Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Kā jūties pēc sava skaļā paziņojuma?
Jūtos kā brīvs cilvēks, vismaz mēģinu tā justies.
– Ir atvieglojums?
Jā. Man nav svarīgi, ko par mani domās, bet kādam ir jāpasaka, ka karalis ir kails. Man ir pienākums to darīt, jo ne tādēļ es strādāju, lai valstī būtu tāda situācija… (Ilga pauze.)
– Tev asaras saskrēja acīs. Tik ļoti to ņem pie sirds?
Ja to neņem pie sirds, tad tev vienkārši nav sirds. Kaut kā tā. Šādā veidā, kā izrīkojās ar Aigaru Sparānu (bijušais SAB darbinieks – red.), var izdarīt ar jebkuru. Dabūt no kāda ieslodzītā, atkarīga cilvēka, liecību, ka tu kaut ko kaut kad esi darījis, un ar to ir pietiekami, lai tevi aizturētu, iemestu būrī un sagatavotu negatīvu informāciju kādā draudzīgā medijā. Tas acīmredzami arī bija viens no mērķiem. Otrs, protams, ir atriebties personīgi un diskreditēt.
Man pietiek ar pieredzi izmeklēšanas, operatīvajā un prokurora darbā, lai redzētu, ka lieta ir baltiem diegiem šūta. Tur ir acīmredzams strupceļš. Neesmu cilvēks, kuram ir tieksme salāpīt pasauli, bet ir situācijas, kad nevar skatīties, ja kādu sit, un neiejaukties…
– Sparānu aizturēja brutāli, nogāžot gar zemi?
Tas dokumentos, visticamāk, nav fiksēts, bet man nav pamata neticēt Aigaram arī par to, ka jau pēc notriekšanas no kājām pret viņu bez kādas vajadzības izmantoja elektrošoku.
– Viņš gāja uz tikšanos.
Jā, viņš pirms aizturēšanas tikās ar lietā neiesaistītu cilvēku. Lietā piesauktie savstarpēji ir pazīstami – Sparāns, Soloduha, Panteļējevs, Inkēns, tur ir uzvirpināta shēma par kaut kādiem notikumiem, kas nezin kad notikuši. Patiesība vienmēr ir ļoti konkrēta. Vienmēr ir kaudze ar detaļām, ko cilvēks, kurš stāsta taisnību, var pastāstīt. Ja es pateikšu, ka samaksāju par šo interviju miljonu, lai tu grautu valsts drošību?
– Mani pieliks ar seju pie zemes.
Kāpēc ne? Šādu mistiku, ja vajag kādu diskreditēt, var saburt čupām, un visam būs šķietams pamats. Ja šādā veidā izmanto likumu, par to ir jāsauc pie kriminālatbildības par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Kaut kādi Lemberga grupējuma propagandisti uzbur ainu par astoņkāju tīmekļiem – pēc būtības viņi jau skatās spogulī un apraksta sevi.
Manā uzskatā, Valsts drošības dienests ir Lemberga kontrolēta un viņa ietekmē esoša struktūra no laika gala.
– Jau no VESAD laikiem?
Tie nosaukumi ir transformējušies, šis laikam ir kāds ceturtais. Visos vadošos posteņos, izņemot pašu galveno, sākotnēji bija VDK darbinieki. Tā manā uztverē bija ļoti liela kļūda, jo tu nevari uzbūvēt jaunu dienestu ar veciem kadriem. Var, protams, viņus izmantot kā konsultantus, bet jāskatās ļoti kritiski.
– Par to, ka Drošības policijā Lembergam ir savi cilvēki, runāja sen. Bet augsta ranga specdienestu pārstāvis skaļi to pateica pirmoreiz.
Es tā uzskatu, un to jau ir grūti nepamanīt. Ir daudz mazu detaļu, nianšu. Kaut vai – tajā pašā Lemberga lietā figurēja apakšpulkvedis Indriksons, kuru gan attaisnoja, bet tas nemaina apstākli, ka ar Lembergu saistītām struktūrām tika piegādātas telefonu savienojumu izdrukas gan par Lemberga sabiedrotajiem, gan pretiniekiem no valsts drošības iestādes. Tas ir tikai viens no faktiem. Nekad Drošības policija nav palīdzējusi kaut kādā veidā pretdarboties Lemberga ietekmei. Nekad. Neviens arī nav mēģinājis viņus piesaistīt, apzinoties, ka situācija ir tāda.
– Tu taču rēķinies, ka tagad tavā dzīvē būs apgrūtinājumi?
Ar to es pilnīgi noteikti rēķinos. Tam, ka es jūtos kaut kādā veidā apdraudēts, nav nekādas nozīmes. Es tagad esmu viens.
– Tavu telefonu droši vien noklausās?
Jā, noteikti. Esmu par to pārliecināts.
– Tu saki – Sparāns aizturēts, lai atriebtos. Vienlaikus tavā paziņojumā norādīts konteksts – lai nepieļautu Lembergam netīkama ģenerālprokurora apstiprināšanu.
Tostarp – jā. Tas jau neliedz ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus. Papriecāties pašam un iepriecināt Lembergu. Sparānam jau viņa lietas izmeklēšanā bijusi noteikta loma.
