Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Svens: Pat ja man būtu iespēja, es Tomā neko negribētu mainīt. Neko šajā sistēmā negribētu aiztikt. Pretēji – pārvietojot vienu failu, varētu nobrukt visa sistēma.
Toms: Man arī tā negribētos. Tas izklausās nacistiski.
Svens: Mēs viens otru esam redzējuši salīdzinoši zemos dzīves punktos. Un, patiesību sakot, tajā arī ir kaut kas labs. Ja esi nogāzies ļoti zemu, tad zini, ka turpmāk ceļš vedīs tikai augšup. Vistrakākās ir mākslinieciskās krīzes. Tukšuma posmi mani mēdz iedzīt ļoti briesmīgos stāvokļos, un reizēm tikt no tiem laukā nemaz nav viegli.
Toms: Palīdzēt var klātbūtne.
Svens: Kopīgi aizejot uz Zasulauka kalniņu vai aizbraucot ar draugu uz laukiem.
Man šķiet, ka draudzība – tā ir brīnišķīga cilvēka priekšrocība.
Otrkārt, ir ļoti patīkami, ja dzīvē tā paveicas, ka pazīsti cilvēku, kuram patiešām gribi palīdzēt. Reizēm nevajag neko daudz. Tikai gribas, lai kāds atnāk ciemos, pasēž pie tevis virtuvē un nenosoda.
Toms: Manā paziņu lokā ir arī tādi cilvēki, ar kuriem dažos jautājumos mums ir asas uzskatu sadures. Taču tik un tā man ir ļoti patīkami viņus satikt. Pat ja domā dažādos virzienos, arī tā var būt viena ceļa iešana. Bet tad, kad satiec tādu domubiedru kā Svens, saproti, ka tas ir augstākais pacēlums, jo mūsu uzskati nemaz tik ļoti nedalās. Lai gan zinu, ir tēmas, kuras Svena klātbūtnē labāk necilāju.
Svens: Tagad es gribu zināt, kuras tās ir.
Toms: Atceries, mums bija izrāde 1914, ko veidojām skolēniem? Toreiz par šo izrādi izteicāmies raidījumā Latvijas Televīzijā. Svens uzsvēra savu pacifismu, bet es atzinu, ka konflikta gadījumā galīgi nebūtu pacifists.
Svens: Arī humora izjūtai draudzībā ir ļoti liela nozīme. Tāpat kā gaumei. Dzīvojot estētiski apzinātu dzīvi, kurā tu seko gaumei kā galvenajai virzībai, lietas, kuras riebjas, ir mazāk aktuālas. Ja kaut kas nevelk, štrunts ar to. Galvenais ir tas, kas kaut ko dod. Mēs labāk paklausīsimies un pajūsmosim par Bobu Dilanu, nekā cepsimies par kaut ko.
Toms: Piekrītu. Atceros, kad pirmoreiz ieraudzīju tevi, man jau nemaz nebija zināšanu par to, kādas ir tavas vērtības kultūrā. Bet bija forši, ka tu saprati joku…
Svens: Joku par kaķiem no musara? To tu man pastāstīji, tiekoties pie makaroniem jauno literātu nometnē Aicinājums. Vispār jau pēc maniem garajiem matiem un apaļajām brillītēm varēja nojaust, kādas ir manas vērtības kultūrā.
Toms: Gaidot ēdienu un redzot, ka kāds kaut ko izmet atkritumu spainī, atcerējos, ko biju redzējis Latgales televīzijas ziņu sižetā no Rēzeknes teātra festivāla. Žurnālists uzdeva jautājumus bērniņiem kaķu maskās, kuri sēdēja uz gājēju ietves apmales un gaidīja savu uznācienu. Žurnālists jautāja: «Kas jūs esat par dzīvnieciņiem?» Bērni atbildēja: «Labdien, mēs esam kaķi.»
Žurnāliste turpināja: «Kaķi! Redz, cik interesanti. Un kas jūs esat par kaķiem? Mājas vai pagalma kaķi?» Un tie bērni, ļoti noguruši no saules un gaidīšanas, atbildēja: «Mēs no musarņika.»
Ar to es uzpirku Svenu (abi smejas).
Svens: Tu ļoti pareizi nolasīji visus kultūras kodus. «Mēs no musarņika» joprojām privātajā žargonā ir ļoti svarīga frāze.
Mūsu kopīgās autoritātes ir Niks Keivs, Toms Jorks, Dainis Grīnvalds.
Toms: Alens Ginsbergs, Klāvs Elsbergs, Džeks Keruaks.
Svens: Ciest nevaru Keruaku. Viņš ne sūda neprot rakstīt. Marianna Feitfula vienā brīdī mums bija ļoti svarīga persona. Arī Bobs Dilans noteikti ir svarīgs. Kas mums kopīgi nepatīk? Mums riebjas runāt par politiku.
Toms: Nu nē! Es iesaistos, ja ir vajadzība. Mums ir kopīgs teātris, kurā viedokļi iet ļoti plūdeni. Bet reizēm ir arī atkritieni, kuros uzreiz gūt vienprātību nemaz neizdodas. Savas domas viens otram atklājam pavisam godīgi arī tad, kad gatavojam etīdes teātra izrādēm. Ja kaut ko noklusēsi, no savas klusēšanas ēdīsi rūgtus augļus. Kritika cilvēku var aizskart tikai tad, ja viņš pats nav pārliecināts par to, ko radījis.
