Apraksts: Diplomāts, Svalbāra un šņabis

«Pirms 50 gadiem, 1971. gadā, beidzu Tilžas vidusskolu. Biju teicamnieks, tēvs – skolotājs. Īsti nezināju, ko mācīties, – domāju par juristiem, svešvalodām, ģeogrāfiju. Sapņoju redzēt pasauli, un tolaik bija tikai pāris iespējas, kā to izdarīt,» stāsta Rolands. «Būt jūrnieks negribēju. Padzirdēju, ka Maskavā ir diplomātu skola – Valsts Starptautisko attiecību institūts, kas arī tagad ir viena no vadošajām Krievijas augstskolām. Domāju – diplomāti noteikti braukā pa pasauli un redz daudz vairāk, nekā esmu ­redzējis un redzēšu Tilžā!»

Bez čekas ziņas nekas nenotika

«PSRS augstākās izglītības iestāžu katalogā tādas skolas nebija, jo tā bija pusslēgta. Kā senā krievu stāstā zēns sūtīja vēstuli vectētiņam laukos, tā es sūtīju vēstuli augstskolai. Uz aploksnes krieviski uzrakstīju: «Maskava. Valsts Starptautisko attiecību institūts.» Un viss. 

Vēstulē rakstīju, ka vēlos mācīties šajā augstskolā. Un ko jūs domājat? Saņēmu atbildi – ar rakstāmmašīnu drukātus iestāšanās noteikumus. Viens no tiem bija: obligāti vajadzīga Centrālkomitejas rekomendācija. Domāju – kas man, zēnam no Tilžas, to dos! Bet vēstures skolotāja, skolas partijas komitejas sekretāre Silavniece teica: «Pag, Roland! Nemet uzreiz plinti krūmos! Piezvanīšu uz rajona komiteju! Tu labi mācies, esi politiski aktīvs – kas zina.» Skolotājas zvans bija veiksmīgs: bija jāgatavo dokumenti, un pēc laika braucu uz Centrālkomitejas ­biroja sēdi Rīgā. 

Desmit veči skatījās uz mani lielām acīm un tirdīja pēc pilnas programmas: kas esmu, kāpēc gribu TUR mācīties, kādas ­avīzes lasu un cik ­komjaunatnei ordeņu. Pēc laika skolotāja ­ziņoja: «Roland, tev ir iedota rekomendācija, bet tu to neredzēsi – jau aizsūtīta uz ­institūtu Maskavā.» 
Nezinu, kā tā varēja notikt. Puikam no Tilžas mācīties diplomātu skolā Maskavā izklausījās neticami. Droši vien par mani izpētīja visu līdz sīkumam – bez čekas ziņas nekas nenotika, bet tolaik es par to nedomāju. Un nemaz jau tik tīri tie papīri nebija: man bija attāli radi ārzemēs, toties tētis tikko iestājies partijā.»

Mani uzņēma avansā

«Institūts atradās PSRS Ārlietu ministrijas pārziņā – tā pamatuzdevums bija gatavot darbiniekus diplomātiskajam dienestam Ārlietu un Ārējās tirdzniecības ministrijās un visām PSRS aģentūrās un iestādēs, kam bija sakari ar ārzemēm. No Latvijas šajā institūtā mācījušies ļoti maz cilvēku – es zinu tikai trīs.

Kad Maskavā ieraudzīju pūļus, cik daudzi grib mācīties institūta Starptautisko attiecību fakultātē, nolaidās rokas. Lielākā daļa bija ar zelta medaļām, bet man skolā to neiedeva, lai gan biju pelnījis. Uzzinot, ka taisos uz Maskavu, teica: labāk ne, ­izgāzīsies vēl ar visu medaļu.

Lai tiktu institūtā, visos četros eksāmenos – sacerējumā, angļu valodā, PSRS vēsturē un pasaules ekonomiskajā ģeogrāfijā – bija jādabū piecnieki. Turklāt eksāmeni jākārto krievu valodā, bet es biju mācījies latviešu skolā.

