Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Ja esmu vesels, varu iztikt kādas desmit dienas bez cilvēku sabiedrības
Man viņi nav vajadzīgi. Tikai vājas gribas cilvēki, kad kaut kas tuvojas, piemēram, Jāņi vai Jaungads, obligāti meklē kompāniju. Viņiem vajadzīga socializācija. Kaut arī daudzi pēc tam par visu to spļaudās.
Bet tad, kad esi slims, tad gribas cilvēciņus blakus.
Kad gulēju onkoloģijā, pirmā, kas ielauzās pie manis reanimācijā, bija Indra Valeine, bijusī daktere. Un pēc tam jau arī draugi. Ja kas, viņi man bija zāļu vietā.
Citi lasa
Bet es katrreiz smaidu, kad kāds saka «man tajā pasākumā būs kādi 30, 40 draugi». Ja tā, tad viņš neatšķir draugus no labiem paziņām. Jo draugi var būt kādi trīs, četri, ne vairāk.
Tāpat kā čūska met ādu, man atkrīt draugi
Tieši garīgā, kultūras jomā viņi vairs netiek līdzi. Un tas ir skumji. Man ir četrpadsmit gadu vecāks brālēns Zigfrīds, kādreizējais hipijs. Viņi agrāk trijatā ar Kārli Mieriņu-Mierīgo un Juri Lapinski ņēmās ar ierakstiem. Tā man nebija pirmā, bet sistemātiskā saskare ar mūziku. Es pie Zigfrīda gāju kā pie Dieviņa. Tagad es braucu no Latgales pēc kārtējām bērēm ar Zigi vienā mašīnā, un baigi interesanti. Kad viņam jautāju – vai tu vēl kaut ko klausies, viņš nopūtās un teica: «Nē, Visvaldi, vairs neklausos.» Viņš vairs nelasa, neklausās mūziku. Nu, redz, kur ir tas vecums. Bet ne man viņam kas tālāk jājautā, nekā, jo mana galvenā devīze – «mana brīvība beidzas tur, kur sākas tava». Eksistē tāds termins – komforta zona. Un viņam tagad acīmredzot nevajag zināt neko jaunu.
Tu pat divdesmit gados vari būt mietpilsonis. Kādai jaunai būtnei, kura klausās Eirovīziju, varu pateikt, ka viņa ir veca. Jo tas ir tāds mājsaimnieču pasākumus, vistīrākā subkultūra, kur mūzikas gandrīz nav.
Un es kultūrā ļoti nodalu elitārismu, un no tā nekautrējos. Jo Pēteri Vasku, piemēram, klausīties nemaz nav tik viegli. Bet Bauskas country mūzikas festivāls ir ļoti viegli uztverams.
Bet, atgriežoties pie draugiem, – kāpēc viņi vajadzīgi? Lai viņiem varētu aizdot, kad tev ir nauda, un, kad nav naudas, aizņemties. Elementāri, es esmu to izpētījis. Un kamdēļ mētāt augstas frāzes par draugiem? Tas būtu liekulīgi. Bet draugs tev iedos naudu, pat ja tu viņam nemaz to neprasīsi. Jo viņš palūr, ka tev ir sūdīgi, un iedod to vai sameklē kādu, kas varētu iedot.
Man nepatīk amatierisms mūzikā un profesionālisms sportā
Jo, piemēram, vai tu vari mani iedomāties kopā ar draugu, kurš slienojas un fano par Dinamo Rīga?! Vai, skatoties zilajā ekrānā amatierīšus, kas spēlē ģitāru un kaut ko dzied?!
Bet man ir teorija par mūsu civilizācijas norietu. Ja paskatāmies Romu, kas pēc ķēniņa valsts kļūst par republiku, pēc tam par impēriju, kas bija tās beigās? Sportistu laiks. Zirgu skriešanās sacensības varam salīdzināt ar tagadējo moto sportu vai Formulu 1.
Kad Romas impērijas robežas apsargāja algotņi, viņiem kā kārtīgiem lumpeņiem bija vajadzīga maize un izpriecas. Un kas bija izpriecas? Gladiatoru cīņas. Tas ir tieši tas pats, kas mūsu laika profesionālais sports.
Lai es skatītos futeni, kur māca, kā sačkot, krist vai ko citu?! Tas man šķiet pazemojoši.
Bet tādā ziņā man patīk islandieši, kas no darba brīvajā laikā bumbu sit un vēl kādu arī sasit.
Katru dienu nevar ķert jaunus impulsus
Man ir tāds kultūras koferis. Ko tas nozīmē? Nu, piemēram, ja tu dabū darbu Paragvajā vai Jemenā, par ko tev baigi maksā, un tu nevari atteikties, tad skaidrs, ka kultūras jau tur nebūs. Un tad jāņem līdzi ducis vai divi ar diskiem, grāmatām un filmām. Bet tev būs jāmuļļā tās divpadsmit grāmatas, diski un filmas trīs gadus vismaz, kamēr tur dzīvosi. Ko es ņemtu līdzi?
