Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Gatavojoties kādam rakstam par miesniekiem, YouTube vietnē uzdūros videopamācībai, kurā redzams, kā nokaut cūku, nobrucināt to un pareizi sagriezt gabalos. Darbība notiek Hand Hewn Farm saimniecībā Amerikā, Ohaio štatā. Man par lielu pārsteigumu kāvēji bija nevis veci veči, bet gan divi trīsdesmitgadnieki, jauni puiši ar glīti apcirptām bārdām, tērpušies rūtainos mežstrādnieku kreklos.
Darbā viņi izmantoja vienīgi pašgatavotus vai mazās darbnīcās veidotus instrumentus. Procesu no malas vēroja pāris interesentu, kuri ik pa laikam jaunajiem vīriešiem uzdeva jautājumus, piemēram, kā pareizi izņemt taisno zarnu, vai kā nepārdurt žultspūsli. Dažās atbildēs viņi sarunā minēja citu miesnieku, no kura iespaidojušies paši. Arī viņam ir savs YouTube kanāls.
Ir vēl viens stāsts. Nesen biju iegriezies Alus muižā uz Ģertrūdes ielas, kur pirku pateicības dāvanu kādam draugam. Tā kā veikals bija ciet, bet saimnieks jau steidzās to atvērt (to man pateica pie veikala sastaptie vīri), nolēmu uzkavēties. Līdz ar veikala darbinieku un mani iestādē ienāca arī divi puiši. Viens apaļīgs ar šaudīgām ačtelēm un vaiga bārdu, bet otrs nelatviska paskata, taču latviski runājošs puisis vārdā Alberts.
Viņi sev līdzi stiepa vienu kegu, kurā, kā man šķita, bija alus. Izrādījās, viņi ir sadarbības partneri, abi šobrīd attīsta mazu alus un sidra brūzi, kas atrodas pilnīgā elles nostūrī Valkā, kaut kādā meža biezoknī.
Mēs sākām runāt, jo es painteresējos, kāpēc viņi taisa tikai ābolu, nevis arī bumbieru sidru. Un, lūk, izrādījās, ka Alberts ir latviešu izcelsmes vīndaris no Vācijas. Šobrīd viņi dara visu, lai attīstītu kraft darītavu pilnīgā nekurienē, kurā tāpat kā pilsētniekiem jācīnās ar PVD.
Šis video un nejaušā tikšanās veikalā man lika aizdomāties. Pasaule ir mainījusies. Tagad visā pasaulē dzīvot laukos izvēlas gados jauni cilvēki, kuri neatsakās no tehnoloģijām un ne mazāku vērību kā pilsētnieki pievērš modes tendencēm. Vienlaikus viņi nebaidās sasmērēt rokas un smagi strādāt. Protams, šāda izvēle vistiešākajā veidā ir raksturojama kā dzīvesstils.
Grozies kā gribi, ikviena cilvēka dzīves izvēle ir pabāžama zem šī vārdu salikuma. Taču esmu drošs, ka cilvēki, kas izvēlas šādu dzīves ceļu, to nedara modes dēļ. Tas ir nopietns lēmums, ko nevar salīdzināt ar pievēršanos džina kokteiļu vai fiksīšu kultūrai.
Dzīve laukos ir citas vides pieņemšana. Tas ir solis pretī savas labsajūtas līdzsvaram. Arī Latvijā kļūst arvien vairāk tādu jaunu cilvēku, kas izvēlas spert šo soli. Un viens no viņiem ir Krišjānis Grīnbergs no Raiskuma pagasta.
Prom no pilsētas
Šo māju būvējuši muižas kalpi un zemnieki. Vēlāk, režīmiem mainoties, cilvēkus, kuri šeit dzīvoja, izsūtīja uz Sibīriju, dažus arī pagalmā nošāva, bet māju izpostīja, pārveidojot par daudzdzīvokļu ēku. Šobrīd es cīnos ar tā laika sekām, lai atkal to pārveidotu par māju, kas piemērota vienai ģimenei.
