Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
43
-
0
-
2
-
3
-
1
-
3
-
1
-
Tu teici – dzīve jāveido tā, lai forši dzīvot. Kā tu to saproti?
– Šāds Rainisms jūs vienmēr ir vadījis?
– Sen, sen, kad mani intervēja žurnāls Una, viņi uzlika virsrakstu – Ideālists. Nezinu, vai tas ir lamuvārds… (Smejas.) Dzīve ir jāveido tā, lai to ir forši dzīvot. Nauda ir mērs, kas palīdz novērtēt progresu, un tā ir degviela, lai varētu attīstīties, bet nauda nevar būt mērķis. Man dzīvē bijusi iespēja runāt arī ar ļoti turīgiem cilvēkiem. Viens no tādiem bija Stīvs Balmers, toreizējais Microsoft prezidents.
– Par ko jūs runājāt?
– Aptuveni pusstundu parunājām par tehnoloģijām. Varēja labi redzēt enerģiju, kas no viņa staro. Balmeru var vērtēt dažādi, jo viņš ir pieņēmis arī daudzus kļūdainus lēmumus. Kad viņš ienāca telpā, varēja just, kā mainās enerģētika. Tobrīd es vēl nezināju, ka viņš ir zālē, taču sajūtu līmenī kaut kas mainījās. To varēja just ar muguru.
– Ar Bilu Geitsu ir sanācis pārmīt vārdu?
– Personīgi runājis neesmu, bet gadījies būt pasākumos, kuros ir arī Geitss.
– Jums jūsu lauciņā ir autoritātes?
– Tas pats Geitss ir apbrīnojams cilvēks. Tas, ko dara Bill & Melinda Gates Foundation, ir apbrīnojami. Arī viņa gadījumā tas nav jautājums par naudu, bet gan par to, kā veicināt pozitīvas pārmaiņas pasaulē. Cilvēki smējās, kad Geitsu fonds taisīja tualetes Āfrikā, lai mazinātu ūdens piesārņojumu un slimību izplatību. Ir arī tas slavenais video no tualešu atklāšanas…
– Šķiet, neesmu redzējis.
– Mēs varam uz tu?
– Protams.
– Ir tāds video, kurā redzams, kā Bils Geitss dzer ūdeni, kas reciklēts no tualetes atkritumiem. Geitsu fonds darījis labu arī Latvijai, ziedojot Gaismas tīkla projektam.
– Tu teici – dzīve jāveido tā, lai forši dzīvot. Kā tu to saproti?
– To es vēl mācos. Būt plūsmā… Lai arī ko tas nozīmētu. Katram cilvēkam pasaulē ir sava vieta. Tā man šķiet. Tāpēc, manuprāt, ir svarīgi būt tādā dzīves plūsmā, kas tevi nes un ved, nevis liek cīnīties, nožēlot un skaust vai plēsties par kaut ko. Dažreiz plūsmu var fiziski sajust.
– Just, ka esi?
– Just, ka esi lielajā procesā.
– Izklausās pēc budisma.
– Nu nezinu.
– Ar Indiju neesi aizrāvies?
– Šajās tēmās varbūt neiesim iekšā. Tas ir interesanti, bet man negribas to proklamēt. Cilvēki ir teikuši, ka man vajadzētu iemācīties vairāk dzīvot sev. Man kaut kā nesanāk.
– Brīvais laiks sev, manuprāt, ir svarīgs faktors.
– Vislabāk ir izrauties pie dabas, pie jūras vai tuksnesī, piemēram.
– Tu daudz ceļo?
– Neteiktu, ka daudz, bet daži episki ceļojumi ir bijuši, tostarp, četras dienas tuksnesī vienatnē.
– Vienatnē?
– Tās bija četras dienas kanjonā bez cilvēkiem, tikai ar ūdeni uz pleciem.
– Kā tādā vietā var nokļūt?
– Ja ļoti grib, tad var.
– Kāpēc tev bija mērķis nokļūt tuksnesī?
– (Nopūšas.) Oi, mēs ejam tēmās… Labi, atsauksimies uz autoritātēm. Pēc Junga teorijas, veselīgai psihei ir jāiziet vairākas krīzes, tostarp – pusmūža krīze. Katrs šo krīzi iziet citādi. Te ir jautājums par sevis atrašanu. Pienāk brīdis, kad esi savu dzīvi uzbūvējis, tev ir ģimene, profesija, sabiedrība un tā tālāk. Bet tev ir vēl viens jautājums – vai tas ir viss? Un to var saukt par pusmūža krīzi. Viens krīzes iespaidā sēžas uz moča, cits maina sievu un cer, ka atgūs dzīvessparu, bet vēl citi iet tuksnesī (smejas).
– Kurā tuksnesī gāji tu?
– Anza-Borrego tuksnesī Kalifornijā.
– Tātad tam ir saistība ar Bila Plotkina iniciācijas pasākumiem.
– Jā, ar tiem pašiem.
– KLUBĀ bija saruna ar Georgu Rubeni, kurš stāstīja par saviem izaicinājumiem un atklāsmēm tuksnesī. Biji kopā ar viņu?
– Nē, grupā es biju vienīgais neamerikānis.
– Un tomēr – kādas atbildes, esot vienatnē tuksnesī, saņēmi?
– Tās ir atbildes man, nevis žurnālam. Bet tas bija baigi skaistais process. Viens kopā ar tuksnesi starp mītiskiem akmens bluķiem un mazajiem kolibri, kas sēž uz kaktusiem. Mitopoēstiska pasaule. Tas ir process, kurā atveras dvēseles pasaule, kas racionālajā dzīvē jeb ikdienā ir paslēpta aiz bruņām un nabadzīte tur mokās. Bet, esot vienatnē, bez jebkādas komunikācijas, bruņas sairst.
– Cik ilgs laiks pagāja, līdz ieguvi sasaisti ar dabu?
– Man tas ātri nostrādāja. Katram pieredze ir individuāla. Daži no grupas stāstīja, ka piedzīvojuši ļoti dziļas atklāsmes. Es efektu sajutu atgriežoties – kad devos uz Losandželosas lidostu. Tu brauc pa lielceļu, malās slejas benzīntanki un reklāmas plakāti, cilvēki par kaut ko streso, un tu pēkšņi saproti – cik tas viss ir stulbi. Tā ir tikai plāna virskārtiņa.
– Ikdienā šī virskārta uzaug biezā slānī.
– Ir slikti, ja zem šīs virskārtas vairs neko neredzi. Ja tev ir pamats vai dziļums apakšā, uz ko vari balstīties, tad ir labi. Bet, ja tā nav, tad pie katras mazākās vibrācijas tu streso par katru sīkumu vai skarbāku vārdu.
– Miers, kas tagad plūst no tevis, ir iegūts līdz ar pieredzi tuksnesī?
– (Iesmejas.) Process turpinās, bet es neiešu detaļās.
Intervijas turpinājums:
