Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc mammas balss varēja just, ka viņa vairāk sliecas uz dziednieka pusi. Kāpēc?
Konsultanti
Dr. Astrīda Stirna
Psihiatre un narkoloģe, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja.
Dr. Jāzeps Korsaks
Narkologs Rēzeknē.
Internetā var atrast kontaktus dažādiem dziedniekiem, kas sola izārstēt dzērājus. Vienam otram ir pat sava mājaslapa. «Uzlieku vienaldzības programmu pret alkoholu!» – kāds sludinājumā raksta. «Ar vienu hipnozes seansu noņemu vēlēšanos lietot alkoholu…» – norāda otrs. «Gatavoju vemšanu izraisošu līdzekli dzērājiem!» – piedāvā trešais. Brīnumainie stāsti, kā tantiņa palīdzējusi izārstēties no glāzītes cilāšanas (pat no attāluma!), tiek nodoti arī vecajā, bet joprojām ļoti efektīvajā komunikācijas veidā – no mutes mutē. Un noiets ir – vismaz spriežot pēc tā, ka vienas šādas vizītes cenas robežas turas no 50 līdz pat 270 eiro.
Arī narkologi bieži vien no saviem pacientiem dzird, ka viņi vispirms ir gājuši pie nezināmiem speciālistiem. «Pie tiem, kuru publicētos sludinājumus izlasījuši internetā, ka sniedz narkoloģisko palīdzību, lai gan pārsvarā tie nav ne ārsti, ne psihiatri, ne narkologi,» apstiprina daktere Astrīda Stirna. «Kāpēc cilvēki tā dara? Kāpēc viņi uzticas dziedniekiem, kodētājiem, hipnotizētājiem, vārdotājiem?
Viens no iemesliem – ka visi šie speciālisti sola ļoti ātrus rezultātus: «Palīdzēšu vienas dienas laikā! Palīdzēšu ar vienu seansu!»
Par laimi, vairumā gadījumu pacienta veselībai tiešā veidā šīs alternatīvās metodes nekaitē, tomēr cilvēks zaudē laiku, naudu un bieži vien arī ticību tikt vaļā no alkohola atkarības…
Otrs iemesls – vēl arvien kopš padomju laikiem daudzos saglabājušās un pat ģenētiski iekodējušās bailes: «Ja es vērsīšos pie narkologa vai psihiatra, mani paņems uzskaitē, un tad man būs problēmas ar automašīnas vadīšanas tiesību iegūšanu, medību ieroča turēšanas atļauju…» Te man jāteic, ka Latvijas valstī jau labi sen NAV šādas uzskaites. Katra medicīnas iestāde veido savu datu bāzi – jā, mums ir informācija par katru pacientu, kas mūsu iestādē ārstējies, bet tā ir konfidenciāla un nevienam netiek izpausta. Izņemot gadījumus, kad šim cilvēkam par kādu nodarījumu iestājas kriminālatbildība un tad mums jāatbild tiesībsargājošām iestādēm uz jautājumu par to, kāda diagnoze konkrētajam cilvēkam bijusi, ja viņš pie mums ir ārstējies. Šāda informācija, starp citu, jāsniedz ne tikai valsts medicīnas iestādēm, bet arī privātajām un privātpraksēs strādājošiem ārstiem. Cits jautājums, vai viņi to dara.»
Daktere Stirna nosauc arī trešo iemeslu, kāpēc cilvēki, kam ir problēmas ar alkohola lietošanu, vēršas pēc palīdzības pie dziedniekiem, – tā ir nezināšana par alkohola atkarības ārstēšanas mūsdienīgajām, modernajām iespējām: «Parasti radi, paziņas kaut ko iesaka – kādu netradicionālu metodi, kas balstīta uz paša dzerošā cilvēka suģestēšanu un viņa maģisko domāšanu ticēt brīnumiem. Jo cilvēks, kuram ir alkohola atkarība, un arī pārējie grib redzēt, sajust tūlītēju rezultātu! Taču visai bieži pēc tam šos cilvēkus atved pie mums uz stacionāru jau ar alkohola psihozi, jo problēma ir stipri ielaista.»
Tam piekrīt arī dakteris Jāzeps Korsaks, kuram uzkrājusies liela pieredze, jo par narkologu strādā kopā 1983. gada: «Alkoholisms ir slimība, kas skar somatisku, fizisko ķermeni – sirdi, aknas, nieres.
Tas skar arī psihi – alkohola atkarīgie kļūst depresīvi, ātri uzliesmo, parādās miega traucējumi.
