Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Nekad mājās tētis
Kad pieteicās vecākā meita Jete, mēs ar sievu Violu īrējām divistabu dzīvokli Lienes ielā, pagalma mājā pirmajā stāvā. Guļamistabā pietika vietas tikai matracim. Telpā, kurā divi cilvēki var atrasties tikai horizontālā stāvoklī, dara divas lietas – mīlējas vai guļ.
Meitiņa bija stimuls, lai tiktu pie sava dzīvokļa. Tolaik kredītus meta pakaļ. Bankā vajadzēja parādīt vien priekšnieka parakstītu papīru, ka saņemu pietiekami lielu algu. Šo faktu pat nekā citādi nevajadzēja pierādīt. Lūk, un tā mēs tikām pie sava dzīvokļa.
Piedalīšanās dzemdībās man šķita pašsaprotama. Atceros, māsiņa prasīja, vai gribu griezt nabassaiti. Mani kopš bērnības tracina situācija, kad, griežot ar šķērēm, tās savērpjas un griežamo lietu iespiež, nevis pārgriež, tāpēc, iztēlojoties šo varbūtību, no griešanas atteicos. Kad paņēmu tikko dzimušo meitu rokās, viņa kā vardīte izstiepās, cik gara vien spēja, un mierīgi vērās man acīs.
Tēviem ar vecākajiem bērniem esot ciešāka saikne. Arī mums tā ir.
Ja man jāsaka godīgi, bieži vien es biju mājās, bet pirmajos gados bērnu audzināšanā nepiedalījos. Ja neskaita pašu sākumu pēc dzemdībām, palīgs es sievai biju švaks. Tolaik biju jauns – studēju, strādāju, un bieži gadījās tusiņi, kam likumsakarīgi sekoja ilgas stundas miegā, lai izgulētu paģiras.
Tāpēc man ir saglabājušās ļoti daudz bildes, kurās esmu gultā, meita man guļ uz vēdera, baksta mani vai arī mēs dauzāmies pa gultu. Zini, toreiz šķita, ka nevienu tusiņu nedrīkst izlaist, citādi iziesi no aprites. Līdz ar to mans statuss bija – nekad mājās tētis. Tomēr reizēs, kad biju līdzās, biju jautrs tētis.
Trīs principi
Man jārunā Džo Kokera vārdiem – es padirsu vairākus gadus, tāpēc ka negrasījos dzīvot kā mietpilsonis, jo tas neatbilda manai rokenrola reliģijai.
Tas gan nenozīmē, ka zaudēto tagad vēlos atgūt, meitām uzbāžoties ar savu uzmanību. Rokenrola laiks manā dzīvē iestatījis arī principus, kurus ievēroju, – es nečakarēju meitām dzīvi, bet vienlaikus viņām ir apziņa, ka esmu rokas stiepiena attālumā.
Man bijis labs piemērs – paša tēvs. No tēva joprojām mācos pacietību un spēju ieklausīties, jo viņam šīs īpašības nepiemīt. Katra mūsu tikšanās joprojām izvēršas ļoti garā disputā.
Viņš domā, ka ir gudrākais cilvēks pasaulē. Man patīk viņu aplauzt. Tas mums ir tāds sporta veids, kuru izbaudu.
Mans pirmais princips ir neuzbāzties un netraucēt bērnus ar savām idejām. Man pietiek ar vienu nē, lai otrreiz nejautātu. Es pats sevi redzu kā noderīgu lietu bērnu dzīvē.
Ja man tagad būtu vizīte pie prezidenta, kurš grasītos sarokoties, un tajā pašā laikā man zvanītu kāda no meitām, es roku nepadotu, bet gan atbildētu meitai. Tas ir mans otrais princips – runāt ar bērniem tad, kad viņi to vēlas, nevis tad, kad es to gribu. Bērniem domas pa galvu skrien 300 000 gaismas gadu ātrāk nekā mums, pieaugušajiem. Ja bērns grib runāt, tad viņam tas tiešām ir svarīgi tagad.
