Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Burtu ch viņa laikā nedrīkstēja izņemt no latviešu alfabēta, tas tika ar speciālu lēmumu izdarīts tikai pēc Augusta Kirhenšteina atstādināšanas no Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja amata. Tātad tik daudz reālas varas par vitamīnu profesoru vai vitamīnu Ķirķi dēvētajam mikrobiologam Augstam Kirhenšteinam bija tajā veidojumā, kas bija palicis pāri no Latvijas pēc tam, kad 1940. gada jūnijā pēc valsts okupācijas viņš bija uzņēmies tautas valdības vadītāja lomu un šajā lomā nepretojies tam, kam pats, to uzņemoties, droši vien nebija ticējis, – Latvijas pilnīgai inkorporācijai Staļina sarkanajā un asiņainajā impērijā. Taču pretoties pēc tam, kad esi velnam atdevis mazo pirkstiņu, vairs nav iespējams.
Tā nu tautas atmiņā cienījamais zinātnieks palicis nevis ar savu zinātnisko un it īpaši populārzinātnisko darbību, kā karavadonis cīņā pret mikrobiem un vitamīnu lietošanas popularizētājs 20.–30.gados, bet gan kā komisks personāžs traģiskos notikumos 1940. gadā.
Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls,/ Tam rokā ir lūgums pēc maizes un sāls,/ Un Kirhenšteins lūdzas, un asaras birst,/ Bet Staļins tik smejas un sūta šo d…st… – šis pantiņš dažnedažādās variācijās strauji izplatījās tautā pēc tam, kad 1940. gada 5. augustā Kirhenšteins Maskavā savā kakla tuberkulozes radītajā sudraba rīklītes balsī nolasīja pazemojošo lūgumu uzņemt Latviju Padomju Savienībā.
Citi lasa
Bet varbūt labi, ka tas bija Kirhenšteins. Ka liktenis latviešiem aiztaupīja lielāku pazemojumu un nelika to darīt kādam citam sociāldemokrātisku uzskatu cilvēkam, Kirhenšteina draugam un domubiedram. Proti, ja 1940. gadā vēl dzīvs būtu Rainis, varbūt šis «gods» tiktu viņam, un nav izslēgts, ka tas tiktu arī pieņemts…
Pirmais no 11
Nākamais zinātnieks un pētnieks piedzima 1872. gada 18. septembrī Mazsalacas krogā, toreizējā Valtenbergas muižā, Salacas pārcēlāja un piena vedēja Mārtiņa Kirchenšteina un viņa sievas Babas ģimenē kā vecākais no vienpadsmit bērniem. No Augusta brāļiem jāpiemin Voldemārs (1880– 1912), kurš izmācījās par farmaceitu un popularizēja darvinismu, un Rūdolfs (1891–1938), kurš kļuva par padomju virsnieku un Staļina tīrīšanu laikā tika nošauts.
Pabeidzis Mazsalacas pagasta skolu un draudzes skolu un 1893. gadā Aleksandra ģimnāziju Rīgā, rudenī Augusts izvēlējās nevis tolaik populāro ārsta vai advokāta profesiju, bet veterināriju – iestājās Tērbatas universitātes Veterinārijas institūtā. Te viņš mācījās diezgan ilgi, ar pārtraukumiem līdz 1901. gadam, taču par darbu Hloroforma iespaids uz asinīm izpelnījās sudraba medaļu un beidza studijas kā izcilnieks. Studiju laikā Kirhenšteins bija apguvis arī eksperimentālā darba metodes, kopā ar skolotāju Kārli Hapihu pētot piena tīrību Tērbatā.