Sparāna arests ir PR kampaņas daļa, kas manā uztverē vērsta, lai kompromitētu arī Jurašu, jo viņš kā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs bija tiesīgs piedalīties Tieslietu padomē, kura izvirza kandidātus. Te jau ir runa par katru balsi. Ģenerālprokurora amats ar milzu pilnvarām ir stratēģiski ļoti svarīgs mezgls, par kuru notiek cīņa. Tieši prokuratūras rokās ir instrumenti, kādā veidā jebkādas nelikumību izpausmes laikus likvidēt un nocirst saknē.
– Kā tu vērtē Valsts prezidenta izteikumu par ģenerālprokuratūru, kas strādā zem vidējā līmeņa?
Tas izteikums ir diplomātisks, bet es tam pilnībā piekrītu. Nezinu, cik liela iniciatīva prokuratūrai ir bijusi, bet esmu pārliecināts, ka Kalnmeiers daudzus procesus ietekmējis ne likumības ievērošanas virzienā.
– Kurš būtu labākais ģenerālprokurora kandidāts?
Jebkurš, kurš ievēro likumu.
– Vai Sparāns tev ir draugs?
Aigars ir bijušais kolēģis, par kuru esmu labās domās. Viņš ir principiāli darbojies. Izdarījis desmitkārt vairāk nekā citi. Tādam operatīvajam darbiniekam tomēr ir jābūt īpašībām, kuru man, piemēram, nav. Pietiekamai drosmei, komunikabilitātei, izlēmībai iet, darīt, komunicēt un iegūt informāciju.
– Tev nav drosmes?
Man nav tādu izteiktu spēju, es nejūtu nekādu labpatiku, sarunājoties ar cilvēkiem. Un nevajag jau iecentrēties uz vienu pašu Sparānu. Juraša lieta par valsts noslēpuma izpaušanu ir tieši no tās pašas sugas. Speciālais likums par valsts noslēpumu skaidri pasaka, ka ziņas par korupciju nevar būt valsts noslēpums. Arī Kaimiņa lieta ar aizturēšanu, mešanu cietumā ir tieši no šīs pašas pasugas.
– Sparāns ir ļoti pretrunīgi vērtēts. Arī aiziešana no SAB bija tāda interesanta. Tiek piesaukts ASV vēstniecības spiediens.
Kurš ir autors šai versijai? Kurš to pateica? Ir svarīgi, kas ir pirmavots.
– Viņu nevarēja atlaist bez Maizīša ziņas. Bet nav ziņu, ka SAB šefs būtu padoto aizstāvējis.
Kad Maizītim beidzās iepriekšējais pilnvaru termiņš? Tas bija Kučinska valdības laikā. Maizītis bija ģenerālprokurors tad, kad sāka izskatīt Lemberga lietu. Maizītis bija viens no personāžiem, kurš nemitīgi tika apspēlēts NRA un citos propagandas izdevumos. Kāpēc lai Kučinska valdība tādu cilvēku pārapstiprinātu amatā?
– Sparāns tika noziedots?
Es ļoti ceru, ka pienāks laiks, kad Maizītis, attīrot savu sirdsapziņu, izstāstīs godīgi par tiem nosacījumiem, kuriem viņš piekrita, lai saglabātu šo amatu un līdz ar to algu. Respektīvi – saņemtu labi atalgotu atsēdēšanas termiņu.
– Uz āru versija par Amerikas vēstniecības neapmierinātību izskatās labi.
Tad vajag pajautāt mūsu sabiedrotajam. Viņi to apstiprinās vai ne? Nekur neesmu lasījis, ka kāds šo versiju būtu kategoriski apstiprinājis. Nesen bija sižets, kurā Jurašam pārmeta to, ka viņš ir bijis SAB un, iespējams, vācis informāciju bankas interesēs. LTV mājaslapā jau stāvēja ciets uzraksts – Jurašs vācis informāciju no drošības iestādēm. Tā vēlamās formas tenka pārtop par patiesību. Un vēsture ir pilna ar tādiem mītiem, kas tiek tiražēti un tiražēti.
– Kāpēc Sparānu vajadzēja dabūt ārā no SAB? Viņš strādāja ar kādām lietām?
Es nezinu, ar ko viņš strādāja. Bet par sarakstiņu, ar kuriem cilvēkiem ir jāizrēķinās, biju dzirdējis jau iepriekš. Katrs, kas Lemberga lietai bija pielicis roku, kaut kādā veidā ir jāsoda. Atriebība ir tāda vēlme, kura ar laiku plok. Šis laikam nav tas gadījums.
– Vai tu arī par Jurašu varētu teikt, ka viņš ir godprātīgs?
Neapšaubāmi.
– Pirms trim gadiem KLUBS intervēja apsūdzēto igauņu miljonāru Oļegu Osinovski. Viņš, protams, nav tas labākais tēls, uz kuru atsaukties.
Kāpēc ne? Tāds pats kā Lembergs.
– Osinovskis, stāstot par Jurašu, teica, ka viņa metodes ir ļoti neparastas.