Šīs nav manas dzimtas mājas. Es pie tām tiku pirms trim gadiem. Mantojumā esmu saņēmis vienīgi nelielu koka solu. Viss pārējais ir izzagts, jo māja gadus desmit stāvēja tukša. Starp citu, arhīvā, kurā galvenokārt aprakstīti sadzīviski pasākumi, atradu stāstu, ka šīs mājas iedzīvotāji devušies svinēt cūku bēres uz kaimiņu māju, bet kalpone tikmēr no saimnieces skapja izzagusi visus iekrājumus un paslēpusi siena kaudzē. Vaininiece gan ātri vien tikusi atmaskota.
Mājas priekšā aug sensens, izspūris osis. Pa kreisi atrodas pussagruvusi kūts, kas celta no laukakmeņiem, bet mums aiz muguras kā aviācijas bāzes kuģis stiepjas padomju gados būvēta cūku kūts. Krišjānis stāsta, ka šādas kūtis atrodamas daudzviet muižu teritorijās.
No verandas caur stiklotām divviru durvīm mēs nonākam mājā un dodamies tālāk uz virtuvi, kurā par pārsteigumu ir silts. Izrādās, Krišjānis mūs gaidot, jau paguvis iekurināt plīti un krāsni. Viņš samet plītī vēl sprunguļus un painteresējas kādu tēju dzersim – piparmētru vai pļavu ziedu.
Kad tiku pie mājas, cerēju to fiksi izremontēt un ievākties. Taču realitātē, kad sāku jaukt sabūvētās starpsienas, plītis, krāsnis un vākt atstātos atkritumus, sapratu, process ieilgs. Telpa, kurā esam šobrīd, būs mūsu ģimenes 30 kvadrātmetrus plašā virtuve. Bet viss mājas pirmais stāvs aizņem 200 kvadrātmetrus. Kamēr pīrādziņi, kurus mana sieva vakar cītīgi cepa, cepeškrāsnī uzsildīsies, iesim apskatīt māju.
Tiesa, pīrādziņi ir veģetāri, jo pēc pārliecības esmu veģetārietis. Kāpēc šāda izvēle? Ņemot vērā, kādas kvalitātes gaļa nopērkama veikalos, izvēlos pasaudzēt savu veselību.
Es jūtos daudzkārt veselīgāks un enerģiskāks. Man ir ar ko salīdzināt, jo esmu bijis gaļēdājs.
Smalkos apdares darbus mājā veicu pats. Lielo būvkonstrukciju jautājumos talkā labprāt nāk tētis, savukārt smalkumos, piemēram, krāsošanā, iesaistās sieva, kura studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Bet, lai uzmestu vēsturisku, elpojošu kaļķa apmetumu, piesaistīju speciālistu. Manuprāt, ja ķeras pie šādas mājas remonta, jādara viss, lai saglabātu autentisku sajūtu, nevis ieviestu eiroremonta vidi. Ieejot telpā, kas izklāta ar reģipsi, vienmēr ir sajūta, ka esi ienācis birojā.
Patiesībā šī ir guļbūves māja, ko glābusi ķieģeļu apdare un Ulmaņlaikos no Anglijas vestais skārda jumts. Bez tā māja būtu sapuvusi un sabrukusi.
Pa stāvām un platām kāpnēm nonākam mājas otrajā stāvā. Krišjānis mūs ieved kādā šaurā, garā un ļoti gaišā telpā, kurā gaisma līst no diviem lieliem logiem.
