Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Palme bija ļoti pretrunīgi vērtēts politiķis. Ar sešu gadu pārtraukumu viņš Zviedrijā bija pie varas kopš 1969. gada. Palmes sociāldemokrātiskie izgājieni bija kā nagla pakaļā rietumu lielvarām un vietējam konservatīvajam spārnam. Tajā pašā laikā viņam neviens nevarēja pārmest simpātijas pret Padomju Savienību, jo Palme regulāri kritizēja arī Leonīdu Brežņevu. Tas slepkavību padarīja paredzamu, taču neizskaidrojamu.
Lai Zviedrija neturpinātu piedzīvot kaunu par tik augsta līmeņa nozieguma neatklāšanu, 1988. gadā tika apcietināts narkomāns un izbijis noziedznieks Kristers Pēteršons. Labējais ekstrēmists, psihiski nelīdzsvarots cilvēks, kam bija nopietnas problēmas ar alkoholu. Pēc nepilna gada Pēteršons gan tika atbrīvots, jo tika pierādīts viņa nevainīgums.
Zviedru tautas morālā brūce tika uzplēsta šogad, kad Palmes slepkavības izmeklēšana ieguva jaunu dinamiku. Klajā nāca grāmata Vīrs, kurš spēlējās ar uguni. Patlaban grāmata ir tulkota 22 valodās, ir pārdots aptuveni 400 000 kopiju. Tās autors Jāns Stoklasa par šā pētījuma galveno varoni uzskata slaveno kriminālromānu autoru nelaiķi Stīgu Lārsonu, kura savāktais un kādā noliktavā uzietais materiāls arī kalpoja par pamatu grāmatai. Ir reāla iespēja, ka šīs lietas galvenais izmeklētājs – arī Kristers Pēteršons – pavisam drīz uzrādīs reālas apsūdzības un pieliks punktu 30 gadu ilgušajai politiskās slepkavības mistērijai.
Kad autoram prasu, vai nebūs savādi, ka intervijā jautājumus uzdos cilvēks, kura vārds un uzvārds ir apbrīnojami līdzīgs gan nepatiesi apsūdzētajam slepkavam, gan šābrīža lietas izmeklētājam, Jāns Stoklasa pasmejas un saka: «Jā, tas būs ļoti dīvaini, bet varam mēģināt.»
– Ko par jums nevar izlasīt uz grāmatas aizmugurējā vāka?
– Pēc izglītības esmu arhitekts. Visu dzīvi esmu darbojies ap dažādiem ēku projektiem. Vēlāk Čehijā strādāju diplomātiskajā dienestā, biju iesaistīts arī vienā projektā, kas kļuva par pamatu manai pirmajai grāmatai. Tajā aprakstīti notikumi par to, kā uzņēmumi Saab un British Aerospace deva amatpersonām kukuļus. Tas aizsāka manī izmeklējošā žurnālista un piedzīvojumu meklētāja garu.
Patlaban strādāju pie savas trešās grāmatas par dažādām slepkavībām, kas notika tajā pašā laikā, kad nošāva Palmi.
Tieši pētījums par Ūlofa Palmes nogalināšanu ir pavēris durvis uz slepkavību izmeklēšanu no 1980. līdz 1988. gadam, kas saistītas ar starptautisko ieroču tirdzniecību un labējā politiskā spārna ekstrēmistiem.
– Biju pārsteigts, kad uzzināju par ikgadējiem Ūlofa Palmes slepkavības pētnieku saietiem Stokholmā. Tie ir cilvēki, kuriem šīs slepkavības pētīšana ir hobijs, vai ne?
– Kādu laiku tās bija noklusušas, bet tagad atkal aktivizējušās. Interesantākais ir tas, ka jauni cilvēki, kuri tajā laikā pat vēl nebija dzimuši, iesaistās šajos pasākumos. 28. februārī ir interesanti būt Stokholmā. Kopā ar žurnālistu no The New York Times Magazine apmeklējām vienu šādu sanākšanu pagājušajā februārī. Parasti šajos pasākumos pārsvaru ņem trakie, bet ir arī pa dažam nopietnam pētniekam. Parasti viņi pulcējas neformālās sarunās restorānos vai kādā konferenču zālē. Daži mediji mēdz ierasties, bet ne jau nu tie nopietnākie.
– 1986. gada 28. februārī man bija četri gadi. Līdz ar to par šo notikumu nav nekādu īpašu emociju. Kā jūs stāstāt par Ūlofa Palmes slepkavību tādiem cilvēkiem kā man?
– Jāatzīst, ka tas ir sarežģīti. Es ļoti gribēju uzrakstīt šo grāmatu tā, lai tā būtu interesanta cilvēkiem, kuri tolaik nebija dzimuši vai bija par jaunu, lai atcerētos. Bet, ja temats ir neatrisināts noziegums – vēl jo labāk slepkavība –, tad tas ir labs sākums.
