Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Izceļ balkona durvis
1982. gadā dzimušais servisa darbinieks Igors, kam pašam gan automašīnas vadīšanas apliecība atņemta, Baložu un Ķekavas pusē ir labi zināma persona. Dzērumā viņš mēdzis bārā sarīkot scēnas un izvicināt dūres ar apmeklētājiem.
2010. gada 2. maijā ap pulksten 5 pēc ilgstošas plostošanas Igors kopā ar trīs pudeles brāļiem devās pie bijušās draudzenes Annas, kas dzīvo kāda Ķekavas daudzdzīvokļu nama ceturtajā stāvā, jo vēlējās runāt par četrgadīgā dēla audzināšanu. Viņš nebija apmierināts, kā dēla māte kopā ar viņas jauno draugu Andreju audzina bērnu. Viņaprāt, dēlam netiek nodrošināti pietiekami labi dzīves apstākļi, netiek veltīta pienācīga uzmanība. Dusmojās arī par to, ka puika vairāk laika pavada pie mātes un viņas jaunā drauga, nevis pie tēva. Turklāt, vairākkārt iegājis Annas darbavietā bārā Rīgā, tur sastapis bērnu, kas kafejnīcā uzturējies līdz pat vieniem naktī. Arī par to Igors vēlējās runāt ar Annu un viņas līgavaini.
Agrā rīta stundā kopā ar draugiem uzkāpis ceturtajā stāvā, piezvanīja pie bijušās draudzenes dzīvokļa durvīm. Tās neviens neatvēra. Mājās nakšņoja tikai Andrejs, jo Anna tajā naktī strādāja un pēc darba bārā nakšņoja dzīvoklī Rīgā. Šķirtā pāra četrdgadīgo dēlu maija brīvdienās pieskatīja Igora mamma. Sievietes draugs, sapratis, ka pie durvīm dauzās Igors, tās neatvēra. Tā nebija pirmā reize, kad viņš nakts laikā iedzēris vēlējās satikties ar Annu vai zvanīja viņai pa telefonu.
Tonakt pēc bērna tēva ieskatiem, sarunu nevarēja atlikt, tāpēc viņš lika iereibušajiem draugiem pagaidīt pie durvīm, bet pats nolēma iekļūt dzīvoklī, uzrāpjoties pa balkoniem.
Kaimiņiene, kas dzīvo stāvu zemāk, pamanījusi kādu raušamies augšā pa balkoniem, piegāja pie atvērtā lodžijas loga un jautāja: «Vai atkal!?» Pirms kāda laika kāds Igora draugs tāpat rāpies uz ceturto stāvu pa balkoniem. «Lūdzu, tikai ne policiju!» Igors samiernieciski teica kaimiņienei. Kaimiņiene bija pārliecināta, ka Igors vēlas nokļūt savā dzīvoklī. To, ka Anna jau kādu laiku ir kopā ar citu vīrieti, sieviete uzzināja tikai pēc pāris nedēļām, pāra kāzu dienā, kad ieraudzīja Annu baltā kleitā un līgavaini…
Taču liktenīgajā naktī Igors, uzrausies ceturtajā stāvā, atspieda balkona durvis un iegāja dzīvoklī, kurā pēc deviņu gadu kopdzīves ar Annu viņam bija pazīstams katrs stūrītis. Viņš atslēdza ārdurvis un ielaida mājoklī vīriešus, kas gaidīja aiz durvīm.
Kad atsprāga vaļā balkona durvis un pa tām ienāca Igors, Andrejs vēl bija gultā. Izdzirdējis troksni, iznāca gaitenī, un viņu tūlīt ielenca četri vīrieši, no kuriem Andrejs pazina tikai Igoru. Svešie nostājās apkārt upurim un Igors, piedraudot nogalināt, vairākas reizes iesita Annas draugam ar dūri pa seju. Sita arī pārējie. Andrejs nokrita uz grīdas un viņu aizvilka uz virtuvi. Tur vīrietis centās piecelties, bet divi turēja aiz pleciem un neļāva. Igors paņēma virtuves nazi un draudēja piebeigt turpat uz vietas. Citi spēra pa ķermeni ar kājām un apspriedās, kā upuri labāk nogalināt. Izlēma braukt uz mežu un piebeigt tur, nevis dzīvoklī.