Lielākais bieds bija sacerējums. Tilžas krievu valodas skolotāja prognozēja – šogad ir Maksima Gorkija jubileja, tāpēc viens temats noteikti būs par viņu. Tā arī notika, tāpēc biju labi satrenējies un sacerējumā dabūju četrinieku. Bija skaidrs, ka institūtā netikšu, tāpēc uz pārējiem eksāmeniem gāju vieglu, mierīgu prātu – tikai pamēģināt, un… visos dabūju piecniekus! 

Citi pretendenti no Latvijas sacerējumā bija dabūšu krietni zemāku atzīmi nekā es, tāpēc uzņēma mani, kā saka, avansā. Vēlāk uzzināju, ka institūtā uzņem vienu vislabāko katras nacionālās republikas pretendentu, un viņa nākotne tobrīd jau ir pilnībā saplānota.»

Nākotne izlemta: Norvēģija!

«Gribēju mācīties hindi valodu, bet to neņēma vērā. Svešvalodas izvēli noteica ­cilvēka izcelsme: vidusāzieši mācījās ķīniešu, morejiešu, puštu, urdu vai hindi valodu; kaukāzieši – turku vai persiešu; studenti no Baltijas valstīm – skandināvu valodas. Institūtā nonākušie sabiedrības krējuma dēliņi mācījās angļu vai franču valodu, jo tās deva daudz lielākas iespējas. Man iekrita norvēģu valoda. Līdz ar svešvalodu iezīmējās nākotne: tātad nākotnē burzīšos pa Skandināviju, visdrīzāk – pa Norvēģiju. Biju tīri priecīgs. Norvēģija man saistījās ar tramplīnlēkšanu un slēpošanu, bet visvairāk ar manu mīļāko rakstnieku Tūru Heijerdālu. 

Ceturtā kursa beigās biju praksē PSRS vēstniecībā Oslo, un vēstnieks Jurijs Kiričenko teica: «Roland, mēs drīz tiksimies!» 
Pēc piecu gadu studijām saņēmu diplomu Starptautisko attiecību speciālists ar svešvalodas zināšanām.  

Ļoti cerēju, ka strādāšu Oslo, bet studentu sadales komisija lēma citādi: man bija jādodas uz PSRS konsulātu Svalbārā jeb Špicbergenā, jo tur ļoti vajadzēja darbinieku – tā, ka deg. Iespējams, esmu vienīgais latvietis, kas strādājis PSRS konsulātā Svalbārā. Pirms tam par šādu vietu nebiju pat dzirdējis.»

Mēs viens otru vērojām

«Svalbāra ir teritorija ar neparastu starptautisko statusu Arktikā, pa vidu starp Norvēģiju un Ziemeļpolu. Savulaik Svalbāra bija nevienam nepiederoša un nevajadzīga zeme tālu ziemeļos, bet tad tur atrada akmeņogles. Radās jautājums – kam pieder zeme un ogles?  

Kopš 1920. gada arhipelāgs formāli pieder Norvēģijai, bet uz to attiecas Svalbāras līgums un Svalbāras akts. Svalbāras līgumu sākotnēji parakstīja 14 dalībvalstis, pakāpeniski pievienojās citas, un nu tam ir 46 dalībvalstis – Latvija pievienojās 2016. gadā. Svalbāras līgums nosaka, ka arhipelāgs ir brīvā ekonomiskā zona, proti, visu dalībvalstu pilsoņiem tur ir vienādas tiesības nodarboties ar saimniecisko darbību, bet neviena valsts ­nedrīkst izmantot šo vietu ­militāriem nolūkiem.

