Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pievilcīgi – tas nozīmē, ka ar gadiem neko nezaudē no vīrišķīgā šarma, bet tomēr noveco, tātad nekļūst smieklīgs, izmisīgi turoties pie jaunības ar botulīna injekcijām un plastisko ķirurģiju. Tādi vīrieši ļauj, ka laiks viņiem pieskaras kā labs gleznotājs. Protams, Gīrs vairs nav tas smukulītis, kāds viņš bija filmā Amerikāņu žigolo, un arī vairs ne iekārojamais vecpuisis no Jaukās sievietes, tomēr grumbas un nepiekrāsotais sirmums matos piešķir citādas raudzes seksapīlu.
Tāpēc skaidrs – ja filmā Viesnīca Kliņģerīte (stāsts par kādu nolaistu Indijas viesnīcu, kuru pensionētu britu pulciņš izveido par jautru pansionātu) ir loma kādam noslēpumainam, vairs ne jaunam, taču visnotaļ šarmantam amerikānim, tad šī loma varēja tikt tikai un vienīgi Ričardam Gīram.
Stāsts par Gīru būtībā ir stāsts par to, kā kļūt par talantīgu aktieri un patiesi laimīgu cilvēku – tikai nevis uzreiz, bet ejot uz to soli pa solim, dienu pēc dienas, gadu pēc gada…
Vingrotājs un filozofs
Gīra elegance un mazliet nevērīgais šiks, ar kādu viņš ģērbjas gan filmās, gan dzīvē, vedina domāt, ka viņš audzis smalkā lielpilsētas sabiedrībā, taču tā nemaz nav. Viņš nāk no Filadelfijas, no pavisam vienkāršas piecu bērnu ģimenes. Interesanta nianse: abu viņa vecāku saknes meklējamas ģimenēs, kuru senči savulaik izcēlās Amerikas krastā ar slaveno kuģi Mayflower – vienu no pirmajiem, kas atveda šurp izceļotājus no Eiropas.
Atšķirībā no daudzām slavenībām, kuru bērnībā var atklāt daudz traumējoša un sāpīga, Gīram nav nekā šokējoša, ko pastāstīt. Naudas nebija daudz, taču kaut kā iztika, turklāt vecāki ļoti centās ieguldīt bērnu izglītībā, līdz ar to, pabeidzis vietējo skolu, Ričards jau bija apguvis vairākus mūzikas instrumentus un kļuvis par izcilnieku sporta vingrošanā. Tieši vingrošana viņam vēlāk dzīvē noderēs. Vispirms jau, lai iestātos augstskolā, – sportistiem bija priekšrocības, otrkārt, tieši pateicoties vingrošanai, viņš ieguva skaisti veidotu augumu, kas kinoindustrijā lieti noderēs.
Augstskolā Gīrs sāk studēt filozofiju un drāmu. Tā nav nejauša izvēle – puisi tiešām interesē lielie dzīves jautājumi un viņš meklē uz tiem atbildes. Viņš tobrīd ir sevī vērsts, mazliet melanholisks cilvēks, daļa pat viņu uzskata par drūmu un noslēgtu tipu. Tomēr universitāti Gīrs tā arī nepabeidz, pēkšņi izlēmis sākt mūziķa karjeru un no jauna pievēršas trompetes spēlei. Viņš spēlē vidēja līmeņa mūzikas grupā, vienlaikus meklējot izdevību izmēģināt sevi aktiermākslā. Ik pa laikam tādas uzrodas.
