Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē
Dr. Jānis Jušinskis
- Latvijas Transplantācijas centra vadītājs.
- Par transplantologu P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā strādā kopš 1998. gada. Pārstāda nieres, piedalās arī aknu un sirds iegūšanā transplantācijai.
- Rīgas Stradiņa universitātes docētājs.
«Arvim patīk izmantot vietni Tinder, lai iepazītos ar meitenēm. Kādā vakarā viņš saprot, ka jau nedēļu nav bijis uz nevienu randiņu. Atver telefonā aplikāciju Tinder, pēc brīža – sakritība ar kādu ļoti izskatīgu ārzemnieci, pēc 30 minūtēm jau randiņš. Abi dzīvespriecīgi, jauni cilvēki, viss, kā Arvim ierasts, tikai meitene īpaši steidzina notikumus – labprāt uzreiz aicina pie sevis, paķer veikalā vīnu, abi bauda vakaru. Arvis saprot, ka jūtas iereibis, bet tas parasti nav šķērslis. Pēc brīža puisim sāk nākt miegs tik ļoti, ka vairs nespēj uzturēt sarunu. Viņš aizmieg dīvānā. Arvis pamostas vannā kails, neciešami sāp galva un mugura, apkārt ir asinis. Viņš krīt panikā, cenšas tikt ārā no istabas, jo vairs neatceras, kas iepriekšējā vakarā noticis. Meklē mantas, neatrod. Tikko kustoties, jaunais vīrietis izrāpo uz ielas, kur viņu pamana garām braucošās mašīnas šoferis. Izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību, lai nogādātu Arvi slimnīcā, kurā konstatē, ka viņam ir izņemta viena niere,» rakstīts Tiesībsarga paziņojumā.
Stāsts turpinās, ārsti slimnīcā pārsteigti, ka puisis vispār ir dzīvs: «Arvis ir orgānu tirdzniecības upuris, kuram brīnumainā kārtā palaimējies izdzīvot, tomēr par dzīves kvalitāti iepriekšējā līmenī viņš var aizmirst. Paļaušanās uz jauniepazīto meiteni rezultējusies invaliditātē uz mūžu un virknē veselības problēmu. (..) Pateicoties kāda ārsta ieteikumam, Arvis drīz nonāk Patvēruma Drošā māja redzeslokā, kur viņš saņem tūlītēju atbalstu – psihologa konsultācijas un finansiālu atbalstu medikamentu iegādei.»
19. novembrī, kad sociālajos tīklos pamanīju šādu Tiesībsarga ierakstu, ar to bija dalījušies 718 FB lietotāju. Un lielum lielais vairums komentāru ir: re, Latvijā tirgojas ar orgāniem, tikai no mums to slēpj! Savukārt portāls nra.lv 26. novembrī šo stāstu bija pārpublicējis ar virsrakstu: Tiesībsargs atklāj šokējošus cilvēktirdzniecības upuru stāstus tepat Latvijā.