Trešais princips – nemācīt dzīvot un nestāstīt pareizās atbildes. Tagad man vairāk sanāk sarunāties ar vecāko meitu. Tā kā viņa apgrozās mākslinieciskā vidē, pieņemu, ka drīz vien būs pirmais vīns. Par zālīti mēs jau esam izrunājuši. Sieva ir kategoriski pret zāli kā tādu. Mēs trijatā sēdējām un šo jautājumu izrunājām. Es teicu: «Kamēr vien tu nebūsi tik veca, kad pati varēsi pieņemt visus lēmumus, atbalstu no mūsu puses šajā jautājumā aizmirsti. Mēs nekad neakceptēsim pat paprovēšanu. Kamēr tu veidojies kā sieviete, mēs esam totāli pret. Kad būsi pilngadīga, dari, ko gribi. Vienīgi mēs nudien būsim ļoti bēdīgi, ja bakstīsi vēnu.»
Par pīpēšanu esmu diezgan drošs – to viņas nemēģinās, jo galu galā smēķēšanu atmetu meitu dēļ. Viņām mans ieradums nepatika.
Ja meita man stāsta par kādu situāciju vai prasa padomu, es nesaku – dari tā vai šitā. Es atbildu – kad man bija tāda situācija kā tev, es savārīju to un šito. Šķiet, līdz šim esmu devis vienu vienīgu padomu, tas notika līdz ar tusiņu parādīšanos meitas dzīvē. Teicu: «Meitiņ, atceries vienu. Ja jūti, ka pašlaik tiek vārīti sūdi, atceries – jo ātrāk tu no tiem izkāpsi, jo mazāk tev būs jāsavāc. Bet jāatbild būs tā vai tā. Un atceries, ka tie, kuri bija līdzās, pēc divām dienām tāpat piemirsīs, ka nolēci, taču piedaloties tu vari arī sačakarēt visu atlikušo dzīvi.»
Ja man meita stāsta kaut ko aizdomīgu un es jūtu, ka viņa vēlas izvilināt padomu, pastāstu, kā šādā situācijā esmu kļūdījies pats vai arī tieši pretēji – kā man izdevies šo situāciju atrisināt. Es vairs neticu melnam un baltam, tāpēc nestāstu, kas ir pareizi un nepareizi. Bet arī šī sapratne man nāca ar gadiem. Kādreiz biju diezgan nacionālistiski noskaņots, un, neslēpšu, man piemita arī virtuves līmeņa rasista iezīmes. Tagad esmu totāli pret jebkuru radikālismu, jo tas ne pie kā laba nenoved.
Man sāk patikt, kā veidojas manu meitu stils. Jaunākā, tiesa, kādu mirkli man lika satraukties. Viņai vilka uz kaušanos. Vienu brīdi jau šķita, ka tūdaļ būs jāiet uz skolu pie direktora skaidroties. Tas notika ne jau problēmu dēļ mājās, kā varētu padomāt, bet tāpēc, ka viņa ir kā amerikānis, kā pasaules policists.
Viņa cīnās par taisnību. Ja ir netaisnība, viņa var arī uzšaut, nešķirojot – puika vai meitene.
Taču mēs to atrisinājām. Teicu, ka klasē viņai neviens nav ne jāmīl, ne jābučo. Labāk ar visiem uzturēt superīgas attiecības un dzīvot tā, lai pēc skolas beigšanas, kaut vai pēc desmit gadiem, ejot pa ielu, neviens no bijušajiem klasesbiedriem nepāriet ielas otrā pusē, ieraugot viņu. Tagad, kad viņa to sapratusi, ir kļuvusi par klases līderi šā vārda labajā nozīmē. Viņai piemīt hiper mega laba humora izjūta. Dažkārt mēs no smiekliem par to, ko viņa izspļauj, vārtāmies pa zemi.