Tomēr Gīram jau ir divdesmit seši gadi, kad viņš beidzot tiek pie daudzmaz cienījamas lomas – tā ir izrādē Slepkavas galva. Loma ir grūta – visu izrādes laiku viņš pavada, piesiets pie krēsla un runā tekstu ar apsēju uz acīm. Būtībā viss, kas ir aktiera rīcībā, – balss modulācijas un minimālas galvas kustības. Taču Gīram šis grūtais eksāmens izrādās pirmā triumfa mirklis – viņš pārliecina gan skatītājus, gan teātra kritiķus. Ceļš uz aktiermākslu ir vaļā. Taču gluds tas nebūs…
Labākais žigolo Amerikā
Viena no pirmajām kinolomām ir režisora Terensa Malika filmā Ražas dienas (Days of Heaven) – dramatiskā stāstā par amerikāņiem, kas dodas meklēt laimi uz vēl neapgūtajiem Amerikas plašumiem. Viņu vidū arī pārītis, kas drošības nolūkos uzdodas par brāli un māsu. Taču šis apmāns izspēlē ļaunu joku – viltus māsā iemīlas zemes īpašnieks, pie kura jaunieši strādā, turklāt īpašnieks nav vis vecs, neglīts bagātnieks, bet visnotaļ simpātisks vīrietis… Īsāk sakot, stāsts par likteni un par izvēlēm. Filma izdodas, Gīru pamana, tiesa, pagaidām vairāk jūsmīgas skatītājas, nevis vērā ņemami kinokritiķi. Taču jau nākamā filma par aktieri liks runāt gan meitenēm, gan kinokritiķiem, un tās nosaukums uz kādu kļūs pat par Gīra otro vārdu. Protams, tā ir 1980. gadā uzņemtā filma Amerikāņu žigolo.
Zobgalīgs smaids, šķelmīgs acu skatiens, sportiska stāja un nevērīgā elegance, ar kādu viņš valkā žaketes, ir pareizais komplekts, lai sieviešu savaldzināšanu padarītu par biznesu un kļūtu par labāko žigolo.
Gīra varonis Džulians labi pelna un grezni dzīvo – starp citu, viņa garderobi šajā filmā veidoja neviens cits kā itāļu modes grands Džordžo Armāni, ieviešot modē mazliet paburzītas linu žaketes pelēcīgi bēšos toņos. Intriga sākas mirklī, kad tiek nogalināta kāda no Džuliana klientēm, un aizdomas krīt tieši uz viņu, taču cita kliente, ar kuru viņš tonakt bijis kopā, negrib to atklāt un nodrošināt viņam alibi… Tagad grūti iedomāties, ka patiesībā šī loma bija domāta nevis Gīram, bet gan Džonam Travoltam, taču tas atteicās – scenārijs licies pārāk pliekans. Laikam jau pēc tam koda pirkstos, jo Amerikāņu žigolo Gīru padara par desmitgades sekssimbolu.
Šis statuss, protams, ir ļoti glaimojošs, taču īsti negarantē ne labas filmas, ne skaistas lomas, pat ne lielu naudu. Ja ikreiz, kad kāda jūsmīga pielūdzēja piestiprinātu pie guļamistabas sienas plakātu ar šķelmīgu Gīru dziļi atpogātā kreklā, tas ienestu viņa kontā dolāru, viņš būtu stāvus bagāts, bet diemžēl tā nav. Viņš gan nofilmējas lentē Virsnieks un džentlmenis – spēcīgā stāstā par armijas lidotāju vienības sagatavošanu, taču pēc tam ilgu laiku nekādu nopietno piedāvājumu vairs nav. Tāpēc tad, kad aģents piedāvā lomu filmā Jaukā sieviete, Gīrs piekrīt vienīgi merkantilu apsvērumu dēļ – lai atkal kaut ko nopelnītu. Piekrīt mazliet sakostiem zobiem, jo sižets par miljonāra un prostitūtas mīlasstāstu liekas visai banāls un samākslots…
Mūslaiku prinča lomas
Taču izrādās, ka dažkārt auditorija gaida tieši šādas pasakas – neticamas un neloģiskas, toties romantiskas un skaistas. Un vai sievietes dvēselei maz ir kāda saldāka pasaka par klasisko Pelnrušķītes stāstu? Par to, ka katrai sievietei, lai kas viņa būtu, ir cerība reiz satikt savu princi – pievilcīgu, bagātu un mīlošu. Stāsts par miljonāru un prostitūtu (lai arī iesācēju), kurš beidzas ar bildinājumu – nu vai nav skaisti? Filma kļūst par kases hitu, Gīrs atgriežas kino apritē, bet viņa partnere filmā, tikai divdesmit vienu gadu vecā Džūlija Robertsa pēkšņi kļūst par spožāko kinoindustrijas zvaigzni, un viņas tērpus no filmas meitenes kopē vēl vairākus gadus.