Sirdi plosošie sižeti
Gadus desmit senā ārsta Pētera Apiņa publikācijā var atrast tekstu, ka orgānu un audu transplantācija ir jautājums, par kuru raksta cildinājumus vai murgus: «Cildinājumus tiem, kas pirmie uzsākuši šīs operācijas pasaulē vai Latvijā, bet murgus mēs lasām par mistisku cilvēku orgānu tirdzniecību transplantācijai. Ļaudis ar vāju izglītību un bagātu iztēli šos murgus pārraksta viduvējos romānos vai bezcerīgos scenārijos. Ar copy- paste atgremojumu šāds scenārijs nonācis arī uz Latvijas kinematogrāfistu galda.» Kāpēc citēju tieši šo autoru? Jo viņam kā medicīnas publicistam būtu praktiski neizspējami uzķerties uz prastu medicīnisku melu āķa – galu galā pats savulaik strādājis Rīgas pilsētas 7. slimnīcā (tagadējā Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca) par anesteziologu reanimatologu. Un tā pirms desmit gadiem viņš bija riktīgi sacepies par mūsu televīzijas detektīvseriālu Ēnu spēles: «Neko murgaināku latviešu kinematogrāfija vēl nebija pieredzējusi. Seriālā Ēnu spēles trīs detektīvi, kurus spēlē Ainārs Ančevskis, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Mārtiņš Egliens, Rīgas 1. slimnīcā atrod ārstu (..) – slepkavu, atklāj šaušalīgu ļaundarību – vieglas uzvedības meitenēm no bordeļa (kuru uztur ārsts) izgriež nieres un aknas un nosūta transplantācijai uz Vāciju. Lai scenārijs būtu īpaši krāšņs, ārsts, kuru tēlo operdziedonis Aivars Krancmanis, šos šaušalīgos darbus veic kaut kur Stradiņa slimnīcā. Narkozi dod bordeļa masiere, bet nieru izņemšanas operācijā asistē pati bordeļa saimniece… Tik tālu tas viss šķiet smieklīgi. Līdz brīdim, kamēr apjēdzam, ka šīs filmas realitāte nozīmē bailes no transplantācijas, atteikumus ziedot savu tuvinieku orgānus, fizisku agresiju pret transplantologiem. Šīs filmas realitāte nozīmē negāciju pret medicīnu, novēlotu diagnostiku, šarlatānu apmeklējumus, ielaistas slimības. Šīs filmas realitāte nozīmē samazinātu veselības budžetu, apstulbušus varasvīrus un pašvaldniekus, kas netieši ietekmējušies no šādiem stāstiem. Un ir pilnīgi veltīgi kādam teikt, ka aknu transplantācija nozīmē fantastiskus resursus, zināšanas, ārstu superbrigādes, modernāko tehnoloģiju, bet būtiski – abus pacientus turpat blakus.»
Līdzīgas sajūtas mani pārņēma šoruden novembrī, izlasot Tiesībsarga, kas ir Saeimas ievēlēta amatpersona, kura rūpējas par to, lai Latvijā tiktu ievērotas cilvēktiesības un lai valsts pārvalde un pašvaldības ievērotu labas pārvaldības principu, oficiālajā FB mājaslapā ievietoto rakstu. Uz karstām pēdām zvanīju dakterim Jānim Jušinskim, kas vada Transplantoloģijas centru – Latvijā vienīgo iestādi, kura nodarbojas ar orgānu pārstādīšanu, – vai viņš zina par šo publikāciju?
Vai Tiesībsargs ar to nav pāršāvis pār strīpu?
Ir tomēr tēmas, kuru izkropļota pasniegšana var rezultēties ar reālu pacientu apdraudējumu, kas ceļas no neuzticības ārstiem un veselības aprūpes sistēmai…
Dakteris šo ierakstu sociālajos tīkos nebija pamanījis, bet, kad ar to iepazinās, izklausījās manāmi sabēdājies: sabiedrības skaidrojošais darbs par transplantoloģiju un donoru orgānu ziedošanas būtiskumu atkal uz kādu laiku ir pasēts vējā… Mūsdienās liela daļa sabiedrības, kas pārtiek vienīgi no sociālo tīklu informācijas, ir viegli ietekmējama. Acīmredzot arī Tiesībsargs tāpēc šo kanālu izmanto.
Kādi secinājumi?
PIRMAIS: feikā stāstiņa auditorija ir plaša. 19. novembrī, kad pamanīju šo ierakstu, ar to bija dalījušies 718 FB lietotāji (5. decembrī jau pāri 846 šēru). Stāstiņš aizgājis tautās!