Es sapņoju, ka reiz šī istaba pārtaps par manu darba kabinetu ar skaistām grāmatām un galdu. Kamdēļ vīrietim mājā vajag kabinetu? Tā ir vieta, kur pasēdēt, padomāt un arī palasīt. Šeit būs gan garīga rakstura grāmatas, gan tehniskā literatūra, kas saistīta ar nažiem un tā materiāliem. Manuprāt, cilvēkam dzīves laikā jāatrod sava dzīves jēga. Es to esmu radis kristietībā. Daiļliteratūru gan nelasu. Tam man neatliek laika, toties veltu laiku garīgas literatūras lasīšanai, pat pētīšanai. Vispār es cenšos daudz lasīt, jo grāmatas ir novārtā palikusi bagātība.
Vakar šeit beidzu strādāt ap desmitiem vakarā. Sajūta, ka vari darboties klusumā un iecerētais iet uz priekšu, ir fantastiska. Turklāt grīda, kuru taisu, man kalpos visu mūžu.
Digitālais māceklis
Iepretī durvīm uz virtuvi ir vēl vienas durvis, kuras ved uz Krišjāņa darbnīcu, ko apsilda sena Jotul krāsns, kas te atvesta no Norvēģijas un ražota vēl tālajā 1977. gadā.
Nažus sāku taisīt pirms aptuveni trim gadiem. Patiesībā šo ideju aizguvu, sērfojot YouTube kanālos. Es noskatījos video, kā kāds polis savā šķūnītī ar ļoti primitīviem instrumentiem, kādi bija arī man, uztaisīja nazi. Šobrīd nažu izgatavošana ir nopietns hobijs, kurš pats sevi finansē. Nav nekā foršāka, kā ienākt darbnīcā, iekurināt krāsniņu un, malkai sprakšķot, sākt darboties. Turklāt nav jāievēro noteikts darba laiks. Un, pat, dzīvojot pilnīgā nekurienē, ar instagrama palīdzību spēju sasniegt sev interesējošu auditoriju. Kā top spali? Tas ir labs jautājums.
Krišjānis no plaukta noceļ kartona kasti ar raibiem un krāsainiem koka klucīšiem, kas meistara rokās pārtop par nažu spaliem.
Šis ir koks. Tā īpatnējais krāsojums veidojas, koku ievietojot vakuuma kambarī, kur tas tiek piesūcināts ar ietonētu epoksīda masu, kā rezultātā izceļas koka tekstūra. Cilvēkiem šis unikālais krāsojums patīk, jo tie ir noguruši no melnajiem plastmasas lielveikalu spaliem, kas neturas pie naža.
Materiāli naža spaliem Krišjāņa darbnīcā nākuši no Krievijas, Skandināvijas un Vācijas. Kartona kastē atrodams Karēlijas bērzs, kurš aug aiz polārā loka, arī Āfrikas un Dienvidamerikas koki. Materiālu kopējā vērtība mērāma vairākos simtos eiro.
Dažkārt man arī patīk izmantot vecu tēraudu. Kāpēc instrumentam vai vienkārši tērauda gabalam nepiešķirt vēl vienu dzīvi? Šāda filozofija man ir sirdij tuvāka, lai gan strādāju arī ar jauniem materiāliem.
Šāda veida amatniecību, šķiet, Latvijā nemāca. Kādreiz zināšanas, kuras izmantoju, strādājot ar nažiem, meistars nodeva māceklim. Tagad ir YouTube un māceklis.
Manu interesi par šīm prasmēm noturēja faktors, ka varu mācīties, kad un kur vēlos. Pat, ja man ir jāgaida veikala rindā, varu skatīties telefonā un mācīties. Lai papildinātu zināšanas, talkā nāk arī labas grāmatas, diemžēl, ne latviešu valodā. Un visbeidzot – prakse.
Man nav tehniskās izglītības. Esmu beidzis ģimnāziju un ieguvis bakalaura grādu biznesa vadībā un ekonomikā. Taču, ja ir interese, zināšanas par metāliem, instrumentiem un elektrību apgūt ir viegli.
