Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar ieskriešanu nepietiks
«Visā savā būtībā esmu dabas cilvēks – man nepatīk pilsētās. Daudz labāk jūtos mežā, tuksnesī, stepē, tomēr Uzbekistāna ir viena no retajām vietām pasaulē, kur tiešām esmu iemīlējies pilsētās, konkrētāk – Buhārā. Uzbekistānā esmu bijis sešas reizes, un šoreiz man bija iespēja nevis ieskriet pilsētās uz pāris stundām, bet padzīvot tur ilgāk.
Vienīgais, ko atcerējos no iepriekšējās reizes Buhārā, – pilsētas centrālajā laukumā apēdām plovu un iedzērām šņabi. Šoreiz izdevās atklāt citu dimensiju. Uzbekistāna piedāvā ārprātīgi plašās iespējas, nevajag gribēt tā ātri, ātri izskriet milzīgo valsti no Arāla jūras līdz otrai malai. Labāk koncentrēties uz kādu noteiktu reģionu. Šoreiz uz Uzbekistānu devos lasīt lekcijas apmēram diviem simtiem uzņēmēju – vietējiem tūrisma nozares profesionāļiem. Vadīju seminārus, palīdzēju meklēt un veidot jaunus tūrisma produktus un arī pats tādējādi ieguvu milzīgu pieredzi. Brīvajā laikā staigāju apkārt, pētīju, runājos ar cilvēkiem. Pirmo reizi Uzbekistānā biju pirms divdesmit gadiem, tāpēc varu salīdzināt. Tai ir ļoti daudz «odziņu», bet attālumi mūsu prātam ir gandrīz neaptverami! Uzbekistānas ceļojumam iesaku ieplānot vismaz mēnesi, vislabāk – pavasarī vai rudenī, jo vasarās tur valda neprātīgs karstums.»
Tuksnesis – privatizēts
«Uzbekistāna ir daudzveidīga – tur ir gan kalni, gan tuksnesis, kā arī plaši audzē melones, arbūzus, persikus, hurmu, vīnogas.
Citi lasa
Tuksnesis pēdējo divdesmit gadu laikā ir ļoti mainījies, jo tas ir privatizēts, protams, ne viss, bet tomēr. Tuksnesī arvien vairāk iegūst derīgos izrakteņus, jo Uzbekistānā ir viss – no urāna līdz zeltam. Tā ir resursiem ļoti, ļoti bagāta valsts, ko diemžēl nevarētu teikt par ierindas cilvēku dzīves līmeni, īpaši ārpus lielajām pilsētām Taškentas, Samarkandas, Buhāras, Hivas. Ir tāds teiciens par resursiem bagāto valstu lāstu: dabas resursi ir, bet kur paliek nauda? No attīstības perspektīvas – Centrālāzijas reģionā visvairāk attīstītā valsts ir Kazahstāna, tad seko Kirgizstāna un Uzbekistāna. Visnabadzīgākā ir Tadžikistāna, savukārt Turkmenistāna vispār ir noslēgta valsts.
Kopš bioloģijas studiju laikiem deviņdesmitajos man bija prātā iesēdusies doma par ziedošo Kizilkuma tuksnesi. Tas man bija tāds mistisks sapnis. Pirmo reizi turp devos divtūkstošo gadu sākumā – ar sarkanu žigulīti izbraucu Kizilkumu ziemeļu–dienvidu virzienā. Atceros, šoferis drošības jostas glabāja bardačokā un ļoti brīnījās – kur problēma? Jostas taču ir – tikai «bardačokā»! Tagad, tiekoties ar vietējiem tūrisma uzņēmējiem, konstatēju, ka viņu piedāvājumā tuksneša nav vispār. Viņi paši nesaprot tā vērtību. Tuksnesis ir ļoti atšķirīgs – tur ir ne tikai smilšu barhāni, bet arī akmeņainie tuksneši, tie var būt līdzeni, kalnaini, tajos ir gravas, kanjoni. Skaidroju viņiem, ka vienmēr būs tāda «jocīgo cilvēku daļa», kuriem vajag iesperties tajā tuksnesī! Tuksnesī joprojām dzīvo cilvēki, kas saglabājuši seno nomadu dzīvesveidu. Pagaidām visvienkāršākais veids, kā tur nokļūt, ir vienoties ar kādu vietējo, kas turp aizvedīs.»