Juris… teiksim tā vienkārši – ja gadās ar viņu apspriest jebkādu situāciju, piemēram, kā atklāt noziegumu vai kā būtu pareizi operatīvi rīkoties, mums viedokļi saskan absolūti par 100%. Mēs ar viņu esam līdzīgi domājoši. Protams, pēc rakstura atšķirīgi. Viņš ir enerģisks rīcības cilvēks atšķirībā no manis varbūt. Es pietiekami labi zinu, ko viņš ir darījis. Galu galā sieva ar viņu ir strādājusi plecu pie pleca.
– Starp citu, kā jūs ar Jutu iepazināties?
Izmeklēšanas pārvaldē Stabu ielā. Tas bija kāds 1993. vai 1994. gads. Mēs bijām dažādās nodaļās. Redzi, tas laiks bija baigi ideālistisks, vismaz man likās, ka Latviju padarīt par plaukstošu valsti ir reāli sasniedzams mērķis, turklāt īsā laikā. Juta domāja tieši tāpat.
Juta jau tajā laikā bija ļoti enerģiska, viņa ne no kā nebijās. Gāja un darīja. Bieži ir tā, ka izmeklētājs, kurš tikko sācis strādāt, jūtas kā dzīves pabērns ar vēlmi skatīties kādam mutē. Jutai respekts pret uzplečiem nekad nav piemitis.
– Bet ar ko Juta tevi paņēma?
Vai varam par to nerunāt? (Ilga pauze, acīs asaras.) Viņai bija iedzimta taisnīguma izjūta. Tā, protams, ir liela ilūzija, ka izmeklētājs var kaut ko fundamentāli mainīt sabiedrības dzīvē. Mēs visi jau kaut kādas ilūzijas esam izslimojuši.
– Atceros laiku, kad Juta, vēl strādājot Drošības policijā, ar kolēģiem gāja uz tiesas sēdām. Tobrīd šī iestāde skanēja – bija aizturēšanas, krimināllietas…
Tā arī bija. Tas bija laiks, kad policijā kukuļu izspiešana bija dzīves norma. Spēju viņus tvarstīt varēja iegūt tikai tad, ja tu ikdienā intensīvi strādā. Jo intensīvāk strādā, jo vairāk tā informācija nāk. Cilvēki visu laiku nāca pie Jutas vai vienkārši – pie tās sievietes. Nebija ne vakaru, ne brīvdienu. Vienmēr jāiet uz risku un nogurumu. Tu strādā pāri saviem spēkiem. Nezinu, cik lietu viņa atklāja, bet pat tie policisti, kuri bija pieķerti, īpaši ļaunu prātu neturēja.
– Vai, strādājot Drošības policijā, Juta apjauta, ka šī struktūra atrodas Lemberga ietekmē?
Neapšaubāmi. Protams, tu neatradīsi nevienu, kurš teiks – jā, es apzinos savu nožēlojamo lomu, bet tie, kuri ir pietiekami pieredzējuši, labi to saprot.
– Savā Facebook profilā tu raksti: «Mans ieteikums visiem iesaistītajiem, pirmām kārtām jau tiem viszemākajiem amatā, kuri liek savu parakstu uz procesuālajiem dokumentiem, fiksējiet visus norādījumus, kurus mutiski saņemat no malas.»
Citādi jau nevar būt. Izmeklētājam ir jābūt procesuāli patstāvīgām. Viņu neviens no malas nedrīkst ietekmēt, viņam jābūt ar pietiekamu pašcieņu un pašapziņu, lai pateiktu nē un apzinātos – es esmu valsts amatpersona, un šis lēmums ir mans, nevis kaut kāda onkuļa. Padomju laikos bija tā saucamās telefona tiesības. Es pieņemu, ka arī šobrīd daudzviet tā procesuālā neatkarība ir fikcija. Gan prokuratūrā, gan arī Valsts drošības dienestā.
– Šim dienestam esi veltījis ļoti skarbus vārdus – tāds, kāds tas ir pašreiz, drīzāk ir apdraudējums valstij.
Jā, tā es uzskatu.
– Ar ietekmējamību, zemiem rezultātiem?
Primāri ar ietekmējamību. VDD ir pārvērties par politisko policiju nevēlamo vajāšanai. Ja pie mums Skripaļu noindētu ar Novičoku, ko mēs vispār saprastu un darītu? Kādas iemaņas var uztrenēt ar Marsa parka līmeņa krimināllietām?
Cilvēkiem ir tendence savu personību saistīt ar valsts drošību. Ja es tevi nosaukšu sliktā vārdā, tu nedomāsi, ka es apdraudu valsts drošību, bet Mežviets gan tā varētu domāt. Viņa laikā situācija ir sliktāka nekā bija pie Reinika.
– No tā izriet, ka viņš amatā tika likts ar noteiktu nolūku?
Es tā uzskatu. Atskaties vēsturē. Tas bija, ja atminos, 2014. gads. Reiniks pēkšņi teica, ka ies projām. Un – hlops – uzreiz jauns vietā, zibenīga iecelšana amatā. Kā specoperācija.
