Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vajadzīgais uzrāviens
Esmu piedalījies visu četru bērnu dzemdībās. Pirmkārt, būt tādā brīdī līdzās mīļotajai sievietei ir ļoti svarīgi. Otrkārt, dzemdības ir viens no dzīves visemocionālākajiem brīžiem.
Sagaidīt bērnu – tās tiešām ir emocijas, ko nepārspēs neviens no taviem hobijiem.
Vecākā meita piedzima manos studiju gados, kad vienlaikus vajadzēja pabeigt iesākto bakalaura darbu. Laika trūkuma dēļ apvienot visu nebija viegli. Strādāju, studēju un rakstīju bakalaura darbu. Darīju visu vienlaikus un akadēmisko tā arī nepaņēmu. Izturēju. Galu galā padsmit gadu vecumā jau biju nolēmis, ka man reiz būs liela ģimene. Un tā dzīvot nav grūti, ja ģimeni saredz kā vērtību. Nauda – tā nav vērtība. Man jau šķiet, ka dzīvē galvenais ir nevis naudas pelnīšana, bet mērķis – kļūt par viedu cilvēku. Un to es, godīgi sakot, sapratu nesen.
Māksla ir nevis, pārnākot mājās, riebīgi noķērkties, bet gan sadzīvot ar visiem. Es mēdzu būt arī nesavaldīgs. Mani nekas tā nespēj izvest, kā bērnu lempīgās rokas. Nevaru savaldīgi noskatīties, kā no tām, darot darbu, kaut kas krīt laukā. Bet, ja tā padomā, tad ne jau bērni ir tie, kas nokaitina. To izdara ikdiena un urbanizācija.
Varbūt izklausās grūti, bet patiesībā bērni man vienmēr iedevuši vajadzīgo stimulu uzrāvienam. Daudzbērnu ģimenē dzīvot no algas līdz algai nav iespējams, ja vien nav baigi labi atalgots darbs. Ir jāfiško, ko darīt, lai dzīvotu.
Bērns nav statuss. Tas ir pienākums.
Atskatoties varu teikt, ka emocionālā ziņā atšķirība starp pirmā un ceturtā bērnu gaidīšana bija milzīga. Lai gan ar gadiem iekrātajai pieredzei vajadzētu to visu padarīt vieglāku, notika pilnīgi pretēji. Jaunāko meitu gaidīju lielās rūpēs un stresā. Pēkšņi viss bija baigi nopietni. Pat tāds sīkums kā mašīna, kura ģimenei kļuvusi par šauru.
Ctrl + S, pasargāts
Es vecāku mājas pametu piecpadsmit gadu vecumā, jo sāku mācīties citā pilsētā. Lai gan mana vecākā meita ir gana patstāvīga, grūti iedomāties, ka viņa rīkotos tāpat. Šaubos. Iespējams, arī mēs kā vecāki to nepieļautu, jo ikdienā ik uz soļa cenšamies savus bērnus ieseivot. Ir cits laikmets. Bērni vairs nenāk mājās līdz ar saulrietu netīrām mutēm kaut kur no kaimiņu sētas.
Tīņi vairs nav tādi, kā agrāk, kad es augu. Tolaik mēs gājām prom no mājām, braucām uz mūzikas festivāliem. Tagad viņiem aktuāls ir telefona kults. Mūsdienu bērni zaudējuši prasmi komunicēt. Viņi prot zibenīgi nosūtīt ziņu, bet neprot runāt. Pat acu kontakts mūsdienu bērnam ir problemātisks.
Jaunākajam dēlam, kurš ir desmit gadu vecs, nav glāstruņa. Viņš saziņai izmanto podziņu telefonu. Nesen ar ģimeni bijām Ungārijā, kur par sakrāto naudu dēls nopirka Rubika kubiku un to salika. Kosmoss. Manos spēkos tas nebūtu. No tā varu vien secināt, ka glāstruņa neesamība viņam nākusi par labu, jo rosinājusi citādas intereses.
Es neesmu tik apzinīgs, lai bērniem laukos ierīkotu smilšu kasti, kur spēlēties. Bet bērni smilšu kastes neesamību prot atrisināt paši, pieejot situācijai radoši un spēlējoties kurmja rakumā.