Padsmit gadu vēlāk
Mums ar sievu bija viens norunāts noteikums, ko nedarīt, audzinot bērnu, proti, ja viens no vecākiem pieņēmis lēmumu, bet otram tas šķiet totāli ačgārns, viņš tik un tā to respektē un neapstrīd. Manuprāt, tas ir vienīgais likums, kurš vecākiem patiešām jāievēro.
Meitas pāris reižu man diezgan tieši acīs ir pateikušas savas domas par dažām manām rakstura īpašībām vai lietām, kuras runāju šķērsām. Un es ieklausos, jo viņas ir viedas. Man nav iemesla viņās neieklausīties. Vecākā paralēli skolai katru dienu apmeklē mākslas skolu, bet sestdienās dodas uz kursiem lietišķajos, jo ir apņēmusies tur tikt.
Vēl, runājot par viedumu, atceros, krietni sen visi četri braucām mašīnā uz laukiem. Jete bija četrus gadus veca, bet Lote tikai gadiņu jauna. Abas sēdēja krēsliņos aizmugurē. Lote izspļāva knupi.
Tā kā, sēžot priekšā, ir grūti liekties uz aizmuguri, lūdzām, lai Jete palīdz māsai ar knupi.
Pēc pusminūtes iestājās klusums, un Jete no aizmugures teica: «Ziniet, izskatās, ka es māšuku pārliecināju.» Mēs es ar sievu saskatījāmies un sasmaidījāmies. Tas bija skaists un zīmīgs brīdis, ko dažkārt atceramies vēl tagad.
Šķiroties mums bija tā nepatīkamā saruna četratā. Tas bija traki. Lai joprojām būtu rokas stiepiena attālumā, blakus pagalmā noīrēju dzīvokli, kur nodzīvoju pāris mēnešu. Nākot no skolas, meitas varēja ienākt arī pie manis, jo pārsvarā strādāju no mājām. Mēs arī kopš izšķiršanās joprojām visus nozīmīgos svētkus svinam kopā.
Man aizejot, sievai palika dzīvoklis. Un tas bija saprātīgs lēmums, jo nekas nevar būt debilāk, kā likt bērnam padsmit gadu vecumā uzsākt dzīvi jaunā vietā un skolā. Otrkārt, sievietei iesākt dzīvi no nulles ar diviem bērniem būtu neprāts. Vīrietim to darīt ir vieglāk. Es paņēmu vienīgi mašīnu, dažas dakšiņas, nažus, pāris krūžu un glāžu. Drēbju man nav daudz – trīs sarkanas bikses, vienas no tām izejamās, un daži krekli. Man šad tad jāiet uz start up pasākumiem, kurus nekad neapmeklēju uzvalkā. Ja šādā pasākumā ar mani sarunu uzsāk cilvēks uzvalkā, es distancējos. Tas būtu tāpat kā tehnoloģiju pasākumā ierasties tautastērpā ar kokli padusē.
Uzvalks ir arhaisms. Kā čaļi var runāt par ērtām tehnoloģijām, būdami iespēlēti neērtā uzvalkā?
Mūsu šķiršanās ir devusi arī ko labu. Proti, esmu satuvinājies arī ar jaunāko meitu. Līdz tam viņai vairāk eksistēja mamma. Kad mammas nebija līdzās, es biju sliktais policists, jo pieņēmu lēmumus, kas bija pretrunā ar to, ko atļautu mamma.
P. S.
Es vairs nevēlos kļūt par tēvu. Negribu būt vecs vecāks. Kad domāju par veciem vecākiem, man acu priekšā rādās Rolands Zagorskis. Protams, gandrīz visiem vīriešiem gribas dēlu. Manai māsai bija divi dēli. Man divas meitas. Nesen māsai piedzima trešais dēls. Tas nozīmē, ka man trešā arī būtu meita (smejas). Meitas mani nav padarījušas lepnu un plātīgu. Caur dēlu es, iespējams, būtu mēģinājis realizēt savus sapņus. Viņš noteikti spēlētu hokeju, un es ar to plātītos, tāpēc viss noticis tā, kā tam jānotiek.