Eksotiski dzīvnieki
«Nejauši, pētot «Google Maps», Buhāras apkaimē atradu interesantu objektu – džeirānu ekocentru, vietu, kur tuksnesī dzīvo gazeles. Atceros, skolā mums mācīja, ka Karakumā un Kizilkumā dzīvo gazeles-saigas un gazeles-džeirāni. No tā laika man bija sapnis tās redzēt, un tā mēs ar vietējiem uzņēmējiem ielēcām mašīnā un aizbraucām uz ekocentru. Vietējie inspektori izveda tūrē, un tiešām redzējām gazeles! Un vēl arī Turkmēnijas kulānus – tie ir ēzelim līdzīgi dzīvnieki, kas faktiski pasaulē šobrīd atrodas uz izmiršanas robežas. Tu sēdi tuksnesī kalnā un redzi dzīvus kulānus, apkārt lēkā džeirānu gazeles. Tāds biologs tur var sajukt prātā, ko tādu redzot dabā!
Ja gadās tuksnesī būt siltākā laikā, var redzēt daudz interesantu indīgu rāpuļu un zirnekļveidīgo – skorpionus, dažādus zirnekļus, čūskas. Manā topa sarakstā, kas man jāredz, ir Vidusāzijas kobra un Vidusāzijas varāns, kā arī tarantuls un karakurts – divi superindīgie zirnekļi, ko dabā neesmu redzējis. Šajā braucienā vēl bija pārāk auksts. Ticu, ka ne visi gribētu šīs radības apskatīt, bet , no otras puses, – ja tas notiek kontrolētos apstākļos, kāpēc ne?»
Nokārtot rēķinus ar Arāla jūru un Amudarju
«Sanāca īpatnēji ar Amudarju – tā ir milzīga Āzijas upe! Tas bija cits sens sapnis – vienreiz tā kārtīgi to apskatīt, jo pirmajā reizē pirms 20 gadiem man tas neizdevās. Toreiz, tiklīdz izkāpu un izvilku fotoaparātu, mani arestēja, jo blakus bija tilts – stratēģisks objekts. Šoreiz domāju – nu gan, pa ceļam piestāsim, apskatīšu kārtīgi! Bet «Google» aizveda mūs pa taisnāko ceļu, un tas izrādījās kaut kāds ārprātīgs tilts, būvēts no pontoniem – dažādos līmeņos un stāvos! Ar vieglo auto knapi tikām tam pāri. Straume tajā upē bija milzīga, stresā gan šoferis, gan es, bijām pilnībā koncentrējušies uz tiltu. Priecīgi, ka vispār tikām pāri, tālāk uzreiz turpinājām ceļu, un es pēkšņi aptvēru, ka atkal kārtīgi neapskatīju Amudarju! Toties pēc tam braucām garām nenovāktam kokvilnas laukam. Izmetos kokvilnas laukā pētīt kodaļas! Vēlāk skaidroju vietējiem, ka ap to vien var veselu tūrisma produktu «uzbūvēt».
Līdzīgi man gājis ar izžūstošo Arāla jūru – tā ir unikāls pierādījums tam, kā cilvēks negatīvi ietekmējis vidi.
Visas sešas reizes Uzbekistānā man ir pietrūcis laika Arāla jūrai tieši šīs valsts milzīgo izmēru dēļ. Toties šoreiz dabūju kontaktus vietējiem cilvēkiem, kas piedāvā savu bezceļu transportu. Ar to var braukt pa kādreizējo jūras gultni un aizbraukt līdz vietai, kur tagad ir ūdens. To reģionu tagad dēvē par Arāla tuksnesi – jūra ir sarukusi, daudz nav palicis. Tur vispār ir sarežģīti, jo daļa jūras ir Kazahstānas un daļa – Uzbekistānas teritorijā. No Kazahstānas pa Sirdarju ūdens ieplūst jūrā un tur paliek, jo kazahi ir uzcēluši dambi, un viņu pusē ūdens tiešām ir. Uzbeku pusē Amudarjas ūdeņi izsīkst un līdz jūrai īsti netiek. Esmu lidojis pāri ar lidmašīnu – no gaisa atspīd tādi kā ledus gabali, kas patiesībā ir koncentrēta sāls.»