Starp citu, pēc desmit gadiem abi aktieri – Gīrs un Robertsa – un vēl filmas režisors Gerijs Māršals, šajā kinobiznesa veiksmes upē mēģinās iekāpt vēlreiz, nofilmējot Bēgošo līgavu. Te Gīrs ir padzīvojis un šķiršanos piedzīvojis, taču joprojām šarmants žurnālists, bet Robertsa – meitene, kura pati īsti nezina, ko grib, tāpēc regulāri pamet līgavaiņus pie altāra. Nevar teikt, ka filma būtu izgāšanās, tomēr ar vieglu otrā uzlējuma pēcgaršu. Patiesībā vērtīgākais, kas palicis no filmas, ir slavenais citāts: pirms veic jebkādu svarīgu izvēli (piemēram, ej pie altāra), vispirms noskaidro, kādas olas tev garšo brokastīs.
Sindija un Kerija
Klīst baumas, ka Džūlija Robertsa mēģinājusi savaldzināt savu partneri arī dzīvē, taču Gīrs neesot viņas signāliem atbildējis. Uz to brīdi viņš ir piedzīvojis pa kādam romānam, taču joprojām brīvs un neprecējies.
Un tad iekārojamais vecpuisis paklūp pār tābrīža modes pasaules spožākās topmodeles Sindijas Krofordas daiļo kājiņu. Viņi uzreiz kļūst par karstāko un skaistāko pāri Holivudā – viegli iesirmais, slavas apmirdzētais Gīrs un svaigumā žilbinošā Kroforda. Viņam ir četrdesmit divi, viņai – divdesmit viens. Šī laulība kā no žurnālu vākiem šķiet patiesi noslēgta debesīs – tik saderīgs šķiet pāris, tomēr uz grēcīgās zemes tā neiztur pat ne piecus gadus. Pāris šķiras mierīgi, kaut prese vairāk ir Krofordas pusē, dodot mājienus, ka ar Gīru noteikti grūti sadzīvot, jo viņš «jau ir precējies ar budismu». Tā gan ir, gan nav taisnība.
Pēc gadiem Kroforda atzina, ka abus ar Gīru izšķīrušas gadu un uzskatu atšķirības. Viņa bijusi pārāk jauna, lai saprastu, ko grib, bet Gīrs – jau pietiekami vecs, lai lieliski zinātu, ko negrib. Diplomātiski elegants formulējums, ko kādreiz dēvēja par «nesaderēja raksturi».
Šī nav pati smagākā un sāpīgākā šķiršanās vēsturē, un abi joprojām saglabājuši labas attiecības. Kroforda, joprojām tikpat skaista, ir jau netipiski ilgi precējusies ar biznesa magnātu un priecājas par saviem nu jau pieaugušajiem bērniem, turklāt meita iet mātes pēdās un šobrīd jau ir pieprasīta modele. Savukārt Gīrs deviņdesmito gadu beigās apprecas otrreiz – ar modeli un aktrisi Keriju Lovelu.
Stāsta, ka abi satikušies kādā no daudzajiem saietiem, kur Gīrs uzstājies ar kaismīgu runu par Tibetas brīvību. Aizrāvies un iekarsis, viņš esot aicinājis beidzot saņemt drosmi un stāties pretim Ķīnas agresijai Tibetā. Lovela iesmējusies un iebildusi, ka tas gan būtu labs skats – kā Gīrs viens pats stājas pretī miljoniem ķīniešu. Gīrs sākumā gribējis tā kā apvainoties par šo piezīmi, taču laikam jau sieviete likusies pārāk pievilcīga un tā vietā nolēmis iepazīties. Tā sākas Gīra otrā laulība, kurā viņš beidzot iegrimst īstā ģimenes dzīvē – Lovelai jau ir meita no iepriekšējām attiecībām, bet pēc dažiem gadiem viņiem piedzimst arī dēls. Gīrs piecdesmit gadu vecumā ir sagaidījis savu pirmo bērnu. Viņam dod trīs vārdus – Homērs Džeimss Džigme Gīrs. Homērs – par godu tēvam. Džigme – par godu budismam.
