Melvils, Ravēls un Legrāns jau sen kļuvuši par sirdsdraugiem. Denēvas kompānijā tvīkstu joprojām. Un nekad, nekad neatsakos no glāzes franču klasikas – monrašē, merso, kruga, kotrotī, šatenefdupapa, pujaka vai pomerolas. Nekad. Tā mums tāda nerakstīta vienošanās.
Bet atzīšos. Man ir mīļākā. Viņu sauc Itālija. Franciju ar Itāliju krāpju regulāri un nenožēloju.
Šā raksta tapšanas brīdī uz rakstāmgalda Riedel pinot noir glāzē, piemēram, iekārtojusies Etnas vulkāna pakājē izauklēta Nerello Mascalese. Īsta dienvidu skaistule ar Burgundijas manierēm un Ziemeļronas tvērienu – nu kā lai ar tādu neielaižas?!
Vakar aizpļāpājos ar Čeparello – ir viena tāda viltniece no Sangiovese vīnogas, kritiķi viņu pamatoti dēvē par supertoskānieti. Aizvakar kāja paslīdēja ar Aglianico no Taurasi Kampānijā – tā man tāda noputējusi, bet bravūrīga lauku draudzene, kuru nekautrētos sēdināt pie viena galda ar 1855. gada aristokrātēm no Medokas.
Nu labi, teiksiet, tie taču viena vakara sakari. Kam negadās. Bet vai tai tavai Itālijai ir ko piedāvāt nopietnām ilgtermiņa attiecībām? Ir viņai sava Burgundija? Bordo? Sava Šampaņa? Mieru. Ir viņai i sava Burgundija, i Bordo, i Šampaņa. Un ne tikai!
Pjemontā, Itālijas Burgundijā, zeļ nebbiolo, kas ir vismaz tikpat niķīga oga kā pinot noir no Burgundijas un kuras sulas sastapsiet gan demokrātiskā gala Gattinara vai Langhe Nebbiolo, gan cēlo Barolo un Barbaresco dzīslās.
Līdzīgi kā Nuits-St-Georges vai Bourgogne Rouge Burgundijā, Gattinara un Langhe Nebbiolo ietver ogas no salīdzinoši ne-prestižām nogāzēm ar augstāku ražīgumu, lielāku pudeļu apjomu, salīdzinoši īsāku laiku ozolkokā un pieņemamāku cenu. Barolo un Barbaresco top saules visvairāk lutinātajās nogāzēs un prestižākajos vīna dārzos, tur iegūst savu neatvairāmāko formu, bet pirms nonākšanas veikalu plauktos krietni vien ilgāk uzturas ozola mucās un pudelēs.
Ja sevi pieskaitāt vīna nūģu kategorijai, buršanās Barolo un Barbaresco labāko vīna dārzu labirintos ir ne mazāk aizraujoša kā Burgundijā.
Toskānā, Itālijas Bordo, kur vīna nami greznāki, Itālijas aristokrātu saimes naski kultivē gan vietējo Sangiovese, gan franču kabernē un merlo. 60.–70. gados, kad ķēpāšanās ar franču šķirnēm Toskānā nebija īsti legāla, no franču vīnogām brūvētajām Itālijas slavenībām Sassicaia, Solaia, Ornellaia oficiāli piešķīra tik vien kā vino da tavola jeb pieticīgo galda vīna statusu. Tagad franču ogas ar panākumiem pilnīgi oficiāli uzplaukst, piemēram, Bolgheri Vidusjūras piekrastē, bet sandžovēze saimnieko iekš Chianti, Chianti Classico un Brunello di Montalcino.
Frančakorta, Itālijas Šampaņa, saimnieko Iseo ezera krastā stundas braucienā no Milānas. Skepsi pietaupiet un provi noņemiet, piemēram, Anna Maria Clementi, pilnasinīgai Šampaņas māsīcai, kas top Ca’ del Bosco paspārnē un ikonisku Šampaņas prestige cuvée kompānijā parasti iejūtas visai omulīgi. Kad draugu lokā vienu tādu 2004. gada izlaiduma Annu aci pret aci saliekam ar franču māsīcu leģendāro Comtes de Champagne no tā paša gada, nabaga Comtes mulst un uz brīdi izskatās apjukusi.
Māsīca no laukiem, izrādās, ir pilnvērtīga sarunu biedre.
Pilnvērtīgas sarunu biedres atrodu visos Itālijas nostūros. Elzasas rīslingus, piemēram, aizstāju ar Garganegām no Pieropan, bet saldskābenos pino grī – ar īstu itāļu popmūziku jeb sausajiem proseko Silvano Follador izpildījumā. Baltos bordo mēdzu kaitināt ar labiem Arneis, teiksim, Giovanni Almondo izpildījumā, bet Luāras aukstasinīgos saviņonus bez sirdsapziņas pārmetumiem krāpju ar nedaudz korpulentākām Fiano vai Falangīnam no Kampānijas.
Itālijas dienvidos mājo ne mazums kārdinātāju – jau pieminētā Aglianico no Kampānijas, Nerello Mascalese un Nero d’Avola no Etnas, nemaz nerunājot par saldo Passito di Noto, kuru Noto apkaimē iegūst no žāvētām baltajām Moscato Bianco. Mamma mia! Un, lai kā es mīlētu Franciju, jēdzīgu precinieku šokolādei tur joprojām atradis neesmu. Bet Itālijā? Tur tādu, cik uziet! Ja arī jums ir nosliece uz šokolādīgiem našķiem, atkorķējiet pudelīti Tomassi Amarones vai kādu Quintarelli Valpoličellu! Draugi, frankoholiķi, Itāliju nesmādējiet!