Sorentīno Dižo skaistumu. Viņš ir ļoti liels formas meistars. Un es uzskatu, ka Dižais skaistums kaut kur iekabina pat Fellīni Dolce Vita.
No grāmatām es ņemtu līdzi pasakas. Kārli Skalbi, Hansu Kristianu Andersenu un Vilhelma Haufa Auksto sirdi. Visi šie trīs autori ir skumji, un man patīk šo pasaku rezignētā intimitāte. Tās es esmu gatavs pārlasīt.
Vai es esmu priecīgs no rīta? Es vispār reti esmu priecīgs. Viss mazliet iet uz beigām, par ko man priecāties?
Gulēt eju divos naktī, ceļos bez pulksteņa, kaut kur ap septiņiem. Bet, ja no rīta pamostos, izberzētu acis un sāktu zviegt kā zirgs, tā jau būtu diagnoze. Citēšu dzejnieci Inesi Zanderi: «Smiekli ir sekli un virspusīgi, bet skumjas – dziļas un dzidras.» Un es viņai pilnībā piekrītu. Vientulību un skumjas baudīt ir māksla, un par baudītāju savā būtībā var kļūt tikai introverts cilvēks, jo ekstraverti pozē. Pozēšana un tēla veidošana vispār notiek ļoti bieži. Īstenībā cilvēki nemaz nav tādi, kā iztaisās.
Kad Klāsam Vāverem kādreiz bija sūdīgs garastāvoklis, viņš teica – iedod man uz nakti paskatīties Nepanesamo esības vieglumu! Un tas ir kā krievi teiktu – kļin kļinom. Jo, ja tev ir depresija un tu noskaties kaut ko vēl depresīvāku, no rīta pamosties un izmet to depresiju ārā.
Vecās koncertu biļetes nemetu ārā, bet glabāju tās cigāru kārbā
Tad es atveru vaļā šo kārbiņu, ieleju glāzē 50 gramu sava dzēriena ar turpinājumu, laikam jau kalvadosu (es māku apreibt no mazuma, un štīme ir regulējama), paņemu kafijas tasi un atceros, kā braucām uz koncertu, kur apstājāmies, ko dzērām, par ko runājāmies. Un tad to koncertu vari klausīties kā lenti galvā.
Man ir arī vecāsmātes albums. Viņas un visu to cilvēku, kas albumā, izņemot brālēnu Zigi, jau sen vairs nav šajā pasaulē. Bet es to albumu lasu kā grāmatu. Tīri semiotiski redzu, kas fotogrāfijās ir dominējošie cilvēki, kas – otrajā un trešajā plānā. Vai arī paņemu veco 1926. gada ilustrēto žurnālu un ceļoju laikā.
Tagad mana dzīve ir Kaķīša dzirnavas
Kad tu esi lejā un ārā, neviens tevi negrib vairs pazīt. Es mazlietiņ par to smaidu. Agrākajās dzimšanas un vārda dienās mans Muklāja kabinets bija piegrūdies pilns ar sauktiem un nesauktiem viesiem. Un tad es parasti aizgāju lielajā kafūža stūrī vai vienreiz pat prom savā dzimšanas dienā.
Pie pilna galda jūs visi bijāt draugi, bet pēc tam pazudāt. Bet tā jau nav, ka man vairs nav neviena palicis.
Ar Aldi (Aldi Miesnieku) mēs sazvanāmies, Birķītis (Kristians Birķis), kas kādreiz strādāja bārā, pie manis atbrauc, neirologs Jānis Mednieks pie manis atskrien, jo netālu dzīvo. Un es apzināti nevis nogriežu draugus, bet labi saprotu, ka šobrīd neesmu aktuāls. Izņemot katru trešdienu, kad Kaņepes Kultūras centrā runāju par mūziku. Tā ir tāda dupša grozīšana. Bet tas ir mans lauciņš, un es to zinu.
Deja ir visprimitīvākais no kultūras veidiem
Astotajā klasē es gāju moderno deju kursos, un tur mūs visus mācīja dejot. Kaut ko jau es iemācījos, bet to visu es esmu aizmirsis. Bet kas ir deja? Tas ir zināms pūlis. Un deja, ļoti iespējams, ir agrāk par valodu radusies. Bet Milana Kunderas Nepanesamajā esības vieglumā Tomāšs arī nedejoja.
Kad jaunieši satiekas, tad viņi ar deju, ar tām kustībām pasaka – ņem mani par sievu (vīru), es būšu laba(-s) seksā, gultā. Bet dejošana jau var būt arī baigi īpatnēja. Tad, kad es vadu savus trešdienas pasākumus un uzlieku, piemēram, tādu orientu arābu ritmu, viņi visi sēž un dejo sēdot. Es pasmaidīju, jo atcerējos džeza klubu 80. gados, kad arī visi sēdēja, bet tie pleci un kājas jau kustējās līdzi ritmā.