Kas bija galvenais menedžeris? Valsts prezidents, Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs Andris Bērziņš virzīja. Es to uzlūkoju apmēram tā – spēlējam šahu, un kā es varu iegūt vairākas figūras? Nokaut vienu vai iemainīt pret laidni. Es domāju – kas gan bija tas, pret ko Mežviets tika iemainīts? Iekšpolitiskās pozīcijas ir ļoti svarīgas. Ja atceries, 2013. gada novembrī bija Zolitūdes traģēdija, Dombrovskis…
– Bija spiests pēkšņi aiziet.
Pirms tam nebija nekādu pazīmju, ka viņš to darīs. Tad pēkšņi apmeklēja Bērziņu un iznāca ārā tikpat aizkustināts kā es tagad. Uzņemoties it kā morālo atbildību. Kaut kāda maiņa tur acīmredzot notika. Es nevaru spriest par to, kāpēc Reiniks kādu neapmierināja, bet viņš neapšaubāmi bija adekvāts cilvēks, kurš zināja, ka politiķi nāk un iet. Acīmredzami nebija pietiekami iztapīgs vai vadāms.
– Tviterī darbojas tāds cilvēks Mercenary John Doe, kurš visus ierakstus sāk ar – Latgalē, Pumpura skvērā, runā…
Es nezinu.
– Nolasīšu kādu viņa ierakstu. «Latgalē, Pumpura skvērā, nedaudz pasmaida par M. Strīķa, kurš tika uzskatīts par labāko «lielo ausi» Latvijā pēc tiešām cienījamā L. Soma kunga (VDK OTO) aiziešanas, pēkšņo patriotismu un rūpēm par drošību iestāžu reputāciju. Kur bija Maigura kunga viedoklis, veicot dienestu MIDD?»Vai zināji, ka tevi dēvē par «lielo ausi»?
Zināju, bet tas bija sen publicēts. Tas bija domāts kā tāda piekarama birka ar negatīvu pieskaņu, bet pamatā ir tas, ka man daudz nācies palīdzēt dažādām policijas struktūrvienībām. Lai arī domāts bija ļauni, patiesībā tas ir labs vērtējums, jo nozīmē spēju saprast, tas ir taktiski analītisko spēju novērtējums. Ja tev ir izmeklētāja un operatīvā darbinieka pieredze, tu ļoti ātri spēj novērtēt, kas un kādā tempā jādara. Tu vari palīdzēt, piemēram, slepkavību lietās.
– Savulaik SAB tev bija ļoti savdabīgs kolēģis Arnolds Babris.
Zini, es negribu komentēt, neuzskatu, ka tas ir tā vērts.
– Sparānu vērtē augstāk?
Viņi vienkārši nav salīdzināmi. Tas būtu apmēram tāpat kā: kuru tu vērtē augstāk – komisāru Katani vai mafijas advokātu Terazīni.
– Graujošs salīdzinājums.
Tas ir mans uzskats. Bet, zini, ko gribu pateikt? Tā kā mums ir izdevies ierausties NATO, pret ko tas pats Lembergs protestēja un salīdzināja ar okupācijas karaspēku, mums ir milzīga iespēja, garantēta aizsardzība pret iekšēja haosa radīšanu, intervenci, kāda notika Ukrainā. Tas faktiski ir izslēgts.
Paliek jautājums – kāds ir Krievijas plāns katrai Eiropas valstij? Kāds ir plāns pret šādu vāju demokrātiju, kāda ir Latvijā? Mana atbilde: plāns ir pavisam elementārs – iegūt sev politiski draudzīgu režīmu, un tālāk runa ir par rīkiem, kā to izdarīt.
Producēt arvien jaunas draudzīgas partijas, ieņemt stratēģiskus amatus, kas var būt paralēli politiskajām struktūrām. Tas galējais rezultāts varētu izpausties kā Janukoviča režīms Ukrainā. Draudzīgs, kas vajadzības situācijā izdarīs to darbu, ko palūdz. Visi notikumi jāskatās kontekstā ar šo, jo galvenais faktors ir Krievijas ietekme. Tas režīms, protams, būs ar latvisku vārdu. Krievija ir pārbaudījusi – ja tu gribi izveidot ko līdzīgu, kā ir Čečenijā, tad, nedomāju, ka tik barbariski, bet labākais veids ir izveidot kontrolējamu varu no vietējiem.
– Atjaunots Kirhenšteina variants?
Nē, daudz maigākā formā. Kas gan var būt labāks par vienu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, kas vajadzības gadījumā piepalīdz.
Tu, kā pats saki, negribētu pieļaut, lai mēs kļūtu par Krievijas protektorātu.
Tas ir pēc būtības, ne formas domāts. Protektorātam, protams, ir juridisks saturs.
– Tātad no valsts drošības viedokļa Lemberga ietekme VDD tev rada bažas?
Jā, drošības dienestiem vajadzētu sist trauksmes bungas un brīdināt par Krievijas plāniem ietekmēt procesus Latvijā, bet reāli jūtama rosība tikai par otrās šķiras jautājumiem. Mums jau te ir kairinātāji kā dunduri vai signālraķetes, kurām pievērst sašutušās tautas un žurnālistu uzmanību. Visādi ekstrēmie cilvēki, tie, kuri staigā ar Georga lentēm vai veic kādas provokatīvas darbības.
