Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
116
-
1
-
2
-
20
-
0
-
1
-
1
-
Maestro nekad nav bijis sevišķi runīgs. Telefonsarunā paziņo: «Es intervijas vairs nesniedzu,» līdz beidzot strupi attrauc: «Labi, nopērciet man kaut ko vērtīgu un piektdien atnāciet uz Latvijas Radio.» Skaidrs, ka sacītais par to vērtīgo ir joks Paula stilā. Taču nedrīkstu ignorēt Maestro teikto. Nospriežu – kas gan var būt vēl vērtīgāks par sērkociņiem un sāli! Ja tie ir, var izdzīvot jebkur. Ieraugot manu dāvanu, Maestro sejā parādās viņam raksturīgais smīns, bet ne smaids. Godīgi sakot, smaidījis viņš nav nevienā no mūsu sarunām, kas notikušas iepriekš. Un šoreiz vēl jo īpaši piekodina, ka viņš runāšot vienīgi par mūziku.
RAIMONDS: Nu ko es varu pateikt – man ar tiem aktieriem aizraušanās ir jau no tālajiem septiņdesmitajiem gadiem. Starp citu, kad toreiz uz Dailes teātri atnāca jauneklis, gandrīz vēl puišelis Bērziņš (aktieris Andris Bērziņš – red.), izrādījās – viņš ir tīri muzikāls zēns. Pēc ilgiem gadiem esmu sapratis – plaukts, kurā ir dziedošie aktieri, kļuvis diezgan tukšs. Nav vairs Edgara Liepiņa, nav vairs Harija Spanovska. Tie bija zēni, kas daudz ko varēja izdarīt tieši tai dziedošo aktieru žanrā. Ir mums tāds žanrs – dziedošais aktieris.
Laikam man tāds raksturs, ka nevaru un arī negribu apstāties. Tad es jūtu – gals ir klāt.
Tagad mēs ar Bērziņu mēģinām ierakstīt pilnīgi jaunas dziesmiņas. Pirms tam man bija izdevība kopā ar viņu piedalīties vienā koncertā, pavēroju tā – no malas – un ar nožēlu nodomāju: kāpēc viņš neuzstājas, kāpēc uz skatuves nekāpj biežāk? Ar visu to, ka viņa biogrāfijā bijis patumšs un neefektīvs laiks, varētu taču atgriezties uz skatuves. Tāpēc izdomāju – uzrakstīšu dziesmiņas, lai viņš tās iedzied jeb ierunā, kā saka Bērziņš pats. Tad saliktu tās tādā programmā, kuras centrs ir viņš, bet tiktu lasīta arī latviešu dzejnieku dzeja. Aktieru pamatnodarbošanās faktiski ir lasīt dzeju. Kas var, tie mēģina arī dziedāt. Redzēsim, kas no tā visa sanāks. Mēģināsim februārī parādīt šo soloprogrammu.
AGNESE: Tas būs kaut kas lirisks?
– Nē, ne tikai. Tur jau tā aktieru priekšrocība, ka viņi dziesmu tekstu iztulko pavisam citādi. Viņi var būt dramatiski, traģiski, ļoti nopietni… Aktieriem Dievs devis tādu talantu, tāpēc viņi nereti dziesmas iztulko citādi nekā parasti dziedātāji. Viņu priekšrocība ir aiznest tekstu līdz klausītājam. Tas ir ļoti svarīgi. Saprotami, ka Svētvakaru Andra Bērziņa izpildījumā cilvēki sauc par klasisku. Aktieris parādīja, ka šo dziesmu var pasniegt arī tā. Visu laiku ar to spekulēt gan arī nevajag, tāpēc mēģinājām pasniegt dažādos stilos. Tad jau manīsim, kad būs gatavs ieraksts…
Otrs man patīkams mūziķis, kuru ļoti cienu, ir Daumants Kalniņš. Pašlaik viens no labākajiem latviešu dziedātājiem, kas labi orientējas gan popmūzikā, gan džeza mūzikā, kuram padodas viss – viņš dzied dažādu stilu koncertos. Salikām tādu programmu, kur pirmajā daļā uzstājamies tikai divatā – tas ir dziesmu cikls ar Ineses Zanderes vārdiem. Otrajā viņš dzied manas jau diezgan pazīstamas dziesmas no muzikālām izrādēm. Man Daumants Kalniņš patīk galvenokārt tāpēc, ka ļoti nopietni gatavojas tam, ko dara uz skatuves, viņš ir vienmēr sagatavots un arī nāk ar savām idejām par izpildījumu. Vārdu sakot – profesionāls mūziķis.