Budists. Bet vispirms aktieris
Gīrs un budisms – tā ir atsevišķa tēma. Varētu to uzskatīt par modīgā Austrumu garīguma kaprīzi, taču tā nebūs tiesa – aktieris par to sāka interesēties, kad tas vēl nebija modē, proti, septiņdesmito gadu sākumā. Vēl toreiz, kad studēja universitātē un meklēja, kā veidot attiecības ar sevi un ar dzīvi. Dzīve likās bezjēdzīga, pasaule nejēdzību un ciešanu pilna, un tā sanāca, ka tieši budismā viņš atrada atbildes uz daudziem jautājumiem. «Budisms man ļauj būt iekšā pasaulē un vienlaikus būt brīvam no tās,» tā Gīrs reiz teica, un tam viegli ticēt, skatoties uz viņa mieru, gandrīz vienmēr klātesošo smaidu un vieglo zobgalību acīs. Gīrs bieži uzstājas ar kaismīgām runām par Tibetas atbrīvošanu, izveidojis fondu tās atbalstam un jau sen ir tuvos draugos ar Viņa Svētību Dalailamu. Aktieris atzīst, ka tikšanās reizēs viņam parasti esot sakrājies daudz jautājumu Dalailamam, bet viņš protot ātri vien atsijāt nenozīmīgo un lieko un saskatīt problēmas būtību.
Un tomēr viņš pamatu pamatos ir un paliek aktieris, turklāt aizvien labāks un niansētāks. Vairs nav tā glancētā glītuma, toties ir dzīves pieredzējis, mazliet noguris, tomēr joprojām ar prātu, pašapziņu un jūtīgumu apveltīts vīrietis. Un arī viņa lomu diapazons kļūst aizvien plašāks. Iespējams, par pagrieziena punktu Gīra kinokarjerā uzskatāma filma Neuzticīgā, kas iznāk uz ekrāniem 2002. gadā. Stāsts par pāri (Gīrs duetā ar lielisko Daienu Leinu), kura visnotaļ rāmajā un veiksmīgajā dzīvē ar skaistu piepilsētas māju un jauku dēlēnu kā traks vējš ielaužas jauns un seksīgs franču mīļākais. Šoreiz Gīrs vairs nav siržu lauzējs, bet gan parasts vidusšķiras vīrietis, kuru piekrāpj sieva. Patiesībā viņš pat ir ģeniāli parasts – tāds, kurš nedz patīk, nedz kaitina, ne īsti liek sev just līdzi.
Tikai tās acis, kurās jaušamas bezgalīgas sāpes un milzīgs apjukums, skaidri rada – Gīrs kā aktieris kļūst aizvien dziļāks un spēcīgāks.
Ar Daienu Leinu Gīrs satiksies vēlreiz – romantiskajā drāmā Naktis Rodantā par divu pusmūža cilvēku vēlo mīlu. Piebildīsim – ļoti pievilcīgu pusmūža cilvēku, un, iespējams, tā arī ir vienīgā filmas vērtība, jo sižets ir visai vājš un samākslots. Bet uz šo abu aktieru saspēli jau var skatīties vienmēr, un Gīram vairs nekas nav jāpierāda – viņš beidzot ir saņēmis Zelta globusu kā gada labākais aktieris par mūziklu Čikāga. Šajā filmā viņš uzmirdz ar citu talanta šķautni – viņš ir cinisks advokāts, aprēķinātājs un izmantotājs. Starp citu, arī te viņš nemaz nav gribējis piedalīties, jo neuzskata sevi par labu dejotāju, bet filmā dejo daudz un krāšņi. Tiesa, tam, ka Gīrs nemāk dejot, pēc filmas Padejosim? gan ir grūti noticēt. Kad viņa varonim naksnīgajā deju kursu zālē Dženifera Lopesa māca, ko īsti nozīmē atdoties tango, izdodas ļoti jutekliska, muzikāli vibrējoša un dvēseli sabangojoša epizode…
Viena no labākajām beidzamo gadu lomām ir elegantais un ciniskais miljardieris filmā Arbitrāža – atkailinošā stāstā par mūsdienu finanšu pasauli, kurā vara ir labākais alibi jebkuram noziegumam. Starp citu, savam varonim Gīrs esot iedvesmojies no Bila Klintona – cilvēka, kurš savulaik meloja visas valsts priekšā par savu sakaru ar Baltā nama praktikanti un kuram pēc tam tik viegli šos melus piedeva. Filma stāsta par tieši tādu pasauli – kur vispirms melo un pēc tam visi gatavi ar šiem meliem mierīgi dzīvot. Līdzīgs ir arī vissvaigākais Gīra darbs ir vērojams seriālā Māte. Tēvs. Dēls – visai atkailinošā stāstā par politikas aizkulisēm un politiķu privāto dzīvi.