Pērles – Buhāra un Hiva
«Buhāra ir senā Zīda ceļa pilsēta, tāpat kā Samarkanda, Hiva.
Baltijas cilvēkiem Buhāras arhitektūra, krāsas un krāšņums ir kaut kas tiešām nepierasts.
Tagad Buhāras un arī Hivas vēsturiskie centri vakaros ir skaisti izgaismoti – agrāk tā nebija. Tūristiem domātās daļas ir sakoptas, noflīzētas, bet, noejot pa paralēlo ieliņu, parādās arī īstā dzīve. Buhārā katru vakaru gāju uz vecpilsētu – gan lai izkustētos pēc semināriem, gan lai izbaudītu apgaismoto pilsētu. Tā kā bija pandēmija, vēl nebija sākusies tūrisma sezona, brīžiem likās – esmu pilsētā viens pats! Milzīgā viesnīcas kompleksā arī bijām vien divi viesi. Varēju pētīt medreses – ļoti krāšņās reliģisko skolu celtnes, minaretus. Izdevās pat uzkāpt centrālajā «Kalyan» minaretā. Pēc kāda negadījuma ar ārzemju tūristu tas apmeklējumiem jau daudzus gadus ir slēgts, bet kopā ar Buhāras tūrisma uzņēmējiem man bija iespēja šo torni apmeklēt un redzēt neticami skaisto pilsētas arhitektūru no putna lidojuma.
Savukārt pilsētu Hivu vispār sauc par lielāko brīvdabas muzeju zem klajas debess, tikai tajā joprojām dzīvo reāli cilvēki. Pilsētai apkārt ir divarpus kilometru garš pamatīgs vietām desmit metru augsts mūris un iekšā – pilsēta. Daudz ēku ir pielāgotas tūrisma vajadzībām – viesnīcu interjerā ir daudz marmora. Viesnīcām ir ļoti skaistas terases, kur tu sēdi, dzer tēju un skaties uz vēsturisko centru. Tās abas ir pasaules mēroga pilsētas, kas manā personīgajā pilsētu topā ir pirmajās rindās.»
Miljoni mezgliņu un labākais plovs
«Katrā pilsētā un reģionā plovs ir citāds. Plovā liek liellopu, aitas gaļu un retāk – zirga gaļu.
Kopumā ir bezgalīgi daudz dažādu tradicionālo ēdienu. Kā jau musulmaņu valstī, alkoholu tur lieto ļoti maz. Vakarā vecpilsētā pulcējas jaunieši un dzer tēju vai gāzētos dzērienus. Vēl noteikti ir vērts iepazīties ar amatniecību. Tā kā tās ir senā Zīda ceļa pilsētas – daudz lietu joprojām ir saistītas ar zīdu. Tur ir bezgala daudz paklāju aušanas darbnīcu. Tā ir pilnīgi cita pasaule! Man līdz tam nebija nekāda priekšstata, cik uz vienu paklāja kvadrātcentimetru ir jāizveido mezgliņu! Bail pat rēķināt, cik miljonu to mezgliņu tur ir. Lielie dabīgā zīda paklāji top pat gadiem ilgi un maksā četru piecu ciparu skaitļus dolāros! Diezgan noņēmos, kamēr izvilku no vietējiem cilvēkiem, ko vēl varētu redzēt saistībā ar Zīda ceļu. Atklāju, ka aprīlī, maijā ir iespējams apmeklēt tādas kā saimniecības, ģimenes uzņēmumus, kuri audzē zīdtauriņu kāpurus un iegūst zīdu. Pašiem vietējiem iedzīvotājiem tas nešķiet interesanti – nu, zīdtauriņš un zīdkāpurs, a ko te redzēt? Un tad es skaidroju, ka vajag, jo tas ir pamats visai Zīda ceļa filozofijai un ekonomikai.»