Bet vispār tā ir ilūzija, ka cilvēki klausās mūziku. Īstenībā ļoti maz cilvēku klausās.
Tikai bieži fonā skan radio, dažai labai mājsaimniecei vēl arī teļļuks, jo viņa vienkārši no klusuma jūk prātā.
Bet man ar visu savu lielo mūzikas kolekciju mājās pamatā ir klusums. Kādas divas dienas varu neklausīties neko, bet trešajā manai dvēselei to vajag, un es klausos un baigi uzmanīgi.
Manī ir zināms altruisms
Es vispār esmu memmesdēliņš, jo mani uzaudzināja mamma, mammas māsa, trīs omas. Ko viņas man iedevušas? Altruismu.
Iedomājies, cik mizantropisks cilvēks es būtu bez altruisma?! Tad es būtu īsts latvietis.
Septiņus gadus mēs labi dzīvojām, ģimene bijām, pēc tam septiņus gadus vecāki šķīrās. Un alimenti – kad bija, kad nebija. Mammai alga bija maza, un es kā bērns biju tāds švaks, sūdīgs ēdājs. Reiz atbraucu no sanatorijas, a man mazais svētku galds uzklāts. Kaut kas man tur garšoja un kaut ko es tur ēdu. Bet īstenībā mamma, lai uzklātu to galdu, nedēļu bija dzīvojusi pusbadā, un viņa pie galda noģība.
Vai māte manī bija vīlusies? Domāju, ka nē. Un te nav runa par sociālo statusu. Pirmām kārtām es viņu ar visu nodrošināju un kopu līdz pēdējai dienai ar visu salauzto gūžas kaulu. Bieži intervijās visi grib taisīt baigo tēlu, bet kāpēc neviens man neprasa par to laiku, kad pēdējos mātes desmit, divpadsmit dzīves gadus es biju sanitārs?! Ko, tas nav interesanti?!
Man arī krievu laikos bija nauda.
Es ļoti ātri aizgāju strādāt, jau piecpadsmit gadu vecumā, jo man piegriezās nabadzība.
Gribējās lenšu magnetofonu, un es viņu arī dabūju. Jau tuvāk maniem septiņpadsmit gadiem māte saprata, ka pelnu vairāk nekā viņa. Un viņa mani nekad nav zāģējusi. Viņa pakļāvās man, jo es biju dominējošais ģimenē. Kad man atnāca ciemiņi, viņa virtuvē uztaisīja sviestmaižu piramīdu un teica: «Kad šīs beigsies, uztaisīšu vēl.» Tāda viņa bija. Viņa mani nemācīja dzīvot, bet iemācīja nebaidīties no nāves. Mātei bija tik smieklīgi čangaļu teicieni.
Viņa jau sen gribēja aiziet, jo bija grūti, bet viņa teica: «Nē, Visvaldiņ, tagad es nevaru aiziet, ir februāris, būs grūti kapu izrakt.» Viņa man iemācīja uztvert nāvi ar smaidu.
Cilvēkam vispār ir grūti negrēkot
Bet dzīves jēga ir normāli, cienījami sagaidīt nāvi. Kad Sokratam jautāja, no kā viņš baidās, viņš teica – no kauna zaudēt cieņu un godu. Iespēju robežās nebūsim ambiciozi, jo tad tas izklausīsies pēc Vaideloša vieduma, nodzīvot dzīvi ar cieņu un godu – jā, tā varētu būt jēga. Tas jau nenozīmē, ka tas katru reizi sanāk, ka nav feileru. Bet, ja tu kaut ko sliktu esi darījis, tu kā katolis vari aiziet uz grēksūdzi. Un tad tu nonāc pie secinājuma, ka labāk ir nedarīt ļaunu. Sauc to, kā gribi.
Uzraksts uz mana kapakmens
Tas varētu būt – es neesmu labs, es neesmu ļauns, esmu tikai mazliet noguris no dzīves, no jūsu vienaldzības, no savas paviršības. Ļoti stipri tuvu nāvītei stāvēju, kad man bija jersinioze – žurku slimība. 2003. gadā tas bija. Tad es pārstāju jokot un mētāt asprātības. Mēnesi nogulēju slimnīcā, iekšas man saēda, bet dzīvs paliku. Un tad atkal pirms septiņiem gadiem onkoloģija.
No daudz kā baidos, izņemot nāvi. Lai viņa nāk, lai tikai nebūtu jāmokās.
Bet viens no maniem topa jociņiem, ko kādreiz pamētāju, ir – biju bērēs, noķēru vainagu. Bet tas ir ļoti melni, nezinu, vai šito var rakstīt. Es, Miesnieks un Vilipsons varam jokot autonomi atšķirībā no stendapiem, kas ir iestudēti. Mums tas iznāk dabīgi.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada augustā.