Nākamais, ar ko man neticami paveicās, bija tas, ka es saņēmu piekļuvi slavenā kriminālromāna autora Stīga Lārsona veiktajam pētījumam, kas bija nogūlis daudzās kastēs kādā noliktavā. Mans uzdevums bija no visām šīm detaļām izvēlēties tās, kas šo stāstu padarīs saprotamu ikvienam. Neuzkrītoši bija jāpastāsta par tā laika ģeopolitisko fonu, par attiecībām, par premjera personību, par viņa atbalstītājiem un noliedzējiem.
– Kā šis noziegums mainīja Zviedriju?
– Tas ļoti mainīja Zviedriju. Pēc Otrā pasaules kara Zviedrija ļoti strauji attīstījās. Ekonomika bija labā līmenī. Mēs iesaistījāmies daudzās starptautiskās iniciatīvās, un Ūlofs Palme bija tas, kurš šo stafetes kociņu 1969. gadā pārņēma ļoti veiksmīgi.
Viņš brīžiem vienpersoniski veidoja Zviedrijas ārpolitiku. Pēc slepkavības viss mainījās.
Lai arī pie varas joprojām bija sociāldemokrāti, starptautiskās mediācijas lomu un iniciatīvu pārņēma Norvēģija, un mēs vienā dienā pazaudējām svaru pie lielā sarunu galda. Zviedrija vairs nebija svarīga.
Mēs joprojām neesam atkopušies no tās traģiskās dienas un pasaulē bieži vien tiekam uztverta kā uz iekšu vērsta valsts, ko interesē tikai savas lokālās lietas. To pat zināmā mērā varētu nosaukt par lāstu, jo kopš Otrā pasaules kara ir nogalināti daudzi ietekmīgi zviedru politiķi: Dāgs Hammaršelds, Rauls Vallenbergs, Folke Bernadotte, Ūlofs Palme, Bernts Karlsons, Anna Linda – katra no šīm slepkavībām ir atstājusi negatīvu nospiedumu Zviedrijas vēsturē.
– Vai jaunā paaudze joprojām turpina uzskatīt Palmes neatrisināto slepkavību par valsts kauna traipu?
– Viņiem drīzāk tā ir neatrisināta mistērija. Es gan jūtu kaunu. Manuprāt, tas ir liels apkaunojums, ka mēs 30 gadu neesam varējuši atrisināt sava gadsimta varenākā valstsvīra slepkavību.
– Šī grāmata daļēji ir arī par slaveno rakstnieku Stīgu Lārsonu. Mēs šo cilvēku pazīstam pēc viņa Millenium romānu sērijas, no kuras populārākā grāmata, šķiet, ir Meitene ar pūķa tetovējumu. Man tas bija liels pārsteigums, ka viņš tik ļoti bija iedziļinājies Palmes slepkavības lietā.
– Ja vien Stīgs Lārsons būtu dzīvs, viņš noteikti būtu slavenākais un droši vien arī viens no turīgākajiem zviedriem pasaulē. Un šodien manā vietā šeit sēdētu viņš. Es personīgi viņu nepazinu un nekad neesmu saticis, bet esmu daudz runājis ar viņa kolēģiem. Mēs esam labi draugi ar viņa dzīvesbiedri Evu. Pēc nostāstiem, Stīgs Lārsons bija ļoti atvērts un draudzīgs. Visiem viņš patika. Stīgs bija cīnītājs, bet tajā pašā laikā dāsns un ļoti godīgs.
Intervijās viņš izskatās garlaicīgs, bet starp savējiem uzvedās diametrāli pretēji.
Lai arī viņš nebija precējies ar Evu, Stīgs vienmēr vēstulēs viņu dēvēja par sievu. Viņš uzņēmās daudz riskantu lietu, bet tu vari to darīt, ja tev nav bērnu. Kad es iefiltrējos organizācijās un mainīju identitātes, par ko varat lasīt arī grāmatā, es zināju, ka Stīgs Lārsons būtu darījis tāpat. Viņš mani iedvesmoja, jo bija bezbailīgs patiesības vārdā. Īsts pētnieciskās žurnālistikas paraugs.
– Vai sanāk tā, ka Stīgs Lārsons bija veicis lielāko daļu šā pētījuma, uz kā balstās grāmata, bet jūs pierādījāt viņa izvirzītās hipotēzes un savienojāt trūkstošos punktus?
– Stīgam bija teorija, ka Palmes slepkavību organizēja dienvidafrikāņi. Viņi izmantoja starpnieku – uz Dienvidāfriku pārbēgušo Zviedrijas specdienesta aģentu Bertilu Vedīnu, kurš palīdzēja organizēt zviedru labējos ekstrēmistus, kas praktiski paveica šo noziegumu. Stīgs minēja dažus vārdus Dienvidāfrikas pusē un sarakstu ar cilvēkiem Zviedrijā, kas it kā bija iesaistīti.
