Rīga -4°C 
Novērtē rakstu
-
24
-
0
-
0
-
10
-
1
-
1
-
0
-
Ar Vari tiekos viņam saspringtā laikā – viņš koncertē, raksta dzejoļu grāmatu un kopā ar sievu Sanitu audzina nepilnu gadu veco dēliņu Matīsu Ūvi. Varī klausīties ir viegli – katrai domai un augstākai idejai viņam ir piemērs no dzīves vai kāds dziļāks stāsts.
«Kādā piecdesmito gadu, varbūt Alfrēda Hičkoka, filmā, ko kādreiz mākslas zinātniece Valentīna Freimane rādīja mums kinolektorijā Kinoamatieru biedrībā, inscenētā autoavārijā iet bojā cilvēks. Apstākļi liecina, ka tas ir nelaimes gadījums, bet izmeklētājs, pēkšņi saka: «Rūķītis man iekšā saka, ka kaut kas te nav gluži tā…» Man un maniem kursabiedriem šis rūķītis toreiz ļoti iepatikās. Neatceros, kā sauca filmu, bet bieži vien mēdzu atsaukties uz rūķīti man iekšā… Un es ļoti paļaujos uz viņu,» smej Varis.
Māju sajūta
Pirms dažiem gadiem ievācies jaunā mājā, Varis stāsta, ka nu dzīvo tieši tādā vietā, kādā vienmēr vēlējies, – tuvu dabai, tuvu mežam, pie upes un svaigā gaisā. Bet kur īsti slēpjas viņa māju sajūta?
«Man bija ļoti ļoti labi vecāki. Viņi vienmēr izturējās pret mani kā pret cilvēku, ar ko viņi rēķinās. Viņi mani mīlēja, cienīja un godāja, tāpat kā es viņus. Viņi pret mani nekad neizturējās kā pret mazāku vai kaut kā īpaši apsaucamu vai ganāmu. Viņi man ļoti uzticējās. Atceros, ka no rītiem uz bērnudārzu pēdējā gadā gāju viens pats. Mamma man mierīgi parādīja to maršrutu no mājas uz bērnudārzu, pastāstīja, uz kuru pusi man katrā krustojumā jāpaskatās vispirms, un tad teica – tagad mēģini pats!
Es jutos ļoti pagodināts par to, ka vecāki mani jau uzskata par lielu un patstāvīgu.
Tas mani padarīja pieaugušāku un atbildīgāku. Mana mājas sajūta veidojas no draudzēšanās, uzticēšanās, kopīgām sarunām un milzīgas mīlestības. Man patīk būt kopā ar savējiem – bērniem un pieaugušajiem. Man mājas sajūta asociējas ar savstarpēju sajūsmu, apcelšanos, humoru un milzīgu atklātību, kas valda ģimenē. Tā ir dzīvošana un sapņošana otram līdzi… Mājās vienmēr ir atvērta sirds – te drīkst mēģināt un te drīkst arī kļūdīties. Mājas ir vieta sapņošanai un sapņu piepildīšanai.»
Varis nāk no ārstu ģimenes. «Esmu dzimis Gulbenē, bet man nav fundamentālu attiecību ar Gulbeni. Līdz viena gada vecumam dzīvoju Jaungulbenē, bet pēc tam visu mūžu – Rīgā. Mans tētis un mamma bija aizsūtīti uz Jaungulbeni strādāt par ārstiem pēc Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes beigšanas.
Tētis pirms kara beigām tieši no skolas bija paņemts vienā no iebrucēju armijām par feldšera palīgu un aizsūtīts uz Vāciju. Tad nu viņam viegli neklājās. Tikai pateicoties tam, ka viņš skolu beidza ar zelta medaļu, viņam vispār atļāva studēt.
Gulbene toreiz bija ļoti ļoti tālu: atceros bērnībā bijām tur aizbraukuši ciemos, nu tad kūlāmies no turienes nakts vidū ar vilcienu kādas astoņas stundas.