PSRS Svalbāras līgumu parakstīja 1931. gadā un uzreiz sāka ar vērienu darboties: nodibināja trestu Arktikugoļ, izveidoja ciematu Barencburg un ogļraču pilsētiņu Piramīda. Drīz Svalbārā PSRS pilsoņu bija divreiz vairāk nekā pārējo valstu ogļraču. Tik daudz (vairāk nekā 2000), ka PSRS bija tiesības atvērt Ārlietu ministrijas pārstāvniecību jeb konsulātu Barencburgā. Tur arī es strādāju: biju PSRS konsulāta sekretārs, saņēmu diplomātisko pasi…

Svalbāra atrodas stratēģiski nozīmīgā vietā, tāpēc galvenais PSRS mērķis tur tomēr nebija ogles – vai nu pašiem ogļu trūka! Kā man stāstīja, Svalbārā iegūtajām oglēm bija tik slikta kvalitāte, ka PSRS tās izmantoja nevis dedzināšanai, bet ceļu būvei Murmanskas apgabalā. 

Īstais PSRS nolūks Svalbārā bija sēdēt un skatīties, lai NATO nesāk kaut ko būvēt. Arī Norvēģijas puse darīja to pašu – skatījās, lai PSRS nesāk šo vietu izmantot militāriem nolūkiem. Tā mēs viens otru kontrolējām.

Patiesībā visi visu saprata. Atceros kādu saietu, kur tikās padomju puse – konsuls, raktuvju vadītāji, citi priekšnieki –, un norvēģu puse – gubernators, palīgs, viņu raktuvju vadītājs. Bijām izpērušies saunā un kārtīgi iedzēruši, kad mūsu vicekonsuls, kas bija arī KGB rezidents, piecēlās un teica: «Jūs zināt, kāpēc mēs te sēžam, un mēs zinām, kāpēc jūs te sēžat. Iedzersim par to, lai mums laba sēdēšana un skatīšanās vienam uz otru!» 

Man nekas jāskatās nebija. Es biju tulks, manā pārziņā bija visa sarakste un kontakti ar norvēģiem, kā arī konsulārās darbības jeb dzimtsarakstu lietas. Ja kāds piedzima, nomira vai apprecējās, atbildēju par dokumentiem. Ja ienāca kuģis un kapteinis kaut kam gribēja izteikt jūras protestu, man to vajadzēja noformēt.»

Aicinājums no drošības komitejas

«Sākot studēt ceturtajā kursā, vēl pirms prakses vēstniecībā Oslo, mani vervēja KGB. Pie dekāna sēdēja kāds vecītis, un dekāns teica: «Lūdzu, te ir Sokolovskis Rolands, parunājieties, bet man jāiziet.» Mēs palikām divatā. 

Vecītis bija no drošības komitejas. Teica: par mani esot ļoti labas atsauksmes, tāpēc viņš gribētu piedāvāt vēl lielākā mērā palīdzēt Padomju Savienībai – pāris gadiņu pamācīties speciālā skolā un tad strādāt Drošības komitejas Ārējās izlūkošanas nodaļā. Zināju, ka atteikties nedrīkst, citādi draud lielas nepatikšanas. Tolaik vēl ticēju komunisma idejām, tāpēc lielajam piedāvājumam pat ar zināmu prieku teicu jā. 

Man bija medicīniskā un psiholoģiskā pārbaude. Mani sēdus grieza centrifūgā un pēc tam lika taisni noiet. Varēju! Psiholoģiskā pārbaude bija ļoti interesanta. Pārbaudīja operatīvo un ilglaicīgo atmiņu. Divas minūtes vēroju lapu ar dažādām figūrām un cipariem – pēc tam bija jāuzzīmē redzētais. Tāds uzdevums bija arī pārbaudes beigās – tad, kad jau biju krietni noguris. Vēl ļoti ātrā tempā stāstīja: rīt jādodas uz tādu un tādu ciemu, kur tādā un tādā vietā un laikā būs jāsatiek konkrēts cilvēks, bet teikto uztvert traucēja spēcīgi gaismas zibšņi. Bija ļoti gara saruna ar psihologu.

