pārslēgt uz cita viļņa. Kādreiz uztraucos par nieka lietām. Žirinovskis atbrauca ar savu komandu un, stāvot smagajā mašīnā, bļāva: «Peters zģesj žirno ustroilsja (Peters te trekni iekārtojies).» Viņš kliedza, ka te nekad nebūs Latvijas vēstniecības. Un es uztraucos par štrunta Žirinovski. Bet varu tikai brīnīties, ka es absolūti neuztraucos puča laikā Maskavas ielās.
Tajā brīdī manī ieslēdzās liels miers, jo apkārt bija neaptverami daudz cilvēku, un visi viņi bija atnākuši demonstrēt pret padomju varu. Jēkaba ielā man Latvijas valdība bija uzdevusi pārņemt Liepājas ostu Latvijas Republikas pārziņā. Es no ostām neko nesapratu, bet mani ielika par vadītāju. Atlidoju uz Rīgu svētdienas vakarā, lai pirmdien brauktu uz Liepāju un, bet puika – mans Krišjānītis –, pieskrien pie manis un saka, ka Gorbačovs sagūstīts.
Kad ierados Rīgā, Godmanis satriekts sēdēja krēslā un teica: «Ak Dievs, Jāni, kā viņi mūs šķaidīs!»
Sagadījās, ka tūlīt piezvanīja Fjodors Kuzmins, Baltijas kara apgabala pavēlnieks un draudēja: «Ja jūs izvedīsiet ielās tautu, zadavim (nospiedīsim).» Gorbunovs savukārt bija mierīgs kā Ēģiptes piramīda. Es prasīju, ko lai daru. «Dari, ko gribi,» viņi abi man teica.
Uz Liepāju man nebija jēgas braukt, jo osta jau bija palikusi tiem, kam tā piederēja. Es nolēmu lidot uz darbu – uz Maskavu, uz pārstāvniecību. Aizlidoju, un viss, ko ieraudzīju, mani nomierināja. Bija satraucoša gaisotne ar armiju uz ielām un tehniku, bet, kad piebraucām pie mūsu pārstāvniecības, redzēju, ka zem bruņu transportiera aizmidzis viens kārtīgs dzērājs – bomzis. Kad bruņu transportiera vadītājs, izkāpis no savas kabīnes, mierīgi sapīpēja ar iedzīvotājiem, sapratu, ka tie seši Gorbačova atklātības gadi (var jau tos arī kritizēt) ir ietekmējuši arī armiju.
Te piepildījās tas sauklis, kas padomju laikā bija oficiāls, – «Armija un tauta ir vienotas». Liela daļa krievu iedzīvotāju bija mierīgi – pārīši uz ielas bučojās, citi stūma bērnu ratiņus, citi tīkliņos nesa ēdamo, citi būvēja barikādes un vēl citi iedzēra šņabi. Kad pēc četrām, piecām dienām saņēmām no Jeļcina neatkarības rakstu, biju neticami pacilāts. It kā es būtu iekļuvis likteņa straumē, kura neapturami plūst uz jūru.
Dzejnieka dzīve sastāv no mīlestības, dzejas un praktiskās puses
Mīlestība – tā ir ģimene, sieva, mazdēli. Man kā dažam labam citam māksliniekam nekad nav bijusi tāda akūta vajadzība sagraut savu ģimeni, jo man ir atbildība par to. Otrā lieta dzejnieka dzīvē ir dzeja. Un trešā – praktiskas lietas, kas jāizdara. Es daudz rakstu, un mana sieva (Baiba Petere – aut.) katrā ziņā mani no daudz kā atbrīvo. Ja Baibas man nebūtu, es jau arī nekas nebūtu, jo pats nevaru savākties. Savā ziņā Baibai esmu daudz darījis pāri, jo viņa jau manis dēļ nestrādāja.
Kādu laiku viņa bija bibliotekāre Rakstnieku savienībā, bet, kad piedzima mūsu puisītis, kura vairs nav, viņa sāka veltīt sevi ģimenei. Bet Baiba jau visu laiku dzīvo līdzi manu garīgo dzīvi. Oktobrī mums būs piecdesmit gadu kāzu jubileja. Bet mēs netaisīsim pilsoniski noformētas kāzas, kurās būs karietes un brūkleņu mētras. Varbūt divatā izdzersim kādu labu vīnu. Bet ir vēl viena lieta.
Kad man ir kādas gadskārtas, daudzi prasa, kas nāks ciemos. Un tad es atbildu – Anastasija, mana vedekla, un mazdēli, ja būs vietas. Kāpēc vairāk neviena cita? Tāpēc, ka visi draugi ir nomiruši.
Tas skan drausmīgi pesimistiski, bet sākās ar Ojāru Vācieti, ar kuru pēdējos desmit gadus man bija brīnišķīgas attiecības, turpinājās ar Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Vitautu Ļūdēnu, tad Māri Čaklo, Imantu Auziņu, Olgu Lisovsku. Ja mani draugi nomirst, tad es nevaru kā politiska partija noorganizēt jaunus draugus. Jā, šad tad satiekamies ar Raimondu Paulu. Visi jau pieraduši, ka es tikpat kā nekur vairs neeju.