OTRAIS: Stradiņa slimnīca sazinājās ar Tiesībsargu, izskaidroja savu nostāju, un, cik zinu, notiks arī klātienes tikšanās. Tas labi. Bet pa to laiku Tiesībsarga birojs jau
21. novembrī savā FB kontā pie konkrētā ieraksta ievietojis papildinājumu, ka kampaņas Ne viss ir zelts, kas spīd! mērķis ir parādīt to, cik dažādos veidos katrs cilvēks var būt apdraudēts tieši digitālajā vidē ieraudzītu piedāvājumu vai iepazītu cilvēku dēļ: «Piebildes par stāstu ticamību ir saprotamas, jo lielu daļu no cilvēku tirdzniecības sabiedrība neredz, nenojauš un pat nespēj iztēloties savos ļaunākajos murgos. Piekrītam, ka pie šī stāsta būtu papildus jāatzīmē, ka šis nav stāsts par vienu konkrētu cilvēku, šis ir stāsts par orgānu tirdzniecības riskiem mūsu ikdienā pat visneiedomājamākajās situācijās. Visticamāk, ka arī tie, kuri jau ir kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem, nebija domājuši, ka viņus kādreiz tas varētu skart. Tiesībsarga mērķis ir izglītot sabiedrību un novērst cilvēku tirdzniecību gan ar šādām informatīvām kampaņām, gan izglītojot darba devējus, uzņēmējus un citas iesaistītās puses, gan rosinot pilnveidot tiesību aktus.» Un vēl papildu uzziņai: «ANO Narkotiku un noziedzības biroja 2020. gada vispārējā ziņojumā par cilvēku tirdzniecību ir norādīts, ka (..) gan no Āfrikas un Āzijas, gan no Eiropas 2017. gadā tika ziņots par aptuveni 25 upuriem, un 2018. gadā šis skaits bija pieaudzis līdz vairāk nekā 40*. Un tieši vīrieši ir biežāk pakļauti šai cilvēku tirdzniecības formai**.»
TREŠAIS secinājums: ieraksta komentāros joprojām birst jautājumi: Vai tas tiešām ir Latvijā piedzīvots?
Un šis jau ir iemesls, lai par orgānu nelegālo tirdzniecību un transplantāciju parunātu sīkāk un izskaidrotu situāciju tiem, kuru prātus Tiesībsarga ieraksts sociālajos tīklos ir patiesi satraucis.
Kur dūmi, tur uguns
«Ja pavisam godīgi, pasaulē jau ir izmantotas dažādas nelegālas orgānu tirdzniecības shēmas. Pirms gadiem astoņiem bija mēģinājums Spānijā. Tur paši spāņi nebija iesaistīti – viņi atklāja nelikumīgas transplantācijas mēģinājumu, ko centās organizēt citas valsts pārstāvji, un ir arī reāli cietumsodi – gan ārstiem, gan medicīnas organizatoriem, gan recipientiem. Taču kāpēc Tiesībsargs ir paņēmis visprastāko mītu, kāpēc neizdomāt ko interesantāku?!» transplantologs Jānis Jušinskis ir izbrīnīts. «Kad sāku strādāt transplantoloģijā, pirmais, ko draugi man jautāja – kā tur bija, kad ar trubiņu sānā un ledu uz vēdera cilvēks pamodās asiņainā vannā?… Tas ir tik vecs mīts, un pēkšņi uz to atsaucas tāda nopietna valsts institūcija…
Orgānu pārstādīšana nav tik vienkārša kā ābola pārlikšana no vienas kabatas otrā – lai orgānu izņemtu no viena cilvēka un iešūtu otram un turklāt, lai tas pilnvērtīgi darbotos, vajadzīgi gan speciālisti, gan aprīkojums, gan īpaši apstākļi.
Tā ir vesela sistēma, ar nelegālām laboratorijām, lai noskaidrotu, vai orgāns tās saņēmējam imunoloģiski der vai neder. Ir informācijas bāze, kurā krājas ziņas par simts šādiem Arvjiem, meklē iespējas, kā viņus bloķēt, kā piesaistīt, un tad izvēlas attiecīgu recipientu, kuram konkrētais orgāns derētu. Pēc tam ir jābūt labai operāciju zālei, kur to visu darīt, jābūt speciālistiem, kuri prot to darīt, un ir jābūt pēcoperācijas novērošanai, atstrādātai perfektai loģistikai. Latvijā ko tādu nelegālā līmenī nav iespējams realizēt!»