Jaunais veterinārārsts vispirms dabūja vietu Valmierā, vēlāk kļuva par Limbažu pilsētas veterinārārstu. 1905. gadā iznāca viņa grāmata Ievads piensaimniecībā. Taču ap šo laiku Kirhenšteins bija pievērsies cīņai ne tikai pret mikrobiem…
Piektā gada orators
Uz laukiem Kirhenšteinam allaž bija jāsastopas ar vietējiem muižniekiem. «Viņš redzēja, ka augstprātīgo baronu priekšā pat augstskolu beidzis latvietis bija tikai kalps,» – to Kirhenšteina 65 gadu jubilejai veltītā rakstā 1937. gada 28. septembra Jaunākajās Ziņās uzsver Pēteris Aigars un atstāsta kādu gadījumu, kad, pildot veterinārārsta pienākumus, Kirhenšteins reiz iebraucis kādā muižā. Ceļā viņš bija izsalcis un gaidīja, kad aicinās vakariņās. Tomēr tas nenotika. Neatlika nekas cits, kā beidzot barona klātbūtnē pasaukt muižas kalponi un iedot tai naudu, lai tā iegādā kaut ko ēšanai.
Ar baronu netaisnībām un latvietības goda pazemošanu Kirhenšteinam bijis jāsastopas ik uz soļa. Kad 1904. gada revolucionārā kustība sauca nokratīt muižnieku varu, viņš bija pirmais, kas gāja līdzi nemierniekiem, un bija dedzīgs orators.
Bet tad nāca 1905. gads ar soda ekspedīcijām, un Kirhenšteinam bija jāemigrē uz Šveici – dzimtenē viņš aizmuguriski tika notiesāts uz nāvi. Sākās viņa zinātnieka mūža grūtākais, bet arī interesantākais laiks. Cīrihes universitātē Kirhenšteins klausījās zooloģijas, bakterioloģijas un socioloģijas lekcijas. 1911. gadā viņš uzsāka nopietnu zinātnieka karjeru – kļuva par asistentu Roberta Koha skolnieka Kārļa Špenglera tuberkulozes pētīšanas institūtā. Kirhenšteinam bija jāturpina studijas un pašam jāpelna līdzekļi, jo no dzimtenes viņu neviens neatbalstīja. Turklāt arī veselība bija strauji pasliktinājusies. Intensīvi strādādams, viņš sarakstīja grāmatu Lopārstniecība, kas iznāca 1914. gadā un piedzīvoja vēl četrus izdevumus.
Kad 1914. gadā sākās Pasaules karš, Kirhenšteins atkal palika bez līdzekļiem, jo naudu, ko bija ietaupījis braukšanai uz Parīzi, viņš bija izpalīdzēdams aizdevis kādam Rīgas bagātnieka dēlam uz trim dienām. Bagātnieka dēla trīs dienas izrādījās bezgalīgi stiepjamas, taču Kirhenšteinu Bernē pārsteidza ierakstīta vēstule ar simt rubļiem. Sūtītāju noskaidrot viņam neizdevās, taču kādu laiku izdzīvot varēja. Pēc tam nekas cits neatlika, kā vien strādāt specialitātē, – Kirhenšteins devās uz Serbiju un sāka strādāt par armijas veterinārārstu. Pēc diviem gadiem atgriezās Šveicē un strādāja vispirms Ženēvas universitātes Medicīnas fakultātes Higiēnas institūtā, tad kā bakteriologs Lugāno.
1917. gada jūnijā Lozannā notika Krievijas apspiesto tautu kongress. Tas bija Vācijas piekritēju darbs, lai izdabūtu rezolūciju pret Krieviju un apsveiktu Vāciju kā tautu atsvabinātāju. Pretvāciski noskaņotie latviešu emigranti Šveicē zināja, kas slēpjas aiz šā kongresa. Rainis, Kirhenšteins un Rūmane-Ķeniņa devās to izjaukt. Ar profesora Forela palīdzību tas viņiem arī izdevās.