Pēc prakses Oslo jau iepriekš satiktais vecītis pateicās par visu, bet… diemžēl Ārlietu ministrija mani uz KGB nelaižot. Nezinu, vai tas bija patiesais iemesls. Varbūt tiešām mani nelaida, jo tobrīd KGB vairs nebija visuspēcīgs – Ārlietu ministrijas vēlmes bija noteicošās. Varbūt neizturēju pārbaudi. Varbūt uzpeldēja informācija par maniem ārzemju radiem, varbūt bija kāds cits iemesls. Ja mani paņemtu KGB, iespējams, es tāpat būtu nonācis Ārlietu ministrijā, bet ar citu statusu un uzdevumiem. Varbūt es būtu kļuvis par nelegāli – saņemtu svešu pasi un dzīvotu Norvēģijā kā norvēģis. 

Būdams Svalbārā, ne reizi nesaņēmu norādes kaut ko spiegot vai novērot, lai gan tas viss tur, protams, notika. Tas, ka visi, kas strādāja PSRS ārlietu dienestā, ir arī KGB aģenti, ir mīts. Tā nebija! Ja biji Ārlietu ministrijas darbinieks, tad tikai tas, un nekāda KGB. Otrādi gan mēdza notikt: KGB darbinieki varēja nonākt arī ārlietu ministrijā. 

Tolaik biju bēdīgs, ka mani nepaņēma KGB, bet tagad par to esmu ļoti pateicīgs. To, ka liktenis bijis man labvēlīgs, sapratu diezgan ātri. 
Norvēģijā man bija pieejama pavisam cita informācija: bibliotēkā paņēmu Solžeņicina Gulaga arhipelāgu, kas PSRS bija aizliegts, un lasīju zem segas, lai neviens kolēģis neredz.»

Meita piedzima Svalbārā

«Lai varētu strādāt ārzemju komandējumā, bija jābūt precētam vīram, tā bija drošāk, ka ārzemēs vīrieti nenogrābs kāda sieviete – aģente. 
Jau studējot zināju, cik svarīgi man ir apprecēties, bet ļoti negribēju precēt krievieti. Domāju: kā es ar bērniem runāšu krieviski! Bet kur lai Maskavā atrodu latvieti? Viss notika, kā tam jānotiek. Brīvlaikā biju atbraucis uz mājām, bet rīdziniece Anita kopā ar darba kolektīvu bija atsūtīta Tilžā lasīt kartupeļus. Iepazināmies, iemīlējāmies, apprecējāmies, piedzima dēls. Kad 1976. gada oktobrī devāmies uz Arktiku, Armandam bija četri mēneši. Ja man tagad būtu jādara kas tāds, padomātu desmit un divdesmit reižu, bet tolaik jaunība darīja savu – tas bija tāds piedzīvojums! 

Pirms došanās uz Svalbāru mums nebija iespējas aizbraukt un paskatīties, kā tur būs. Atceros pirmo satikšanos ar šo zemi: polārās nakts tumsa, sniega kaudzes un helikopters, kas mūs aizveda līdz sagaidītājiem – jaunajiem kolēģiem ­puskažociņos. Mūsu bagāžu salika sniega močos ar sliecēm – devāmies uz savu dzīvesvietu. 

Svalbārā pavadījām divas ziemas. Kad līcis aizsala, bijām pilnībā nogriezti no ārpasaules – kuģi nevarēja pienākt. Vienīgais transportlīdzeklis bija helikopters, bet, ja sākās vētra, nebija arī tā. 

Svalbārā ir polārā diena un polārā nakts, ir ziemeļblāzma, bet nav nemaz tik auksti: temperatūra nenoslīdēja zemāk par mīnus 35 grādiem, bet augstāk par +10 arī nepacēlās. Gaiss bija sauss, tāpēc nemaz tā nesala. Pasaulē nāca mana meita Iveta. Viņa noteikti ir vienīgā latviete, kas dzimusi Svalbārā. Neviens tur neslimoja, nevienam nekad nebija iesnu vai klepus, jo tur bija sterila vide – nebija ne kukaiņu, ne baktēriju. Atceros mediķu bažas, kad gatavojāmies pārcelties uz Oslo: viņi uztraucās, kā Iveta, dzimusi un augusi sterilā vidē, pieņems Oslo salīdzinoši netīro vidi. Bet viss bija labi.