Trešais, kam gatavojos, ir liels projekts, kas sauksies Raimonds Pauls. Kino. Pāršķirstot vecus papīrus, konstatēju: esmu rakstījis mūziku trīsdesmit kinofilmām. Sāku pats rakņāties dziļāk un atradu – jā… Līdz rudenim vēl tālu – filma, kuru retais vispār zina, dokumentālā filma 235 miljoni seju un tā tālāk, un tā tālāk. Salasījās vesela koncertprogramma tieši ar muzikālām tēmām, dziesmām no dažādām kinofilmām dažādiem režisoriem. Beigās kā kulminācija, kam nekādi nevaru paiet garām, ir Vella kalpi. Man pašam prieks par tēmām, kas izskanējušas seriālā Ilgais ceļš kāpās, filmā Teātris. Tas būs instrumentālās mūzikas koncerts, kurā spēlēs lielais orķestris – Radio bigbends – plus stīgu sastāvs, kas man visvairāk patīk. Ar viņiem varēšu kopā pamuzicēt, būtībā izskrienot cauri visai Latvijas kinovēsturei. Es runāju par padomju laikiem – 60., 70. gadi. Kad paskatās tos skaitļus, pašam slikti metas, cik daudzi gadi jau pagājuši, kopš šīs filmas uzņemtas. Savā ziņā tas būs arī atmiņu vakars, jo katra šī filma ir ar kaut ko saistīta. Diemžēl arī ar nu jau aizgājušiem izciliem aktieriem. Tāds nostalģisks pasākums… Man šķiet, kādam laikam darāmā pietiks, vai ne?
– Kas ir tas, kas jūs visu laiku dzen uz priekšu?
– Esam daudzkārt par to runājuši, bet es joprojām nevaru to pateikt. Laikam man tāds raksturs, ka nevaru un arī negribu apstāties. Tad es jūtu – gals ir klāt. Tāpēc es visu laiku – gandrīz katru dienu – kaut ko daru ierakstu studijā. Pēc ilgiem laikiem atteicos piedalīties Ziemassvētku koncertos, jo uzskatu – man ir pietiekami daudz, varbūt pat par daudz koncertu Latvijā. Tagad varu arī atļauties izvēlēties, kad un ko es gribu spēlēt. Ar lielu prieku uzstājos, ja ir labs instruments. Paldies Dievam, Latvijā pēdējos gados vairākās koncertu vietās ir iegādāti lieliski instrumenti. Man tā ir vislielākā bauda – labas klavieres. Man vairāk neko citu nevajag. Jā, nu diezin cik vēl skraidīsi… Cik sanāks, tik sanāks.
Jā, un bez instrumenta novērtēju profesionālus mūziķus – tādus kā Daumants, kas vienmēr atnāk sagatavojušies. Kaut gan gadās arī tādi, kas atnāk negatavi, sākas problēmas… Ja esi profesionālis, tev profesionāli jāstrādā.
Un vēl es ar lielu interesi gaidu, kā klausītāji reaģēs uz Bērziņa programmu (iesmejas).
Neteikšu, ka kāds no simtgades pasākumiem vispār būtu īpaši izdevies. Visām tēmām un sižetiem pamatā tikai mokas un ciešanas.
– Jums jau patīk paprovocēt.
– Labā nozīmē – noteikti! Kāpēc ne, ja cilvēkiem vari pasviest kādu jaunu ideju. Varbūt daži cilvēki teiktu: kāpēc ne agrāk, kāpēc tikai tagad, viņš taču talantīgs… Neiedziļināšos detaļās, bet daudzkārt pie esošās situācijas vainīgi mākslinieki paši… Nevienu citu nevar vainot.
– Jā, bet tad nākat jūs kā tāds glābējs un nabadziņus izglābjat.
– Nu, bet kāpēc gan ne? Kāpēc nepalīdzēt, ja cilvēks talantīgs?
– Laikam jau izglābtie jūs parasti arī neuzmet.
– Nē, mani ne. Viņi vairāk uzmet paši sevi…
Vēl tagad ik pa laikam ar baudu paklausos Hara (aktieris Harijs Spanovskis – red.) vecos ierakstus. Nekāds Pavaroti jau viņš nebija, bet viņā bija kaut kas tāds, kas pievilka. Tāpat arī Edgars Liepiņš – līdz šai dienai viņa ierakstus izmanto pasākumos. Tas ir materiāls, kas vienmēr mūsu cilvēkiem ir interesants, tuvs – atcerēties, pabūt kopā ar viņa dziedātajām dziesmām. Lai visiem tā izdotos!
Dabiski, daudz viņiem esmu devis, daudz kas ir sanācis, bet daudz kas arī ne. Atceros, kādi panākumi bija Hara dziedātajai dziesmai Trīs lietas. Vai dieniņ… Visa zāle iet kopā ar tevi un dzied par aktuālo tēmu, par alu. Bet ne tik bieži tas izdodas.
