Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Trīs galvaspilsētas
Vienā ceļojumā izprast Dienvidāfriku nav iespējams, tā ir pārāk liela un daudzveidīga. No Labās Cerības raga dienvidos līdz Zimbabvei un Mozambikai ziemeļaustrumos ir tālāk nekā no Rīgas līdz Briselei vai Cīrihei, vai okupētajai un anektētajai Krimai. Dienvidāfrikai ir trīs galvaspilsētas – likumdevēja, administratīvā un tiesu varas. Ielidojam vienā no tām – likumdošanas galvaspilsētā Keiptaunā, taču plānots tur uzturēties tikai pāris dienu, lai mazliet to apskatītu un dotos tālāk uz Langebānu, kas atrodas nedaudz vairāk kā stundas braucienā uz ziemeļiem.
Latvijā jau izpētīju, ka Dienvidāfrikā audzē austeres, kas ir mana aizraušanās. Austeru nazis ir līdzi, un jau pirmajā dienā telefonā meklētājā ierakstu fish market, kas veiksmīgā kārtā atrodas dažu minūšu braucienā no viesnīcas.
Viegla atelpa pēc iečekošanās, un dodamies zivju tirgus meklējumos. Liels pārsteigums izrādās, ka fish market ir restorāns.
Svaigas jūras veltes izmanīgi tirgoņi te nepārdod, taču piedāvājums un cenas ir tik labi, ka ejam iekšā tāpat. Diemžēl prieki ir īsi, un laipns viesmīlis paskaidro, ka svētku dēļ restorāns beidz darbu ātrāk nekā parasti, taču esam laipni gaidīti rīt.
Tā kā ir pievakare, nolemjam ieiet blakus esošajā lielveikalā, kur priekšā negaidīts pārsteigums – austeres gozējas kuba formas stikla kastē, un dzestrs ūdens līst tām pāri, tā nodrošinot ilgāku svaigumu. Man pašam pie sirds labāk iet sāļie austeru garšas toņi, un šīs tādas noteikti nav, drīzāk viegli saldenas, taču tās ir izteikti sulīgas un kraukšķīgas, jo tiek audzētas okeānā tepat stundas brauciena attālumā. Vietēji vīni pieejami plašā klāstā katra vēlmēm, cenas – no diviem eiro par pudeli. Ir skaidrs, ka austeres un vīns būs gluži kā ar copy-paste jāturpina arī citas dienās. Sākums veiksmīgs, jo viens no diviem mērķiem izpildīts jau pirmajā dienā.
Vasara ziemā
Keiptaunā būsim divas dienas, ar auto izmetam līkumu, lai gūtu kādu priekšstatu. Dienvidāfrikā daudz kas ir otrādi: braukšana notiek pa kreiso joslu, vasara ir decembrī, ziema – jūnijā un jūlijā, plītij karstums jāgriež pretējā virzienā un mašīnas pagrieziena rādītāja vietā ik pa brīdim gadās ieslēgt logu tīrītāju. Kad Latvijā ir auksts, pareizā ir izvēle doties otrpus ekvatoram, jo esam ielidojuši viņu vasarā.
Keiptaunu nav iespējams raksturot vienā vārdā vai pat teikumā. Tajā ir gan skaistas pludmales ar Atlantijas okeānu, gan iespaidīgi kalni, no kuriem var redzēt plašo apkārtni, gan debesskrāpji. Vienlaikus ir geto rajoni, nepārtraukti mūri ap privātmājām un uz tiem vēl elektriskie gani papildu drošībai. Lai arī vienu no centrālajām ielām apmeklējam dienas gaišajā laikā, sajūtas nav omulīgas – visur brīdinājumi par kabatzagļiem un patrulē kārtības sargātāji.