Rīgā tētis strādāja Paula Stradiņa slimnīcā, mamma bija zobārste un nodaļas vadītāja tajā poliklīnikā Rīgā, kas bija pretī Jaunatnes teātrim.»
Jautāts, kāpēc pats nav kļuvis par ārstu, Varis nosmej, ka to viņam ir jautājuši daudzi cilvēki. «Arī trīs no maniem vecvecākiem bija ļoti labi dakteri. Viens tēta bijušais students man nesen teica: «Jums bija jākļūst par ārstu, tas jau nu gan ir skaidrs.» Bet es nekādi to nekomentēju. Mani tiešām interesē cēloņi, kas izraisa tik ļoti milzīgas saslimšanu lavīnas. Bet es neesmu sapratis, vai tradicionālā medicīna nodarbojas ar slimību cēloņu noskaidrošanu. Zinu, ka to dara arvien vairāk ārstu, pateicoties savam dzīves un profesijas aicinājumam.»
Sievietes ir maģiskas!
Ar savu sievu Sanitu Varis iepazinās pirms deviņiem gadiem, un četri no tiem jau pavadīti laulībā. «Man ļoti patika dzīvot vienam pašam, jo vienmēr ir bijuši neskaitāmi darāmie darbi un neizlasītās grāmatas, bet acīm redzot ir kaut kādi augstāki priekšraksti, kā mums jāsatiekas un kā visam ap mums jānotiek. Lai gan man pirms mūsu satikšanās nelikās, ka kopdzīve ir jāuzsāk ātri pēc iepazīšanās, mēs ar Sanitu sākām dzīvot kopā ļoti drīz. Mums kaut kā patīk būt abiem kopā, un tas viss notiek ļoti viegli. Mums patīk.
Nu jau sen man daudz labāk ir iepaticies dzīvot kopā ar Sanitu nekā vienam.
Lai gan es apzinājos, ka pēc kāzām attiecības un sajūtas drusku pārmainīsies, jo mēs vairs nebrauksim viens pie otra ciemos ar savām mazajām vienvietīgajām laiviņām, bet sēdēsim nopietnām sejām savā lielajā ģimenes kuģī, un lietus laikā nelietosim vairs katrs savu krāsaino lietusmēteli, bet gan stāvēsim zem viena liela pelēka ģimenes lietussarga, pēc piecu gadu draudzēšanās mēs ļoti viegli vienkārši apprecējāmies.
Nu jau labu laiku esmu viņai atzinies – ja vien es būtu zinājis, ka man ar viņu kā ar sievu būs tik labi un draudzīgi dzīvot, es viņu būtu precējis jau daudz daudz agrāk.
Nu jau mums ir gandrīz gadu vecs dēls.»
Sanitai mazais Matīss Ūve ir pirmais bērns, bet Varim – piektais. «Kad dzima mans pirmais dēls Kristaps, es ļoti daudz laika biju spiests pavadīt ārpus mājas mācībās Teātra fakultātē, filmējoties un teātra izrādēs. Tolaik mācījos trešajā kursā un filmējos filmā Šīs bīstamās balkona durvis… Ar Kristapu viņa bērnībā mēs pavadījām ļoti daudz laika arī kopā. Viņš man nāca līdzi uz mēģinājumiem, brīžam piedalījās filmās masu skatos. Viņš man saka, ka viņam esot bijusi jauka bērnība.