Slīpmašīna – instruments, ar kuru Krišjānis ikdienā strādā, – izgatavota paša rokām, par pamatu ņemot informāciju internetā. Tā ir izgatavota no būvmateriālu veikalā pieejamajiem materiāliem. Slīpmašīna aizvieto virkni instrumentu un ekonomē laiku. Darbarīks izmaksājis aptuveni 400 eiro, bet, pērkot līdzīgu veikalā, tā izmaksātu aptuveni 1500 eiro.
Šobrīd iztiku pelnu, strādājot savas ģimenes uzņēmumā, kurš nodarbojas ar lauksaimniecību, taču mans mērķis ir pāriet uz nažu biznesu, lai tas mani spētu arī uzturēt. Pie attiecīga pieprasījuma, tā nebūtu problēma, jo cilvēku, kas augstu vērtē labas kvalitātes instrumentus, ir daudz. Un mani priecē, ka daudzi ārzemju latvieši no Amerikas, Norvēģijas, Somijas un Dānijas atbalsta to, ko daru.
Uzāķētie
Vidusskolas laikā mani interesēja interjers un arhitektūra. Apsvēru pat domu braukt uz Dāniju studēt arhitektūru. Tur izglītība ir bez maksas. Taču dažādu apstākļu dēļ noraustījos un neaizbraucu, bet iestājos Vidzemes augstskolā un apguvu programmu, kura dzīvē man noderēs jebkurā gadījumā. Iemācījos kaut vai to, ka ne vienmēr veikala cena ir galējā. Loģistikas pasniedzējs šo cenu nodēvēja par loha cenu.
Tā ir cena, par kuru ražotājs vai izplatītājs visiem pēc kārtas visai nekaunīgi pārdod produktu. Bet mirklī, kad kāds painteresējas, vai cena nav runājama, izrādās, nomest var pat pusi. Piemēram, apģērbam veikalā ir aptuveni 800 procentu uzcenojums. Lai gan apģērba pašizmaksa ir niecīga un krāsa pēc pāris mazgāšanas reizēm pazūd. Mēs maksājam par mārketingu. Šī atziņa man noderēja arī būvniecībā, jo ar meistariem var vienoties arī par pilnīgi citu darba cenu.
Es nekad nedodu atlaides. Maniem darbiem ir divas cenas. Pilna cena vai par brīvu, jo pēc būtības atlaide ir cilvēku čakarēšana.
Iedomājies, kā jūtas cilvēks, kurš nopircis nazi par 200 eiro, bet pēc nedēļas kāds cits to nopērk ar 25 procentu atlaidi. Es pietiekami cienu klientu, lai piedāvātu godīgu cenu un tos, kas kaut ko iegādājušies iepriekš, nekad nenostādīšu muļķu lomā.
Nezinu vai studētu vēlreiz. Šobrīd, ja vien cilvēks ir motivēts, viņš daudz ko var apgūt bez skolas. Un galu galā tagad, būvējot māju, varu nodarboties ar interjera dizainu un arhitektūru.
Astoņdesmit procentos gadījumu papīrs par augstāko izglītību ir bezvērtīgs. Es nerunāju par zināti, par medicīnu un tehniskām nozarēm. Taču tas, ko skolās māca par biznesu, vairs nestrādā.
Būsim reāli – Latvijā nevienā skolā nesaņemsi tādu izglītību, kas palīdzēs kļūt par miljonāru. Te māca kļūt par ierēdni valsts iestādēs vai par vadītāju ne pārāk lielā uzņēmumā. Kā zināms, daudzi pasaules bagātākie cilvēki biznesu nav apguvuši skolā. Bet mans mērķis nav kļūt par vienu no viņiem, jo uzskatu, ka cilvēkam pietiek ar to, kas viņam ir. Alkatība un lepnība ir bīstamas lietas.