Liķieru meistars
1917. gada rudenī Kirhenšteins atgriezās Latvijā un kādu brīdi dzīvoja Mazsalacā un nodevās vietējo aku un ūdeņu pētīšanai. Te pie viņa sāka piestaigāt dzejnieks klaidonis Diženajo Bernhards jeb Diženājs, kurš Mazsalacā kā jauneklis pēc Cimzes semināra beigšanas bija uzsācis skolotāja gaitas un skolojis arī Kirhenšteinu. Ūdeņu pētnieka laboratorijai vietējā komandantūra izsniedza arī pa litram spirta. Šo faktu bija ielāgojis arī Diženajo Bernhards, kas par visu vairāk cienīja stipru malku. Šā malciņa dēļ Diženājs katru dienu apciemojis savu bijušo audzēkni, kurš viņam katrreiz mazā tintes pudelītē ielējis dienas devu.
Kādu dienu, atnācis pie Kirhenšteina, Diženājs doktoru nav saticis mājās, bet skapis, kurā glabājās spirts, bijis noslēgts. Tad Diženājs uz plaukta ieraudzījis platkaklainu pudeli ar odzi iedzeltenā šķidrumā. Dzejnieks ņēmis pudeli, paostījis un konstatējis, ka smird pēc spirta. Pagaršojis un secinājis, ka garša atbilst smaržai, Diženājs pārlējis šķidrumu tukšā pudelē un aizgājis. Kirhenšteins, pārnācis mājās, nav varējis tikt gudrs, kur odzei uzlietais spirts palicis, ja čūska un korķis vesels. Vaicājis kalponei, vai tik pie viņa nav bijis Diženājs. Kā tad, esot gan bijis.
Kad otrā dienā Diženājs bijis klāt pēc kārtējās dienas devas, Kirhenšteins viņam teicis: «Vai tu arī zini, ka tev tagad indīga čūska vēderā?» Taču Diženajo Bernhardu tas nav spējis uztraukt, viņš tikai novaicājis: «Vai tad tev tai bundžā divas bija?» un stiepis tintes pudelīti dienas devai.
Pēc daudziem gadiem Kirhenšteins pats nokļuva situācijā, kad spirts bija jāprasa citiem. Viņš bija slavens kā liels liķieru taisītājs, bet vienubrīd spirtu no akadēmiķes Ritas Kukaines laboratorijas viņam vairs neizsniedza. «Kādreiz par to uzrakstīšu plašāk,» saka akadēmiķis Jānis Stradiņš, kuram jaunībā iznācis arī gādāt spirtu Kirhenšteinam. Viņu Stradiņš atceras jau no bērnības. Kirhenšteins Pārdaugavā dzīvoja blakus citam mikrobiologam – profesoram Egonam Dārziņam. Slavenie profesori Pauls Stradiņš un Kristaps Rudzītis bija gan Kirhenšteina ārsti, gan kopā ar viņu darbojās Veselības veicināšanas biedrībā. Jānis Stradiņš pirms skolas mācījās kopā ar Egona Dārziņa bērniem, un Kirhenšteins dažreiz viņus vadāja. Stradiņš Kirhenšteinu atceras kā ļoti savdabīgu kungu – laipnu, bet citreiz arī neaprēķināmu. Viesiem viņš, piemēram, varējis stāstīt, kā mājās pēc pudeles etiķetes iekšējās malas vērojot, vai kāds nenodzer viņa konjaku, un izteikties, ka dāma, kas lūdz otru tasīti kafijas, neesot īsta dāma, un tādu viņš vairs ciemos neaicinot. Toties Kirhenšteins labprāt un interesanti stāstījis par «veciem laikiem» – savu trimdas posmu Šveicē, Latvijas augstskolas dibināšanu 1919. gadā – laikiem, kad cienījamais zinātnieks savu vārdu vēl nebija aptraipījis ar kalpību svešai varai.