Tas ir tas, cik tālu viņš paspēja izpētīt. Es veltīju šā pētījuma turpinājumam astoņus intensīvus gadus. Pierādīju šo cilvēku saistību, atklāju jaunus vārdus, tostarp – potenciālos slepkavības veicējus. Bet tagad jau tas ir policijas izmeklēšanas rokās.
– Daži no šiem cilvēkiem taču joprojām ir dzīvi. Piemēram, Bertils Vedīns joprojām dzīvo Kiprā un novēro katru jūsu kustību. Vai tomēr tas vīrs, kurš spēlējas ar uguni, neesat jūs pats?
– Lai arī pagājis vairāk nekā 30 gadu, šis joprojām ir jutīgs temats. Daudzi ir ļoti nikni par šīs grāmatas publicēšanu. Negribu teikt, ka jūtos kaut kādā veidā apdraudēts, bet nekad nevari zināt. Ir droši līdz brīdim, kad tu nomirsti (iesmejas). Bet es esmu ļoti pārliecināts par to, ka tas notika tieši tā, kā grāmatā ir aprakstīts. Par to, ka ir šis Bertils Vedīns, ar kuru pats personīgi tikos Kiprā un kurš joprojām tiek uzskatīts par Palmes slekpavības organizatoru. Par to, ka ir šis izpildītāju pārstāvis – Jākobs Tedelīns, kuru plaši aprakstu grāmatas noslēgumā.
Un, par spīti visam, es ticu, ka viņš ir saglabājis slepkavības ieroci. Šis cilvēks, starp citu, bija izceļojis uz Izraēlu, kad iznāca grāmata, bet nu ir atgriezies Zviedrijā. Viņš centās ar mani pat sakontaktēt un pārliecināt, ka Līna, sieviete, kas bija iesaistīta manis organizētā konspirācijā pret viņu, ir Mossad aģente, kas, protams, nav taisnība.
– Tas, kas piesaistīja manu uzmanību šajā grāmatā, bija Vallenbergu* dzimtas līdzdalība labējo ekstrēmistu kustību finansiālā atbalstīšanā un fakts, ka ar dzimtas ziņu kādā no viņu laikrakstiem darbā tika pieņemts Bertils Vedīns, jūsuprāt, Palmes slepkavības organizētājs. Vai tā varētu būt, ka Vallenbergi vēlēja nāvi premjeram?
– Droši vien viņi nebija tieši iesaistīti slepkavības plānošanā vai izpildē. Taču viņi, tāpat kā daudzi citi zviedru kapitālisti tajā laikā, bija ļoti neapmierināti ar Ūlofa Palmes politiku. Šie uzņēmēji ieguldīja lielas summas opozīcijas spēkos, tostarp tajos, kas nopietni apsvēra politiķa slepkavību.
Vēl jāatceras, ka Vallenbergi ir pazīstami ar savu dubulto spēli.
Viņi bija arī sociāldemokrātu draugi, kas noveda pie tā, ka viņiem bija zemākas nodokļu likmes nekā mazajiem un vidējiem Zviedrijas uzņēmumiem. No vienas puses, viņi tā kā atbalstīja sociāldemokrātus, bet tajā pašā laikā pieslēdzās arī konservatīvajiem spēkiem. Mans personīgais viedoklis – Vallenbergi Zviedrijai ir nodarījuši vairāk slikta nekā laba, jo viņi vienmēr ir tiekušies pēc varas, nevis godīgi pārvaldījuši savus uzņēmumus. Mums visiem būtu labāk, ja viņi izpārdotu savu impēriju un pazustu no Zviedrijas skatuves uz visiem laikiem.
– Kad es aptaujāju sava tēva paaudzes cilvēkus par Palmes slepkavību, tad viņiem visbiežāk ir savas teorijas. Vispopulārākās – to paveica CIP vai VDK. Kā jūs atspēkotu šīs versijas un nosvērtu tās par labu Dienvidāfrikas pasūtījuma slepkavībai?
– Tas būs sarežģīti. Pirmkārt, es uzskatu, ka tas noteikti nevarētu būt VDK. Un tam ir daudzi iemesli, kurus sīkāk neiztirzāšu. Par CIP es vairs neesmu tik pārliecināts, jo, kā atzīst bijušais Dienvidāfrikas slepenpolicijas vadītājs: es darīju netīros darbus savai valdībai, kas savukārt veica ASV netīros pasūtījumus. Dienvidāfrikas slepenajam dienestam bija ļoti draudzīgas attiecības gan ar CIP, gan ar MI6 Lielbritānijā. Zīmīgi, ka CIP vadītājs tajā laikā bija Viljams Keisijs, kurš tikai astoņas dienas pēc Palmes slepkavības tikās ar Dienvidāfrikas kolēģi.