Igors pielika nazi pie auss un teica, ka to nogriezīs, tā asmeni virzīja uz kaklu, pielika pie vēdera un citām ķermeņa daļām draudēdams – es tevi novākšu!
Pēc tam viņš izgāja no virtuves, un, piegājis pie skapja, kliegdams – kāpēc viņa skapī stāv Andreja drēbes? – rāva tās laukā. Pēc saviem ieskatiem izvēlējās cietušajam drēbes. «Jāvelk baltās,» viņš komentēja, izvēlēdamies bikses, «lai ir kā līķim.» Andreju aizvilka līdz skapim un lika apģērbties. Iebrucēji izvandīja dzīvokli, paņēma 220 latus, Annas vecmammas gredzenu ar palielu, ķiršsarkanu aci un sešas Winston cigarešu paciņas bez Latvijas akcīzes markas.
Tad Igors pavēlēja Andrejam paņemt mašīnas atslēgas un lika sekot. Kāpjot lejā pa trepēm, cilvēka nolaupītājs dusmās draudēja: «Kamēr esmu dzīvs, neviens ar Annu nedzīvos! Visus novākšu! Ja par slepkavību man iedos piecus gadus, atsēdēšu vienu. Somu esmu jau sakrāmējis.»
Par baisajiem notikumiem ceturtā stāva dzīvoklī liecināja asins pēdas, kas palika uz kāpnēm. Andrejam stipri asiņoja sasistā seja, lūpa un galva.
Viltus zvans policijai
Izgājuši uz ielas, vīrieši piegāja pie Andreja mašīnas. Īpašnieks pamanīja, ka priekšējais vējstikls ir ieplaisājis. «Kurš gan to stiklu izsitis?» mēdījās vīrietis ar vasarraibumiem uz sejas. Igors pavēlēja Andrejam sēsties pie stūres, pats iekārtojās viņam blakus, bet pārējie trīs vīrieši apsēdās aizmugurē. Bandas vadonis lika braukt veikala virzienā. Ceļā uzbrucēji atgriezās pie jau dzīvoklī apspriestā jautājuma – kā Andreju novākt. «Varbūt nevajag vest viņu uz mežu,» viens ierosināja, «labāk pie Bandīta – viņš tiks ar to galā.»
Pie veikala stāvēja automašīna ķiršu krāsā, tajā gulēja vīrietis ar ieģipsētu roku. Igors viņu pamodināja un aicināja braukt līdzi uz Rīgu. «Es tikko pamodos, bet jūs jau esat tādas nepatikšanas sataisījuši,» viņš mēģināja atrunāties, tomēr iesēdās nolaupītā vīrieša vadītajā mašīnā.
Andrejs, apzinādamies, ka viņa dzīvībai reāli draud briesmas, apsvēra iespēju bēgt, taču līdz šim tas nebija iespējams, jo Igors visu laiku atradās blakus. Barvedis pavēlēja braukt uz Rīgu. Ceļā kompānija pārrunāja, cik daudz izdzēruši. Igors dalījās iespaidos par to, cik viegli attaisīt balkona pakešu durvis.
Rīgā lika apstāties pie tirdzniecības centra, lai nopirktu alkoholu. «Vai ar divpadsmit aliņiem un Mokas pudeli pietiks?» viens no viņiem jautāja.
Vīrietis ar lauzto roku Andrejam atnesa šokolādi un ledus tēju, bet Igors teica: «Man viņš riebjas, vajadzēs novākt.» Pēc tam nozieguma inscenētājs nolēma braukt pie Annas uz mājām un lika Andrejam piezvanīt, lai sieviete atver durvis. Kad cietušais atteicās runāt ar draudzeni, momentā saņēma spēcīgu belzienu pa seju. Sita arī kāds no aizmugures.
