Tu pats lieto sociālos tīklus?
– Tu pats lieto sociālos tīklus?
– Esmu ļoti piesardzīgs pret tiem. Turklāt sociālie tīkli veido ilūziju, ka es esmu tik labs un vērtīgs, cik vērtīgs esmu tīklos. Dramatiski, ja cilvēka identitāte ir saistīta tikai ar šo plāno virskārtiņu – laikiem un šēriem.
– Feisbukā tev ir konts, bet nav aktivitāšu. Tas ir tādēļ, lai vieta būtu aizpildīta?
– Tieši tā. Mana intuīcija par feisbuku apstiprinājās. Tie nav džeki, kuriem var uzticēties. Šī piesardzība, iespējams, man nāk no padomju laikiem, kad rūpīgi vajadzēja domāt, kur un par ko runā. Feisbuks tavus datus izmanto komercnolūkiem. Vēl sliktāks piemērs ir Ķīna, kur visus izseko ar mākslīgā intelekta palīdzību.
Amerikā MI nav regulējuma un ierobežojuma. Tur valda brīvais kapitālisms. Turpretī Ķīnā valda totalitārā mākslīgā intelekta modelis. Ķīnā ar videokamerām tiek fiksēta iedzīvotāju pārvietošanās. Labi, viņi ir noķēruši dažus zagļus. Taču to pašu novērošanu ķīnieši izmanto, lai kontrolētu minoritātes. Savukārt Eiropa runā par cilvēku vērtībās balstītu mākslīgo intelektu, respektējot privātumu un drošību.
– Mēs daudz runājām par valodu apguvi. Saki, cik daudz valodu tu pats zini?
– Maz. Latviešu, krievu un angļu. Tas, starp citu, ir iemesls, kāpēc mēs tik daudz nodarbojamies ar tulkošanas tehnoloģijām. Ir cilvēki, kuri ļoti labi peld citas valodas vidē, bet valodas barjera tomēr ir jūtama.
Es neesmu superkomunikabls cilvēks. Runājot latviešu valodā, valoda man ir bijis labs instruments, ar ko varu brīvi rīkoties. Bet, kad man jārunā angliski vai krieviski, uzreiz jūtu, cik neveikli ar šo instrumentu protu apieties, valodas barjera ir jūtamāka, it īpaši dzīvās diskusijās.
Starptautiskos pasākumos esmu manījis, ka mūsu valsts pārstāvji bieži vien neiesaistās diskusijās un neizsaka viedokli. Var jau būt, ka tā ir neieinteresētība, bet man drīzāk šķiet, ka tas ir valodas barjeras dēļ.
– Tagad Latviju reprezentē cilvēks, kurš ar valodām un tehnoloģijām ir uz tu.
– Levita sākums ir ļoti labs. Viņam ir skaidrs redzējums par modernas nācijas attīstību un spēcīga izpratne par valstiskumu.
– Šķiet, Tildei un Levitam vērtību ziņā ir šis tas kopīgs.
– Jā, arī mēs netiecamies pēc unificētas globālās pasaules, kurā saziņa notiek tikai angļu valodā, kur visi ēd līdzīgus produktus un skatās vienu seriālu. Tas būtu baigi garlaicīgi. Lai pasaule saprastos, tai nav jāpāriet uz angļu valodu. Ar tehnoloģiju palīdzību arī valodu daudzveidībā mēs ļoti labi varam savstarpēji saprasties.
Valoda ar domāšanu ir ļoti cieši saistīta. Caur valodu cilvēks konstruē pasaules uztveri. Pazūdot valodai, pazūd viens logs uz pasauli.
– Visa mūsu pasaule ir valodas veidota un radīta…
– Tā ir interesanta tēma. Kādreiz – cilvēces attīstības pirmsākumos – mītiskā un reālā pasaule nebija nodalītas. Tās eksistēja kopā. Viss, kas atradās apkārt, bija dzīvs, elpojošs. Bet, izmantojot valodu un konceptualizējot pasauli, mēs visu nodalām, objektivizējam, distancējam.
Mūsdienu cilvēka attieksme pret dabu kā pret patēriņa objektu lielā mērā nāk no atsvešinātības.
Cilvēkam mūsdienās ir viegli izcirst kokus, noasfaltēt platības un kūpināt dūmus, jo viņš nejūt dziļāku saikni ar dabu.
– Ja reiz pieminēji dabu, man jāpiemin virtuālā realitāte. Kāds skaņu inženieris teica, ka nākamais solis, kā mainīsies mūzika, būs virtuālā realitāte.
– Saistībā ar šo man bija spilgts emocionāls piedzīvojums Reikjavīkā. Koncertzālē Harpa bija skatāma Bjorkas virtuālā ekspozīcija. Tā bija izvietota vairākās istabās, un katrā no tām bija cita dziesma ar atšķirīgām virtuālās realitātes tehnoloģijām.
Attēla kvalitāte radīja sajūtu, ka esi reālā vidē, un sajūta bija tāda, ka Bjorka vēršas pie tevis ar visu savu skatu un ķermeni. Viņas tēls pamazām transformējās. Viņai dziedot, krūškurvis atvērās, bet ne anatomiskā nozīmē. Viņas sirds pulsēja, mūzikas skaņas nāca no viņas mutes kā stari. Man rokās bija cimdi, kuri ļāva ar stariem spēlēties un vilkt tos dziesmai līdzi. Dziesma beidzās ar to, ka tu ieej Bjorkas sirdī un saplūsti ar viņu. Tā tiešām ir nākotne. Satriecoši.