Tu atceries kaut ko no ķīmijas vai matemātikas vidusskolā? Lielu daļu no apgūtā mēs nemaz neizmantojam. Remontējot un atjaunojot māju, man noder reizrēķins un Pitagora teorēma, lai sarēķinātu laukumu. Patiesībā tagad, lai veiktu aprēķinus, pietiek ar aplikāciju telefonā, kas sarežģīto darbu izdara mūsu vietā. Tajā pat laikā prāts ir jāasina, jo mēs pārāk maz domājam, pārlieku paļaujamies uz tehnoloģijām. Kā sākas mūsu rīts? Ar Instagram aplikāciju. Tu pat nepaspēj pamosties, kad jau esi iekļuvis skrējienā. Arī es dzīvoju šādu dzīvi.
Par mani neviens neuzzinās, ja sēdēšu savā lauku mājā, taisīšu nažus un kraušu tos sekcijā. Man nav mājas lapas. Arī FaceBook neesmu aktīvs, jo tā ir miskaste, kur redzami galvenokārt kaķu video, politiskā propaganda un pasākumu kalendārs.
Savukārt Instagram saturu veido tu pats.
Diemžēl šobrīd influenseru kults sociālajos tīklos ir sasniedzis tādu kulmināciju, ka paliek nelabi. Dažiem no viņiem es sekoju, tostarp dažām mātēm infulencerēm, kuras ir tik ļoti pārdevušās, ka reklamē pat veļas pulveri. Esmu nolēmis, ka ar šiem cilvēkiem sadarbību neveidošu.
Iesākumā Instagram ideja bija vienkārša. Tā pildīja digitālas polaroīda kameras funkcijas. Tagad retais atļaujas ielikt mirkļa momenta uzņēmumu ar telefonu, jo šīs bildes nespēj konkurēt ar spoguļu kameras bildēm, kas izlaistas caur fotošopu vai laitrūmu.
Manuprāt, viss atkal kļūs īstāks un nolaizītās bildes izzudīs. Ceru, tas drīz mainīsies. Domāju, viss virzās uz arvien atvērtākām aizkulisēm, uz īstumu. Instagram ir pietiekami daudz bilžu, kuru tapšanā piesaistīti vismaz četri cilvēki – gaismotājs, vides stilists, profesionāls fotogrāfs un retušētājs. Daži no maniem nažiem izskatās tik perfekti, ka tie vairs neatgādina roku darbu, tāpēc izaicinājums ir strādāt tā, lai gala rezultāts būtu ļoti labs, vienlaikus, jāspēj samierināties un lepoties ar neperfektajām niansēm, kas ir roku darba blakusprodukts.
Lieta, kas mums visiem mūsdienās ļoti klibo, ir paškontrole. Piemēram, pasaki sev – Instagram ieiešu tikai pēc pulksten desmitiem. Un viss.
Pirmās divas nedēļas būs grūti, jo smadzenēs vadiņi jau ir saslēgušies un, apsēžoties pie galda, telefons jau ir nonācis tavās rokās un aplikācija atvērusies pati. Šobrīd esmu no tā atradinājies. Bet ilgu laiku, ēdot brokastis, vienlaikus vēros telefonā. Es brokastoju ar aifonu. Smieklīgi. Lai no tā izvairītos, ir jāpiepūlas, jāizmanto gribasspēks.
Niram Ejalam ir grāmata Hooked jeb Uzāķētie. Šī grāmata stāsta par to, kā veidot projektu, kurš tevi uzāķē. Tie ir elementāri sīkumi. Piemēram, FaceBook darbojas endless feed princips. Proti, tev nav jāpārslēdz lapa, ja esi to notinis līdz lejai. FaceBook ir nebeidzami garš palags, kuram nav beigu.
Veči
Es zinu, kas ir pilsēta, jo 16 gadus esmu tur mācījies. Šobrīd uz Rīgu braucu samērā regulāri, kur dažkārt tiekos ar večiem, lai spriestu par biznesu un tamlīdzīgām lietām. Tā ir kopiena, kā master mind grupa, kurā mēs runājam tikai par biznesu. Mēs satikāmies kā paziņas, bet nu jau esam draugi.