Un viņiem ir arī psiholoģiskas izmaiņas, šie pacienti meklē iemeslu, lai iedzertu, un tādu ir tūkstošiem. Noder praktiski jebkas: slikts laiks – jāiedzer, labs laiks – jāiedzer, algu saņem – jāiedzer, kaut ko nopirka – jāapmazgā… Šis pasaules uzskats viņiem pašiem un radiniekiem ir jāizmaina. Turpmāk jādzīvo bez alkohola. Bet nedakteri neaptver šo plašo slimības tekstūru. Jā, viņi piekopj sava veida psihoterapiju, taču tā ir tikai viena trešā daļa no tā, kas palīdz pacientam. Ļoti bieži cilvēkiem ar alkohola atkarību pirmā slimība ir kāda endogēna saslimšana – depresija vai hipomaniakālie stāvokļi, un to tantiņas nevar ne zināt, ne saskatīt, ne palīdzēt.»
Kā ārstē moderni?
Patlaban tautā ļoti populāras ir ārstēšanas metodes ar fitoproduktiem. «Tas viss ir lieliski, un augu valsts produktiem varbūt patiešām nav nepieciešami nopietni pētījumi un stingri pierādījumi kā ķīmiskām zālēm, jo tie ir lietoti gadu desmitiem un simtiem, un ir pierādījies efekts,» turpina daktere Astrīda Stirna. «Taču fitoterapija noteikti ir uzskatāma tikai par PAPILDU metodi.» Viņa iesaka jebkurā gadījumā vispirms tomēr apmeklēt narkologu: «Viņš būs tas, kurš parādīs piemērotāko ceļu, ar ko sākt, kādus izmeklējumus nepieciešams veikt, viņš arī notestē, saprot, vai pacientam ir atkarības problēmas, vai tikai pārmērīga alkohola lietošana. Narkologs būtu pati galvenā persona, kas tālāk sastādītu ārstēšanas plānu.»
Kur slēpjas izdošanās atslēdziņa? Kā galveno priekšnosacījumu ceļā uz veiksmīgu rezultātu abi narkologi nosauc cilvēka paša vēlmi, motivāciju uzveikt savu slimību.
«Ar to, ka ģimene grib, lai cilvēks ārstējas, ir par maz,» saka daktere Astrīda Stirna. «Šim procesam jānotiek brīvprātīgi. Cilvēkam pašam ir jāgrib ārstēties un izārstēties. Ģimenēm, kuras vēršas pēc palīdzības, tas būtu jāsaprot jau pašā saknē. Taču dzīvē notiek citādi. Uzņemšanas nodaļā regulāri atkārtojas situācijas, kad sieva pie mums ir atvedusi savu vīru, lai mēs ārstējam, bet viņš pats to nemaz nevēlas, un mums savukārt nav nekādu instrumentu, lai viņu piespiestu to darīt. Turklāt, ja viņš tajā brīdī vēl ir naturāli piedzeries, nekāda saruna vispār nesanāk. Šādam cilvēkam vienkārši jāizguļas, bet medicīnisko palīdzību stacionārā mēs sniedzam tikai tad, ja ir smaga alkohola abstinence vai psihotiski stāvokļi, tātad izteikti veselības traucējumi. Katru piedzērušos cilvēku slimnīcā neliekam.»
Organizatoriskie traucēkļi
Loģiski, ka aktīva potenciālo pacientu apsekošana, zinot, ka cilvēkam pastāv problēmas ar alkohola lietošanu, tāda mudināšana vai likšana iet pie ārsta kā padomju laikos, tagad Latvijā vairs nenotiek, jo koncepts ir cits (par savu veselību jārūpējas katram pašam!), turklāt šādām aktivitātēm nav un nebūtu līdzekļu. Tagad ambulatorais psihiatrs un narkologs sēž savā kabinetā un gaida, kad pacients atnāks pie viņa. Un te parādās cita problēma… Pieņemsim, tam pašam 34 gadus vecajam vīrietim nākusi apgaismība, ka viņam jāārstējas no alkoholisma, un viņš ir gatavs uzreiz, kaut rīt, doties pie narkologa, bet izrādās, to nemaz tik viegli nevar izdarīt. Lai nokļūtu pie ārsta uz valsts apmaksātu konsultāciju, jāgaida garā rindā un, arī praktizējošu narkologu, kas nodarbotos tieši ar alkoholisma ārstēšanu, nav nemaz tik daudz. Jo specialitāte ir grūta, jaunie ārsti uz to neraujas.
