Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
62
-
0
-
1
-
2
-
0
-
3
-
0
-
Tu tikko nosvinēji dzimšanas dienu. Saki, kā ir dzīvot tava vecuma (četrdesmit vienu gadu vecam) vīrietim, uzņēmējam, šodienas Latvijā?
Lielos vilcienos mani viss apmierina. Varu pat teikt, ka Latviju mīlu, un esmu gatavs tai daudz ko piedot kā valstij, jo tai vēl ir jāaug. Mācos justies labi, vienalga kāds likums ir pieņemts. Skaidrs, ka ir lietas, kuras valsts līmenī varētu darīt citādi, bet, ja skatās globāli, tad kļūst labāk. Mēģinu dzīvot realitātē, ar to rēķināties, izdarīt secinājumus un būt apmierināts. Meklējot eksporta partnerus, esmu diezgan daudz pabraukājis, bijis arī tālu Āzijā, un secinu, ka Latvijā dzīvojam paradīzē. Mums ir kolosāla daba, mierīgi cilvēki, viss tīrs – to mums ļoti vajag novērtēt. Protams, varam atrast negatīvo, bet valsts vēl ir jauna, un gribēt, lai būtu tāds absolūti valstisks apziņas līmenis, tas ir naivi.
Dzīvē tā nenotiek. Ir primitīvs teiciens – vienmēr var vēlēties labāk, bet vienmēr var iet sliktāk.
Pie mums nešauj, mums ir, ko ēst un kur dzīvot. Jo karš un bads arī ir realitāte pasaulē.
Vai tu varētu būt veiksmīgāks citā valstī?
Mēs to bieži esam runājuši ar citiem uzņēmējiem, ka tā enerģija, ko mēs ieliekam pakalpojumu biznesā Latvijā, ārzemēs strādātu ar daudz lielāku atdevi. Mums mazā tirgū ir ļoti sīva konkurence. Dzīve spiež, ka tev visu laiku jābūt līmenī, jo citādi klients vairs negrib pie tevis braukt. Bet es negribētu dzīvot un strādāt nekur citur pasaulē. Tāpēc, ka man šeit ļoti patīk. Krieviem ir tāds teiciens – Gde rodilsja, tam i prigodilsja.
Tev kā turīga tēva dēlam būtu bijušas visas iespējas mācīties ārzemēs un tur attīstīt karjeru.
Man nekad nav bijusi vēlēšanās pat pamēģināt. Tagad ir moderni, ka jauni cilvēki apskata pasauli. Es jau augstskolas laikā sāku darboties biznesā, sāku ar riepu servisu, tas bija agri. Tagad esmu aizrāvies ar lauksaimniecību, tas nozīmē, ka man vairāk jābūt uz vietas. Man tas reāli sagādā prieku. Nezinu iemeslu, kam būtu jānotiek, lai dotos prom no Latvijas. Nav ne mazākās vēlēšanās to darīt.
Tagad tev pieder Baltijā lielākais sukāžu cehs gandrīz 2000 kvadrātmetru apjomā, bet citā valstī varbūt varētu vēl efektīvāku uzcelt?
Citējot Blaumani – vajag nošķirt tos Indrānus, kas pilda maku, no tiem, kas pilda sirdi. Bieži domāju, ka varbūt varētu darīt lietas, kas nav tik finansiāli ietilpīgas, bet vienmēr tad uzdodu jautājumu – vai tādēļ būtu laimīgāks? Pirms nedēļas pirmo reizi pats iesēju rudzus. Forši. Tā ir tāda sajūta, ko tu nevari par naudu nopirkt.
Lasīju, ka esi arī pastiprināti apmeklējis lauksaimniecības kursus.
Kad sākām rosīties ar sukādēm, sapratām, ka foršāk un interesantāk, ja paši izaudzējam to, ko pārstrādājam. Pirmās iestādījām cidonijas, tad visu pārējo. Sākumā likās, ka viss ir vienkārši, tad sapratu, ka tā galīgi nav, tāpēc aizgāju mācīties Priekuļu tehnikuma bioloģiskās lauksaimniecības kursos. Tagad aktuāla ir permakultūra jeb viedā saimniekošana, kas māca, ka zemi vajag mazāk kustināt, saudzēt to, kas ir augsnē, un mēs mēģinām no šīs kustības ieviest vairākas lietas. Saprotu, ka esmu lauksaimnieks iesācējs, un man savs puds sāls ir jāizēd. Bet esmu apmierināts, ka gandrīz visus augļus sukādēm izaudzējam paši – pagājušogad izaudzējām 90 tonnas ķirbju, 30 tonnas cidoniju, vēl rabarberus…
Tev 2018. gadā izdevies par 30 procentiem palielināt apgrozījumu un strādāt ar 60 tūkstošu peļņu, kas tavam uzņēmumam ir labākais rādītājs. Ar ko tu visvairāk lepojies?