Īstas Austrumu pirts šarms
«Pagāja ilgāks laiks, kamēr uzzināju, ka Buhārā ir fantastiska pirts! Tā joprojām ir vēsturiski autentiskā 16. gadsimtā celtā pirts ēkā. Pirts nav ļoti karsta – tiešām iesaku izbaudīt. Tur bija īpašs mazgātājs, noberzējs un masieris vienā personā. Es tur sēdēju un domāju par Zīda ceļa laikiem. Nekad nesajūtu nekādas enerģijas telpās, bet tur man patika. Paņēmu notestēt masāžu – vismaigāko versiju, bet beigās tik un tā dabūju pūst un vaidēt. Vēl nesen pirts bija īsts lokālais «Facebook», kur cilvēki arī satikās un socializējās. Taču mūsdienās pirtij kā higiēnas pasākumam lielas nozīmes vairs nav. Šodien tā ir vairāk tūristiem, bet, tā kā informācijas par to nav daudz, tur bija patīkami tukšs.
Vēsturiskā Buhāras pirts Hamam. Klientu mazgā un masē uz īpašas lāvas – dabūju ciest pamatīgi!
Vienā dienā ieliku «Facebook» bildi ar tradicionālo aitādas galvassegu jeb čugurmu galvā. Mūsu pašu cilvēki mani nobēra ar jautājumiem tā, ka biju spiests nākamajā dienā doties pie cepuru tirgotāja ar jautājumu blociņu un veikt lauka pētījumu. Pamatā to darina no aitas ādas, kas balināta ar kefīru – tas ir vesels process. Redzēju arī vienu vīriņu gados, kurš turpat ielas malā sālīja cepurēm ādu. Nu pilnīgs brīvdabas muzejs zem klajām debesīm! Vēl pirms
30–40 gadiem cepures tiešām valkāja, šodien tās pārdod pārsvarā kā suvenīrus. Kopumā par cenām ir pieņemts kaulēties un valda uzskats, ka tikai muļķi nekaulējas. Vienu dienu nolēmu, ka nu gan šodien iešu un mācīšos kaulēties! Bet, pārrēķinot tās lietas cenu, sanāca viens eiro. Beidzās ar to, ka iedevu pārdevējam divus eiro.
Cilvēki Uzbekistānā ir ļoti viesmīlīgi, ja tev tiešām interesē valsts kultūra un vēsture, viņi kļūst vēl atvērtāki.
Tur ir ļoti droši, bet mums par šo valsti ir daudz stereotipu. Pirms brauciena mani Latvijas paziņas stāstīja, ka, piemēram, Fergānas ieleja esot pamatīgs narkotiku trafika koridors, tur ir bīstami vispār rādīties. Hivā organizējām semināru kopā ar paziņu, kas pats ir no tās ielejas. Viņš par manis teikto gardi smējās un teica, ka man nākamgad obligāti jābrauc tieši uz Fergānas ieleju. Atvadījāmies un no sirds vienojāmies, ka viņi mani gaida atpakaļ, mums jau ir kopēji plāni!»
Fakti
- Uzbekistānas Republika – valsts Centrālāzijā, 34 miljoni iedzīvotāju.
- Robežojas ar Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu, Afganistānu un Turkmenistānu.
- Teritorija – 7 reizes lielāka nekā Latvija.
- Ievērojamākās pilsētas – galvaspilsēta Taškenta, Samarkanda, Buhāra, Hiva.
- Prezidents – Šavkats Mirzijojevs.
- Nacionālā valūta – Uzbekistānas sums.
- Uzbekistāna ir Latvijas lielākais tirdzniecības partneris Centrālāzijā.
- Kā nokļūt – tiešais Uzbekistan Airways reiss Rīga–Taškenta.
- Arāla jūra – tā ir unikāls pierādījums tam, kā cilvēks negatīvi ietekmējis vidi.
- Kā jau musulmaņu valstī, alkoholu lieto ļoti maz. Vakarā vecpilsētā pulcējas jaunieši un dzer tēju vai gāzētos dzērienus.
Ceļojumi