Divi apvienības biedri pēc grāmatas Think and grow rich izlasīšanas secināja, ka kopīga spriešana var būt produktīvāka, nekā domāšana vienatnē, tāpēc sāka meklēt domu biedrus, kuri bariņā pieaicināja vēl katrs pa vienam paziņam.
Apvienība tiekas reizi mēnesī, kopīgi ietur maltīti un runā. Viens grupas biedrs Latvijā plāno attīstīt kafijas biznesu, divi citi nodarbojas ar koučingu, vēl viens attīsta sporta aktivitāšu biznesu, bet vēl kāds cits vēlas veidot mūziķa karjeru.
Mēs cits no cita mācāmies, tostarp par mārketingu. Tas ir līdzīgi kā krosfitā, kad, savienojot vairākas disciplīnas, veidojas ļoti spēcīgs ķermenis. Mūsu kopīgā funkcija ir arī atbalsts. Cits citu iedrošinām, cenšamies noticēt tam, ko katrs dara. Atbalsts ir svarīgs, jo sabiedrība ir gana negatīva.
Kad pilsētā pavadu vairākas dienas, man tur nav ko darīt. Turklāt abos virzienos man nepieciešama aklimatizācija dienas garumā. Es nevaru atgriezties laukos un uzreiz strādāt, jo jūtos noguris.
Kādu sevi gribētu redzēt pēc vairākiem gadiem? Tādu, kurš prot dzīvē atrast līdzsvaru, nestrādā pārlieku daudz un prot atslēgties. Mūsdienās to izdarīt nav viegli un vēlāk būs vēl lielāks izaicinājums.
Iedzēruši tēju un iestiprinājušies ar Krišjāņa sievas ceptajiem pīrāgiem, mēs dodamies uz smēdi, kuru viņš ierīkojis vienā kūts galā. Telpa nav liela, vien pāris kvadrātmetru. Pie dēļu sienas uz divām naglām karājas Krišjāņa vecvectēva taisītais cirvis. To, ka vecvectēvs bijis kalējs viņš uzzinājis pavisam nejauši.
Pie durvīm atrodas kalēja ēze. Tā ir paštaisīta. Būvēta no ugunsdrošajiem ķieģeļiem un dažādiem palīglīdzekļiem, ko Krišjānis atradis savā saimniecībā. Šī metāla nokaitētava stāv uz vecas veļasmašīnas (bet vai tam ir nozīme?). Lai rastos priekšstats, kā ēze strādā, tiek atgriezts gāzes balona ventilis un liesmas mēle, kaukdama šaujas ārā no ķieģeļu mutes. Kad uguns ir apslāpēta, vēl mirkli telpā ož pēc gāzes, bet vējš to ātri vien izvējo pa atvērtajām durvīm.
Krišjānis uzvelk savu darba jaku, cimdus un nostājas pie koka sienas zem vecvectēva kaltā cirvja un šajā ainā pēkšņi savienojas neskaitāmi laikmeti. Ir 2017. gada decembris, bet mēs esam padomju laiku celtnē – cūku kūtī, kuras siena noklāta ar simtgadīgiem dēļiem. Es virs Krišjāņa galvas turu pēdējā piecgadē ražotu fotogaismu, kamēr mūs vēro fotogrāfs ar spoguļkameru, no kuras, starp citu, fotogrāfijas uzreiz var nosūtīt uz viedtālruni, izmantojot blue tooth tiešsaisti. Krišjānis izvelk aifonu un uzņem pāris kadrus no sava skata punkta, iemūžinot mūs ar fotogrāfu. Es pametu skatu uz durvīm – tikai mirkli, tomēr pavisam jocīga ir apziņa, ka pa sniegoto pagalmu, kas paveras skatam, iespējams, skrējusi kalpone ar saimniecei nozagtajiem iekrājumiem. Laiki mainās.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada februārī.