Man nav tādas vienas uzvaras. Bet, ja runājam par sukādēm, man patīk, ka mēs daudz ogu eksportējam uz Japānu. Šogad būsim uz turieni aizsūtījuši četrus konteinerus ar dzērveņu sukādēm, katrā pa 14 tonnām. Pirmoreiz, kad ar kolēģi bijām Tokijā, sēdējām mazā restorāniņā, un likās neticami, ka kādreiz visu sākām mazā virtuvītē Gaujas krastā, bet tagad sēžam 9000 kilometru no mājām un esam atveduši savas ogas. Liekas kolosāli, ka tā var dzīvē gadīties. Pats esi to procesu izlolojis, un tas strādā.
Kas ir tas foršākais lauksaimniecībā?
Esmu dabas cilvēks. Kad man bija jāstājas augstskolā, man bija divas versijas – jurisprudence, kas, ņemot vērā mana tēva autoritāti, bija loģiska izvēle (Viktors ar labām sekmēm ir absolvējis Juridisko fakultāti, bet nekad nav strādājis šajā profesijā – S. A.), vai arī biju domājis studēt mežsaimniecību. Man patīk darīt lauku darbus, tā ir atpūta, salīdzinot ar biroja darbiem. Tā sajūta, ko varu izbaudīt, diskojot lauku, – ja man nav jāsteidzas, tā ir zelta vērta. Vai šovasar Latgalē ravējām dzērvenes – mierīgi sēžu, ravēju krūmus, kuros iekšā aug mazie bērzi, spilva, tāda riebīga zāle, un grīslis. Saprotu, ka labi jūtos. Ja pareizi noskaņojas, var patikt jebkurš darbs. Nevarētu varbūt to darīt katru dienu, bet man tiešām patīk. Zeme ir kaut kas īsts. Savulaik viens draugs nomainīja jurista darbu pret viesmīlības biznesu un teica, ka jurisprudencē vienmēr kāds ir nelaimīgs, vienmēr kāds zaudē. Viesmīlībā, ja pie tevis atbrauc viesi, tu esi laimīgs, jo viņi tev maksā, un viņi ir laimīgi, jo saņem pozitīvas sajūtas. Man arī patīk, ka Rāmkalnu lauksaimniecība ir bioloģiska. Tas ir tā vērtīgi.
Pirms vairākiem gadiem kopā ar Rimi izveidoji lauku labumu veikaliņu tīklu Klēts, kurā tirgo zemnieku saimniecību produkciju. Tātad esi mazo ražotāju eksperts. Kāds ir tavs vērtējums?
Uzskatu, ka ar šo projektu reāli esam pacēluši daudzus mazos ražotājus un izaudzējuši lielākus. Viņu produkcija ir nonākusi pie patērētāja. Ļoti pozitīvi skatos uz šo mazo ražošanu, jo tas ir pirmais solis, pēc kura cilvēks pats var izdomāt, vai viņš grib augt lielāks. Latvijā būtu jāveicina, lai cilvēki dara kaut kādu savu lietu, jo tas nozīmē, ka cilvēks ir saimnieks, viņš labāk jūtas un plašāk skatās uz pasauli. Tas nozīmē, ka tauta kopumā ir spēcīgāka.
Uzņēmējdarbība trenē cilvēku un liek viņam uzņemties atbildību. Pat ja nesanāk, cilvēks būs mēģinājis un ieguvis pieredzi.
Tu ārēji esi tāds optimistisks. Arī bildēs gribēji būt priecīgs.
Nav variantu. Skaidrs, ka arī es uztraucos par kādiem procesiem un pārdzīvoju. Bet cenšos dzīvi turēt racionālā gultnē, lai nerodas šaurās bezizejas sajūta. Vajag saglabāt apziņu, ka vienmēr var kaut ko izdomāt un risināt. Nav jēgas dzīvot sāpīgās atmiņās, tas ceļš nekur neved. Vajag visu notiekošo uztvert kā pieredzi un tālāk nepieļaut kļūdas vai arī būt gatavam nepatīkamām situācijām. Ja iesi tādā smagumā, tad tevi ātri noslaucīs un aizslaucīs. Bet, ja tu iemācies par to vēl pasmieties, nekāda vaina. Man arī cilvēki, ar kuriem kopā strādāju, ir stipri, un ar labu humoru. Tas ļoti palīdz.