Visa uzmanība noiet uz šlaku, uzmanības novērsējiem, māņu manevru. Viņi, protams, ir kaitinoši un pret viņiem jādarbojas, bet viņu misija ir kā kaujas helikopteru siltumraķetēm, lai pamatkuģis aizietu neskarts. Galvenie Krievijas interešu pārstāvji savā pamatmasā vienmēr vārdos turēs godā nacionālos simbolus. Viņiem būs latviski vārdi un uzvārdi. Vienmēr ir efektīvāk, ja tavas intereses realizē vietējie kolaboranti, nevis cilvēki, kurus tauta viegli identificē kā svešu interešu aizstāvjus.
– Tas signāls, ko tu raidi, vērsts arī mūsu mediju virzienā.
Liela daļa cilvēku to neapzinās vai arī negrib apzināties, ka, piekalpojot vienam otram ietekmīgam cilvēkam vai vienkārši piepelnoties, negribot tiek piekalpots arī Krievijas valdošajam režīmam, jo tas radīs problēmas ar sirdsapziņu. Tas attiecas uz visiem, tostarp žurnālistiem. Žurnālisti nav tie bagātākie cilvēki. Bet cilvēka cienīgu dzīvi dzīvot grib katrs. Līdz ar to tā vide ir ļoti viegli ietekmējama.
Žurnālistika ir absolūti nepieciešama valsts un sabiedrības veselībai, bet žurnālistiem jākļūst pirmām kārtām materiāli neatkarīgiem, jo tikai tādi var būt patiesi brīvi savos uzskatos.
Valstij būtu jārod risinājums kreatīvam mehānismam, lai radītu ļoti stingru materiālu pamatu neatkarīgai žurnālistikai. Ar to es domāju tieši neatkarīgu žurnālistiku, nevis valsts finansētu propagandu.
– Tu iestājies arī pret to, lai specdienesti varētu vervēt deputātus, ministrus. Tavuprāt, tas notiek?
Nē, es saku, ka, visticamāk, joprojām nav tiesiskā regulējuma, kas to tieši aizliedz. Un, ja nav regulējuma, tātad tas nav aizliegts un ir iespējams. Runa pat nav par vervēšanu, es domāju par operatīvās naudas maksāšanu kā galveno kritēriju. Ir jābūt diskusijai, kura tad ir tā ļaužu kategorija, kurai nedrīkst maksāt, kuriem garantēti jābūt neatkarīgiem.
Ja specdienestam rodas iespēja dominēt pār darba devēju, tad tā ir ļoti bīstama tendence. Tāds Sparāna gadījums ir tikai viens. Ja kāds domā, ka tas neattiecas uz viņu, tā nav. Viss attīstās pa apli. Arī manā pieredzē ir bijis – ja tu ļaunumu palaid garām, nesodi jau pašā sākumā, tas tikai vairojas. Vienkārši par to ir jādomā. Tu nezini, kas tev nāk pretī. Vai tiesnesis, kas tevi tiesā, nesaņem operatīvo naudu no tā, kas ir izmeklējis tavu lietu? Vai tiesnesis var būt maksas aģents? Katram skaidrs, ka tā nevar būt, bet vai pastāv normatīvais akts, kurā tas skaidri teikts? Domāju, tāda nav.
– Mēs pamatā apspriežam vienu cilvēku, bet par Šķēli un Šleseru droši vien neesi labākās domās.
Nē, nekādā gadījumā. Kad Šķēle ar Lembergu kasījās, bet Šlesers nebija vēl parādījies, tas bija vienīgais garants demokrātijas šķietamībai Latvijā, jokojot teica kāds mans labs paziņa, un teiktajā ir patiesības grauds.
– Kas, tavuprāt, 30 gados valstij nodarījis vislielāko kaitējumu?
Kas vai kurš? Tas ir milzīgs jautājums. Viena lieta – iepriekšējās varas neatšķelšana. Daudzas iestādes svin 100 gadu jubileju, it kā to 50 gadu nebūtu bijis. Pēc papīriem ir 100 gadu, bet pēc būtības esam pārmantojuši sistēmu, kas nāk no okupācijas režīma. Padomju režīms lielu daļu Latvijas specdienestu darbinieku fiziski iznīcināja, bet mēs padomju režīma specdienesta darbiniekus iekļāvām jaunveidojamo specdienestu sistēmā. Vajadzēja nošķelt uz laiku no politiskās varas padomju laika varas virsotnes un resursu meklēt ārpus šā šaurā slāņa.
Ja partiju finansējums no valsts budžeta būtu jau 1991. gadā, mēs dzīvotu reāli citādā valstī. Mūsu politiskā sistēma šobrīd būtu daudz nobriedušāka.
– Maigur, kāda ir tava būtiskākā īpašība?
Nezinu, man nav tādu būtisku īpašību.
– Vai tu esi paštaisns?
Kaut kādos gadījumos noteikti.
– Tas nāk no pārliecības vai informētības?