Redzu, ka šobrīd ir liels iztrūkums populārajā mūzikā. Var jau sarakstīt nezin ko – komercradio ir pilli ar visādām mūzikām. Bet cik no tā kļūst pat tautas šlāgeriem, par tautas meldiņiem? Maz, ļoti maz. Šai jomā savulaik daudz izdarīja Fredis ar savu Labvēlīgo tipu. Es viņus ļoti cienu. Viņi uzreiz atrada kontaktu ar auditoriju, un tā parādījās, kas cilvēkiem patiesībā vajadzīgs.
– Jums ir kāds noslēpums, kā jūs savu mūziku iebarojat paaudzēm – tā, ka to klausās gan vecvecmāmiņa, gan mazmazbērni?
– Krieviski ir tāds vārds ņuh. Tulkojot latviešu valodā, sanāk – oža. Bet tas nav tas, kaut kas ir tieši tai vārdā ņuh. Tu dzirdi kādu bariņu, bet tieši viens ar kaut ko aizķer. Un es nezinu, ar ko viņš mani aizķer, – kādreiz tas ir izskats, kādreiz balss. Viņa manieres… Bet galvenais jau ir balss tembrs – līdzko viņš atver muti un izskan pirmās skaņas… Tas daudz ko nosaka.
– Sakiet, un ko jūs domājat par simtgades koncertu Mīlestības vārdā. 18+?
– Redziet, par mūziku var vienmēr diskutēt. Vienam patīk māte, otram meita. Ir tā, vai ne? Pat klasiskajā mūzikā viens atzīst tikai Bēthovenu, cits Brāmsu, kāds vēl kādu citu, taču cits citam neko nepārmet. Te ir tikai viena lieta – vai tas, ko tu dari, kādā veidā pārliecina auditoriju, kam tu strādā? Vai tas pārliecina publiku? Vai publika to pieņem vai nepieņem? Es pats zinu – reizēm man dziesma pašam ļoti patīk, es to koncertā nospēlēju, bet izskan tikai divi aplausi. Tātad jādomā kaut kas cits.
Šā koncerta organizētāji ir labi izglītoti, domājoši cilvēki. Cita paaudze, kas uz lietām skatās citādi. Bet arī tad jāpadomā: kam tu spēlēsi, kam tad īsti šis pasākums domāts? Neteikšu, ka kāds no simtgades pasākumiem vispār būtu īpaši izdevies. Visām tēmām un sižetiem pamatā ir tikai viens – mokas un ciešanas. Vai tad mēs nevaram kaut ko jautru, priecīgu? Tie taču ir svētki! Man gan šie svētki nekādas emocijas neizraisīja. Visu mūžu esmu spēlējis vienos vienīgos svētkos. Arī tagad spēlēju valstsvīriem un dažos citos pasākumos, bet daudzi no tiem sāk ost pēc naftalīna.
Iekšā notiek viss kaut kas. Bet es valdos. Kaut kā jau sevi jānotur, citādi var sajukt prātā.
Tāpēc šā koncerta rīkotājiem neko pārmest netaisos. Sevišķi par finansēm. Ja māki nopelnīt, tad pelni. Runa vairāk ir par produktu, ko esi uzlicis uz skatuves. Vai tas ir attaisnots vai ne. Bet tādu troksni arī nevajadzēja taisīt. Saprotiet, ja šis koncerts būtu izdevies, neviens neko nebūtu runājis. Ja visi būtu baigā sajūsmā, nevienu neinteresētu, cik tas maksājis. Bet te uzreiz pēc meitenītes (dziedātāja Evija Vēbere – red.) izgājiena, kuru daudzi nesaprata, sākās…
Jānim Šipkēvicam un citiem jaunajiem saku: nevajag ņemt ļaunā, bet pierast pie tā, ka ne vienmēr tev birdinās slavas vārdus uz galvas. Kādreiz būs arī jācieš. Bet tas nekas nav. Visi lielie mākslinieki ir izsvilpti, vells viņ’, kas tikai nav bijis.
– Jūs arī esat piedzīvojis to, ka jūs neatzīst?
– Protams! Sākumā taču uz mūsu koncertiem neviens nenāca, mūs neatzina. Es ļoti labi atceros, ka latviešu mūziku neviens sevišķi par pilnu neņēma. Pamatā vajadzēja dziedāt vācu šlāgerus, tikai pamazām mēģinājām ieviest šo to latvisku, līdz tas aizgāja tautā.
Vienmēr tu nepeldēsies slavā. Esmu palasījis, kā gājis Frenkam Sinatram, arī citiem, kas gadiem ilgi bijuši izsviesti no mūzikas dzīves, bet tad cēlušies un gājuši atkal. Daudzi mūziķi gan arī paši bijuši vainīgi – bijis alkohols, narkotikas un kas tik vēl ne, un tāpat spējuši izrauties.
