Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāds tam sakars ar Eiropu un Latviju? Šķietami nesalīdzināmas norises nereti izrādās paralēlas.
Par Eiropas likteni izteikties patīk daudziem. Špenglers reiz rakstīja par Vakarzemes norietu. Patlaban filozofija visdrīzāk piesauktu t. s. postmoderno stāvokli, proti, klasisko vērtību, cilvēka, jēgas, lielo mītu sabrukumu vai būtiskas izmaiņas. Daudzi politiķi pašlaik to godina kā atbrīvošanos un demokrātijas nostiprināšanos. Tomēr jāsaprot, ka cilvēkbūtnes nebūt neaprobežojas ar funkciju ievēlēt valdību vai spēju nopirkt desu. Brīvība ir laba, demokrātija ir patīkama, bet vienlaikus par to ir jāmaksā noteikta cena, kas daudziem nepatīk, jo derdzas relatīvisms, īslaicīgums, steiga, skaistu ideālu un stabilitātes trūkums. Skaidrs ir tas, ka cilvēkiem, kuri tiecas pēc absolūtas patiesības, dievišķās providences vai universālām vērtībām, šis ir ļoti traumējošs laiks. Vakarzemē – Eiropā, Latvijā u. c. – piedāvā vēsturi bez vēstures, taču islāma radikāļi piedāvā dzīves modeli, kurā Dievs un milzīgās utopijas vēl joprojām ir dzīvas.
Jautājums par to, kāpēc rietumnieki un pat latvieši pievienojas islāmistiem, var ļoti daudz pateikt par pašas Eiropas un Latvijas idejisko stāvokli.
Citi lasa
Latvijas kontekstā tas nozīmē jautājumus par nacionālo identitāti jeb, citiem vārdiem: kas tad īsti ir latvietis un latviešu tauta? Te pārsteidzoši var šķist, ka, runājot par šo tematu, kāds vispār iesaista islāmismu vai pat organizāciju Islāma valsts. Tomēr, manuprāt, tam ir nopietni iemesli. Jautājums par to, kāpēc rietumnieki un pat latvieši pievienojas islāmistiem, var ļoti daudz pateikt par pašas Eiropas un Latvijas idejisko stāvokli.
Tikai šķietami un pavirši raugoties, Islāma valsts izskatās kā anahroniska, ultrakonservatīva un antimoderna sabiedrība. Taču tā ir pilnīgs sava laikmeta produkts. Postmodernais stāvoklis nudien ir «lielo stāstu» sairums, taču tas vienlaikus ir arī izaicinājums. Islāma valsts ar savu ekspresīvo retoriku piedāvā tādu pasaules ainu, kurā satiekas vecās idejas un jaunās sāpes. Viens no ideju satikšanās punktiem, manuprāt, ir tik abstrakts jēdziens kā identitāte.
Identitāte kā vaļasprieks
Vai cilvēka identitāte ir stabila, iedēstīta vai arī drīzāk sabiedriski nosacīta konstrukcija – piedzimsti par latvieti vai arī izveidojies par tādu? Katrai interpretācijai ir nopietnas sekas. Daži strīdnieki nenoliedzamo faktu, ka identitātes robežas nudien ir neskaidras, tiecas padarīt par argumentu, ka robežu nav vispār. Savukārt citi iecērtas, ka kultūru sajaukšanās esot māņi vai sorosītu sazvērestība.
Sociologs un filozofs Zigmunds Baumans mūsdienas apraksta kā «šķidro sabiedrību», proti, sabiedrisko stāvokli, ko raksturo izjūta, ka noturīga identitāte nemaz nav iespējama — modernā sabiedrība ir kā spiets, bet cilvēks ir kā klaiņojošs tūrists, savukārt jaunā reliģija ir patērniecība, un templis — lielveikals. Tā ir pazīstama izjūta arī tepat Latvijā. Vai latviešu valoda, paražas, tradīcijas, kā arī tautastērps svētkos un alus Jāņos ir tikai vaļasprieks vai arī apliecina kaut ko dziļāku, neapšaubāmu un visiem «īstenajiem» piedienīgu?
Radikālo islāmu var un vajag interpretēt kā piemēru, kas apliecina alkas pēc stabilas identitātes.
Neapšaubāmi, vismaz teorētiskā līmenī identitātes nenoteiktība ir leģitīma ideja. Tomēr tai ir daudz niknu ienaidnieku, kuriem šķiet pretīga doma, ka, piemēram, latviskums vai islāms, vai attiecības ar Dievu (vai Pērkonu, vai Jumi) ir trula nejaušība. Šo izjūtu ir labi uztvēruši islāmisma ideologi, uztaustot eiropeiskās domāšanas vājās vietas. Acīmredzot radikālo islāmu var un vajag interpretēt kā piemēru, kas apliecina alkas pēc stabilas identitātes.
Jau 20. gs. vidū viens no vadošajiem radikālā islāmisma adeptiem Saijids Kutbs rakstīja, ka nopietnākais apdraudējums musulmaņu sabiedrībai ir nevis militārie draudi, bet gan kultūras invāzija, kas tiecas islāma reliģiju padarīt par privātu nodarbi, par kaut ko tādu, kas neattiecas uz citiem. Un tā ir trāpīga doma! Proti, jautājums ir par identitātes privāto vai publisko dabu.
