Tieši, cik daudz ir «tik un tik» un kas īsti ir «dārgs», «labs» vai «slikts», gan ir līdz nelabumam stiepjami jēdzieni, kas mainās atkarībā no gudrinieku, kuri šīs patiesības jums mēģina iestāstīt, vīna pasaules pieredzes un maka biezuma.
Vieniem «labs» ir vīna izstrādājums piena cenā, citiem – «Vosne-Romanée» no 1993. gada ražas.
Vēl cits par «labiem» atzīs vien vīnus ar noteiktu kontekstu – konkrētu vīndaru izauklētus, slavenu kritiķu atzinību vai konkursu balvas guvušus vīnus.
Konkursā «Latvijas Gada vīns», piemēram, lai noteiktu labākos Latvijā pārstāvētos pasaules vīnus, «uz aklo» tos degustējām, grupējot pa reģioniem un cenu kategorijām. Pēc balvu sadalīšanas papētīju TOP 100 rezultātus. Bronzas medaļu ieguvēju cenas par pudeli svārstās no septiņiem līdz sešdesmit septiņiem eiro, sudraba – no vienpadsmit līdz diviem simtiem, bet zelta – no divdesmit pieciem līdz sešdesmit eiro.
Matemātika tātad salīdzinoši vienkārša. Pirmkārt, labi vīni, bronzas medaļu ieguvēji, piemēram, maksā mazāk par desmit eiro. Tik vien, ka jums jāzina, ko un kur meklēt. Izcilnieku šajā cenu kategorijā gaužām maz, bet dzeramu ikdienas vīnu gan, cik uziet. Otrkārt, augstākai kvalitātes latiņai bez padsmit eiro neiztikt. Sudraba medaļnieki sākas no divpadsmit, bet zelta – no divdesmit pieciem eiro.
Treškārt, korelācija starp cenu un kvalitāti virs noteikta cenu līmeņa kļūst pavisam nelineāra vai beidzas vispār.
Par 60 eiro, piemēram, varat tikt gan pie bronzas, gan sudraba, gan zelta medaļnieka. Par to, ka šajā cenu kategorijā vīns kļūst par luksusa preci, kuras cenu ietekmē pilnīgi citas sakarības, ir atsevišķs stāsts.
Visbeidzot, kā saka Maikls Šusters, konkursa žūrijas priekšsēdētājs un viens no visvairāk atzītajiem vīna autoriem pasaulē, – «vīns nav matemātika». Tāpēc aizrauties ar korelāciju un cenu līmeņu analīzi, runājot par vīnu, nevajadzētu. Jau pieminētais burgundietis – «Vosne-Romanée» no 1993. gada ražas – vieniem sniegs atbildes uz visiem dzīves jautājumiem, bet citiem – tik vien, ka garšos pēc neizteiksmīga puķūdens.