Atceros, kad mana pirmā sieva Vija, Kristapa mamma, gaidīja dvīnīšus – Kristapu un viņa brāli – viņa zvanīja no Dzemdību nama Pirmsdzemdību nodaļas un lūdza, lai es atnesu viņai pēc iespējas vairāk papīra vienrubļa banknošu, jo tualetē nav papīra, bet papīru varot nopirkt… no sanitārēm par rubli. Tie bija pavisam citi laiki, toreiz nevarēja apraudzīt ne tikko piedzimušo bērnu, ne tikko dzemdējušo māti… Rakstījām vēstules un sazvanījāmies, jo nodaļā bija telefona automāts. Tad pēc astoņiem gadiem piedzima mīļā Māra. Nu jau pusotru gadu Kristapa un Māras mamma ir aizgājusi mūžībā…
Sabīnes un Niklāva mammai Kristīnei mūsu mīļie bērni piedzima jau drusku jaunākos laikos: tētis varēja bērnus un mammu redzēt un apciemot jau uzreiz pēc dzemdībām. Niklāvu man māsiņa iedeva paturēt rokās uzreiz pēc viņa dzimšanas aiz dzemdību zāles durvīm… Turpat Dzemdību namā gudrojām bērniem vārdus…
Sabīne pati izvēlējās sev vārdu no trim, ko mēs viņai piedāvājām: kad jautājām viņai – vai gribi būt Sabīne, viņa sajūsmā gavilēja.
Pie pirmā vārda viņa noliedzoši saviebās, bet pie otrā vienkārši klusēja.
Tagad, kad dzima Matīss Ūve, dzemdībās biju klāt pats. Sievietes ir maģiskas, un bērnu dzimšana patiesībā ir burvestība.
Pasaule mainās uz labu – tas ir nenoliedzami. Noskatījos internetā Lietuvas basketbola komandas Žalgiris trenera Šarūna Jasinkēviča pēcspēles preses konferenci. Tā izklausās pēc brīnuma:
Žurnālists: Ko jūs domājat par Augusto Limas aizbraukšanu pusfināla vidū, lai būtu klāt sava bērna dzimšanā?
Š. Jasinkēvičs: Ko es domāju? Es atļāvu viņam braukt.
Žurnālists: Bet vai tas ir normāli spēlētājam aizbraukt no pusfināla?
Š. Jasinkēvičs: Vai jums ir bērni? (Acīmredzot saņem noliedzošu atbildi.) Kad tev būs bērni, vecīt, tu sapratīsi! Jo tas ir cilvēka pieredzes augstākais punkts! Tas patiesībā ir labs jautājums! Vai tu domā, ka svarīgākā lieta dzīvē ir basketbols?
Žurnālists: Nē, bet pusfināls ir svarīgs!
Š. Jasinkēvičs: Pusfināls? Kam tas ir svarīgs?
Žurnālists: Komandai!
Š. Jasinkēvičs: Kurai?
Žurnālists: Žalgirim!
Š. Jasinkēvičs: Vai tu redzēji, cik daudz līdzjutēju ir spēlē? Svarīgi? Kad ieraudzīsi savu pirmo bērnu, sapratīsi, kas ir svarīgi! Tad atnāc, papļāpāsim, jo nekas visā pasaulē nav fantastiskāks par bērna piedzimšanu! Tici man, ne tituli, ne… vispār nekas! Augusto Limo šobrīd droši vien ir emociju svētlaimē… Esmu patiesi priecīgs par viņu…
Skaisti, vai ne? Un tik vienkārši! Izrādās, ka tādi cilvēki arī ir!
Dzīves loma
«Vispār jau dzīve ir ļoti pārskatāma, kad mēs saprotam, ka diezgan jūtami piedalāmies savas dzīves veidošanā. Proti – mēs izsakām kādu nodomu vai uzrakstām to uz papīra, vai uzzīmējam kā zīmējumu uz sienas pie gultas, un saprotam, ka viss, ko vien mēs gribēsim, agri vai vēlu pie mums atnāks un ar mums notiks. Neviens nav vainīgs pie likstām, ko mēs piedzīvojam, tikai mūsu pašu sastrādātie darbi vai izteiktie vārdi…»
Varis vairākas reizes ieminas, ka visi cilvēki ir radoši un dievišķi. Bet kas ir tās vērtības, kuras viņš vēlētos ielikt savos bērnos? «Gribētu viņos ielikt visas pasaules laimes un gudrības, bet tas viss jau atnāk pie katra pa saviem ceļiem. Bērni ir izvēlējušies mūs, savus vecākus, un mēs viņiem palīdzam atrast viņu ceļu, kā prazdami. Tieši tāpat, kā paši meklējam savējo.