Mūsdienu Eiropā un arī Latvijā sabiedrības vairākums bez kavēšanās pieņem domu, ka valsts vara nav atkarīga no dažādu personu reliģiskās vai etniskās piederības, dzimuma vai seksuālās orientācijas. Galvenais ir lojalitāte abstraktai valstij, kas tiek saprasta kā sabiedriskās dzīves uzraugs un labumu sadalītājs. Tā visa mērķis ir «tirgus» sildīšana un eļļošana, lai pilsoņi varētu daudz pirkt un tad nu mājās, privāti, darīt, ko vēlas. Kutba skatījumā tas ir mēmas šausmas, jo tādējādi par augstāko varu tiek atzīts nevis Dievs un Dieva likumi, bet gan kaut kāda abstrakta valsts. (Te gan ir āķis – lielākoties Eiropas valstis, tostarp Latvija, nav «tikai» valstis, bet gan vienotas tautas iemiesojums.) Viņš labi saprata, ka islāma reliģijas norobežošana no varas jeb izstumšana no publiskās sfēras beigsies vienīgi ar to, ka reliģija zaudēs savu vadošo lomu. Un te nu viņam ir taisnība.
Ko tas nozīme Latvijas kontekstā? To, ka jautājums par Latvijas valsts un arī Eiropas Savienības nākotni ir visciešākajā veidā saistīts ar jautājumu, vai nacionālās identitātes īpatnībām – kultūras mantojumam, valodai, tradīcijām utt. – būs noteicoša loma valstu dzīvē. Proti, vai ar cilvēka identitāti sapratīsim kaut ko privātu un prom no acīm, vai arī tā vistiešākajā mērā attieksies uz visu sabiedrību?
Dīvainā alternatīva
Kur te ir izaicinājums Rietumiem un arī Latvijai? Protams, identitātes krīzes nav unikāli rietumniecisks temats, tomēr tieši visnotaļ pagurušajos Rietumos tā kairina ļoti plašu masu prātus. Nacionālisma noriets, globalizācija – gribam vai negribam – rada situāciju, kurā uzturēt veco laiku ideālus kļūst arvien grūtāk. Bet rūgtums ta paliek. Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, Polijas un Ungārijas asā pozīcija savu interešu aizstāvībai, populisma uzliesmojums daudzās valstīs – tie ir indikatori, kas parāda sabiedrisko noskaņojumu. Un islāma radikāļi to ir ātri apķēruši. Viņi šo tematu ir padarījuši par aicinājumu uz tādu alternatīvu pasaules ainu, kur kosmopolītisms ir nevis tolerances utopija, bet gan globāla mošeja. Bet tēma par identitāti ir kļuvusi par karogu tiem, kas alkst pēc stingrām robežām un klasiskām vērtībām. Eiropas nolaupīšana, tā teikt.
Eiropā piedāvā vēsturi bez vēstures, taču islāma radikāļi piedāvā dzīves modeli, kurā Dievs un milzīgās utopijas joprojām ir dzīvas.
Šie jautājumi ir aktuāli arīdzan Latvijā, kas nudien vairs nevar izvairīties no pasaules procesiem. Nacionālisma krīze, šķidrā identitāte, kosmopolītisms u. c. – tās ir tēmas, uz kurām vismaz pagaidām nav gana apmierinošu atbilžu. Tieši te slēpjas lielākās briesmas. Eiropa balstās uz veciem mītiem, bet šie mīti ir zaudējuši ticamību. Savukārt jaunie mīti vēl nav dzimuši. Eiropas Savienība pati kultivē postnacionālu sabiedrību un tādējādi paver ceļu pārmaiņām, taču pārmaiņas mēdz būt neplānotas. Radušos tukšumu vismaz pagaidām neviens tā lāga nespēj aizpildīt. Tieši tāpēc radikālā islāmisma savdabīgais piedāvājums spēj gūt atsaucību, jo ir gana daudz tādu cilvēku, kam identitātes izšķīšana globālā pilsonībā šķiet vēl briesmīgāka nekā islāmisma pieņemšana. Protams, ne jau bariem skries pievienoties Abū Bakra al Bagdādī vadītajai Islāma valstij, tomēr tās ideoloģiskais stāsts izgaismo Eiropas vājumu. Ne imigrācija, nedz terorisms nespētu satricināt Eiropas un Latvijas sabiedrību, ja tā pati nejustos apdraudēta. Paradoksāli, bet islāmisti draud nevis ar slimību, bet gan ar zālēm. Manuprāt, tieši te slēpjas islāmiskā terorisma «mistiskais» briesmīgums – dažiem eiropiešiem un latviešiem, kam skaidras un stabilas identitātes robežas dārgas, radikālā islāmisma piedāvājums kādā sirds nostūrī šķiet pēdējais glābiņš pret vecās pasaules sabrukumu.
Jā, šķidrā identitāte nudien ir atbrīvojoša. Taču par to ir jāmaksā ar veco ideālu asinīm.
