Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
Šoreiz pastāstīšu jums par reālu gadījumu. Varbūt kāds saklausīs šajā stāstā arī elementus no savas dzīves, bet mana stāsta varonis (sauksim viņu par Jāni) varētu tikt uzskatīts par vīriešu sasniegumu klasisku ikonu. Pirms pieciem gadiem Jānim apritēja 40. Ļoti izskatīgs vīrietis, laimīgi precējies ar Daci (arī viņas vārds ir mainīts) – skaistu, izglītotu sievieti. Viņi bija viena ābola divas pusītes, un arī guļamistabas departamentā viņiem viss bija kārtībā. Protams, šajā ģimenē sadzima burvīgi, talantīgi bērni. Jau agrā jaunībā Jānis ar savu bērnības draugu bijuši apsviedīgi džeki. Vēlāk viņi sāka nodarboties ar telekomunikāciju biznesu.
Pirms pieciem gadiem Jāņa ģimenei bija tik daudz naudas, ka viņi varēja dzīvot ļoti komfortablu dzīvi. Bet Jāņa veiksme burtiski it kā izaicināja likteni. Katastrofa sākās, kad Dace uzzināja par Jāņa ārlaulības dēku ar vienu no savas firmas darbiniecēm. Protams, Dace jutās dziļi nodota un savu sašutumu izpauda, nomainot ģimenes īpašuma atslēgas, liedzot grēkāzim kontaktu ar bērniem un nekavējoties iesniedzot šķiršanās dokumentus. Jāņa it kā perfektā dzīve saļodzījās un strauji sāka brukt.
Kāds komiķis reiz savā šovā esot teicis, ka vīra uzticība sievai ir atkarīga no dzīves piespēlēto izdevību skaita.
Smejies vai raudi! Jāņa biznesa sasniegumi, atraktīvais izskats un šarms nemitīgi viņam dzīvē bija sagādājuši vienmērīgu seksuālo izdevību plūsmu. Daudz vīriešu, izlasot šo iepriekš minēto stāstu, droši vien domā: «Nu, bet protams, ka viņš gulēja vēl ar kādu citu sievieti! Vai pat vairākām. Loģiski!» Tikmēr sievietes droši vien teiktu: «Nu, bet protams, ka sieva un bērni izmeta to cūku ārā no mājas! Pareizi darīja.»
Vai vispār ir iespējams kaut kā samierināt abas pilnīgi pretējās perspektīvas šajā tik pazīstamajā situācijā?
Mūsu monogāmija ir kā ūdens saujā. Vai tas ir ūdens, kuru tikai laimīgākajiem ir lemts noturēt? Arvien lielāks un lielāks kļūst šķirto laulību skaits. Vīri krāpj sievu ar mīļākajām vai prostitūtām, kamēr pirmās aizņemtas ar bērnu dzemdēšanu un audzināšanu. Sievas savukārt (nimfomānes tādas!) nespēj rimties savos vēl lielāka locekļa meklējumos. Kas tie cilvēki mūsdienās ir galīgi izlaidušies, vai?!
Jautāt, vai mūsu – Homo sapiens – patiesā daba ir miermīlīga vai kareivīga, dāsna vai privātīpašnieciska, brīva savā mīlā vai greizsirdībai lemta, ir tikpat bezjēdzīgi, kā jautāt, kāds ir H₂O īstais, dabiskais stāvoklis – ciets, šķidrs vai gāzveida. Vienīgā jēdzīgā atbilde uz šādu jautājumu ir: kā kuru reizi. Piedodiet, ja kādam nepatīk zinātnieku nesen sniegtā, patiesā atbilde par to, ka monogāmija nav tas dabiskākais cilvēka seksuālo attiecību modelis. Kāpēc? Tāpēc, ka tas mums esot ieviests.