Iveta ir precējusies ar hokejistu Krišjāni Rēdlihu, raksta grāmatas. Viņas jaunākajā romānā Mānīgā ziemeļblāzma notikumi risinās tieši Svalbārā. Tā Iveta ir notvērusi mājās atgriešanās sajūtu.»

Šifrēšanas mašīnu neredzēju

«Svalbārā norvēģiem bija savi ciemati, mums – savi. Salīdzinājumā ar to, kā PSRS dzīvoja citi, mūsu apstākļi bija ļoti labi. Bijām komunismā: ēdināšana bez maksas, darba apģērbs – velteņi, kažoki un cepures – bez maksas. Ogļrači un citi darbinieki – ēdnīcu pavāri un bērnudārza audzinātājas – bija ieradušies vienatnē un mitinājās kopmītnēs, savukārt priekšnieki Svalbārā dzīvoja ar ģimenēm mājiņās, bija arī daudzdzīvokļu mūra māja. 

Es piederēju elitei. Konsulātā bijām tikai daži darbinieki – konsuls, vicekonsuls, sekretārs, sekretāra lietvede un radists. Mums bija atsevišķa ēka, kurā visi gan dzīvojām, gan strādājām. Konsuls Aleksejs Riļņikovs ar sievu bija pensijas vecumā, vicekonsuls mazliet jaunāks, mēs pavisam jauni – kopīgi vakariņojām, spēlējām kārtis. Man par šo laiku ir ļoti gaišas atmiņas.

Ierodoties Svalbārā, manā pārziņā nodeva arī slepeno daļu, par ko pirms tam neko nezināju. Aiz dzelzs durvīm vienā telpā bija mapes ar dokumentiem, bet, tos šķirstot, tā arī nesapratu, kas tieši tur ir slēpjams. Otrā telpā – ieroči: bises, karabīne, pistoles. Ejot jebkur ārpus pilsētas, vismaz vienam no kompānijas bija jābūt bruņotam, jo tur staigāja polārlāči. Trešajā istabā sēdēja radists. Man tika stingri piekodināts, ka tur iet es nedrīkstu. 

Zināju, ka vicekonsuls un radists ir KGB cilvēki. Radists bija mazliet vecāks par mani, jau pirmajās dienās pasēdējām, un viņš visu pastāstīja – kas te ir kas. Kādas Svalbārā bija viņu kā KGB darbinieku funkcijas – nezinu. Radists bija vienīgā iespēja sazināties ar ārpasauli, jo telefonu Svalbārā nebija, bet viņš sūtīja ziņojumus arī Ārlietu ministrijas struktūrvienībām, un tam izmantoja šifrēšanas mašīnu. Ļoti gribēju to redzēt. Īpaši tad, kad bijām sadzērušies, uzmācos: parādi, parādi! Bet viņš bija rūdīts – tā arī neparādīja.»

Vēstniekam kā ēna

«Divu plānoto gadu vietā Svalbārā nodzīvoju pusotra gada, jo PSRS vēstnieks Oslo, ko satiku praksē, mani gribēja par savu personīgo sekretāru. Vēstniecībā satiku kādu Latvijas krievu, kas tur bija kā KGB darbinieks.

Vēstnieks Jurijs Kiričenko bija ietekmīgs vīrs – augsta Ukrainas kompartijas darbinieka un politbiroja locekļa dēls, turklāt precējies ar PSRS Aizsardzības ministra maršala Grečko meitu. Pateicoties ietekmīgajiem radiem, Kiričenko bija jaunākais PSRS vēstnieks – viņam bija 36 gadi. Atšķirībā no citiem PSRS vēstniekiem, kas zināja tikai krievu valodu, Kiričenko mazliet zināja angļu valodu, bet ­norvēģu valodu nezināja, tāpēc biju viņa tulks. 