Protams, es piedalos apspriešanā, bet tas tomēr ir viņu ceļš. Ir laime, ja bērni ir paši un mēs esam paši, ārpus jebkādām lomām. Protams, ka ir brīnišķīgi, ja kāds profesors Laimes akadēmijā mūs paņem savā paspārnē un māca, bet viņš māca, kā viņš māk būt laimīgs.
Visbiežāk tikai tad, kad cilvēks uz kādu brīdi paliek viens pats, viņš sāk saprast, pa kuru ceļu bija jādodas laimi meklēt.
Un katrs dodas pa savu ceļu, un katrs meklē savus ceļa biedrus. Un nav nekādas jēgas kādu skaust – arī jūs par to, ka esat ļoti laba žurnāliste –, jo mani sirds aicinājumi ir kaut kur tepat pavisam netālu, bet citur.
Bet man kļuva mundrs prāts, jūs satiekot, un es zinu, ka jums ies labi! Man neder jūs skaust, jo tas padarītu mani neradošu un novirzītu mani no mana ceļa un no maniem vēl nenospraustiem mērķiem. Pasaulē ir augstskolas, kurās māca būt lielu kompāniju padotiem darbiniekiem, un ir augstskolas, kurās māca un rosina mūsos to radošumu, kā pašiem radīt savus uzņēmumus un lidot līdzi saviem sapņiem un fantāzijām.
Ja mums jau bērnībā mūsu vecāki ir izstāstījuši, kā veidota pasaules ēka, tad mēs jau kā bērni esam iemācīti lietot labus vārdus un zinām, ka katram vārdam piemīt radīšanas spēks. Visiem – gan labiem vārdiem, gan arī ne tik labiem vārdiem. Iedvesmojot vai gānot sevi, katrs no mums programmē savu dzīvi un veselību!
Daudzi no mūsu paziņām domā vienu, saka otru, bet dara trešo. Beigu beigās cilvēki lietojot špetnus vārdus, samazina savu enerģiju un kļūst īgni.
Galvu vajadzētu turēt tuvāk sirdij, un tad viss nostātos savās vietās.
Kad cilvēks atver sirdi, notiek kaut kas līdzīgs alkohola nelietošanai – noskaidrojas galva un pazūd problēmas. Letarģiskais miegs izbeidzas. Piemēram, kāzās viens no mičošanas skaistākajiem brīžiem ir tas, kad jaunais pāris griež kūku un nes to vecākiem. To kūku it kā jau arī viesmīlis var aiznest tētim un mammai, un draugiem un radiem, vai vispār to kūku var apēst arī mājās, bet jaunajam pārim savas kopdzīves sākumā ir dots brīdis dalīties.
Viņiem ir iedota unikāla iespēja atvērt savas jaunās ģimenes sirdi un dalīties ar uzmanību un mīlestību, un pateicību, un izrādīt klātesošajiem cieņu. Un kas gan tad notiek? Viņi visu to saņem atpakaļ, bet nu jau vairākkārtīgi! Viņi saņem svētību savai jaunajai ģimenei no vecākiem, draugiem un radiem, jo visi viņus mīl! Tāpēc, ka viņi to pasniedz tajā mazajā kūkas gabaliņā un savā uzmanībā pret saviem tuvākajiem.»
Jautāts, vai vēl iet uz teātri kā skatītājs, Varis nosmej, ka iet reti.
«Mani pārsvarā sieva ved, bet es teātrī esmu bijis pietiekami daudz un gan jau aiziešu vēl kādreiz. Pašlaik pasaulē notiek lielas lietas. Arī Latvijā. Nu, paskatieties, kādas filmas mūsējie spēj uzņemt un kādu mūziku radīt! Paklausieties, kā tie mūsējie dzied un kādi ģēniji te aug! Kādi mūziķi! Un sportisti! Un… mūsu tautai piemīt vai visi talanti!»
