Jūs neslēpjat, ka esat pesimists, un «Rīgas Laika» intervijā Arnis Rītups jums šajā saistībā pat pajautāja, kāpēc vēl neesat nošāvies. Gribu jautāt mazliet citādi: kas jums palīdz ar šo pesimismu sadzīvot? Zinu, ka meditējat…
Pesimisms man vienkārši ir, tā es redzu pasauli. Jau daudzus gadus praktizēju meditāciju, cenšos to darīt 25 minūtes katru rītu. Tā ir klusējošā meditācija, kad sēžu pilnīgā klusumā un vēroju savas domas. Ļoti interesanta prakse, kas ļauj paskatīties uz saviem iekšējiem procesiem no malas un labāk izprast, kas ir tavas domas, kā tās veidojas, un ar tām pārāk neidentificēties. Ja man prasa, kāpēc neesmu nošāvies, – arī tāpēc. Un tas man ļauj saprast, cik patiesībā tukši un bezjēdzīgi ir viss, ko es te runāju.
Jūs esat gājis arī kalnu pārgājienos kopā ar Kristapu Liepiņu?
Man kopš bērnības patīk staigāt dabā, esmu daudz staigājis pa Latviju, un nav problēmu sestdienas rītā aizbraukt pastaigāt pa mežu, kaut kur krūmos teltī pārgulēt un svētdien braukt atpakaļ. Taču nejutos drošs braukt pārgājienos jeb trekingos uz ārzemēm, kur jāiet garākas takas un nedēļa jādzīvo teltī. Tāpēc paņēmu pie Kristapa kursu, domāju – gūšu noderīgas atziņas un varēšu viens braukāt pa ārzemēm. Bija vērtīgi. Kopš tā laika esmu jau skaisti izstaigājis Islandi. Man patīk vienam staigāt dabā un vērot. Esmu izstaigājis Ķemeru Nacionālo parku un Gaujas Nacionālo parku, taču no Rīgas tālākus maršrutus ne pārāk daudz, jo man nav automašīnas, un tas ierobežo.
Kas vēl jums dzīvē sagādā prieku?
Pēdējā laikā nekas vairs īpaši nesagādā prieku. Bet no tā automātiski neizriet, ka es visu laiku esmu drūms. Var jau atrasties starp šiem abiem poliem. Ja visu laiku neesmu priecīgs kā «Duracell» zaķis, tad nav tā, ka esmu bēdīgs un izmisis.
Jūs jau 26 gadus strādājat ar pētījumu datiem – varbūt esat tik ļoti sasūcis sevī šīs atbildes un secinājumus, ka tas veido jūsu attieksmi pret pasauli?
Neapšaubāmi. Paši skaitļi ir bezkaislīgi – 30 procenti saka tā, 30 procenti tā, pārējie vispār neko jēgpilnu nevar atbildēt. Tā atslēga ir interpretācija, un, lai varētu interpretēt, nākas iedziļināties.
Jo vairāk tu dzīvo un skaties, jo atziņas par Latvijas sabiedrību ir mazāk iepriecinošas.
Bet interpretācijas ir mana subjektīva lieta. Cits tajos pašos datos varētu ieraudzīt kaut ko ļoti optimistisku. Es tiešām apbrīnoju Pēteri Strautiņu, jo viņš ir tas cilvēks, kurš arī kapos redz vienus vienīgus plusus. Tā strādā viņa prāts. Es arī tā gribētu! Man nesanāk.
Vairāk lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un portālā «Santa+»!