Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Piektdiena. Šis Mārim ir nozīmīgs vakars. Viņš šķirsies no bārdas. Vēl pēdējie sagatavošanās darbi, un Rahbarber friziere Līga Māra acu priekšā noliks daļu viņa dzīves – laika nogriezni, kurā viņš kļuvis par to, kāds ir tagad. Pirms process kļūst neatgriezenisks, Māris saka: «Gribu, lai tas notiek cieņpilni. Tas man ir svarīgi.»
Tikai vēlāk, klausoties, ko Māris, braucot mājup, ierunājis diktofonā, var saprast, cik šis solis viņam bijis svarīgs. «Brīdī, kad sēdēju vīriešu frizētavas krēslā un savā priekšā uz galda ieraudzīju nogriezto bārdas daļu, manī ielija sentiments. Te nu tās bija – atvadas no pagātnes, ardievas atmiņām no sešu, piecu, četru gadu veciem notikumiem.
Tas bija draudzēšanās un skaistās mīlestības laiks ar meiteni, kura tagad ir mana sieva, tas bija kopā dzīvošanas un kopā mācīšanās, dēla ieņemšanas laiks un precības Somijā, dēla piedzimšana un audzināšana, kļūšana par vīru un vīrieti.
Ne jau stils, imidžs, bārdas forma vai izskata izveidošana šovakar bija galvenais. Galvenais bija mirklis, kad apjautu – šis gabals bārdas ir fizisks laika nogrieznis ar ļoti spilgtām atmiņām,» stāsta Māris.
Pirmie rugāji
«Ar Madaru iepazināmies dejošanā – kontaktimprovizācijā. Tā ir manas dzīves svarīga sastāvdaļa. Mēs dejojām un pamazām iepazinām viens otru. Kontaktimprovizācijas pamatā ir pieskārieni. Esmu ļoti taktils cilvēks, man pieskāriens ir svarīgs. Arī mana sieva tāda ir. Kontakta un kustības sazobē var labi iepazīt otru cilvēku, saprast, vai uz viņu var paļauties, pieņemt partnera svaru un atdot savējo. Dzīvei, tāpat kā dejai, nav konkrēta mērķa. Mērķus izdomājam paši, viss pārējais ir vienīgi mirklis, ko varam baudīt.
Lai gan dejojot mums izveidojās labs kontakts, es Madarai netiku klāt līdz galam.
Proti, viņa nodarbojās ar meditāciju. Sešus gadus ļoti nopietni, vairākas stundas dienā. Turpretī man tolaik nebija īsti skaidrs, kas ir viņas dzīves prioritātes. Madaras nodarbošanās atspoguļojās uzvedībā un uztverē. Atceros, par dažām lietām biju pārsteigts un ieintriģēts. Viņai piemita neticama līdzsvarotība. Pat ja notika kas draņķīgs, viņa spēja to risināt bez traucējošām emocijām. Bija vēl viens apstāklis, ko nezināju, – viņa nedrīkstēja veidot attiecības, jo plānoja apmeklēt garo meditācijas kursu, kuram ir savi priekšnoteikumi, kas man bija mīklaini. Zināmā mērā noteikumi attiecās arī uz mani.
Madarai aizbraucot, sāku audzēt bārdu, ļāvu tai vaļu, neskuvos nemaz. Patiesībā bārdas audzēšanai bija nolūks – gribēju kļūt mazāk interesants pretējam dzimumam. Kad kursi noslēdzās un Madara atgriezās, biju pamatīgi noaudzis un arī mīklainie noteikumi mums vairs neliedza virzīties attiecībās uz priekšu.
Nezinu, tā ir sakritība vai likumsakarība, bet līdz ar bārdu jutos gatavs kļūt par ģimenes galvu un tēvu. Pirms tam saistījos nelabprāt, mani vilināja doma par brīvību. Cik atceros savu tēvu, viņam vienmēr bijusi kupla bārda.
Pieņemu, ka manā uztverē, lai būtu par vīrieti – ģimenes galvu un tēvu –, bārda ir simbols.
Iespējams, tāpēc līdz ar savu bārdu jutos drošs un gatavs jaunam dzīves uzdevumam. Man vispār vairs nebija šaubu.»
Bārda kā trenere
«Kā jau teicu, bārdu audzēju ar nolūku izvairīties no liekas uzmanības, taču rezultātā iemantoju pat pastiprinātu uzmanību. Redz, katrs cilvēks domā, ka viņa draudzīgā piebilde par manu līdzību ar mācītāju ir nedzirdēta. Man arī negribas nevienam bojāt dienu, tāpēc pret cilvēkiem izturos cieņpilni. Ja vien komentārs nav aizskarošs, cenšos atbildēt ar smaidu. Uzmanība ir kripatiņa enerģijas, kuru pieņemu, sakot – paldies.
Laiks, kad sāku audzēt bārdu, sakrita ar brīdi, kad tā bija modē. Cilvēkiem bārda asociējās ar hipsteriem un baristām. Vienlaikus sev apsolīju – ja bārda sagādās problēmas, griezīšu nost. Negribēju ampelēšanos – eļļu smērēšanu, regulārus vīriešu frizētavas apmeklējumus. Tāda ņemšanās nav domāta man. Es šajā ziņā esmu panks. Bārda ir arī protests. Mans protests bija pret lietu kārtību, kā tām jānotiek. To es nevaru izturēt, ja jārīkojas pēc pieņēmumiem, kurus pati sabiedrība ir akceptējusi un neatzīst cita veida rīcību. Par laimi, bārdas audzēšana neko no vīrieša neprasa. Tas ir dabisks process. Bārda pati aug. Vienīgi reizi pa reizei tā jāizmazgā.