Un tomēr – kāpēc pasaules ziņu aģentūras, interneta portāli, nereti arī laikraksti un televīzija pārraida šausmu stāstus par tirdzniecību ar cilvēku orgāniem? «Jo ir arī fakti no dzīves. Ķīnā transplantācijas pakalpojumu sniegšana ārzemniekiem bija noorganizēta valsts līmenī, tur slimnīcas un valsts drošības iestādes slepeni sadarbojās, lai iegūtu uz nāvi notiesāto ieslodzīto orgānus bez pašu donoru rakstiskas piekrišanas. Cilvēki, kas nokļuva cietumā, tika uzskatīti par potenciālajiem donoriem, no viņiem ņēma asinis analīzēm, pārbaudīja, kāda saderība ar recipientu, kādi antigēni. Šīs transplantācijas Ķīnas slimnīcām kļuva par ienesīgu ienākumu avotu. Pēc Ķīnas ieskatiem tas bija likumīgi, pēc mūsu – protams, ka nelegāli. Orgānu iegūšana no ieslodzītajiem, kuri tam nav devuši piekrišanu, ir medicīnas ētikas pārkāpums, ko nosodījušas dažādas starptautiskas medicīnas organizācijas. Tagad Ķīna pati apturēja šo sistēmu, bet vienalga kaut kādi ziņojumi par šādām lietām šad un tad vēl parādās.
Labu augsni mītiem par šo tēmu varētu radīt tas, ka dažas pasaules valstis nav ratificējušas vienošanos, ka transplantācija vienmēr ir bezmaksas pasākums. Tādēļ joprojām dažās Āzijas valstīs ir iespējas dzīvam donoram savu nieri pārdot par maksu, jo cilvēki piedzimst ar divām nierēm, bet izdzīvošanai nepieciešama tikai viena,» saka ārsts. Eiropā šādas lietas ir aizliegtas.
1997. gadā Eiropas Padome pieņēma Ovjedo konvenciju par cilvēka cieņas un cilvēktiesību aizsardzību bioloģijā un medicīnā – ka cilvēka ķermenis vai tā daļas nedrīkst radīt finansiālu peļņu. 2017. gadā Latvija ratificēja arī tieši transplantācijai veltīto Santiago de Compostela konvenciju***.
Te arī jāpiebilst, ka Latvijai tomēr ir bijuši savi grēciņi šajā jomā, tiesa ar audiem, ne orgāniem… Proti, vēl nesenā pagātnē, kad miruša cilvēka aizsardzībai nepieciešamo vērību nebija pienācīgi veltījis ne likumdevējs, ne atbildīgās izpildvaras iestādes, piemēram, Veselības ministrija, Latvija piedzīvoja mirušu cilvēku audu starptautiskas tirdzniecības skandālu.
2003. gadā Drošības policija atklāja, ka Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā kopš 1994. gada no mirušiem cilvēkiem bez atļaujas un tuvinieku informēšanas tikuši izņemti dažādi audi, kas tālāk tika nosūtīti privātfirmai Vācijā. Šo lietu plaši aprakstīja gan Latvijas, gan ārvalstu mediji. Kā savulaik rakstīja Solvita Olsena, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore sabiedrības veselībā un veselības tiesībās, lai gan lietas izmeklēšana notika vairāku gadu garumā, Latvijas tiesībsargājošās iestādes toreiz nespēja veikt kvalitatīvu lietas materiālu tiesisko analīzi: «Tas bija viens no iemesliem, kādēļ lieta netika nodota tiesai, bet uzsāktais kriminālprocess tika izbeigts. Minētajā skandālā cietušo personu aizsardzība netika nodrošināta, jo valsts iestādes, kurām bija pienākums nodrošināt miruša cilvēka aizsardzības tiesību normu precīzu piemērošanu, to nespēja izdarīt.» Jā, teju divdesmit gadus sens notikums… Bet, kā zināms, ja reiz sliktās lietas iekožas atmiņā, tad ar laiku tās apaug ar traģikas, izdomājumu, nolemtības vai sazvērestības teoriju kārtiņu… Tātad cilvēks, kurš ar to reiz saskāries, varētu visu atlikušo mūžu uzskatīt, ka progress zinātnē un medicīnā mūs ir novedis pie cilvēka ķermeņa pārvēršanas par cilvēka ķermeņa veikalu.