Kad toreiz intervēju tavu tēti, viņš uztraucās, ka turīgu vecāku bērniem ir mazākas izdzīvošanas spējas. Iespējams, viņš domāja arī par tevi.
Piekrītu, ja cilvēkam jāsaskaras ar grūtībām, viņš kļūst spēcīgāks, ja vien nesalūst. Ja runājam par mani, tad mani tēvs dzenāja visu bērnību, lika daudz strādāt, tā viņš manu raksturu kaldinājis, un paldies viņam par to. Bērnībā uz viņu neskatījos kā uz ietekmīgu un turīgu cilvēku: tētis ir tētis. Bet viņš man vienmēr bija autoritāte – ja viņš ko pateica, tad tā bija jādara, jo citādi būs slikti.
Viņš gan mani nekad nepēra, bet ar savu attieksmi parādīja, ka labāk būs izdarīt. Bet, protams, pateicoties tēvam, mans biznesa sākums bija vienkāršāks, jo bija iedota starta biļete.
Man bija makšķere, bet zivs jau pašam bija jānoķer. Tādā ziņā nekas nebija vienkāršāk. Protams, ja cilvēks sāk vispār no nulles punkta, viņam ir grūtāk, bet es jau neesmu vainīgs, ka man bija tādi apstākļi. Manā gadījumā ir jautājums, vai esmu izmantojis iespēju. Domāju, ka esmu un tēvam par mani nebūtu jākaunas. Neesmu neko notrallinājis un sastrādājis kaut kādas ziepes. Nedzīvoju Tenerifē un nedzeru kokteiļus. Dzīvoju Latvijā un sēju rudzus.
Man nesen stāstīja tādu pastāstu, ka turīgs vīrietis brauc ar taksi un samaksā 100 eiro, un iedod 5 eiro dzeramnaudu. Taksists saka – vakar brauca jūsu dēls un iedeva 100 eiro dzeramnaudu. Vīrietis atbild – viņš ir miljonāra dēls, bet es biju atslēdznieka dēls.
Diezgan patiesi.
Kuru dzeramnaudu tu uzliec šajā gadījumā?
5 eiro.
Kāpēc? Tu taču arī esi miljonāra dēls.
Tāpēc, ka saprotu – neba maize pati nāca. Tas nav ne pareizi, ne smuki, ne godīgi pret tēvu, kurš to visu ir nopelnījis.
Kāda ir tava motivācija censties sasniegt vairāk?
Negribu liekuļot, skaidrs, ka gribu nopelnīt naudu, jo tās atkal ir jaunas iespējas, un, pateicoties tām, vari izdarīt ko jaunu. Visam ir jābūt finansiāli pamatotam. Man liekas, ka katram vīrietim ir svarīgi, lai viņš pats spētu nopelnīt naudu. Nauda ir enerģija, kuru iegūstu ar savu darbu. Tikai jāsaprot, ka uzņēmējdarbība ir papildu atbildība, cits stresa līmenis. Ka brīvībai, ko tev iedod nauda, ir cita cena. Bet man patīk, ka esmu daudz ko iemācījies šajā procesā, daudz sevi izmainījis, lai ar to visu tiktu galā. Ar pieredzi esi ieguvis sajūtu, ka presīte vairs nesasprindzinās. Ka visas situācijas būtībā var atrisināt. Vienkārši pieņem, ka notikt var viss un tad adekvāti reaģēsi.
Domāju, mēs beigsim sarunu, es paskatīšos vatsapā, un tur būs kaut kas no sērijas – Viktor, mēs pārrāvām kabeli vai mums nav gaismas.
Viena lieta, ko es cenšos darīt, mēģinu visām situācijām radīt drošinājumu. Kad braucam uz Latgales dzērveņu plantācijām, līdzi ir vesels instrumentu arsenāls – ģeneratori, metināmie aparāti utt. Nopietni. Vakar cilvēki iebrauca purvā ar kombainu lasīt ogas, pēc trim metriem tas apstājās, jo bija salūzusi skrūve. Viena lieta, kad tev tas notiek Siguldā Pulkveža Brieža ielā, bet otra lieta, kad tas notiek Tutānos divpadsmitos naktī. Tā ir klasika. Tāpēc man, piemēram, visām piekabēm ir rezerves riteņi. Un līdzi vajag gan skrūves, gan atslēgas. Bet, protams, dzīvē nereti skrūve ir, bet atslēgas nav.
Tavi kursabiedri ir Juris Pūce, Aldis Gobzems, Edgars Jaunups, kuri nolēmuši tieši ietekmēt valsts nākotni. Tev nav bijusi tāda vēlēšanās?