Ir svarīgi saprast, ka, analizējot pilnīgi visu mūsu sugas eksistences periodu, desmit tūkstoši gadu tāds īss mirklis vien ir. Miljoniem gadu laikā kopš Homo pašiem pirmsākumiem mūsu senči dzīvoja mazās mednieku un vācēju sociālās grupās un dalīja savā starpā pilnīgi visus resursus, seksuālos partnerus ieskaitot (izvirtuļi, vai ne?). Anatomiski modernie cilvēki izveidojušies pēdējo 200 000 gadu laikā.
Monogāmijas princips cilvēku attiecībās esot parādījies pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu līdz ar pirmo lielo apvērsumu cilvēces vēsturē, proti, lauksaimniecības aizsākšanos. Tika dalīta zeme, īpašumi un arī visi pārējie resursi. Parādījās privātā īpašuma princips. Bet laika daudzums, ko mūsu suga ir pavadījusi dzīvojot radikāli atšķirīgajās lauksaimnieku sabiedrībās, ir labi, ja 5% no visas mūsu kolektīvās pieredzes.
Vērienīgu analīzi par šo jautājumu atradu Amerikāņu autoru Kristofera Raiena (Christopher Ryan) un Cecildas Jetas (Cecilda Jethá) bestsellerā Sekss rītausmā (Sex at Dawn). Grāmatas apakšvirsraksts Kā mēs kopojamies? Kāpēc mēs krāpjam? Un ko tas nozīmē modernā laikmeta attiecībām? manī sēja cerību reiz rast apskaidrību par to, kāpēc mēs, mīļie draugi, visi esam tādi seksa stāri, un kāpēc tad tik daudzi no mums nespēj vien beigt krāpt to savu nabaga partneri un laulāto draugu. Šis antropoloģiskais pētījums, kuram netrūkst arī veselīga humora devas, ir ceļojums cilvēces pagātnē.
Darbā tiek analizēts un pārvērtēts līdz šim jau zinātnē pierādītais un sasniegtais. Abi autori, kuri, starp citu, ir arī dzīvesbiedri, ar šo darbu it kā ieslēdz kabatas bateriju un izgaismo citu – skandalozi radikālu – skatu uz cilvēku seksuālo attiecību pirmsākumiem. Daudziem šis darbs ir kā dadzis acī.
Bet kāda tad ir šo autoru galējā atbilde? Kā mums dzīvot tālāk? Lasot šo grāmatu, pie sevis nemitīgi domāju: interesanti, vai šis monogāmijas atmaskotāju pāris, piemēram, savā guļamistabā, pie sava partnera ieklīdušu nejaušu viesi paši arī uzlūkotu ar stoiciska miera apgaismotu sejas izteiksmi? Vai varbūt viņi vienkārši piebiedrotos, drīz vien kulmināciju sasniedzot trijatā?
Raiena un Jetas grāmatā tiek minēti arī neskaitāmi joprojām eksistējoši primitīvo sabiedrību seksuālo attiecību modeļi dažādos Rietumu kultūras neskartos pasaules nostūros. Taču, protams, apskaidrojošas, visu pa plauktiņiem saliekošas atbildes nav. Arī uz seksuālo revolūciju autori mūs nesauc.
Vīrieša un sievietes seksualitāte ir kā saules un mēness mūžīgā riņķa deja.
Zināšanas un izpratne šajā sarežģītajā horeogrāfijā palīdz. Dažam humors un vieglāka attieksme pret seksu ir īstā atbilde. Citam – pilnveidošanās un pašizaugsme. Kādam varbūt ASV televīzijas seriāls par poligāmas mormoņu ģimenes dinamiku Lielā mīla (Big Love) tā pa īstam atver acis. Mēs piedzimstam vieni un arī nomirsim vieni. Lai arī zvērestus pie altāra sniedzam, garantiju nav. Bet, ja senās dabas balsis mūsu mīļotos reiz aizvilina no mums prom, tad katram pašam vien dienas beigās nāksies kaut kā kārtot attiecības ar saviem greizsirdības mošķiem.
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2014. gada 3. numurā.