Viens no bandas ieminējās, ka jānopērk piens, ko pieliet Mokai. Viņi piebrauca pie tuvākā veikala, bet tas bija slēgts. Tuvojoties Annas mājai, Igors vēlreiz lika viņai zvanīt, un pats diktēja, kas Andrejam jāsaka. «Es šodien izvācos no tava dzīvokļa,» izdzirdējis jaunās sievietes balsi, viņš teica. «Pēc mirkļa piebraukšu pie tavas mājas, atver durvis.» Kad Anna atvēra gaiteņa durvis, tajās parādījās Igors un divi vīrieši. Viņa paguva saskatīt mašīnā sēdošo Andreju, redzēja, ka viņa seja ir asiņaina un piepampusi. «Ielaid bārā, mums ir jāaprunājas!» Igors sagrāba sievieti aiz pleciem un kakla. «Laid Andreju vaļā!» viņa kliedza, centās atbrīvoties no stingrā satvēriena un grūda uzbrucēju laukā pa durvīm. Abi līdzgājēji satvēra Igoru aiz rokām un izvilka no kāpņu telpas. Anna aizslēdza durvis.
Viņa bija pārbijusies, jo zināja, ka Igora rīcība ir neprognozējama.
Deviņu kopdzīves gadu laikā viņš bieži dzēra, ieradās mājās kopā ar draugiem, izraisīja nepatikšanas. Turklāt iedzēris kļuva agresīvs. Kad abi vairs nedzīvoja kopā, Igors materiāli neatbalstīja dēlu, taču pārmeta, ka viņa to nepareizi audzina. Reiz pie veikala sagrāba Annu aiz matiem un bērna acu priekšā nogrūda zemē. Tikai tāpēc, ka viņa atveda dēlu nedaudz vēlāk, nekā bija sarunājuši. Pret bērnu viņš rokas nepacēla.
Kad Igors ar rokaspuišiem aizbrauca, Anna zvanīja Andrejam, bet telefons bija izslēgts. Annas brālis, izdzirdējis kāpņu telpā troksni, tam nepievērsa uzmanību. Igors arī agrāk mēdza naktīs ierasties un dzērumā sarīkot skandālu. Nereti, izkāvies ar bāra klientiem, prombraucot draudēja nodedzināt māju. Tajā rītā māsa ienāca brāļa istabā un lūdza, lai viņš piezvana policijai un izsauc tos uz Ķekavas dzīvokli. Anna paredzēja, ka kompānija tur atgriezīsies un policija varētu konfliktu atrisināt. «Ko teikt policijai?» brālis jautāja. «Nosauc adresi un saki, ka cilvēki dzīvoklī slikti uzvedas,» māsa pamācīja un uzrakstīja uz lapas sava dzīvokļa adresi.
Pēc saņemtā signāla Pašvaldības policijas jaunākais kārtībnieks ieradās norādītajā adresē, pieklauvēja pie durvīm, bet neviens neatsaucās. Arī blakus dzīvokļos valdīja klusums, un viņš devās prom.
Annas paredzējums tomēr piepildījās, bet kompānija piebrauca pie mājas, kad policija jau bija aizbraukusi…
Drāmas kulminācija
Kamēr Igors runāja ar Annu, Andrejs apsvēra iespēju bēgt. Viņš saprata, ka mašīnu apgriezt nepagūs, bet, ja brauks taisni, notrieks bandītu, kas bija nostājies mašīnai priekšā.
Iznācis no Annas mājas, Igors dusmās bļāva, ka izšķaidīs galvas mājas iedzīvotājiem un ēku nodedzinās.