Kā atzinās kāds jau esošs narkologs spēka gados, ļoti trūkstot gandarījuma momenta… Gan tāpēc, ka pacienta uzvara pār alkoholu nav ne viegli, ne ātri panākama, gan tāpēc, ka tā var nebūt ilgstoša, nav mūžīga. Tas tev nav izgriezt sastrutojušu aklo zarnu, kad abi – gan ārsts, gan pacients – pēc tam jūtas laimīgi, jo vismaz šādas problēmas viņam nekad dzīvē vairs nebūs! Nē, atšķirībā no iekaisuša apendiksa alkoholisms ir hroniska slimība, tai raksturīgs viļņveidīgums, un cilvēks, kurš nav dzēris gadus divus, piecus, desmit un vairāk, var pēkšņi atkal sākt lietot alkoholu. Dakteris Korsaks šādas situācijas savā praksē piedzīvojis vairākkārt: «Kopš 1983. gada man ir bijis pietiekami daudz pacientu, kuri piecus un desmit gadus nebija dzēruši ne pie kādiem apstākļiem, bet palietojuši medikamentu, kas satur alkoholu («Palietošu bebru dziedzeru uzlējumu prostatai!»), pēc tam norāvušies un aizgājis lielais plosts kā agrāk…» Svarīgs ir arī finansiālais aspekts. Ja narkologs noslēdz līgumu ar Nacionālo veselības dienestu, valsts viņam maksā par pacientu apmeklējumu skaitu, taču bieži vien tas ir neliels, jo ambulatori par valsts naudu narkologs pieņem vienreiz nedēļā – arī ierobežoto kvotu dēļ. Tāpēc daudzviet veselības centros narkologiem ir maksas pieņemšanas, vairāk nekā konsultāciju par valsts naudu.
Tiesa, daktere Astrīda Stirna, spriežot pēc situācijas, kāda izveidojusies viņas vadītajā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienestā, ir mazliet citās domās: «Narkoloģijā nav ļoti garu rindu. Līdz kovidam mēs pat neveidojām pierakstu – pieņēmām un konsultējām uzreiz visus pacientus, kas vērsās pie mums ambulatorajā nodaļā. Tagad gan iesakām iepriekš pierakstīties, lai nebūtu pacientu drūzmēšanās. Gaidīšanas laiks ir 4–5 dienas, ne vairāk. Par šādu speciālista konsultāciju jāmaksā pacienta iemaksa, kas ir 4 eiro. Tas nav daudz. Taču joprojām paliek ļoti sāpīgais jautājums par medikamentiem – tie gan pacientam jāpērk pašam. Jo diemžēl valsts šos prettieksmes preparātus un citus medikamentus, kas nepieciešami alkohola atkarības ārstēšanai, nav iekļāvusi kompensējamo zāļu sarakstā. Mēs, narkologi, esam vairākkārt lūguši to izdarīt, snieguši priekšlikumus, bet – nekā. Tagad prettieksmes medikamentus apmaksā vienīgi pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam. Turklāt viņiem ne vienmēr tie ir vajadzīgi, jo šajā vecumā biežāk nepieciešama tieši psiholoģiskā vai psihoterapeita palīdzība.»
Abi ārsti ir priecīgi, ka vismaz Minesotas programma tagad pieejama par valsts līdzekļiem.
Tā ir 28 dienas ilga, intensīva ārstēšanas programma stacionārā, kur ar atkarīgo strādā narkologs, psihologs un citi speciālisti.
Apmeklējot Minesotas programmu, cilvēks būtībā iziet dzīves kursus par to, kā viņš dzīvo, kur nonācis un kā varētu dzīvot tālāk, plānojot savu skaidrību. Tagad Latvijā to iespējams saņemt trijās vietās: Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, Jelgavā stacionārā Gintermuiža un klīnikā Akrona 12 Rīgā. Tikai… atkal ir divi BET! Dakteris Korsaks jautā, kāpēc nevienas šādas Minesotas programmas nav Latgalē. Un otrs – arī uz to jāgaida rindā.