Paštaisnums jau nav nekāds labais vārds. Es vienkārši cenšos objektīvi visu izvērtēt. Redzi, šaubīties un trīsreiz vai septiņreiz pārdomāt – tās ir īpašības, kas ar paštaisnumu īsti kopā neiet. Un tās nu gan man piemīt. Es ļoti labi apzinos, kā rodas nepareizi secinājumi. Uz lietām jāskatās no visām pusēm. Par to Krievijas apdraudējumu – vienkārši ņem faktus un liec kā patronas aptverē. Visas iegulsies.
Iepriekš citātā tika jautāts – kur tu, Maigur, biji, kad pats strādāji? Bet kuri bija tie, kuriem vajadzēja to teikt? Kuri? Un vai viņiem vispār bija vērts to teikt? Te ir runa par valsts augstākajām amatpersonām. Pie kā man iet? Pie Andra Bērziņa? Respektīvi, politiskā vide ir būtiskākā šajā situācijā.
– Tu vari droši apstiprināt, ka politikā neiesi?
Nē, nekādā gadījumā.
– Tomēr zināmu apstākļu dēļ viena partija tev tomēr ir vairāk simpātiska.
Jā, protams. Esmu tās atbalstītājs. Tajā pašā laikā tas mani nekādā veidā neierobežo. Es saglabāju pilnīgi brīvu redzes lauku. Man nav nekādu saistību ne pret vienu cilvēku.
JKP bija viens no spēkiem, faktiski vienīgais, kur, ar Jutu konsultējoties, nonācām pie secinājuma – jā, tur viņa var iet. Mums bija kopīgs skatījums uz primāro mērķi, kas jānodrošina, lai Latvija nenonāktu Krievijas protektorāta statusā. Jo izskatās, ka viss velk uz to pusi. Politiskajiem spēkiem, kuri domā līdzīgi, jāspēj sadarboties un stāvēt kopā, tas ir principiāls jautājums – vai mēs dzīvosim demokrātiskā, rietumnieciski orientētā, tiesiskā valstī.
– Pats jau redzi, ka JKP bieži ir neērta citām koalīcijas partijām.
Es tur neko nevaru palīdzēt.
– Tu esi informēts daudz labāk nekā ikviens vidusmēra pilsonis. Un savus secinājumus izdari uz bāzes, kas tev ir, – ilgās pieredze dažādos specdienestos.
Nekā cita jau man nav. Ejam papīpēt varbūt?
– Cik cigarešu tev aiziet dienā?
Nezinu. Es jau nesmēķēju vispār, tagad tikai sāku.
– Es savukārt nelietoju alkoholu.
Es arī ne. Jo zinu, ka alkohols neko nepalīdz. Tieši otrādi – tas padara visas lietas daudz sliktākas.
– Kā tu tiec galā ar šo situāciju?
Nezinu, kā es tieku. Vienkārši klīstu pa pasauli kā tāds… Es strādāju fiziski. Zemgalē dziļos laukos veidoju parku, stādu kociņus. Man ir vistu saime, divas zosis. Vairāk uzturos tur.
Dažreiz uzrakstu, ko domāju. Es saprotu pilnīgi droši: ja man kaut kas tagad gadīsies – ieskriešu kādā mašīnā vai vēl nezin kas –, tas viss tiks izmantots pret mani pēc pilnas programmas. Katram cilvēkam ir tiesības sagaidīt taisnīgu attieksmi, bet apzinos, ka man tādas tagad nav. Tā šajā situācijā vienkārši nav iespējama.
– Jo esi uzkāpis uz kara takas?
Mhm.
– Analoģija varbūt nav laba, bet tas velk uz mentu kariem.
Nu, bet kādi mentu kari ar mani, kurš ir pensijā? Kāda man ir ietekme? Sviras? Cik man ir naudas?
– Nu, bet pietiekami, lai iemaksātu Sparānam daļu drošības naudas, lai viņš tiktu laukā no apcietinājuma.
Tā visa mana nauda aizgāja divām lietām. Kapam un Aigara drošības līdzeklim. Mēs veidojām savu drošības spilvenu ar domu, ka jābūt gataviem – nekādu kredītu, nekādu saistību. Pretējā gadījumā tu nevari godīgi pastrādāt justies brīvs. Dzīvojām pēc principa: pildi savu pienākumu un tālāk – lai notiek, kas notikdams, vienalga, ja tevi izmet no darba, lai kādam laikam ir līdzekļi un tu vari kaut vai pārcelties uz ārzemēm.
– Tāda doma arī tika apsvērta?
Tas jau nav nekas ekstrēms.
– Kur ir tava dzimtā puse?
Esmu dzimis Talsos, līdz 8. klasei mācījos Suntažos, bet vidusskolu pabeidzu Engurē. Aizbraucu, jo sadomājos, ka kļūšu par jūrnieku, esmu diplomēts 2. kategorijas zvejas matrozis.
– Kas nojuka?
Pārdomāju. Man bija ilūzijas, ka iešu studēt jurisprudenci un palīdzēšu cilvēkiem.
Mums bija ļoti jauks kurss. Meitenes no Rīgas, kad kolhozā lasījām kartupeļus, sāka skaitļot, kurš kursā varētu būt stukačs.
Es līdz pat aiziešanai armijā nezināju, kas tie tādi ir.
– Kur tu dienēji?