Lai tā nenotiktu
«Pirmais, kas jebkurai valstij jādara, – jāattīsta orgānu un arī audu transplantācija. Jābūt nodrošinātām visām nepieciešamajām programmām. Ja kādam Latvijā vajag pārstādīt sirdi, tad to var izdarīt; ja vajag jaunu nieri, tad pārstāda nieri; ja vajag funkcionētspējīgas aknas, tad pārstāda tās. Loģiski, ka tad vairs nebūs ne intereses, ne vajadzības, ne jēgas nelegālai orgānu tirdzniecībai, cilvēku tirdzniecībai un tamlīdzīgām lietām,» saka Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis. Savukārt otrs, kas jādara – jāsekmē cilvēku izpratne par orgānu transplantāciju. «Lai paši izlemj, vai piekrīt kļūt par donoru pēc nāves vai ne. Un, pirms pateikt nē paša vai sava tuvinieka ķermeņa izmantošanai pēc nāves, ikvienam der aizdomāties, kas notiktu, ja donora nieri, aknas, plaušu vai sirdi vajadzētu man pašam vai manai mammai, vai bērnam, vai māsai, vai brālim. Vai es piekristu, ka man vai manam mīļajam pārstāda kāda sveša miruša cilvēka orgānu? Ja ir pārliecība, ka nē, ka esmu pret to visu, tad noteikti vajag parakstīt atteikumu. Savukārt, ja cilvēks tomēr aizdomājas, ka gribētu, lai bērna dzīvību glābj ar orgāna transplantāciju, tad jāpadomā par to, ka varbūt arī mani orgāni var kādam noderēt, kad es nomiršu…
Ir jāsaprot: kamēr cilvēce vēl neprot izaudzēt cilvēka orgānus, pieejamais to daudzums vienmēr būs par mazu.
Te arī koncentrējas visa transplantācijas nozares problemātika. Arī – kāpēc joprojām šad un tad pasaulē notiek nelegālā orgānu tirdzniecība.»
Likums nosaka: Latvijā ir tā dēvētā prezumētā piekrišana. Tas nozīmē, ka donora orgānus var izmantot, ja cilvēks dzīves laikā nav aizliedzis to darīt. Bet gala lēmums pieder tuviniekiem, kuri var rakstveidā aizliegt orgānu izmantošanu. Pēc Nacionālā transplantoloģijas koordinācijas dienesta ziņām, situācija ar ģimeņu piekrišanu ziedot tuvinieka orgānus pēc viņa nāves kļūst salīdzinoši labāka. Pirms gada tā bija ap 55, maksimāli 60 procentiem, tagad – 70 procenti piederīgo atļauj mirušā cilvēka orgānus izmantot transplantācijā.
Situācija Eiropā tiek kontrolēta
Latvijas Transplantoloģijas centra vadītājs norāda, ka tagad problēmas ar naudu orgānu pārstādīšanas valsts programmām vairs nav kā agrāk, kad Nacionālais veselības dienests noteica kvotas, cik un kādas operācijas gada laikā drīkst veikt. Tagad pasaule virzās uz sistēmu: cik orgānu transplantāciju nepieciešams, tik arī apmaksās. Problēma var būt vienīgi atbilstoša donora orgāna gaidīšana. «Protams, vienmēr būs pacienti, kas meklēs visādas iespējas, kā operēties ātrāk, orgānu kaut kur nopirkt, negaidot rindā…» saka Jānis Jušinskis. «Taču, saprotiet, viss tiek fiksēts. Eiropā ir izveidots nacionālo pārstāvju tīkls, lai izsekotu katru transplantācijas gadījumu. Arī viens no Stradiņa slimnīcas ārstiem tajā darbojas un vāc informāciju. Respektīvi, ārsti zina, kuriem pacientiem nepieciešams donora orgāns, un, ja kāds kaut kur aizbraucis un viņam veikta orgānu transplantācija, mēs par šiem gadījumiem ziņojam. Tādā veidā var izsekot līdzi, kur un kādā veidā viņš pie donora orgāna ticis.