Pirmais doktors
Kad Latvijā pirmoreiz pie varas nāca sarkanie, 1905. gada revolucionārs Kirhenšteins politikā tieši neiesaistījās, lai gan bija to inteliģentu skaitā, kas bija tuvi Iskolata republikas valdībai – Vācijas impērijas armijas neokupētajā Vidzemes un Latgales daļā laikā no 1917. gada decembra līdz 1918. gada februārim latviešu strēlnieku padomju pasludinātam latviešu valstiskam veidojumam.
Pēc Latvijas pagaidu valdības pārbraukšanas no Liepājas Kirhenšteins iestājās Latvijas armijā un uzņēmās organizēt veterināro pārvaldi. Jau Mazsalacā viņš bija sācis rakstīt lekciju kursu studentiem, būdams pārliecināts, ka Latvijā drīz jābūt savai universitātei, un bija arī viens no Latvijas Universitātes izveidotājiem. 1919. gadā ievēlēts par tās docentu, jau tajā pašā gadā viņš Universitātes Lauksaimniecības fakultātē izveidoja Mikrobioloģijas laboratoriju, kas 1922. gadā pārtapa institūtā. Tas nodarbojās ar piena un piena produktu bakterioloģijas problēmām un nodrošināja Latvijas eksporta sviesta augstu kvalitāti.
1923. gadā Kirhenšteins aizstāvēja pirmo doktora disertāciju Latvijas teritorijā – Baktēriju iekšējā uzbūve un attīstība – un kļuva par Universitātes pirmo agronomijas zinātņu doktoru. Disertāciju Kirhenšteins bija uzrakstījis franču valodā, jo latviešu valodā tai vienkārši nevarēja atrast oponentu. Vēlāk viņš kļuva par Lauksaimniecības fakultātes mikrobioloģijas un mājlopu lipīgo slimību profesoru, un pēc viņa ierosinājuma 1923. gadā Mikrobioloģijas institūta ietvaros izveidotās Serumstacijas vadītāju. Šādas stacijas nepieciešamību rādīja veterinārā situācija Latvijā divus iepriekšējos gadus, kad te plaši izplatījās cūku sarkanguļa. 1926. gada pavasarī Serumstacija ieguva zemesgabalu agrākās Kleistu muižas teritorijā. Kā zinātnieks Kirhenšteins bijis drusku vecmodīgs.
Leļļu valdībā
Sarkans viņš nebija – saka Jānis Stradiņš, Kirhenšteina politiskos uzskatus raksturodams kā sociāldemokrātiskus, tuvāk Marģera Skujenieka ievirzei. Visas tās vainas, kas piemita latviešu sociāldemokrātijai, piemita arī Kirhenšteinam. Jau no jaunības viņam bija cieši sakari ar presi, un 30. gadu otrajā pusē viņš sadarbojās ar Jaunākajām Ziņām, no kurām 1940. gadā nāca lielākā daļa «tautas valdības» locekļu. 1937. gadā Kirhenšteins tika ievēlēts par PEN kluba Latvijas nodaļas priekšnieku. Raiņa dibinātajā draudzības biedrībā ar PSRS tautām Kirhenšteins bija valdes loceklis. Te viņu arī novēroja padomju slepeno dienestu darbinieki un acīmredzot atrada par labu esam dažu atbildīgu uzdevumu veikšanai.
Vecuma galā, savā 90 gadu jubilejā, Kirhenšteins mājās tuvākajiem viesiem – zinātniekiem un aktieriem – ar humoru stāstījis, ka krievu ienākšanu 1940. gada 17. jūnijā viņš sagaidījis, sēdēdams Otto Švarca kafejnīcā. Tur pie viņa pienācis kāds kungs vai biedrs un lūdzis, vai Kirhenšteins nevarot aiziet uz padomju vēstniecību. «Es domāju: sūtīs uz Sibīriju. Bet man prasa, vai gribu būt par ministru prezidentu. Es saku: gribu gan.»
Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā Kirhenšteinam acīmredzot bija pārsteigums. No viņa runām izriet, ka Latvijas statusu viņš bija iztēlojies līdzīgu tālaika Mongolijai – ar PSRS cieši saistītai, tomēr nomināli neatkarīgai valstij. Acīmredzot «tautas valdība» tika turēta neziņā par padomju nolūkiem. Sociāldemokrāts Brūno Kalniņš atmiņās atceras gadījumu, kad kādu nedēļu pirms «Saeimas vēlēšanām» krievi rīkojuši plašāku pieņemšanu, kurā uzstājās no Maskavas atsūtīti mākslinieki. «Tur piedalījās arī mūsu armijas vadība pilnā sastāvā. Višinskis teica runu, kurā skaidri un gaiši deklarēja: «Mums jūsu zemes nevajag, zemes mums pašiem diezgan. Tāpēc nebaidieties, ka Latvija tiks pievienota Padomju Savienībai. Tās ir tikai baumas, tas nenotiks.» Tik kategoriski paziņojumi no PSRS valdības vicepriekšsēža atstāja iespaidu un ģenerāļi vēlāk teica, ka nākotne neliekas zaudēta… Viņi mēģināja ticēt Višinskim.»
Līdzīgas cerības bija arī Kirhenšteinam, secina Brūno Kalniņš pēc viņa apmeklējuma 1940. gada jūlijā: «Viņš mani pieņēma Ārlietu ministrijas telpās, jo pildīja arī ārlietu ministra funkcijas. Pirmais, ko viņš pateica, bija ieskats, ka «cilvēki, kas ilgāku laiku dzīvojuši ārzemēs, ir sekmīgākie darbinieki», tātad arī es būšot tāds. Tālāk viņš noteikti uzsvēra, ka nevajagot šaubīties par Latvijas neatkarības turpmāko pastāvēšanu. To viņam esot Staļina vārdā deklarējis Višinskis. Šādu uzskatu Kirhenšteins jūlija sākumā pauda arī vairākos atklātos paziņojumos presē un citur. Man palika iespaids, ka Kirhenšteins tic šiem paziņojumiem. Katrā ziņā viņš iepriekš nebija informēts par Maskavas tālākiem nodomiem.
To man apstiprināja arī viņa personīgais draugs no emigrācijas laika Šveicē, vecs sociāldemokrats Varkals, kas bija kurjeru nodaļas vadītājs Ārlietu ministrijā. Ar viņu Kirhenšteins mēdza runāt pilnīgi atklāti.» Atmiņās par 1940. gadu Brūno Kalniņš apgalvo, ka neviens no Latvijas pilsoniskajiem politiķiem līdz pat 21. jūlijam nav atturējies no sadarbošanas ar padomju varu, uzskatot, ka vācu okupācija būtu lielākais no diviem ļaunumiem. 1905. gada cīnītājs Kirhenšteins bija izteikti pretvācisks.
Buržuāziskais nacionālists
Reiz, kad Kirhenšteinam jau «tautas valdības» vadītāja statusā bija jāpieņem karavīru parāde, viņš piešāvis roku galvai un tūlīt saņēmis dunku no aizmugurē stāvošā ģenerāļa Roberta Dambīša – izrādās, Kirhenšteinam galvā nebija cepures, pie kuras jāsalutē. Ar realitāti viņa lomai bija maz sakara arī vēlāk. Līdz 1952. gadam Kirhenšteins bija LPSR AP prezidija priekšsēdētājs, arī vēlāk saglabāja vietu padomju Latvijas elitē un daudzu citu apbalvojumu skaitā saņēma arī sešus Ļeņina ordeņus. Taču Staļina terora gados viņš varēja atvieglot atsevišķu cilvēku likteni, bet ne jau izlemt – būt vai nebūt deportācijām.