Svens: Jebkurā mākslinieciskā kopdarbā, kurā saskaras divas personas, kuras rada vienu darbu, neizbēgami pienāk mirklis, kad viedokļi dalās.
Toms: Starp citu, man dzīvē vienubrīd bija sajūta, ka atražojam sevi.
Svens: Mēs nekad neesam bijuši īsti komedianti, lai gan man ir bijusi tāda sajūta, ka publika no mums to gaida. Tas bija brīdis, kad es mazliet sāku zaudēt radošo ticību.
Toms: Man šķiet, mūsu attiecībās ir divi stāvi. Mēs ar Svenu esam vienā stāvā, bet Nerten – otrā stāvā.
Svens: Turpinot analoģiju par diviem stāviem, pirmais ir tas, kurš balsta otro. Domāju, tieši draudzība mums ļauj sadarboties un taisīt kopā skatuves mākslu. Starp citu, esmu domājis, kā būtu, ja mēs kopīgi netaisītu lietas.
Toms: Kas tad būtu?
Svens: Vispār jau ir ļoti muļķīgi runāt par to, kā būtu, ja būtu.
Šo sešpadsmit gadu laikā tomēr pierādījies, ka mums ir viena kopīga tendence, un tā ir – vēlme organizēt kopīgus projektus.
Laikam jau otrais stāvs mūsu attiecībās tukšs nestāvētu, nevienam citam mēs to neizīrētu.
Toms: Vienīgais mirklis, kad šo gadu laikā esam bijuši šķirti, ir brīdis, kad Svens studēja Mančestrā.
Svens: Es biju prom gadu. Tom, es tev tagad paglaimošu. Esot Mančestrā, apsvēru – braukt uz Latviju vai turpināt mēģināt iekļūt Mančestras literārajā vidē. Tomēr, tomēr šķita pareizi atgriezties…
Toms: Wow! Tas ir kas jauns, nebiju to dzirdējis. Nopietni. Mūsu starpā bijis stāvoklis, ko angliski dēvē par outburst. Tā ir emociju izmešana. Gan es tā izdarīju, gan Svens. Tas bija par tēmu – ko tu dari ar savu dzīvi. Mēs neizteicām norādes – saņemies, tu visu vari. Drīzāk uzdevām skaidru jautājumu – kas notiek?
Svens: Nav patīkami redzēt, kā draugs iestrēgt pats savos dubļos. Par to ir jārunā, un tas nav viegli. Galu galā, kurš vēl, ja ne draugs, tev pateiks – paskaties uz sevi no malas un to, ko tu dari ar savu dzīvi.
Toms: Tad to pateiks policija. Ir tāds novazāts teiciens – mēs draugus mīlam nevis viņu tikumu, bet gan trūkumu dēļ. Taču droši vien arī šai vājībai ir robežas, es pieļauju. Man bijis tuvs draugs, kuram reizēm esmu centies dot signālus, kurus viņš it kā dzird, bet nesaklausa pilnībā. Tas beidzās ļoti skumīgi. Draudzības ideja, un te man jāpiemin mūzika, ir atkarīga no tā, kā tu vari saspēlēties. Tā ir arī mīlestībā.
Svens: Tu runā kā Hemingvejs.
Toms: Ir vēl viens nodrāzts teiciens, ka mīlestība ir draudzība, kas aizdegusies pilnās liesmās.
Svens: Kurš ir šā citāta autors?
Toms: Velns viņu zina.
Svens: Kas ir mūsu draudzības lielākie pagrieziena punkti? Visdrīzāk tie ir piedzīvojumi un muļķības, ko kopīgi esam sastrādājuši. Ļoti nozīmīgs ir Mazirbes stāsts. Mēs aktīvi atpūtāmies dabā, spēlējām teātri uz brīvdabas skatuves, bet nākamajā dienā ar stopiem caur Miķeļbāku un Ventspili braucām uz Rīgu.
Toms: Teiksim tā, mēs ļoti iejutāmies pasākumā, dziedājām pie jūras ar lībiešiem. No rīta pamodos kopmītnes istabiņā, kur palikām pa nakti. Svens stāvēja vienas gultas kājgalī, viņam galvā bija uzmaukts spilvens, un viņš skaitīja: mēs nokavējām autobusu, mēs nekur neaizbrauksim, mēs nokavējām autobusu, plēsa reģionālo presi un kaisīja konfetti. Es uz to skatījos un sapratu, ka šī būs ļoti interesanta diena. Kad pašā vakarā ieradāmies Rīgā, gājām uz Shot cafe, kur tēlojām angļu tūristus.
Svens: Kopā būšanā ar draugiem mēdz būt īpaši brīži – viena divas dienas, kurās apkārtējā pasaule izzūd. Mēs šīs kopā būšanas dēvējam par semināriem. Es kaut šodien pat labprāt dotos seminārā. Kur mēs varētu aiziet?
Toms: Uz Matīsa kapiem varētu.
Svens: Varētu, ja vien šodien vēl visu ko nevajadzētu izdarīt. Jocīgi. Kādreiz bija ļoti daudz brīva laika, tagad tas gājis mazumā.