Kad visi sasēdās mašīnā, kompānija nolēma braukt uz Vecrīgu. Pavērās cerība mukt, taču bandas vadonis pēkšņi pavēlēja: «Braucam uz Ķekavu pēc manas mašīnas.» Šoferis ietiepās, ka nebrauks. Igors noskaities iesita viņam pa seju tā, ka gar acīm sagriezās melns un nolaupītais gandrīz zaudēja samaņu. Vairākas reizes šoferim pa galvu iesita arī viens no aizmugures. Turpinādams plosīties, Igors ar dūri iezvēla pa mašīnas logu. Tā kā vējstikls jau bija ieplaisājis, acumirklī saplaisāja viss priekšējais stikls. Braucot uz Ķekavu, Igors izsaucās: «Viņš man riebjas, vajadzēs nožmiegt!» un spēji grūda Andreja galvu pret mašīnas sāna stiklu. Vīrietis ar ieģipsēto roku viņam aizrādīja, ka mašīna var iebraukt grāvī vai izraisīt avāriju.
Ķekavā visi pārsēdās Igora automašīnā un ceļojums, kura fināls nebija prognozējams, turpinājās.
Bandas barveža rokās parādījās pelēkspožs šaujamierocis, kas atradās mašīnā. Viņš to pielika upurim pie deniņiem un jautāja: «Nošausim uzreiz vai brauksim uz mežu?» – «Pats varēs izrakt sev bedri,» kāds ķiķināja. Viens no aizmugurē sēdošajiem izņēma Igoram no rokām ieroci, bet viņš turpināja draudēt: «Aizbraukšu uz Rīgu pakaļ abrezam, un tad tu varēsi skraidīt pa lauku!» Pēc šīs frāzes viens no pasažieriem attaisīja durvis un divas reizes izšāva. Savukārt cits sita Andrejam pa pakausi, mudinot braukt ātrāk. Šoferis spieda gāzi grīdā, un mašīna traucās ar ātrumu 140 kilometri stundā. Salonā skanēja skaļa mūzika. Automašīna pieripoja pie Igora mājas, jo viņš bija nolēmis pārvilkt kreklu.
Istabā noziedznieks pārģērbās un mirkli pakavējās pie gulošā dēla gultiņas.
Vīrietis ar lauzto roku centās Andreju mierināt, teica, ka Igors šādi rīkojas, jo dzēris. Vēl cits no kompānijas sacīja, ka mēģinās viņu pierunāt, lai vairāk nesit.
Kad Igors atgriezās, ekipāža ar nolaupīto vīrieti pie stūres turpināja ceļu. Viņi piebrauca pie benzīntanka, lai uzpildītu benzīnu. Andrejs ieminējās, ka viņam jābrauc uz mājām pēc zālēm.
«Kāpēc tev vajadzīgas zāles, ja tik un tā ilgi nedzīvosi?» Igors nicīgi jautāja.
Tomēr vīrietis ar lauzto roku pierunāja paņemt zāles, un tad turpināt ceļu. Kad viņi piebrauca pie Annas mājas, Igors pieprasīja atstāt mobilo telefonu pie ātruma pārslēdzēja. Ejot uz dzīvokli, cietušais apsvēra iespēju zvanīt pie kaimiņu durvīm, bet, izdzirdējis aiz muguras soļus, šo domu atmeta. Iespējams, neviens no uzbrucējiem viņam nesekoja, saklausītie soļi bija tikai baiļu un pārguruma sekas. Viņš izslēdza arī variantu ieslēgties dzīvoklī, jo bija pārliecināts, ka Igors otrreiz uzrāpsies ceturtajā stāvā pa balkoniem un viņu nogalinās. Mājoklī nebija parastā telefona, lai piezvanītu policijai, tāpēc viņš, paņēmis zāles, atgriezās pie paša nolaupītājiem…
Negaidīts atrisinājums
Piesēdies pie stūres, Andrejs jautāja, kur ir viņa telefons, bet atbildes vietā saņēma trīs spēcīgus sitienus pa galvu. Igors paziņoja, ka viņi brauks uz Rumbulu pie meitenēm. Pie Rīgas HES automašīnu, kas brauca Salaspils virzienā, apturēja Ceļu policija. Policists pamanīja, ka mašīnā ir seši cilvēki, visi manāmā reibumā. Viņš lūdza šoferi izkāpt, lai pārbaudītu dzērumu. Alkometrs reibumu neuzrādīja, taču spēkrata vadītājs paziņoja, ka mašīnu tālāk nevadīs – lai policija viņu aiztur, nogādā uz nodaļu pārbaudīt promiles. «Vediet mani vienalga, uz kurieni, bet es nepalikšu mašīnā!» viņš lūdzās. «Izolējiet mani no cilvēkiem, kas atrodas mašīnā.» Policists redzēja, ka vīrietis ir nobijies, pamanīja uz sejas svaigus skrāpējumus. Viens no bara izkāpa no mašīnas un bļāva, lai taču Andrejs ātrāk pūš trubā, citi jau gulēja.