Viss sākas no jauna
Vēl pirms dažiem gadiem stāstu par Ričardu Gīru šajā vietā varētu arī varētu beigt. Stāstu par cilvēku, kurš dzīvo budiskā mierā, filmējas, kad grib un cik daudz grib, brīvdienas pavada ar dēlu un labprāt uzspēlē ar viņu futbolu. «Man ir zelta dzīve,» pirms kāda laika par sevi teica Ričards Gīrs. «Pasaulē, kur tik daudz problēmu, es varu atļauties dzīvot tieši tā, kā gribu.» Viņš arī nebaidījās paironizēt pats par sevi, sava šarma noslēpumu skaidrojot «man vienkārši ir laba matulaka». Atļāvās pajokot arī par savu vecumu: «Man aizvien vairāk bail ienākt telpā un saprast, ka laikam gan te esmu vecākais no visiem…» Īsāk sakot, izskatījās, ka Gīrs būs viens no tiem slavenajiem cilvēkiem, kas mūža nogalē vairs necenšas pārsteigt pasauli un mieru vērtē augstāk par sasniegumiem un dzīves kārdinājumiem.
Taču dzīvei patīk sagādāt pārsteigumus.
2014. gadā Gīrs iepazīstas ar spāņu žurnālisti, uzņēmēju un sabiedrisko aktīvisti Alehandru Silvu, un jau pēc diviem gadiem viņas pirkstā parādās saderināšanās gredzens. Gīram tobrīd ir sešdesmit astoņi gadi, Alehandrai tieši uz pusi mazāk– trīsdesmit četri, tomēr stāsts par vecu, bagātu kārumnieku kas uzķeras uz jaunu miesu, īsti nav vietā. Alehandra gan ir skaista sieviete, taču arī izglītota un ar aktīvu sociālo darbošanos, turklāt nākotnē daudzu miljonu mantiniece.
Vēl pēc diviem gadiem viņi oficiāli apprecas, sarīkojot kāzas Spānijā saskaņā ar budisma tradīcijām, un tajā pašā gadā viņiem piedzimst dēls Aleksandrs. «Esmu laimīgākais cilvēks Visumā! Esmu precējies ar skaistu, jūtīgu un atsaucīgu sievieti ar lielisku humora izjūtu un spēju piedot, kurai patīk darīt labu cilvēkiem un kura turklāt lieliski gatavo!» pēc kāzām spāņu žurnālam Hola! teica laimīgais jaunais (lai arī vairs ne tik jaunais) vīrs.
Bet arī tas nav viss. Kur ir, tur rodas – pagājušgad (2020. gadā) viņi sagaida vēl vienu mazuli, un septiņdesmit gadu vecumā Ričards Gīrs kļūst par trīs dēlu tēvu – viens no tiem ir jau gandrīz pieaudzis, abi pārējie vēl pavisam maziņi. Faktu par jaunākā piedzimšanu gan pasaule uzzina tikai trīs mēnešus pēc viņa nākšanas pasaulē – pa daļai iemesls ir pandēmija, taču arī tas, ka viņi paši dzīvo klusu un visai noslēgtu dzīvi savā rančo Ņujorkas štatā.
Iespējams, viņš beidzot tikai ir atradis atbildi uz jautājumu, ko uzdeva sev teju visu mūžu, – vai šai dzīvei ir jēga, un kur tā slēpjas…
