Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tajā laikā populārie merkuri, miglas un visādas tur mērijas mani nu ne pavisam neinteresēja, bet par vīna esamību toreiz tā īsti pat nenojautu. Tad lūk, tajā pašā karstajā svētdienā, kad līdz galamērķim bija atlicis pavisam nedaudz un likās, ka visas dziesmas izdziedātas un sarunu tēmas sāk aptrūkties, viens no mūsējiem nāca klajā ar priekšlikumu. Priekšlikumu, no kura bija neiespējami atteikties. «A davai sadzeram tubrālības,» viņš teica. Klusums. Zināja taču, nu, ka es nelietoju vispār. Tad ko vispār piedāvā?
Nesagaidījis acīmredzamu pretošanos, viņš, klātesošajiem par lielu prieku, no laiv-apakšas izvilka pudeli.
Nevis kaut kādu tur kārtējo merkuru, bet pudeli vīna. Šitais vinčiks esot tieši man. Man patikšot. Pieļauju, ka todien biju pārāk labdabīgi apskurbis no domas, ka četri gadi universitātē nu ir cauri un nevienu no klātesošajiem vairs nekad, nekad nesatikšu. Davai, es teicu, nostaļģisku motīvu vadīts. Sadzeram.
Glāžu, protams, nebija. Pat to vienreizējo, plastmasas. Sūcu savu pirmo vīnu no kakliņa un gaidīju pašu briesmīgāko. Taču nē. Izrādījās, ka tas, ko dzeru, nu, tas vīns, ir gardākā manta pasaulē. Salda un pretimnākoša. Veldzējoši reibinoša. Neatvairāma kombinācijā ar to Holandes siera kluci, ko negausīgi piekodām klāt. Izpētīju etiķeti. Tur skaidrā krievu valodā rakstīts Monastirskaja Izba. Hm. Tātad, redz, kāds tas vīns. Kaut uz brīdi, bet Monastirskaja Izba bija kļuvusi par manu vīnu etalonu.
Izbai, kā vēlāk noskaidrojās, gan bija visai attālināts sakars ar vīnu.
Diplomātiski varētu teikt, ka tas bija tāds apšaubāmas kvalitātes alkoholizēts padzēriens, kas vīnogas nekad nav redzējis.
Brr. Bet lai paliek. Tieši ar Izbu (un nevis ar kaut kādu tur 47. gada Cheval Blanc) man bija pirmā reize. Un pirmās reizes, kā zināms, vienmēr ir īpašas un netiek pakļautas kritikai.
Pēc šīs pirmās reizes lēnām nāca visas pārējās pirmās reizes – sākot no dēkām ar trīs latus vērtiem Čīles merlotiem un austrāliešu širaziem, spāņu «bullīšu» riohām un mazajiem (petit) šabļiem, līdz visuresošajiem Jaunzēlandes savinjoniem un Dienvidāfrikas pinotiem. Līdz nopietnai saskarsmei ar bordo cru classe un grand cru Burgundijai pagāja vēl gandrīz desmit gadu, nerunājot nemaz par Barolo, Mozeli, Šampaņu, Toskānu un citiem klasiskajiem reģioniem.
Esmu «apdedzinājies», priecājies, dusmojies, sēdējis nostalģiski iepīcis vai apgarots par katru pirmo reizi.
Bez pirmās reizes nav otrās.
Bez tiekšanās pēc kārtējās pirmās, nav iespējams uzkrāt jebkādu vīnu inteliģenci. Katra nākamā pirmā, ja vien izraudzīta mērķtiecīgi, iemāca vīnu vērtēt daudz niansētāk par patīk vai nepatīk, iemāca ielīst vīnam aiz ādas un orientēties.
Vīnu pasaulē ir tāda parādība kā «dziļā dekoltē sindroms». Lai saprastu, kas tas tāds, atsauciet atmiņā pēdējo ballīti, piemēram, pērnajos Ziemsvētkos. Piekritīsiet, ka vispirms acis piesaista dāmas ar tiem dziļākajiem dekoltē un atsegtākajām mugurām. Piedodiet, protams, taču visas pārējās tiek pamanītas tikai pēc tam.