Katram savs. Man tiešām ir bijuši piedāvājumi doties politikā, bet es saku nē un arī turpmāk teikšu nē, jo man patīk, ka biznesā varu pats situāciju kontrolēt. Pie manis strādā vairāk nekā divsimt piecdesmit cilvēku, nodokļos maksāju lielu naudu. Tas man ir pašsaprotami. Domāju, ka mēs abi ar tevi, kas sakārto vidi un rada darba vietas, izdarām ne mazāk labu Latvijai kā cilvēki, kas ir politikā. Man nav mērķa pārsteigt savus kursabiedrus. Man arī nav tā, ka man ir pilnīgi vienalga, ko citi par mani domā, bet vienalga esmu sava ceļa gājējs.
Tavs tētis bija spilgta personība un vīrišķīgs vīrietis, sākot ar savu vingrojumu kompleksu un beidzot ar savu aiziešanu (Andris Grūtups smagas slimības mocīts nolēma kā samurajs pats izbeigt savas ciešanas – S. A.). Kas, tavuprāt, ir vīrišķība?
Spēja uzņemties atbildību visās dzīves jomās. Par darbu, par savu ķermeni, par visu, ko esi solījis.
Dēliem dabiska esot konkurence ar saviem tēviem. Vai tev iekšēji nav bijis grūti, ka esi tik spilgta cilvēka dēls?
Varbūt, ja es būtu jurisprudencē, tad tas būtu izteikti un asi. Mēs strādājam dažādās sfērās. Savu tēvu es cienu un esmu viņam pateicīgs. Gribētu, lai tēvs ar mani lepojas. Varētu teikt, ka gribēju viņam pierādīt – es varu dzīvē kaut ko sasniegt, un tagad šajā ziņā es jūtos labi. Domāju, ka par to mēs varam vairāk nerunāt.
Savos četrdesmit vēl arvien neesi precējies. Reizēm man liekas, ka tas arī tagad ir viens no labi nodrošinātu vīriešu trendiem. Ar precībām nesteigties.
Esmu līdz šim daudz strādājis. Bet esmu sociāli aktīvs un celibātā nedzīvoju. Tā vienkārši manas kārtis ir kritušas, tas nav bijis apzināts lēmums. Tagad varu teikt, ka esmu idejiski gatavs veidot ģimeni. Esmu daudz nopietnāk izvērtējis sevi, vairāk saprotu, kā strādā cilvēku savstarpējās attiecības, laulība, ģimene. Jebkurā gadījumā cilvēku attiecības ir racionāla formula, jo sievietei nav vajadzīgs vīrietis, kas neko nevar izdarīt un dzīvo uz viņas rēķina. Un arī vīrietim ir nepieciešams attiecību stabils pamats, jo viņam ir pienākums rūpēties par savu sievieti, arī finansiāli. Tāpēc nejūtos slikti, ka tas nav noticis agrāk, jo zinu, ka tagad es to varu izdarīt labāk. Man ir skaidra arī noskaņa, ka attiecības jāsalīdzina ar krāsniņu, kurā tev visu laiku jāliek malka, jo, tikko tu to pārstāj darīt, tā mūrītis ir auksts. Tas ir īstās izjūtās, nevis tikai formāls virsraksts.
Līdz šim bija?
Vienmēr esmu rūpējies par meiteni. Bet tagad saprotu, ka tie arvien vairāk nav publiski žesti, traki izgājieni un mīlas ārprāts, bet tas ir ikdienas darbs. Un esi sapratis, ka neviens nav ideāls, arī tu pats. Droši vien tās ir galvenās atziņas, ko iegūsti savos četrdesmit.
Tev jau droši vien ir svarīgi kopā vākt cidonijas.
Tas nav burtiski, bet principā jā. Ja reiz esmu tāds lauku cilvēks, tad ir loģiski, ka arī otram cilvēkam tas viss patīk un interesē. Bet tagad jau dzīvot laukos ir moderni.
Un kas vēl tev ir svarīgs sievietē?
Lai viņa būtu sievišķīga. Maiga, mierīga un mīļa. Mans dzīves ritms ikdienā ir aktīvs, daudz jautājumu un risinājumu, tāpēc mājās gribu atpūsties. Svarīgi, lai cilvēks ir enerģisks, čakls un godīgs. Tāds, kas nemānās, lai nebūtu visādas nesaprotamas kombinācijas. Tāds, uz kuru var paļauties.
Mani zināmā mērā aizkustināja, ka nejauši sēdējām blakus Dziesmu svētkos un tu mani, tikai pavirši pazīstot, uzcienāji ar Lācīša ķepainīša konfektēm. Kāpēc jādod svešām kaimiņienēm konfektes?