Kā tur nokļūt? Vispirms vēršas pie narkologa, kas izvērtē situāciju, raksta nosūtījumu. «Bet pirms tam pacients Minesotas programmai – šai ārstēšanai bez medikamentiem – ir jāsagatavo,» skaidro daktere Astrīda Stirna. «Tātad, ja cilvēks katru dienu dzer, viņam ir jāpārtrauc alkohola lietošana, viņš nedrīkst doties uz Minesotas programmu abstinences stāvoklī, kā tikko lietojis alkoholu. Tāpēc mēs parasti iesakām vispirms iestāties slimnīcā akūtajā nodaļā un piecas dienas iziet valsts apmaksātu detoksikāciju, par ko jāveic tikai pacienta iemaksa. Tādas nodaļas pieejamas Rīgā, Jelgavā, Straupē, Daugavpilī un Liepājā. Tur ar pacientiem strādā arī psihologs. Tiesa, ne visiem Minesotas programma der, un šiem alkohola atkarīgajiem mēs piedāvājam citus problēmas risināšanas veidus. Tā ir jau manis pieminētā uzturošā medikamentozā ārstēšana, kas diemžēl ir maksas pasākums. Pēdējās paaudzes prettieksmes preparāti, kas ir daudz efektīvāki nekā iepriekšējās paaudzes, vienam mēnesim izmaksā apmēram 70 eiro. Ja vēl vajadzīgi kādi garastāvokli koriģējoši preparāti, antidepresanti vai neiroleptiķi, tad jārēķinās jau ar 100 eiro mēnesī. Un ar vienu mēnesi nepietiks, šo uzturošo terapiju vajadzēs vismaz 3–6 mēnešus, citiem vēl ilgāk.»
Tiltiņš no vecās dzīves uz jauno
Neskatoties uz to, ka atturība ir visdrošākais alkohola atkarības ārstēšanas veids, ne visi pacienti vēlas vai spēj to pieņemt. Arī tam ir rasts risinājums! Daktere Astrīda Stirna: «Viņiem mēs šodien varam piedāvāt jaunu ārstēšanas pieeju, ko izmantojam ambulatori, – alkohola patēriņa samazināšanas koncepciju. Tās mērķis vērsts uz to, lai samazinātu kopējo alkohola patēriņu un dzeršanas dienu skaitu, kad cilvēks vēl nav gatavs vispār pārtraukt alkohola lietošanu. Tajā pašā laikā kaut neliela veselības stāvokļa uzlabošana ir jau pirmais solis ceļā uz lielo mērķi – pilnīgu atturību.
Tātad, lai to sasniegtu, mēs jau vairākus gadus izmantojam jaunu preparātu Selincro jeb nalmefēnu (Nalmefenum). Praktiski tas notiek tā: pirmās vizītes laikā narkologam jāizvērtē pacienta klīniskais stāvoklis, alkohola atkarība un alkohola patēriņa pakāpe. Pēc tam ārsts pacientu lūdz sniegt informāciju par savu alkohola patēriņa daudzumu apmēram divu nedēļu ilgā laika posmā, un nākamās vizītes laikā var tikt nozīmēts Selincro kopā ar psihosociālā atbalsta programmu, bet tikai tiem pacientiem ar alkohola atkarību, kam vēl divas nedēļas pēc pirmreizējās novērtēšanas ir saglabājies augsts dzeršanas riska līmenis bez fiziskiem abstinences simptomiem un kuriem nav nepieciešama tūlītēja detoksikācija. Šo medikamentu cilvēks lieto vajadzības gadījumā: ik dienu, kad viņš redz: jā, ir risks norauties. Tad jāiedzer viena tablete, vēlams 1–2 stundas pirms paredzamās alkohola lietošanas. Ja cilvēks jau ir sācis lietot alkoholu, nelietojot Selincro, viņam pēc iespējas ātrāk jāieņem viena tablete. Šī metode ir diezgan efektīva, bet tikai tādos gadījumos, kad nākamais solis un mērķis ir vispār pārtraukt lietot alkoholu.»
Nobeigumā – par privāto zemūdens akmeni
Uzklikšķinot mājaslapā www.ss.com uz medicīnisko pakalpojumu sadaļu, apakšsadaļā Narkologs ir visvairāk sludinājumu – 40, vairumam citu specialitāšu nosaukumu pretī rādās nulle (izņemot otru līderi Psihologs – tam ir 29 sludinājumi). Tas liecina, ka alkohola atkarība cilvēkiem ir aktuāla tēma un – kur aitas, tur cirpēji.
Tikai daži sludinājumu piemēri… «Piedāvājam ātru detoksikāciju vieglas alkohola abstinences gadījumā (2 intravenozas sistēmas ar medikamentiem, ēdināšana iekļauta). Terapijas ilgums līdz 12 stundām. Cena: 100 eiro.» Nākamais – «Darbinieki atkal dzer, bet jūs zaudējat naudu, klientus un labus darbiniekus? Efektīvs risinājums ir klāt. Kodēšanās ar preparātu (disulfirama uzlabota versija). Skaidrība uz 1,5–2 gadiem ar 80 % izredzēm. Darba devējiem/priekšniekiem ir atlaide. Cena: 30 eiro.» Vai – «Sertificēts psihiatrs ar 40 gadu stāžu ārstē no alkoholisma pēc A. Dovženko metodes. Cena: 230 eiro.» Arī šāds: «Konsultācija, ārstēšana, izbraukums uz mājām, izziņu izdošana. Cena: 50 eiro.»