Tikai no septiņdesmit gadu vecuma sāku svinēt savas dzimšanas dienas
Tomēr vienreiz – piecdesmit gados – mani pierunāja atzīmēt jubileju Liepājas teātrī. Valsts mērogā pirmoreiz svinēju septiņdesmit gadus Dailes teātrī. Bija diezgan skaisti. Runāja Vaira Vīķe-Freiberga. Otrreiz svinēju, kad man bija septiņdesmit pieci. Tas bija Nacionālajā teātrī, un Raimonds (Raimonds Pauls) bija uztaisījis manu dziesmu ciklu. Tagad man arī kaut ko vīkš (Jānim Peteram 30. jūnijā paliek 80 – aut.). Ieskaņas jau bija – Latvijas Universitātes aulā kopā ar Raimondu Paulu bija manai jubilejai veltīts apvienoto koru koncerts, kas bija pārblīvēts.
Jubilejas jau nav galvenais, un svinēt es neraujos. Bet, kad nāk šitie gadi, gribas kaut ko atstāt kādā atmiņā.
Brīnumainā veidā uz astoņdesmit gadu jubileju neiznāks neviena jauna mana grāmata latviešu valodā. Toties mani ir atcerējušies Maskavas draugi. Viņi lielā tirāžā (Latvijai šiem laikiem 2000 eksemplāru ir daudz) izdos manu dzejoļu grāmatu krievu valodā Kak dim iz saksofona. Un to uztveru kā lielu pagodinājumu. Var jau teikt, ka Peters dzīvo nostalģijā pēc Padomju Savienības. Politiskā un militārā ziņā nē, bet kultūras ziņā jā. Man gribētos, lai austrumu un rietumu kultūra Latvijā kaut kādā veidā harmonizētos, kā tas bijis gadu simtos.
Vēl man gribas izdot vienu bērnu grāmatu, jo nesen savā papīru kaudzē uzdūros daudziem bērnu dzejoļiem. Un nav jau tik svarīgi, vai tā grāmata iznāks šogad vai nākamgad. Galvenais, ka esmu dzīvs. Un, pat ja neesmu dzīvs, lai tā grāmata ir salikta. Un vēl man šobrīd ir viens liels uzdevums – rediģēt grāmatu, ko ir apsolījis izdot Neputns. Latvijas Radio 3 Klasikas programmā taisu raidījumu par ievērojamām kultūras personībām. Šos stāstus par Ojāru Vācieti, Mirdzu Ķempi, Mirdzu Bendrupi, Krišjāni Baronu, Pēteri Pētersonu un citiem vajagot apvienot grāmatā.
No lielām personībām tu daudz ko mācies
Dzejniece Mirdza Ķempe bija pirmā lielā zvaigzne manā dzīvē. Man toreiz bija maz gadu – kādi 22 tikai. Es jau biju sācis rakstīt dzejoļus, un redaktors Ļeņina Ceļā mani bija pieņēmis darbā par literāro līdzstrādnieku. Un pēkšņi ierodas Mirdza Ķempe ar vienu pašu galveno nolūku – atrast sava tēva kapu Liepājā. Man likās – zeme, atveries, dzejniece ieradusies! Jo es taču pielūdzu visu, kas saistīts ar literatūru. Es ļoti pieķēros Mirdzai Ķempei, un viņa mani pieņēma. Labā nozīmē biju Mirdzas Ķempes pāžs, un par to biju laimīgs.
Viņa man tik daudz stāstīja par pasaules kultūru, mudināja daudz lasīt. Viņas sauklis bija – lasi, lasi, lasi! «Ja gribi būt latviešu dzejnieks, izlasi Edvarta Virzas Straumēnus!» tā viņa man teica.
Ķempe man atvēra acis un izbrāķēja manus pirmos dzejoļus, kurus biju rakstījis pēc tā laika šabloniem. Par kosmonautiem, piemēram. Kādi kosmonauti Liepājas zēnam?! Par dažiem dzejoļiem viņa teica tā: «Šitas ir štrunts, bet šitas atkal tīri labs.» Māris Čaklais bija vēl asāks nekā Ķempe, un no viņa kritikas es riktīgi satrūkos. Bet daudzi citi arī brāķēja manus dzejoļus. Šī brāķēšana man deva spītību.
Es paslēpos vienā vecā neapkurināmā vasarnīcā Jūrmalā uz mēnesi, un tajā laikā es uzrakstīju Dzirnakmeni (pirmais Jāņa Petera dzejoļu krājums). Tas izraisīja lielu blīkšķi. Visi mani apsveica, un Imants Auziņš, kurš mani galīga neatzina, kļuva par redaktoru Dzirnakmenim. Viņš teica: «Apsveicu, brīnišķīga grāmata!» Es biju tik laimīgs. Pēc tam sākās mans ceļš dzejā. Grūts, bet labs.