Tad, lūk, ar vīniem ir tieši tas pats. Piemēram, ņemam karstā klimatā un ozolā lolotu Sicīlijas šardonē un aukstā klimatā un tērauda mucās izturētu premier cru šabli (arī šardonē). Abi augstākās raudzes vīni, tomēr radurakstos un raksturos kā diena pret nakti. Salejiet glāzēs draugiem, nestāstiet, kurš ir kurš, un ļaujiet izvēlēties savu favorītu.
Šablī būs eleganti kluss, noslēgts un introverts vīns, tāds, ar kuru jāatrod kopēja valoda, kurš tā īsti atraisīsies tikai tad, ja izrādīsiet par viņu neviltotu interesi. Šabli izvēlēsies retais. Toties Sicīlija! O, jā! Ap to uzreiz visi sadrūzmēsies apkārt. Skaļa, jautra, izaicinoša, ar neticami skaistu dekoltē. Būsiet knapi iepazinušies, kad jau laidīsiet pa pliko peldēties Vidusjūrā.
Tad, lūk, iemācīties paskatīties, kas slēpjas aiz «trokšņa» var tikai pēc tam, kad ar vīnu esat iepazinušies tuvāk, pēc pirmās reizes. Tikai tad tā adekvāti iespējams novērtēt vai ir tur kas interesants, vai arī tas ir «tikai» dekoltē un pēc peldes ātri aptrūksies par ko parunāt. Jūs teiksiet, ka peldei jau arī nav ne vainas. Iespējams, tik tas Jums jānoskaidro pašiem.
Katram vīnmīlim ir vēl pāris tādu pirmo reižu, kas ir pieminēšanas vērtas. Personiski spilgti atceros pirmo reizi, kad apzināti spļāvu vīnu spļaujamtraukā – Cru Bourgeois konsorcija degustācijā Bordo modernās mākslas muzejā 2006. gada septembrī. Paskatījos, kā to dara paši franči, un ķēmojos līdz. Nepārprotiet, mājas apstākļos to nevajadzētu darīt, ciemos arī ne, restorānā arī ne. Tomēr, ja nokļūsiet profesionāļu pasākumā, degustācijā ar vairākiem desmitiem vīnu, vai vīndarītavā, kur esat ieradies ar auto un saimnieks jums grasās noservēt visu savu arsenālu, spļaujiet. Kārtīgi izčāpstiniet pa muti, sagaršojiet un spļaujiet uz veselību, ja vien nevēlaties iekulties nepatikšanās. Zinu, pirmoreiz jutīsieties nedaudz jocīgi, notašķīsiet arī sevi un apkārtējos. Bet pēc pirmās reizes uz jums visi skatīsies vismaz kā uz ekspertu.
Un visbeidzot. Par vīna pasaules smalkumiem un bieži vien samāksloto etiķeti jau esmu rakstījis. Esmu pārliecināts, ka vīna kursos, grāmatās un no dažnedažādiem ekspertiem esat saklausījušies pilnas ausis ar gudrībām par noteiktām glāzēm, kas der tikai konkrētiem vīnu tipiem, par ideālo un pareizo pasniegšanas temperatūru sarkanvīnam un baltvīnam, par zinātniski pamatotu ņemšanos ap ēdiena un vīna sapārošanu un citiem etiķetes krikumiem, kas padara vīnmīļa dzīvi tik sarežģītu. Tad, lūk. Lieliska ir arī tā pirmā reize, kad, labi apzinoties visus šos dzelžainos likumus,jūs tomēr izlemjat atslābt un neiespringt. Jūs metat pie malas likumus un vienkārši baudāt labu vīnu, ēdienu, draugus un dzīvi. Baudiet! Priekā!