Ungārijā no 1985. līdz 1987. gadam gaisa desanta karaspēkā. Mūs mācīja ātri pārvietoties, darboties ienaidnieka aizmugurē, izturēt ilgstošu fizisku slodzi un daudz, daudz šaut.
– Tu labi šauj?
Ļoti labi. Gan ar pistoli, gan kalašņikovu. Armijā man bija rokas ložmetējs. Nesen mani atrada viens dienesta biedrs ukrainis, PSRS sporta meistars klasiskajā cīņā Igors Čudovskis no Luhanskas. Kad pirmo reizi lēcu ar izpletni, viņš palīdzēja to slāpēt, kad vējš izpletni sāka vilkt pa zemi. Tagad Igors ir advokāts, atsūtīja bildes, kur viņš ir sašauts Donbasā. Viņš mani atrada, lai izteiktu līdzjūtību. Juta jau visu laiku braukāja uz Ukrainu kā deputātu grupas sadarbībai ar Ukrainas parlamentu priekšnieka vietniece.
Kad atgriezos no armijas, Universitātē Juridiskajā fakultātē tika dibināta Tautas fronte. No katra kursa vēlēja pa vienam delegātam. Izraudzījās mani.
– Nosauc dažus savus kursabiedrus!
Lainis Kamaldiņš, Jānis Bordāns, Gints Dandzbergs. Nesen pēc intervijas KLUBĀ Gints man uzrakstīja, ka nosaucis mani par godīgu mentu. Atbildēju – tagad zināšu, kā stādīties priekšā. Šāds apzīmējums mani neaizvaino. Godīgs ments manā izpratnē nozīmē pieredzējis, adekvāts, tāds, kurš dzīvi iepazinis no visam pusēm – no rīta bijis bankā, bet vakarā narkomānu pritonā. Tāds, kurš saprot, kas pasaulē notiek.
– Ar ideālismu gāji uz juristiem. Tagad ir vilšanās?
Ir domas par to, ka bija iespējas daudz ātrāk un labāk visu izdarīt. Cik varēju, tik izdarīju. Vismaz centos turēt tādus standartus, lai manā pārraugāmajā lokā nelietība vai nelikumība nevarētu pastāvēt.
– Mūsu tiesībsargājošajā sfērā ir daudz cilvēku ar standartiem?
Procents ir līdzīgs kā sabiedrībā. Nosacīti 20 procenti kukuļus nekad neņems, 20 procenti būs nelieši arī labos apstākļos. Atlikušie 60 – svārstās. Tāda ir cilvēku daba. Par tiem 60 procentiem mūžīgi arī notiek cīņa.
– Tev ir piedāvāts kukulis?
Vienreiz, kad biju izmeklētājs. Mums bija jābrauc uz Centrālcietumu pratināt apsūdzēto, bet nebija mašīnas. Advokāts, nesaukšu vārdā, teica – paņemšu tevi līdzi. Kad piedāvāja vest, man jau bija doma – bļin, ka tik viņš kaut ko…
Sēžu blakus, advokāts izvelk paku ar simts dolāru zīmēm. «Man te samaksāja, padalīsimies!» Un stumj kaudzīti manā virzienā. Es stumju atpakaļ, sakot – tas bija joks. «Jā, joks!» viņš saka un paņem atpakaļ. Acīmredzot tā bija ierasta prakse.
Bet man vēl nebija pieredzes, kā to operatīvi fiksēt. Man sirds dauzījās, cietumā bija jāaizpilda kartītes, uztraukumā es trīs samaitāju. Manu ziņojumu par notikušo priekšniecība iemeta miskastē, sakot, ka tur vairs nekas nav pierādāms.
1991. gada novembrī kā Juridiskās fakultātes praktikants sāku strādāt Stabu ielā Izmeklēšanas pārvaldē, kura izmeklēja sarežģītas un starpreģionālas lietas. Man bija teicamnieku stipendija, kopā ar algu sanāca vairāk nekā tad, kad reāli sāku strādāt. Tas policijā bija pussabrukuma brīdis. Žargonā runājot, ir gaišās un tumšās lietas, bet parādījās arī pelēkās, kad vainīgie ir zināmi, bet nav, kam tās izmeklēt.
Pēc reformas, kad izmeklētājus likvidēja kā sugu, bija divas opcijas – vai nu iet par operatīvo darbinieku, vai prokuroru. Aizgāju uz prokuratūru. Būtībā tas pats izmeklētāju darbs. Man bija, piemēram, firmas Tess Petroleum kontrabandas lieta. Izmeklēju viena konkrētu epizodi ar 137 vagoniem.
– Vai taisnība, ka firmas vadītājs Rustems Kadirovs mēģināja tevi pārvilināt pie sevis?
Ne gluži, to tā nevar interpretēt. Kad sāku izmeklēšanu, man nebija pietiekamu zināšanu ne par loģistiku, ne ekonomiku, biju spiests paralēli mācīties. Aizdomās turamie lielā mērā bija mani skolotāji. Viņi gan meloja, bet, kad ar lielu interesi meties iekšā, beigās esi izkodis to sistēmu tā, ka tevi nevar apmānīt ar viltotiem papīriem. Un tad kādā brīdī, saprotot, ka nevar apmānīt, Kadirovs teica: «Ja bi tebja vzjal na rabotu!»