Cik daudz man ir mīļu cilvēku, tik daudz man ir arī skauģu
Man ir diezgan elastīgs un mierīgs raksturs, un es neesmu uz skandāliem. Pat neatceros, kad būtu skandalējis. Vienreiz gan salecāmies ar savu labāko draugu – Māri Čaklo – tā, ka ārprāts. Bet otrā rītā viss atkal bija, it kā nekas nebūtu noticis. Citi gan saka, ka es esmu neciešams. Nezinu. Lai nu kā, bet pret mani ir arī liela skaudība. Kaut vai, par manu Maskavas periodu. Bet, ja diplomātijas vēstures grāmatā ierakstīts, ka biju viens no labākajiem diplomātiem, tas ir liels pagodinājums un paliek uz mūžu mūžiem. Es daudz ko izdarīju Latvijas labā.
Bet populārs es kļuvu ar dzeju. Uz maniem dzejas vakariem cilvēki stāvēja rindās, un tas bija pierādījums, ka viņiem mana dzeja patika.
Kad dzejnieks ilgi nav rakstījis, viņš ir bešā un tukšs
Ja tu esi kaut ko uzrakstījis vai uzgleznojis, tad tu esi piepildīts. Bet arī tikai uz brītiņu. Dzejnieku ciešanas redzamas dzejā. Mēs abi ar Raimondu daudz ko kopā esam pārdzīvojuši. Bet, ja es gribētu izrādīt savu ķēķi, tad mēs runātos ķēķī. Dzejai ir savs ķēķis, un brīžiem tas ir nepievilcīgs. Jo tas, kas dzejā kļūst par metaforu, tēlu, alegoriju, brīžam ir izaudzis no sadzīviski visvienkāršākās vai pat visprastākās lietas.
Cilvēks sastāv ne tikai no prieka, mīlestības un gavilēm, bet arī no ciešanām, asarām
Jānis Poruks ir teicis tā: «Vai tev ir tik daudz asaru, lai tu spētu dzejnieks būt?» Bet, ja tās asaras dzejnieks mākslīgi izgudro, tad lasītājs redz, ka dzejnieks melo. Pēc traģēdijas manā ģimenē (dēla Krišjāņa pāragras aiziešanas mūžībā – aut.) mani vairs pilnīgi priecīgu un laimīgu nekas nevarēs darīt. Es tagad esmu cits cilvēks. Neteiktu, ka pilnīgi cits, bet tagad citādi uztveru lietas, uzdevumus, kas man jādara.
Vai ar sāpēm var tikt galā? Cits ir kā akmens, kā dzelzsbetons, un tu skaties un gandrīz vai brīnies, kā tāds spēj uz zemes noturēties?!
Cits nevar izturēt mazākas nelaimes, bet cits var izturēt visas nelaimes. Sāpes sadeg līdz ar sevis paša pelniem. Bet, Dievs nedod, ka vecākiem ir jāaizspiež acis saviem bērniem. Mums tā bija. Tās ir vislielākās sāpes. Bet es negribu žēloties un jutekļoties. Ir jādzīvo. Man ir atsvars – divi mazdēli. Par vecāko (Francisku Jāni) mazāk uztraucos, jo viņam ir divdesmit gadu un viņš studē Londonā, jau pieaudzis cilvēks. Bet Aleksandram ir tikai pieci gadi, un tas mani pa īstam satrauc. Jo man ir tik gadu, cik man ir.
Es neesmu filozofs, bet gan empīriķis, kas zina, kad ir grūti un kad ir vieglāk
Es bieži klausos operas un simfonisko mūziku, un tā man ļoti palīdz. Dievinu Čaikovski, man patīk Stravinskis, Verdi, Šostakovičs, Hačaturjans, Jāzeps Vītols, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns. Pauls ir mans biedrs, viņš paliek kā aksioma. Arī Emils Dārziņš, kā ikvienam latvietim. Bet mēs ar Mārtiņu Braunu šobrīd rakstām ciklu, kas sastāvēs no četrām dziesmām un veltīts ļoti svarīgai tēmai, par kuru nerunā ne latviešu publicisti, ne žurnālisti, ne vēsturnieki. Par Skolnieku rotu, kas piedalījās brīvības cīņās jeb Neatkarības karā 1919. gadā. Iedomājieties, brīvprātīgi frontē karoja zēni no piecpadsmit līdz divdesmit gadu vecumam. Tas ir apbrīnojami. Es sarakstīju nopietnas dziesmas, un Mārtiņš tagad tās izsāp. Jo viņam neiznāk tāpat vien, nekad nekas nav pa gaisu.
Lai nu kā, man visādi ir veicies. Analizējot savu dzīvi, nākas secināt, ka visur esmu bijis aicināts, un nekur neesmu pieteicis pats, lai mani ņem pretī.