Prātā palikusi kāda situācija no laika, kad pašam bārdas vēl nebija. Krogā satiku savu draugu, kurš bija atlaidis visai garu sejas rotu. Viņu ieraugot, iesaucos: «Jāni, tu izskaties kā Krišjānis Barons.» To dzirdot, Jānis manis teikto pilnībā noignorēja. Toreiz nesapratu – kāpēc. Tagad man nav jautājumu. Afgānis, bēglis, imigrants, Allahu Akbar, As-salamu alaykum. Tas viss man sēž jau vienā vietā. Visiem šķiet, ka pateikuši baigo joku, gluži kā es toreiz krogā.
Kopumā Latvijā cilvēki ir rezervēti un ieturēti. Kamēr nav iedzēruši. Reiz viesojos Salacgrīvā laikā, kad tur notika Positivus. Cilvēki uz ielas nāca klāt, izteica komplimentus, gribēja kopā nofotografēties, pieskarties bārdai. Zini, jutos, it kā būtu viens no festivāla mūziķiem.
Vēl bija tāds gadījums – būvobjektā par apsargu pieņēmu kādu vietējo, kurš reiz darbā ieradās reibumā. Tas nav pieņemami, un es viņam to pateicu. Šo situāciju vajadzēja risināt nekavējoties. Biju nesalaužams un stingrs. Turklāt viņš jau bija solījis, ka šādas situācijas nebūs. Visbeidzot iereibušais apsargs ķērās pie pēdējā salmiņa, sakot, ka vispār jau viņam musulmaņi patīk, pat vairāk nekā kristieši…
Ir bijušas reizes, kad jutos kā politiķis, kurus labi pazīst un, ieraugot sabiedrībā, uzmet nicīgus skatienus. Man šie skatieni neko nenozīmē. Tā ir tā cilvēka sajūta, kurš uz mani skatās. Ar savu skatienu viņš projicē viedokli, kāds ir viņā pašā. Ne jau man, bet viņam ir krunkas pierē. Tagad ļoti ātri protu nolasīt, ko cilvēks domā, – šīs negatīvās emocijas ir kā slikta dāvana. Es steigšus iztaisnoju plecus, saņemot šādus skatienus, it kā sacīdams – paturi pats savu dāvanu.
Es esmu arī viens no Vīru grupas dalībniekiem. Kādā no nodarbībām aktualizējām tēmu Kas mani tevī kaitina? Mēs cits citam teicām, ko domājam. Pirms tam gan gatavojāmies izpratnei, ka lietas, ko otrā saredzam kā kaitinošas, patiesībā ir mūsu pašu problēma un tarakāni. Lūk, un viens no vīriem pateica, ka viņu kaitina mana bārda. To dzirdot, biju uz pakaļas. Viņš savus izteikumus papildināja ar vārdiem, ka tādā veidā cenšos piesaistīt uzmanību un izliekos par viedo.
Bārda mani trenēja neuztraukties par to, ko citi domā.
Man tā bija liela lieta. Iedomājies, tu ej pa ielu, un cilvēks viebjas, skatoties uz tevi. Pirmajā mirklī tas iesvārsta. Iesākumā jautāju sev – kāpēc cilvēki tā dara? Taču tad atcerējos, ka man ir bārda un visdrīzāk tieši tā liek dažiem šādi reaģēt.»
Ardievas bārdai
«Kāpēc tomēr izlēmu nogriezt bārdu? Man apnika. Vidusskolā mums ar labāko draugu bija teiciens: «Ieraut bārdu.» Zini, ko tas nozīmē? Aplauzties. Dzīvojot ikdienā ar garo bārdu, pa īstam sapratu šā teiciena jēgu. Bieži vien, velkot ziemas jaku, rāvējslēdzējā ierāvu bārdu. Tas ir riebīgi. Maziem bērniem ir izteikts grābšanas reflekss. Arī to esmu izjutis. Tiklīdz mazie sataustīja bārdu, ieķērās tajā un vilka mani klāt pie sevis. Tas ir diezgan sāpīgi. Arī kontaktimprovizācijas dejā bārda traucēja.
Ripojot un veļoties pa grīdu, bieži vien gadījās, ka bārda ieķeras starp plecu un zodu un nevaru vairs pagriezties vai arī kāds cits tai uzkāpis virsū. Tas ir arī bīstami, jo deja ir dinamisks process.
Lai cik mūsdienās sociāli pieņemama būtu bārda, tās garumam ir nemainīga nozīme. Kad nolēmu atvadīties no sešus gadus audzētās sejas rotas, nebiju gatavs to nodzīt uz nullīti. Man nepatīk skūties. Šā iemesla dēļ, visticamāk, ar bārdu dzīvošu arī turpmāko dzīvi. Tikai ampluā būs cits. Mans mērķis bija atstāt tik garu bārdu, lai varētu kandidēt uz valsts iestādes valdes locekļa amatu.
Vakarā pēc bārdas nogriešanas, atgriežoties mājās, sievu nesatiku, bija vēls. Es gulēju atsevišķā istabā. Kad pamodos, jutu gan patīkamu satraukumu, gan kautrīgumu. Šīs izjūtas caurvija dežavū efekts, jo šādā pašā 103. sērijas dzīvoklī pamodos 17 gadu vecumā. Vienīgi toreiz bija tikai kauns. Es pamodos pēc ballītes, kurā biju pamatīgi sakāvies. Kad atvēru acis, jutu, ka seja ir pamatīgi mainījusies, piepampusi un zilumiem klāta. Arī tagad man vajadzēja iziet no istabas, lai sievai un bērniem parādītu, kā esmu mainījies.»