Pirms braucam tālāk uz Langebānu, apmeklējam Boulders beach (Akmens pludmali), kas slavena ar saviem pingvīniem. Tā atrodas rezervātā, ieeja maksā astoņus eiro, un te pilns ne tikai ar pingvīniem, bet arī tūristiem. Šī ir vienīgā diena nepilnu trīs nedēļu laikā, kad uzlīst lietus. Arī otrais ceļojuma mērķis izpildīts. Tā kā priekšā vēl faktiski viss ceļojuma laiks un iepriekš noteikto mērķu vairs nav, tad palieku pie baudīt dzīvi režīma – nekur neskriet, atmest roku tūrisma objektiem un skatīties, ko Āfrika piedāvās pati.
Greiems un Ričards
Langebāna un tās apkārtne ir lieliska vieta kaitošanai, jo pludmales var izvēlēties pēc savas gaumes – kalniem ieskautā līcī ir mierīga lagūna, atklātā okeānā var ķert viļņus. Vietējās kaitošanas skolas instruktors Greiems, kuram mazliet pāri 20 gadiem, ir gana atraktīvs, lai viņu viegli izvēlētos par padomdevēju, kurš zinās labākās idejas un piedzīvojumu vietas. Viņš šķiet tik bezrūpīgs, ka šaubu nav – nemitīgā saule un okeāna vējš nāktu par labu ikvienam. Kā saka pats Greiems, viņš ir vietējais vietējais, ar to saprotot, ka ir ne tikai dienvidāfrikānis, bet arī nāk no Langebānas.
Runājot arvien vairāk un vairāk ar sastaptajiem cilvēkiem, saproti, ka te valda īpašs mikslis. Bieži vien senči ir no Anglijas vai Austrālijas, īpaši populāra ir Nīderlande.
Vietējie runā vismaz divās populārākajās valodās – angļu un afrikandu (afrikaans), kas manai ausij izklausās kaut kas uz nīderlandiešu valodas pusi.
Kādā ballītē tiekam iepazīstināti ar Greiema draugu no Somijas, garmatainu blondīnu ar iesauku Miška – viņš arī izskatās pēc izlieta soma.
Greiemam patīk siltā sezona, tāpēc no oktobra līdz martam viņš dzīvo mājās Dienvidāfrikā, strādājot par kaitošanas instruktoru. Ziemas sezonu viņš pavadījis Ričardam Brensonam piederošā Nekera salā, kas atrodas Karību jūrā, un bijis ūdenssporta instruktors. Privāta sala Brensona gaumē nozīmē to, ka tā pieder Ričardam, taču ievērojamās uzturēšanas un personāla izmaksas sedz viesi. Pats Brensons dzīvo uz salas, kad vien vēlas, un ienākumi nāk no bagātiem viesiem, kas tur izvēlas noīrēt kādu villu vai pat visu salu. Greiems rokenrola cienīgā līmenī ne tikai ballējis ar salas saimnieku, bet arī saticis abramovičus un citus miljardierus. Pasaule ir maza.
Austeres, mīdijas un omāri
Vējainās dienas mums der kaitošanai, bet bezvēja dienās prasām ieteikumus Greiemam. Tas ir pavisam cits smeķis, kad vietējais iesaka un parāda pašu labāko. Tieši Greiems ir ceļojuma veiksmes atslēga – viņš iesaka izcilu jūras velšu veikalu, kur dodamies atkal un atkal. Tāpat Greiems vēsā mierā paziņo, ka pie viņa vecāku mājas okeāna krastā bēguma laikā var vākt mīdijas, ko arī izdarīsim un tās paši pagatavosim.
Jau pirms ceļojuma bija skaidrs, ka jūras veltes būs izvēle numur viens, jo mums būs iespēja gatavot pašiem savā virtuvē, turklāt veiksmīgā kārtā uz balkona ir grils. Jautājam Greiemam, kur iespējams nopirkt jūras produktus. Charlie’s fish shop pusstundas brauciena attālumā ir zelta ādere – svaigas un saldētas zivis, austeres, mīdijas, kalmāri, viss, kā kāro sirds. Cenas ļoti patīkamas, piemēram, austeres maksā 0,50 eiro gabalā.