Policists cietušo aizveda uz dienesta mašīnu, kur viņš izstāstīja, ka ir nolaupīts un viņu vēlas nogalināt, jo viņš dzīvo kopā ar uzbrucēja bērna māti. «Tas viss sākās sieviete dēļ,» Andrejs aizgūtnēm stāstīja policistam. Policists izsauca Municipālo policiju un iereibušo bariņu nogādāja iecirknī.
Pārējos nākamajā dienā atbrīvoja, bet Igoram Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa piemēroja apcietinājumu. Pēc diviem mēnešiem to grozīja pret citu drošības līdzekli – nodeva policijas uzraudzībā un aizliedza tuvoties cietušajai personai tuvāk par piecdesmit metriem. Tiesa liedza arī fizisku un vizuālu kontaktu ar cietušo, Igors nedrīkstēja ar Andreju sazināties, izmantojot sakaru līdzekļus vai citus informācijas nodošanas paņēmienus. Tiesa neļāva kontaktēties arī ar Annu. Par spīti aizliegumam, lietas izmeklēšanas laikā Igors ar Andreju noslēdza izlīgumu, kurā cietušais darīja zināmu, ka viņš piekritis vadīt transportlīdzekli ar nolūku panākt mierīgu atrisinājumu domstarpībās, kas radušās greizsirdības dēļ. Puses secinājušas, ka Andrejs ir piekauts un viņam nodarīti miesas bojājumi, bojāta manta, bet viņš neuzskata, ka būtu nolaupīts. Igors samaksāja kompensāciju 3000 latus par morālo un materiālo kaitējumu.
Igors, kas ilgstoši atradies Baložu iecirkņa Kārtības policijas nodaļas redzeslokā un kuras darbinieki viņu raksturoja negatīvi, lietas izmeklēšanās laikā sniedza pretrunīgas liecības, kā arī savu vainu noliedza. Arī pārējie apsūdzētie savu vainu neatzina un klāstīja, ka Andreju iekaustījuši meitenes dēļ, jo «alkohols bijis galvā».
Medicīnas eksperts Andrejam uz ķermeņa konstatēja vairāk nekā trīsdesmit sitienus pa 14 ķermeņa vietām, klasificējot tos kā vieglus miesas bojājumus.
Tiesa Igora rokaspuišiem, izņemot vīrietim ar lauzto roku, piesprieda nosacītu sodu ar pārbaudes laiku uz vienu gadu un liegumu par 150 metriem tuvoties un izvairīties fiziska un vizuāla kontakta ar cietušo.
Cietušais, saņēmis materiālu kompensāciju, tiesā noliedza, ka ir nolaupīts, taču Rīgas rajona tiesa uzskatīja, ka tas ir subjektīvs cietušā viedoklis un neatbilst noziedzīgajam nodarījumam. Igoram piesprieda gadu cietumā.
Anna un Andrejs apprecējās. Igors šoreiz ceļā nestājās…