Ne jau perfektā vide ir tas, kas mums vajadzīgs.
Vai tad Austrijas dārzi ar tiem dārza rūķiem kādam šķiet skaisti? Nu labi, var jau būt, ka kādam arī šķiet…
Kārtības rullis
Mūsu ģimenē nekas no gaisa nekrīt. Kārotais ir jānopelna. Man nav jālauza galva, ko tagad likt bērnam darīt, lai kāroto iegūtu. Viņi paši nāk ar saviem priekšlikumiem. Ja nav rezultāta, nav arī kārotās lietas. Ļoti vienkārši.
Respektam pret vecākiem bērnam ir jābūt. Bet nedomā, ka es ar vārdu respekts domāju ko negatīvu. Gluži vienkārši vecāku vārdam jābūt ar izšķirīgo svaru. Zini, ir tie laipnie tēti, kuri no rīta līdz vakaram lutina savus bērniņus. Bet īstajā dzīvē taču tā nenotiek, ka tev ir pilnīgi viss, ko vien ievēlies. Ja nauda ģimenē ir deficīts, tad lutināšana atkrīt jau saknē. Piemēram, es savu pirmo velosipēdu dabūju divpadsmit gadu vecumā. Visiem sētā bija riteņi, tikai ne man. Visi brauca, es skrēju līdzi. Protams, tas radījis traumu, un, iespējams, tāpēc maniem bērniem ļoti laikus bijis velosipēds.
Pats nenāku no daudzbērnu ģimenes, tāpēc gluži nezinu, kā bērns jūtas, tādā augot, taču dzirdēts, ka bērni no kuplām ģimenēm dabiski ir motivēti cīnīties un bieži arī izsitas. Galvenais, ko viņiem vajag, ir vecāku mīlestība. Es negaidu, ka bērni man vecumā pienesīs ūdeni.
Nez vai ir prātīgi tā arī nekad neatsvabināties no saviem bērniem.
Palaist viņus dzīvē – tas ir jādara.
Ticu, ka pienāk brīdis, kad bērni paši uzmeklē vecākus. Tas laikam būtu mans sapņa piepildījums, ja bērni mani gribētu satikt, nevis teiktu – ej prom.
Barā doma zūd
Barā bērnu uzaudzināt nevar. Tas jādara pa vienam. Atrast kontaktu ar tīni nav diez ko vienkārši, to var izdarīt, tikai pavadot laiku divatā. Lai veidotos saruna, nepietiek ar to, ka atnāc mājās no darba, uzdod jautājumu, kā gāja, un ceri, ka saņemsi paplašinātu atbildi.
Ko bērni saņem no manis?
Es negribētu runāt par materiālām lietām, jo tas ir pienākums.
Man ir lauku māja, uz kuru visbiežāk braucu ar katru no bērniem atsevišķi. Tā iegājies arī tāpēc, ka visus vienkopus savākt ir grūti, jo katram brīvdienās ieplānotas savas darīšanas – vienam jāiet uz filmu, citam uz treniņu… Laukos mēs divas dienas esam kopā. Vandāmies kopā pa dabu, staigājam pa mežu. Īstā būšana kopā sākas jau mašīnā ceļā uz laukiem. Varbūt tas izklausās banāli, bet mēs ar vecāko meitu, piemēram, mēdzam kopīgi noskatīties filmu. Ziemā dažkārt ejam uz dīķi paslidot. Tāpat divatā gatavojam ēst, nevis es uzņemos apkalpotāja lomu.
Vēl, runājot par laukiem, mēs reizi gadā uz vienu mēnesi visi turp pārceļamies, jo ikdienā savākt ģimeni vienkopus nav reāli. Tas, Rīgā dzīvojot, mani kaitina. Vienīgā vieta, kur reizi dienā tiekamies, ir pie saimes galda. Tad arī kaut cik var uzzināt, kā kuram dienā gājis.
Pirmajā gadā, kad paņēmām jērus, mājā vēl nebija ievilkta elektrība. Taču mums bija trīs televīzijas programmas, kuras, mēnesi dzīvojot laukos, ikdienā skatījāmies, – ugunskurs, jēri un zivis dīķī.