Par mani teica: imperatoram īpaši pietuvinātais. Biju vienīgais, kas drīkstēja ieiet vēstnieka kabinetā, lai tur notika sēde vai sapulce, un teikt: «Jurij Aleksejevič, mums jāiet!» Biju viņa ēna, viņa atmiņa, viņa tulks un laika plānotājs. PSRS vēstnieks bija svarīga diplomātiskā korpusa persona, tāpēc, piemēram, arī Norvēģu ārlietu ministrs mani draudzīgi sveicināja.»

Mani no turienes izmeta

«Kopā ārzemēs nostrādāju četrus ar pusi gadus – ļoti daudz tiem laikiem. Pēc Oslo nonācu centrālajā aparātā – PSRS Ārlietu ministrijā biju Skandināvijas valstu nodaļas Norvēģijas sektora trešais sekretārs. No turienes mani 1985. gadā izmeta. 

Tam bija divi iemesli. Biju kļuvis par alkoholiķi, bet tas nebūtu nekas – tur bija pilns ar tādiem, kam piemita šī profesionālā slimība. Bet biju sācis runāt ne tās lietas ne tajās kompānijās, un informācija par maniem uzskatiem nonāca tur, kur tai vajadzēja aiziet. 

Biju vīlies komunismā, jo uzzināju patiesību, kas 1940. gadā notika Latvijā: nekādas revolūcijas nebija, Latviju okupēja. 

Praksē vēstniecībā Oslo satiku vecu vīru, grāmatvedi, viņš 1940. gadā bija strādājis PSRS vēstniecībā Latvijā. Viņš man teica: «Ja tu zinātu, kā mēs tur Rīgā taisījām revolūciju! Es zinu, bet nedrīkstu tev stāstīt!» Tas man palika prātā.

Strādājot centrālajā aparātā, labam kolēģim, augsta ranga priekšniekam, kura pārziņā bija Ārlietu ministrijas arhīvs, lūdzu atļauju paskatīties PSRS vēstniecības Latvijā arhīvus par 1939.–1940. gadu. Viņš ilgi manī skatījās un teica: «Ja pat man nav atļauts skatīties šo arhīvu, domā, tev kāds ļaus?» Sapratu, ka te kaut kas nav tīrs.

Aizliegtās lietas mani ļoti interesēja. Lai saņemtu piekļuvi Ārlietu ministrijas specbibliotēkai, zinātņu kandidāta disertācijai izvēlējos tēmu Padomju Savienības un Latvijas kultūras attiecības 20.–30. gados. Piekļuvi saņēmu un tiku pie grāmatas Nazie-Soviet relations 1939–1941. Uzzināju par slepeno protokolu, izlasīju to, slepeni pārrakstīju ar roku, aizvedu uz Rīgu un iedevu sievastēvam. 

Priekšnieks nikni teica, ka tuvīnie kaimiņi, proti, drošības komiteja, uzstāj, ka man ar saviem uzskatiem te, Ārlietu ministrijā, vairs nav īstā vieta. Un vēl nolamāja, ka vajagot zināt, kur, ar ko un par ko runā. Varu iedomāties dažas kompānijas, kur tie zēni sēdēja, kad kaut ko pārāk atklāti pateicu. Pārsvarā jau zināju, kurš ir kurš, bet ­tātad kaut ko palaidu garām.  

Priekšnieks manā klātbūtnē piezvanīja Anatolijam Gorbunovam un lūdza atrast darbu Rīgā. Tajā brīdī bija žēl, ka jāiet prom no ministrijas, bet šobrīd atkal esmu pateicīgs, ka tā notika. 

Bija 1985. gads. Nonācu Rīgas pilsētas izpildkomitejas Ārējo sakaru nodaļā, vēlāk biju viens no pirmajiem norvēģu valodas pasniedzējiem Latvijas Universitātē.» 