Pirmais, ko šādi cilvēki parasti dara, – viņi aplinkus jautā par iespējām. Ne jau pa taisno transplantologam, bet drīzāk pavaicā kādam ārstam, kurš viņa slimību novēro un aizvada līdz transplantācijai, – tas var būt nefrologs, kardiologs, hepatologs, gastroenterologs vai citas specialitātes ārsts. Bet arī viņi zina, ka nedrīkst tāpat vien aizbraukt, piemēram, uz Filipīnām, un nopirkt sev donora orgānu. Viņi zina, ka tas beigsies slikti gan pacientam, gan viņam. Ārstiem, kuri nav ziņojuši par šādu gadījumu, draud kriminālatbildība. Mēs arī medicīnas studentiem mācām: ja jūs redzat, ka pacients ir reāli orientēts uz šādu soli, lūdzu, dodiet mums ziņu, un mēs viņam mēģināsim izskaidrot, ka tā nedrīkst darīt, citādi gan pats sēdēs cietumā, gan pārējie.»
Uz manu repliku, ka Latvijas cilvēks diezin vai arī spētu nopirkt orgānu, jo, pieļauju, ka tas ir ļoti, ļoti dārgi, dakteris, pazīstot cilvēku dabu, par to gan neizklausās tik pārliecināts: «Cenas, spriežot pēc publikācijām, ir augstas. Bet, saprotiet… ja cilvēks ir motivēts kaut ko izdarīt, viņš sameklēs, kur un kā to var izdarīt.» Tāpēc joprojām gan medicīniskā, gan tiesiskā jomā vēl ir dūšīgi visiem kopā jāstrādā pie tā, lai šāda vajadzība un pat doma par orgānu pirkšanu nevienā galvā nerastos.
Mainās ar orgāniem
Šogad augustā mūs pārsteidza ziņa, ka kāds donors Latvijā, kura ģimene piekritusi orgānu transplantācijai, kopumā izglābs piecas dzīvības: nieres pārstādītas diviem pacientiem, kas bija rindā Latvijā, plaušas tikušas transplantācijas pacientam Šveicē, sirds – pacientam Itālijā, savukārt aknas saņēmis pacients Lietuvā. Tas viss iespējams, jo Latvija tagad darbojas Eiropas orgānu apmaiņas tīklā FOEDUS sistēmā. «Vienīgi vēl joprojām viņu mājaslapā Latvija nav ierakstīta dalībniekos, taču reāli mēs tur esam jau divus gadus. Šādā veidā notiek orgānu apmaiņa praktiski ar visām Eiropas valstīm, tai skaitā ar Eurotransplant, var paņemt datu bāzi no tās. Nesen pie mums bija atlidojuši kolēģi no Itālijas, no Šveices, Vācijas, kad mums bija izmantojami donora orgāni, taču imunoloģiski neatbilda nevienam no Latvijas pacientiem,» stāsta dakteris Jānis Jušinskis. «Jāņem vērā arī laika limits – orgānus nevar sasaldēt kā zivis un uzglabāt nedēļām, pat ne dienām! Piemēram, pārstādot sirdi, mēs ar donoru sākam strādāt tikai tad, kad recipients jau atrodas uz operāciju galda, jo donora sirds pacientam jāpārstāda ne vēlāk kā četru stundu laikā pēc donora nāves, lai orgāna transplantācija veiksmīgi izdotos. Arī nieres, kuras salīdzinoši ir visizturīgākās, nav vēlams ilgi turēt, lai gan tām tomēr ir vismaz kaut kāda laika rezerve. Kādreiz mēs teicām, ka tā ir līdz 24 stundām, bet īstenībā no 18. stundas izņemtajā donora nierē sākas jau tādas pārmaiņas, ka pārstādītais orgāns varētu strādāt nepilnvērtīgi. Tāpēc cenšamies orgānu transplantēt pēc iespējas ātrāk, lai nierē išēmija – proti, uzglabāšanas laiks no donora līdz recipientam – būtu minimāla. Išēmija ir skābekļa bads orgānam.»
KAS ir KAS?
Donors – cilvēks, no kura ņem orgānu vai audus transplantācijai.
Recipients – cilvēks, kuram pārstāda donora orgānu vai audus.
Kā apliecināt savu gribu?