Svaigēšana, sports un alkohols
«Vai zinājāt, ka Lietuvā vairs neražo un nepārdod bērnu šampanieti? Tas nozīmē, ka viņiem vairs nemāca dzert jau no bērnības. Iedomājaties, zvana jūsu bērns un lūdz jūs atbraukt viņam pakaļ. Un ko darāt jūs? Jūs sakāt «Jā, tūlīt,» – jo neesat izdzēruši trīs aliņus vai puspudeli vīna. Iedomājieties bērna laimi!
Un, no otras puses, jūs neesat izlaiduši savas dzīves svarīgu, brīnišķīgu mirkli! Joprojām nodarbojaties ar sportu. Spēlējat tenisu, basketbolu vai volejbolu, varbūt ik pa brīdim arī hokeju…»
Nav noslēpums, ka Varis jau kādu laiku ir svaigēdājs, un viņš atzīst, ka, kopš rūpīgāk izvēlas pārtiku, ko likt uz šķīvja, nav bijušas vērā ņemamas slimošanas. «Varbūt ar laiku mēs sapratīsim, ka galvenās zāles visam ir pārtika, ko ēdam. Cilvēki ēd, viņiem kļūst slikti, un viņi dzer zāles, arvien vairāk un vairāk, jo kompānijām, kas tās ražo, atkal un atkal ir jāpalielina apgrozījums.»
Piedodiet!
«Vakar noliku savai pedagoģei svecīti. Jau daudzus gadus pēc teātra augstskolas beigšanas es viņu reiz satiku teātrī un jautāju, ko viņa domā par to, ka man piedāvā darbu ārzemēs. Viņa man atbildēja: «Mīļo Vari, viss, ko tu dari, ir pareizi. Viss. Viss, ko tu darīsi, – tas viss ir pareizi.» Viņa man iedeva atslēgu.
Tā atslēga man, protams, lēnām bija jāapgūst, un pēc gadiem desmit es sapratu, ko nozīmē «viss ir pareizi». Tas nozīmē – visam, ko es daru, es pats arī izraisu sekas. Visam.
Agri vai vēlu es pats satiekos ar sava sastrādātā sekām vai augļiem un komunikāciju frekvenču līmeni.
Izrādās – es pats esmu frekvence! Es varu darīt ļaunu vai labu – viss nāk atpakaļ atkal tieši pie manis paša, un dažreiz pat desmitkārt. Mēs visi esam cilvēki un varam kļūdīties, bet dzīve jau atkal uzdod pārbaudījumus vai katru dienu. Kaut vai iekāpjot trolejbusā – dosim vai nedosim vietu tai padzīvojušajai vecmāmiņai? Varat nedot, bet ja iedosim, varēsim pabrīnīties, kas notiks…
Latgaliešiem ir tas sakāmvārds – ko priekšā liksi, to priekšā saņemsi. Visās savās rīcībās un izpausmēs mēs veidojam savu komunikācijas frekvenču līmeni. Un, ja mēs kādam sakām, ka no visas sirds viņam pateicamies, tas nozīmē, ka mēs esam pagodināti šo cilvēku satikt un dalīt kopā ar viņu šī mirkļa dzīves telpu. Varbūt šis mūsu sirds atklāsmes brīdis padara šo cilvēku laimīgāku… Varbūt arī ne, varbūt prieks ielīs tikai mūsu sirdī.
Sēž dvēselīte uz mākoņa maliņas un saka – es iešu lejā un visiem piedošu. Pienāk klāt cita dvēsele un saka: «Un es būšu tavs dēls un tevi neklausīšu. Es darīšu visādas muļķības un melošu. Un tu man varēsi piedot.» Pienāk trešā dvēsele un saka: «Un es būšu tavs vīrs un melošu, krāpšu tevi un piedzēries lamāšu un sitīšu tevi. Un tu varēsi man piedot.» Bet tad, kad mēs nonākam lejā, mēs šo visu aizmirstam un sākam nepiedot. Mūs no visām malām visādi gudrie programmē nepiedot. Bet jūs viņiem sūtiet mīlestību. Un piedodiet.»