Bomba ir ziņa, ka pastāv variants pašiem savām rokām ķert omārus, un divreiz uz to nav jāskubina. Ne jau loma dēļ, bet pats process izklausās iespaidīgs. Pirms ceļojuma nekas tāds pat prātā neienāca, tāpēc Greiema ieteikums bezvēja dienām netiek aizmirsts. Pēc pāris dienām vēja tiešām nav, tāpēc dodamies uz vietējo pasta nodaļu, kur nokārtojam īpašu atļauju. Veiksme ir mūsu pusē, jo omārus šādā veidā atļauts ķert tikai 12 dienas gadā, un tieši trīs no šīm dienām iekrīt mūsu ceļojuma laikā.
Atļaujas saņemšanas process ir līdzīgs kā Latvijā – ej uz pastu, aizpildi datus par sevi speciālā lapā un samaksā nodevu ap sešiem eiro. Uzreiz jāsaka, ka neko noķert mums neizdevās. Līdz īstajai vietai braucam kādu stundu, te pār ceļu pārtuntuļo divi lielas plaukstas izmēra bruņurupuči, te pārjoņo četri strausi. Galā jāiet pa smilšainu pludmali līdz klinšainai vietai, visbeidzot jālien aukstā ūdenī starp milzīgiem akmeņiem, turklāt spēcīgā straumē. Hidrotērps, pleznas un peldēšanas maska ir līdzi, taču iesācējiem veiksme neuzsmaida. Tiesa, pašu vāktas mīdijas dabonam, kuras pēc tam vakarā pagatavojam, un kopā ar Dienvidāfrikas vīnu tās garšo lieliski.
Dīleri
Negaidīti un pašiem par pārsteigumu, omāru ballīte, lai arī vēlāk, tomēr neizpaliek. Kad apkārtne jau iepazīta, dodamies apskatīt tālākas pilsētas un ciemus. Piestājam vienā no ciemiem okeāna malā, lai to apskatītu un ieēstu vakariņas. Pirms tam izlemjam nobraukt gar okeāna krastu, kur it kā esot vietējo zvejnieku jūras velšu tirgus. Kamēr pārējie gaida restorānā, mēs ar Mārtiņu dodamies nelielā izbraucienā omāru meklējumos.
Esam pārāk vēlu – zivju tirgus ir slēgts. Braucot atpakaļ uz restorānu, pa auto logu uzrunājam divas manāmi iereibušas kundzes – vai šeit iespējams nopirkt omārus? Pēc brīža no ēkas iznāk kungs un iesaka doties lejāk uz okeānu un tur pavaicāt kādam. Promenādē ir daži bariņi cilvēku, kustība notiek. Piestājam pie kāda vīrieša un atkal vaicājam pēc omāriem. To neesot, taču varot piedāvāt omāru astes.
Rāda maisu ar 50 omāru astēm. Mēs uzstājam, ka vēlamies veselus un dzīvus omārus, un lēnā gaitā braucam tālāk.
Pēc 100 metriem stāv pirmā līdzinieks – rokā maiss ar omāru astēm, omāru nav, un te tos nekur nevarot dabūt. Tikmēr pirmais ir atskrējis pie mūsu auto un sāk stāstīt, ka omārus tomēr varot dabūt, bet jābrauc pakaļ uz citu vietu. Sakām, lai lec mašīnā iekšā. Kad trijatā esam dažas minūtes pabraukuši, mūsu omāru dīleris pamana paziņu, apmij pāris teikumu, un paziņa jau ir uzkāpis uz mūsu auto sliekšņa, pieturas pie jumta, un tā mēs turpinām ceļu četratā – trīs mašīnā un viens ārpusē. Kad esam pabraukuši vēl mazliet tālāk, nomainās arī vide – lai arī rajons nav nekāds geto, izmaiņas ir acīm redzamas, salīdzinot ar to, kas bija redzams ciema centrālajā daļā.