Šajā ziņā esmu ļoti atvērts. Man tas ir viegli, manī ir tāds pozitīvs vilnis. Un nav iekšēju jautājumu, vai to darīt vai nedarīt. Man liekas, ka varu diezgan daudz otram izdarīt, neprasot neko pretī.
Kas tevi pašu aizkustina?
Mani aizkustina krietna cilvēku rīcība. Ja cilvēks apzinās un uzsākto izdara līdz galam. Patiesa cilvēcība un sirsnība. Piemēram, skaties kādu sacensību video, kurā pretējās komandas spēlētājs padod roku otram, kurš nokritis.
Tavam tēvam lielas kaislības bija gleznu un arī gredzenu kolekcionēšana. Vai arī tās tu turpini?
Nē. Esmu vairāk tehnisks cilvēks. Darboties ar moci man patīk. Parasti, ja tēvam vajadzēja kaut ko saremontēt, viņš sauca mani. Šajā ziņā mēs esam pilnīgi atšķirīgi, man patīk braukt ar dažādām tehnikām, skrūvēt, metināt, bet tēvu tas vispār neinteresēja, viņš ar mašīnu principā nebrauca. Vienīgā attālā saistība ar gleznām varētu būt tā, ka man patīk fotografēt hobija līmenī. Mīļākie man ir dabas skati. Pārsvarā arī atpūšos Latvijas dabā. Ja braucu ceļojumos, tad nelabprāt izvēlos metropoles, pat ja braucu darba darījumos, izvēlos viesnīcu ārpilsētā, lai attaisītu logu un būtu tālu no pilsētas.
Ja es tev jautātu trīs lietas, kas tev ir bijušas skaistākās līdz šim tavā dzīvē?
Pirmā vietā man viennozīmīgi kā emocionāla pieredze ir Latvijas neatkarības atgūšana. Man toreiz bija desmit gadi, bet, pateicoties tēvam, es tam visam biju tieši blakus. Redzēju, kā mainās vēsture. Tas tomēr ir globāls notikums. Pateicoties dziesmotajai revolūcijai, mēs dzīvojam tā, kā tagad. Tas, ka Latvija ir brīva valsts un latvieši var paši noteikt, ko darīt savā zemē, ir kolosāli. Pārējās lietas nevaru tā izdalīt. Tā varētu būt tāda kopēja noskaņa, ka esmu izdarījis pareizas izvēles. Kad esi sadrūmis, paskaties no distances un saproti – Viktor, nav par ko bēdāties. Man ir svarīgas tādas īstas un dziļas sajūtas, kas apstiprina, ka man padodas, ka tieku galā.
Kas tavā uztverē vispār ir laba dzīve?
Lai tu varētu atļauties kaut kādu prasību minimumu, kas tev nodrošina normālu eksistenci.
Nedomāju tikai materiālā ziņā, arī plašākā nozīmē.
Ja tu spēj visu, kas notiek ap tevi, krāt pieredzē, izdarīt pareizos secinājumus un attīstīties. Kad pieredze nevis tevi nospiež un tu kļūsti neapmierināts un īgns, bet tieši otrādi, kļūsti redzīgāks un saproti, ka nākamajā reizē paņemsi līdzi lukturīti, kad ir plānots atgriezties tumsā. Tad tevi nespiež problēmu ikdiena, tu mierīgā garā tās risini un priecājies, ka ir iespēja darboties. Mans vectēvs bija šajā ziņā man paraugs, bija ļoti patīkami uz viņu skatīties, lai arī viņam absolūti nebija viegla dzīve, bet vectēvs neizlaida šo prieka dzirksteli. Viņš bija malacis, bet, lai tā būtu, ar sevi ir jāstrādā.
Man tev kā Latvijas patriotam būs nobeigumā jālūdz pateikt tostu valsts dzimšanas dienā…
Lai vairojas pieredze, lai cilvēki izdara secinājumus un aug pārliecība par saviem spēkiem. Lai arvien vairāk praktiskā nozīmē mīlam savu zemi un valsti. Mēs lietojam šo zemi, tad arī mūsu pienākums ir pret to labi izturēties. Domāju, ka šai sajūtai jānāk abpusēji – gan no valdības, gan katra cilvēka. Ja esmu vinnējis konkursu un būvēju celiņu, to cenšos darīt labi, jo tas ir celiņš tieši manā valstī. Uz saviem Zilupes dzērveņu laukiem katru reizi braucu pa citu ceļu un redzu, ka ciemati un pilsētas kļūst arvien skaistākas. Tātad latvieši var to izdarīt.