Viņš bija situēts cilvēks, tā niša bija liela. Tur bija daudzi tagadējie Krievijas oligarhi, kas pacēlās uz naftas rēķina. Zinot faktu, ka esmu izmeklējis Kadirova lietu, arī par mani varētu uzburt stāstu – iespējams, es tajā laikā nevis noraidīju viņa piedāvājumu, bet piekritu un slepeni viņam strādāju, bet viņš, izrādās, strādā Federālā drošības dienesta labā. Var paņemt jebkurus patiesus faktus un apaudzēt ar visnegantākajām fantāzijām.
Kā tu nokļuvi SAB?
Paaicināja Lainis Kamaldiņš. Es reizēm mēdzu teikt, ka izlūkošana un pretizlūkošana ir tik pretīga lieta, ka ar to jānodarbojas tikai izteiktiem džentlmeņiem. Jo tu nemitīgi iejaucies cilvēku personīgajā dzīvē.
Tu esi džentlmenis?
Protams, nē, jo neesmu aristokrāts.
Labi jautāšu tā – spiegu žanrā esi bijis džentlmenis?
Vienmēr iespēju robežās un pat vairāk rīkojos pēc labākās sirdsapziņas. Jutai jau tās saknes ir daudz aristokrātiskākas. Krievu flangā tie bija muižnieki ar nopelniem, vecvectēvs – Krievijas impērijas kriminālistikas pamatlicējs. Ģimene – pārliecināti antikomunisti, cietuši represijās.
Vai Juta mainīja vārdu?
Esmu pārliecināts, ka ne. Vārds Juta dots pēc tēva un mātes vārdu pirmajām zilbēm. PSRS laikā Krievijā bija tāds noslepenots uzstādījums, ka jauktās ģimenēs dzimuši bērni jāreģistrē kā krievi. Nācās speciāli uzstāt, lai ierakstītu tautību – latviete. Tā bija tāda savdabīga padomju tautas veidošanas politika, kas praksē izpaudās kā maigas formas pārkrievošana. Juta līdz skolai dzīvoja Rīgā, bet skolā sāka iet Maskavā, un viņai krievu valodu nācās apgūt no nulles.
Kā diplomā parādījās vārds Anna?
Nav jautājums man. Juta jau no bērnības sevi identificē ar šo tēva un mātes doto vārdu gan ģimenē, gan skolā. To, starp citu, pārbaudīja bijušais žurnālists Juris Millers, kurš šo skolu apmeklēja un aprunājās ar skolotājiem.
Vai jūsu ģimenē Juta pārstāvēja to kareivīgo, bet tu – racionāli mierīgo pusi?
Domāju, ka jā. Un te nav pretrunu. Laimīgas laulības pamats ir skatīties nevis otram acīs, bet vienā virzienā.
Jums tā bija?
Jā, jo nevienā jautājumā, izņemot sadzīviskus sīkumus, mums nebija viedokļa atšķirību.
Gan jau kāda krīzīte bija?
Nekad. Ja ir nemitīgi apdraudējumi no ārpuses, par krīzēm nav laika domāt. Apdraudējuma sajūta ir bijusi nemitīgi. Vēl pirms dažiem gadiem Juta vakarā brauca ar autobusu, bet blakus piesēdās džeks. Neko sliktu nedarīja, tikai izvilka īlenu un sāka to uzmanīgi aplūkot.
Apdraudējums ģimeni vēl vairāk nostiprina.
Bez šaubām. Un tā ir ne tikai ģimenē. Varam strīdēties par visu ko, bet, kad bija valodu referendums, visi saliedējās un balsoja pret.
Šī ir tava pirmā intervija?
Nē, pirmā bija Nellijai Ločmelei, kad viņa vēl bija praktikante Dienā. Šķiet, runājām par Voldemāru Selgu, es izmeklēju viņa lietu par krāpšanu. Un vēl mani Atmodai intervēja Domburs, kad viņam bija 19 gadu.
Kritiskākā situācija tavā karjerā?
Kad kļūdas dēļ negaisa laikā tumšā kāpņu telpā mani mēģināja aizturēt, notēmējot galvā trīs pistoles. Sajūta bija stindzinoša, aizturētāji kliedz, tu zini, ka Glock pistolēm īstu drošinātāju nav, bet patronas ir stobrā. Mani sajauca ar īsto aizturamo.
Un lielākais gandarījums?
Mana pārliecība – specdienestos tu vari strādāt tikai tad, ja kalpo cēlam mērķim sabiedrības interesēs. Tāda īsta gandarījuma nav tāpēc, ka rezultāts, ko šobrīd valstī redzam, nav tāds, kādu biju sagaidījis, bet varēja būt arī daudz sliktāk.
Strādājot specdienestos, valsts būtu jāizjūt īpaši.
Un tikai tā. Nevar domāt – ja esmu profesionālis, varu strādāt jebkuram, vienalga, diktatoram Bokasam vai Latvijas Republikai. Ja nav šīs īpašās sajūtas, ka kalpo demokrātiskai sabiedrībai, nav arī nekādu morālu tiesību te būt.