Kad esam klāt, no mājas iznāk trešais un ceturtais, bet mājā saimnieko vēl piektais, kurš izskatās pēc galvenā cenas noteicēja un darījumu apstiprinātāja. Varbūt tie ir mani stereotipi, ir dzirdēts, ka Dienvidāfrikā laupīšana notiek ar citām metodēm – vispirms dur ar nazi, tad pārmeklē, taču adrenalīns ir uzkāpis augstu. Sākumā kaulējamies par cenu – lai arī tā nešķiet pārmērīga un mēs pat nezinām, cik jāmaksā omāriem, princips dara savu – jāpakaulējas.
Tā mēs divi sēžam mašīnā, trīs vietējie ārā, divi vēl nostāk, un cena pamazām krīt uz leju, līdz beigās esam vienojušies. Kad Mārtiņš kāpj ārā samaksāt un saņemt pirkumu, piekodinu, lai neizslēdz motoru. Prece un nauda ir apmainītas, nolemju uzvaicāt, vai varu viņus nofotografēt.
Šis ir viens no brīžiem dzīvē, kas spilgti paliek atmiņā, jo skats tiešām ir kolorīts. Pēkšņi viņi sāk stāstīt, ka tomēr kaut kas neesot kārtībā, īsti nevaram saprast, ko viņi vēlas.
Visbeidzot rodas iespaids, ka viņi vēlas ietirgot atlikušās omāru astes, jo no piedāvātājam 50 nopirkām 30. Atbildam, ka mēs nespēsim tik daudz apēst, un taisāmies prom. Taču fotogrāfiju vēl neesmu uztaisījis, tāpēc atkārtoti vaicāju, vai drīkstu to uzņemt. Nekādu problēmu, mazliet smaida, un foto ir rokā.
Stellenboshas vīnu tūre
Dienvidāfrikas vīniem bieži vien ir savs nodalījums arī Latvijas veikalos, tātad tās nospiedums vīnu pasaulē ir gana liels. Latvijā par pieciem līdz septiņiem eiro var nopirkt KWV vai Darling Cellars vīnus. Viens no populārākajiem Dienvidāfrikas vīna reģioniem ir Stellenbosha, kas atrodas kalnainā vietā 50 kilometru no Keiptaunas. Jau iepriekš esam saņēmuši dažus ieteikumus, kurus vīna dārzus apmeklēt.
Vīna tūre nozīmē, ka dodies uz izvēlēto vīna darītavu, kur par pieklājīgi zemu cenu piedāvā nogaršot atlasītus vīnus. Četras vai sešas glāzes dažādu vīnu par dažiem eiro, un, ja vēl pēc tam nopērc kādu vīna pudeli līdzi, tad šī maksa nemaz nav jāmaksā. Atsevišķas vīna darītavas piedāvā viesnīcas pakalpojumus, tāpēc tūrē var doties uz divām vai trim dienām. Mēs būsim vienu dienu, kuras laikā plānojam apmeklēt trīs vīna darītavas.
Pirmā izvēle krīt uz Simonsig, starp citu, tās vīni ir nopērkami Latvijā. Bieži vien par nelielu, bet taisnīgu samaksu iespējams doties ekskursijā pa vīna pagrabiem, uzdot jautājumus un izzināt vairāk. Šī nav mūsu laimīgā diena, esam vai nu par vēlu, vai ir citi iemesli, taču pagrabos nav iespējams tikt. Izvēlamies seškomplektu par nepilniem pieciem eiro no personas – divas glāzes dzirkstošā vīna, divas baltvīna un divas sarkanvīna.
Lai arī vīni nav slikti, taču iespaidu un noskaņu sabojā viesmīlis, kurš pirms katra vīna pasniegšanas pastāsta tikai pāris standarta frāzes, turklāt tik sliktā angļu valodā, ka grūti ko saprast, viņš arī nav īpaši ieinteresēts atbildēt uz jautājumiem. Apmeklējums beidzas bez pirkuma līdzņemšanai.