Ja tu vēlies savus orgānus pēc nāves ziedot, kopš šī gada 1. februāra tas izdarāms arī elektroniski.
Tātad!
- Pieslēdzies E-veselības tīmekļvietnei www.eveseliba.gov.lv ar kādu no drošas piekļuves līdzekļiem (ar internetbankas piekļuves datiem, e-parakstu u. c.) un izvēlies sadaļu Personas dati – Orgānu un ķermeņa izmantošanas atļaujas.
- Veic atzīmi par atļauju vai aizliegumu izmantot visus vai noteiktus orgānus apakšsadaļā Orgānu un audu izmantošana transplantācijai. Ja atzīmēsi aizliegumu, arī tas ir labi, jo netiks lieki tērēts mediķu laiks un resursi – Transplantoloģijas centra cilvēkam uzreiz būs skaidrs, ka šajā konkrētajā gadījumā orgānu ziedošana nenotiks. Savukārt, ja ir apliecināta griba ziedot orgānus, tad transplantologi radiniekus tikai informē, ka orgānus izmantos transplantācijai, jo tāda ir bijusi cilvēka griba. Radinieki šo lēmumu vairs nevar ietekmēt.
- Vienlaikus tīmekļvietnē nodrošināta iespēja veikt atzīmi par atļauju vai aizliegumu veikt patologanatomisko izmeklēšanu un izmantot ķermeni mācību vai zinātniskiem mērķiem u. c.
- Ja tev vēlāk domas par šo lēmumu mainīsies, tu varēsi šeit veikto atzīmi mainīt jebkurā laikā.
CITA IESPĒJA. Ja tev nav datora un interneta, vari vērsties kādā no valsts un pašvaldību vienotajiem klientu apkalpošanas centriem. Tur tev palīdzēs šo jautājumu nokārtot.
ŅEM VĒRĀ! Ja E-veselības sistēmā nav ziņu par mirušā cilvēka atļauju vai aizliegumu izmantot viņa orgānus, audus, ķermeni pēc nāves un nav bijis iespējams noskaidrot viņa dzīves laikā izteikto gribu no tuvākajiem piederīgajiem, uzskatāms, ka cilvēks piekrīt atļaut izmantot savus orgānus, audus, ķermeni pēc nāves!
GARANTIJAI. Tagad tu vari E-veselības sistēmā norādīt arī kontaktpersonu (piemēram, vīru, sievu, māti, dēlu, meitu), lai ārstniecības iestāde nepieciešamības gadījumā var ar viņu sazināties – arī, lai noskaidrotu tavu dzīves laikā izteikto gribu.
DROŠĪBAI. Informāciju par E-veselības sistēmā izteikto gribu redzēs tikai ierobežots skaits cilvēku no Transplantoloģijas centra. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, ārstniecības iestādēm, ģimenes ārstam tādas iespējas NAV!
Eiropas vadošās organizācijas transplantācijā
• Scandiatransplant – Ziemeļvalstu orgānu apmaiņas tīkls. Tajā saslēgušās Dānija, Somija, Islande, Norvēģija, Zviedrija un Igaunija.
• Eurotransplant jeb Eurotransplant International Foundation – starptautiska bezpeļņas organizācija, kas atbildīga par orgānu transplantācijas veicināšanu un koordinēšanu Austrijā, Beļģijā, Horvātijā, Vācijā, Ungārijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Slovēnijā.
• FOEDUS – Eiropas orgānu apmaiņas sistēma, kurā saslēgušās 16 Eiropas valstis. Tā ļauj notikt orgānu apmaiņai, ja orgāns nepieciešams akūti un gadījumos, kad ir konkrētajā valstī neizmantojams orgāns.
• South Alliance for Transplants – orgānu apmaiņas alianse, kas apvieno Spāniju, Itāliju, Portugāli, Franciju, plus novērotāju tiesības ir Čehijai un Šveicei.
_____
*https://www.unodc.org/…/tip/2021/GLOTiP_2020_15jan_web.pdf, 37. lpp.
** turpat 171. lpp.
***https://rm.coe.int/16806dca3a
Projektu «Ārsti šokā» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Ārsti šokā» saturu atbild «Žurnāls Santa».