Daktere Stirna, kā pati saka, negrib kritizēt kolēģus, taču profesionāli secinājumi viņai ir radušies. «Privātās iestādes pamatā sniedz neatliekamo palīdzību – pieliek intravenozās sistēmas, lai organismu atindētu no alkohola. Tas nav lēti, turklāt bieži vien nemaz nav iespējams cilvēku pa vienu vai divām dienām izvest no smaga alkohola abstinences stāvokļa, ja viņš ir plostojis nedēļu un ilgāk. Patiesībā viņam būtu jāārstējas stacionārā nedēļu vai desmit dienas. Taču pacienti nav tik maksātspējīgi, un tad reizēm notiek tā, ka pēc šīs ātrās, dārgās detoksikācijas privātā medicīnas iestādē vai pēc atindētāja izsaukšanas uz mājām cilvēks tik un tā nonāk pie mums stacionārā. Otra nianse… Pārsvarā tas ir tikai īss brīdis, kad privātā iestādē cilvēkam sniedz neatliekamo palīdzību, bet svarīgi, kas ar pacientu notiek vēlāk.
Pēc nedēļas vai mēneša viņš atkal nokļūs turpat, ja nebūs secīgas un pilnvērtīgas ārstēšanas.
Piemēram, mums, valsts slimnīcā, pat akūtajā narkoloģijas nodaļā ir psihologi, kas mēģina pacientu motivēt, ka viņam jāturpina ārstēties – vai nu jāiet uz Minesotas programmu vai ambulatoro ārstēšanu, vai ir vajadzīgas atkārtota narkologa konsultācija, un tiek izrakstīti medikamenti. Ja nav šīs pēctecības, cilvēks joprojām atrodas riskantā ritenī, un viņš jebkurā brīdi var atkal atgriezties turpat, kur bija pirms ātrās detoksikācijas.»
Dakteris Korsaks piekrīt: «Tā dēvētā skalošana, izvešana no paģiru stāvokļa ir tikai viena desmitā daļa palīdzības, kas cilvēkam ar alkohola atkarību nepieciešama. Šai slimībai ir trīs sastāvdaļas, cieš gan fiziskais ķermenis, gan psihe, gan notiek psiholoģiskās izmaiņas, un visos šajos virzienos pacientam ir vajadzīgs atbalsts.»
Kur meklēt savu narkologu?
- www.spkc.gov.lv/lv/narkologiska-palidziba. Te ir informācija par iestādēm un privātpraksēm, kur var saņemt narkologa palīdzību. Rīgā tādas ir 5, Jūrmalā un Pierīgā – arī 5, Vidzemē – 7, Zemgalē – 6, Kurzemē – 11, Latgalē – 8.
- Vietne rindapiearsta.lv. Te var uzzināt, kuras ārstniecības iestādes sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus un kur tos var saņemt ātrāk. Gaidīšanas laiks dažādās ārstniecības iestādēs ir atšķirīgs.
Ieteikumi alkohola atkarīgā mātei un sievai:
- Necīnieties ar sava tuvinieka alkohola atkarību: kamēr jūs cīnīsieties, tikmēr viņš turpinās alkoholu lietot.
- Nemoralizējiet, nelasiet lekcijas, nevainojiet viņu.
- Neizlejiet iegādāto alkoholu, bet arī paši nepērciet to, lai atvieglotu paģiras.
- Neslēpiet dzeršanas sekas: pēc uzdzīves netīriet viņa istabu, nemelojiet viņa priekšniecībai, neaizņemieties naudu, lai samaksātu viņa parādus.
- Nedariet darbus viņa vietā: nepērciet viņam pārtiku, apģērbu, nemazgājiet viņa veļu, nemeklējiet viņu uzdzīves vietās.
- Nepaļaujieties un neticiet viņa solījumiem, tā tikai attālinot problēmu risinājumu.
- Nepieļaujiet, ka viņš melo, un nenoticiet viņa meliem, jo tas mudina izvairīties no atbildības.
- Esiet labvēlīgi noskaņoti pret atkarīgo tuvinieku, meklējiet profesionālu narkologa, psihologa palīdzību.
- Apmeklējiet Al-anon grupas sanāksmes, kas paredzētas atkarīgo tuviniekiem un draugiem.
Projektu «Ārsti šokā» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Ārsti šokā» saturu atbild «Žurnāls Santa».