Stellenboshā ir ap 130 vīna darītavu, līdz ar to izvēle ir plaša, vari piestāt kaut vai katrā, kurai brauc garām, īpaši netērējot laiku meklēšanai. Vēlamies atrast kādu mazu darītavu, kur mēs saņemtu personīgāku pieeju.
Piestājam otrajā ieteiktajā vīna darītavā, bet aina atgādina jau redzēto – arī tā neizskatās pēc maza ģimenes uzņēmuma, turklāt viņiem nav burbuļu. Palikt netaisāmies un nekautrējamies vaicāt pēc mazas vīna darītavas, kur var arī dabūt dzirkstošos vīnus. Tiekam pie padoma doties uz Bartinney, kas izrādās pilnā loze – pa mazu ceļu piebraucam pie vīna dārza, brīvu galdiņu otrā stāva āra terasē nav, taču veiksme ir ar mums – tiekam pie iespējas palikt, tiesa, iekštelpās.
Trīs vīna glāzes par divarpus eiro no cilvēka, vēl par papildu maksu – uzkodas.
Taču par to beigās nemaksājām, jo nopirkām vairākus vīnus līdzi vešanai uz Latviju. Bartinney strādā ar diviem zīmoliem – to pašu Bartinney un Noble Savage. Otrais ir izvēlēts, jo šiem vīniem tiek pievienotas citu vīna dārzu vīnogas. Piemēram, vienīgais dzirkstošais vīns ir Noble Savage bruts, savukārt izteikti pilnīga un aromātiska garša ir 2015. gada Bartinney kabernē savinjonam, kas šodien nopelnījis pirmo vietu no visiem nogaršotajiem. Garšas kārpiņas gavilē, un bonuss izrādās arī viesmīlis, kas ieinteresēti atbild uz visiem jautājumiem.
Ceļavārdi
Kūkas katru dienu neēdīsi, un arī mums kāre pēc jūras veltēm sāk iet mazumā. Ir nomēģināts gandrīz viss pieejamais – sākot ar austerēm un mīdijām, beidzot ar dzeltenspuru tunci un baby kalmāriem, pat bujabēze mājās tiek pagatavota.
Tuvojoties ceļojuma noslēgumam, kaitskolas instruktori uzrīko grila vakaru, uzaicina mūs un savus vietējos draugus. Katram uzdevums viens – atvest gaļu pēc savas izvēles, ko likt uz grila. Kāds iemarinējis liellopa steiku īpašā marinādē, kāds sarūpējis jēra gaļu, savukārt mēs nolemjam izmantot oldschool metodi – sāls un tuč tuč piparu.
Rindas kārtībā pa vienam tiek grilēta gaļa, un, gaidot savu kārtu, tieku pamēģināt jēru, ar tiem man īpaši labas attiecības. Jāsaka, ka ir varen gardi.
Kad pienākusi mūsu kārta un veikalā pirktā liellopa fileja kļuvusi čurkstoši zeltaina, kārtējo reizi grūti noticēt, ka šīs gastronomiskās izvirtības notiek ar mani.
Steiks ir tik mīksts un sulīgs, ka nespēju atturēties no vēl viena gabala, un tad vēl viena, kas lieliski saskan ar maigu burbonu.
Kad tuvojas laiks lidot mājās, aizeju satikt Greiemu, lai pateiktu paldies par ieteikumiem, jo bez viņa nebūtu ne izcilā zivju veikaliņa, ne mēs dotos ķert omārus, ne būtu citu labumu. Kad viņam to tieši tā arī pasaku, viņš atbild: «Zini, vecīt, nav par ko. Tik daudz cilvēku vienkārši atbrauc, sēž restorānos un neko citu neredz. Negadās bieži, ja kāds jautā un patiešām vēlas iepazīt valsti un piedzīvot ko vairāk.»