Kaut gan, ja tā godīgi jāsaka, es pat nedomāju, ka Dienvidāfrika kā valsts bija ieinteresēta Palmes slepkavībā. Par to es rakstīšu savā nākamajā grāmatā. Bet īsumā – stāsts bija par starptautisko ieroču tirdzniecību, kurā bija iesaistīta gan Dienvidāfrika, gan Irāna, gan ASV. Un Palme bija tas, kura rīcībā bija informācija, ko viņš solīja publiskot. Līdz ar to tas, visticamāk, nebija vienas valsts, bet gan drīzāk lielākas savienības pieņemts lēmums par Zviedrijas premjerministra apklusināšanu. Ja Palme būtu publiskojis patiesos ieroču tirdzniecības apmērus, tas būtu varējis apdraudēt Reigana pozīcijas ASV prezidenta amatā.
– Tātad labējie ekstrēmisti Zviedrijā kā slepkavības izpildītāji bija tikai nejauša sakritība? Tas varēja būt jebkurš slepenais aģents – pat iesūtīts no ārienes?
– Tas varēja būt kāds cits, taču pati dabiskākā izvēle krita uz neapmierinātajiem un jau valsts iekšienē Palmem ļoti ļaunu vēlošajiem labējiem ekstrēmistiem.
– Kā jūs rakstāt grāmatā, astoņas dienas pirms Palmes slepkavības Zviedrijas Ārlietu ministrijā pienāca ziņa no cilvēka, kurš ir iesaistīts slepkavības plānošanā, – Andersa Laršona, kurš paziņo, ka Ūlofs Palme tiks nogalināts. Nekāda reakcija no drošības iestādēm nesekoja. Mēs līdzīgas lietas zinām arī par 11. septembra teroraktiem ASV, kur izlūkošanas pārvaldes cilvēks ziņoja par konkrētiem Osamas bin Ladena mērķiem un plāniem, bet netika uzklausīts. Kāpēc tā, jūsuprāt, notika?
– Ir daudz brīdinājumu par lietām, kuras nekad nenotiek. Tu vienkārši nevari visu ņemt nopietni. Īpaši šajā gadījumā, kad nāves draudi Palmem bija izskanējuši jau agrāk. Šī ziņa Ārlietu ministrijā tika nogādāta anonīmi, tā bija netieša norāde. Esmu pārliecināts, ka Anderss Laršons zināja par to, kas notiks, viņš bija iesaistīts. Taču viņam kļuva bail, ka aizdomas kritīs uz viņu, tāpēc viņš nolēma kaut ko darīt, lai pēc tam viņam nevarētu piesiet to, ka viņš neko nav darījis.
– Vai politiķis, amatpersona, premjers tādā valstī kā Zviedrija var būt drošs, ka viņu uz ielas kāds vienkārši nenošaus?
– Kādreiz viss bija vienkārši. Bija cīņa – austrumi pret rietumiem.
Tagad tas viss ir daudz reižu sarežģītāk. Ir cīņa starp ideoloģijām, paralēli ir klimata pārmaiņu noliedzēji pret trauksmes cēlējiem, tad vēl visi ekonomiskie apsvērumi, Ķīnas varenība, Donalds Tramps. Cilvēki kļūst fanātiskāki, viņi ir gatavi savās cīņās pievērsties arī radikālākiem instrumentiem.
Un vēl tam visam pa virsu ir reliģiju kari un terorisms.
Pie mums, piemēram, Zviedrijā visi jau ir pieraduši pie šaušanas un mašīnu dedzināšanas, jo tās parasti ir saistītas ar imigrantu un vietējo vai imigrantu cīņām savā starpā. Taču pēdējā laika mode spridzināt miermīlīgu iedzīvotāju dzīvokļu mājas un par to neuzņemties atbildību ir jau pavisam cits līmenis. Šiem sprādzieniem nav nekāda izskaidrojuma. Mums pat vadošie izmeklētāji, kuri strādāja pie Palmes slepkavības lietas, ir novirzīti šo noziegumu izmeklēšanai un viņu vietā iecelti ārvalstu speciālisti.
– Vai jums ir ticība tam, ka šī lieta tiks beidzot atrisināta?
– Jā. Ir visi priekšnoteikumi tam, lai tas tā notiktu. Materiāli ir savākti, pierādījumi policijai nodoti. Tagad ir izmeklētāju laiks nodzēst šo kauna traipu no Zviedrijas sejas uz visiem laikiem.
* Vallenbergi ir bagātākie cilvēki Zviedrijā. Viņu īpašumā ir arī Skandinaviska Enskilda Banken jeb SEB banka.