Varbūt arī tāpēc Kirhenšteinam piedeva brīvāku izrunāšanos kuluāros. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš stāsta, ka īpaši Latvijas pārvaldīšanai izveidotās kompartijas struktūras, VK(b)P CK Latvijas biroja, darbinieku 1946. un 1947. gadu ziņojumos par Latvijas amatpersonām Vilis Lācis raksturots kā «godīgs attieksmē pret valsts interesēm, ieņem pareizu pozīciju lielos valsts un politiskās dzīves jautājumos, ieklausās partijas vadībā un pareizi veido attiecības ar partijas orgāniem», cituviet arī kā «gudrs, lai arī partejiskā ziņā jauns MP priekšsēdētājs», toties citiem Latvijas PSR valstsvīriem, tai skaitā Kirhenšteinam, šajos ziņojumos veltīta nesaudzīga kritika: «Nepartejisku pozīciju vairākas reizes ieņēmis Latvijas PSR AP Prezidija priekšsēdētājs A. Kirhenšteins. Viņš izrāda asu nepatiku ar Kalnbērziņu, Lāci, Noviku. Daudz izrunājas par to, ka Kalnbērziņš, Lācis un Noviks sasēdinājuši cietumos latviešu tautu, izposta Latvijas tautsaimniecību un citas buržuāziski – nacionālistiskas muļķības. Pie Kirhenšteina bieži atbalstu rod cilvēki ar pretpadomju noskaņojumu, sevišķi tuvs viņš ir reakcionārās inteliģences daļai no Universitātes, Zinātņu Akadēmijas, Medicīnas institūta u. c.(..) Praktiska ietekme uz republikas politisko un saimniecisko dzīvi Kirhenšteinam nav, bet šis noskaņojums traucē partijas organizācijas darbu. (..)»
Izklausās paradoksāli, bet cilvēks, kurš bija prasījis Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, bijis liels nacionālists. 1941. gadā tam pievienojās arī pretebreju noskaņojums – acīmredzot Kirhenšteinam bija ķērušās pie sirds 1941. gada jūnija deportācijas un saskarē ar dažiem augsta ranga ebreju čekistiem gūtie iespaidi. Tā kā padomju vara Kirhenšteinam pēc kara bija piešķīrusi antisemītiskās literatūras izdevēja Jāņa Dāvja (1867–1959) grezno savrupmāju Lielupē 19. līnijā 1, tajos gados tika ironizēts, ka Kirhenšteins sasūcies tās mājas gaisu, tāpēc kļuvis tik antiebrejisks. Liels skandāls pēc kara izcēlās, kad atklājās, ka Kirhenšteins savā Mikrobioloģijas institūtā devis darbu bijušajiem pērkonkrustiešiem. Tomēr Latvijas patrioti par šādu Kirhenšteina «nacionālismu» neko nezināja, tāpēc ne tikai Lācis, bet arī viņš bija viens no tiem okupācijas varas pārstāvjiem, pret kuru tika gatavots atentāts.
Jau Staļina laikā Kirhenšteins savu lielāko amatu zaudēja, pats teikdams, ka zem viņa racies Berija. Arī attiecības ar latviešu lielāko kangaru Arvīdu Pelši viņam bija saspīlētas. Varbūt tāpēc Latvijas «tautas valdības» vadītāja bēres pēc nāves 1963. gada 3. novembrī bija klusas.
Sev piešķirtajā Dāvja vasarnīcā Kirhenšteins bija gribējis ierīkot savu muzeju, taču šī viņa griba netika ņemta vērā. Arī pēc nāves Krihenšteinam nebija miera, kapos viņš tika divreiz pārrakts. Vispirms vecie boļševiki sūdzējās, ka Kirhenšteina kaps Raiņa kapos ceļa vidū traucē viņiem tikt pie saviem cīņu biedriem. Lieldienās viņu pārapbedīja, un tautā runāja, ka Kirhenšteins augšāmcēlies. Taču arī otra vieta neizrādījās pēdējā, un viņa mirstīgās atliekas pārceļoja vēlreiz.