Plānotie plosti

«Manam tēvam bija problēmas ar alkoholu – tāds bija mans ģenētiskais mantojums. Strādājot vēstniecībā Oslo, alkohols bija klāt ik uz soļa. Kur vien gājām, kaut ko ielēja – vīnu, konjaku, viskiju. Ēšanas reizēs man bija jātulko visas runas: ēst nepaspēju, bet iedzert vienmēr var paspēt. Iedzerot prāts atbrīvojās, bija vieglāk tulkot tikšanās pēdējo daļu, kad vīri apsēdās pie kafijas, konjaka un cigāriem, un man norvēģiski bija jāstāsta krievu anekdotes.

Darba dienās biju bišķiņ šmigā, bet piektdienā – tusiņi ar kolēģiem, jo jānoņem spriedze pēc darba nedēļas, un tas nekas, ka jau visu nedēļu ir dzerts. Sestdien tas pats, bet pirmdien viss sākās no gala. 

Kad atgriezos Maskavā un strādāju Ārlietu ministrijā, sākās tādi plosti, ka biju darbam nederīgs – neatcerējos, kas ­notika iepriekšējā vakarā.  

To, ka man ir problēma, apzinājos ātri, bet neko nevarēju izdarīt. Atgriezies Rīgā, pāris gadu nedzēru – pats tiku galā, bet tad atsāku. Izšķīros ar sievu – sapratu, ka nevaru ģimenei uzvelt ciest manu alkohola postu. 

Viesturs Rudzītis teica, ka mani varētu vest uz narkologu kongresu un rādīt: lūk, alkoholiķis, kas izmēģinājis pilnīgi visus līdzekļus, bet nekas nav palīdzējis. Tieši viņam varu pateikties, ka jau vairāk kā 20 gadu nedzeru.

Man palīdzēja komplekts: Minesotas 12 soļu programma, anonīmie alkoholiķi un plānotie plosti. Alkoholiķim ir grūti pieņemt domu, ka nekad vairs nedzers. Tā vietā Viesturs mācīja domāt: šodien nedzeru, bet rīt – tad jau redzēs, un tā dienu pa dienai. Tā centos tik ilgi, kamēr jutu: dzeršanu atlikt vairs nevarēšu – ir jādzer. Viesturs ieteica: jūtot, ka šī diena tūliņ būs klāt, laikus jāpabrīdina sieva un darbā jāpaņem atvaļinājums, lai dzeršanai nebūtu sociālo seku. Tad jāpiezvana Viesturam un jāpasaka, ka ­dodos dzert. 

Tā arī darīju. Noīrēju viesnīcas numuriņu un metu. Pēc sešu mēnešu noturēšanās skaidrā pirmajā plānotajā plostā nodzēru nedēļu. Kad vairs nevarēju, zvanīju Viesturam, lai brauc mani savākt un glābt. Biju nodzēries līks, bet varēju mierīgi atgriezties dzīvē – nebija problēmu ne ģimenē, ne darbā, jo pirms tam visu biju sakārtojis. 

Tad nedzēru deviņus mēnešus – otrais plānotais plosts bija tikai dažas dienas garš. Trešā plānotā plosta rīta izdzēru pudeli vīna un jutos tik pretīgi, ka sapratu – nē, negribu. Patiesībā alkohols patīkamas sajūtas man deva tikai desmit minūtes, visu pārējo laiku lāpīju pohas. Kopš tā laika neesmu dzēris. Man vairs nav domas, ka šodien nedzeru, bet rīt – kas zina. Veikalā uz alkoholu skatos tikpat vienaldzīgi kā uz sadzīves ķīmijas pudelēm.»

Man ir bijusi neparasta un interesanta dzīve. Pēc šķiršanās ar Anitu iepazinos ar Gerdu, apprecējāmies, esam kopā gandrīz 30 gadu, mums ir divi bērni – Ingemārs un Elza. Esmu tulkotājs un norvēģu valodas pasniedzējs. Mans sapnis redzēt pasauli piepildījās ar uzviju: biju īstā pasaules malā – vietā, kas tolaik, padomju gados, bija ­pieejama tikai izredzētajiem. Kas to būtu domājis, ka puikam no Tilžas kaut kas tāds izdosies…