Šodien jau vispār ikviens iznāciens uz skatuves ir bīstams. Vienbalsīgu panākumu jau nav. Jūs var nogānīt pēdējiem vārdiem, bieži ārpus ētikas normām. Jo visvairāk jau sit tam cilvēkam, kas ir uz skatuves. Šodien taču visi ir speciālisti dziedāšanā, tikai neviens nemāk iemācīt, kā tad dziedāt pareizi. Cik nu mums vispār ir to dziedātāju…
– Daudzi, kurus esat izcēlis saulē, savu talantu izniekojuši.
– Tur jau ir tā lieta! Tu cilvēkam iedod tramplīnu, bet… Piemēram, tāds pasākums kā X faktors. Trīs mēnešus tu esi uz skatuves, gaismās, bet kas būs pēc tam? Tie cilvēki vairumā gadījumu pazūd. Man nepatika, ka Radio trio dabūja trešo vietu. Es viņām būtu devis pirmo. Tāpēc tagad iešu runāt, aicināšu savā koncertprogrammā par fona dziedātājām. Bet, ja neviens neuzaicina, ko tad? Taču ne jau Latvijā vien tā ir, arī Eiropas mērogā.
– Paula kungs, bet jums jau gan droši vien neviens neko acīs nesaka, pat ja kaut kas nepatīk.
– Bet es jau necenšos nevienam sevi uzspiest. Mikrofona aptaujas laiki aizgājuši, mūzikas aptaujās mans vārds tāpat jau vairs neizskan. Tur ir mūziķi, par kuriem balso četrpadsmit līdz sešpadsmit gadu veci klausītāji. Tāpēc domāju – arī tā simts dziesmu aptauja, ko rīkoja Radio SWH, nebija īpaši godīga. Tad vajadzēja to darīt caur Latvijas Radio 2. No otras puses – Dievs ar to, var taču arī tā.
Ja runa ir par mani, varu būt priecīgs par tām lietām, kas man savā laikā izdevušās, un miers un Dievs. Tagad… Nu es taču neskriešu kopā ar Radio 5, ar divdesmitgadniekiem. Un tas nav nekas slikts, loģiska attīstība.
Jūs teicāt – neviens man neko nevar teikt. Bet saka gan, tie dziedātāji, ar kuriem strādāju, paši domā, iesaka. Mūzika ir mana, bet tikai dziedātājs skaņdarbu var vai nu nogremdēt, vai pārnestā nozīmē pacelt debesīs.
– Šodien redzat vēl kādu nākamo Lapčenoku, Bumbieri?
– Nē, tie laiki beigušies. No vienas puses, mums bija labi – bija dzelzs priekškars, un cilvēkiem bija jāklausās tas, kas ir. Tagad… Jūs, runājot ar mani, varat gan skatīties, gan klausīties, kas pasaulē notiek.
Paldies Dievam, no mūsu mazās valsts pasaules klasiskajā mūzikā izskan četri pieci vārdi. Brīnišķīgi! Bet popmūzikā… Runāsim atklāti – liela problēma ir valoda. Mums ir ļoti skaista valoda, bet ne dziedāšanai. Sevišķi, ja gribam izsisties pasaules tirgos. Tad varianti ir tikai divi – krievu vai angļu. Vai mums vajadzīgs Krievijas tirgus… Par to var diskutēt. Bet tā jau ir politika, un tur es vairs nejaucos.
– Politikai taču sekojat līdzi.
– Sekoju gan, bet vai tad tagad ir, kam sekot?! Tukši solījumi, muldēšana… Esmu tai visā kādreiz bijis iekšā, ļoti labi zinu, ko nozīmē reāli risināt, nevis tikai izbļaustīties pirms vēlēšanām. Nu tad padariet kaut ko! Taču jau tagad mainījies viss, ko viņi tur bļaustījās. Āda jau apmesta uz otru pusi. Samazinās ministru, ierēdņu skaitu, liks pie sienas, šaus nost. Nu, kur tad tas ir? Tāpēc tās visas ir muļķības. Jā, bez premjera tik ilgi neesam dzīvojuši vēl nekad. Bet – vai jūs jūtat, ka viņa nav? Tad – par ko mēs vispār runājam. Mūsos ir tāds provinciālisms! Tāpēc jau tie jaunie mūk.
– Bet varbūt atgriezīsies…
– Jūs tam ticat?! Es nē. Varbūt kāds, kuram ārzemēs neiet, atgriezīsies. Bet citādi – nē. Un kas te paliks? Lūk, tas ir jautājums.
– Jūsu mazmeitas Monika un – Annamarija arī ir aizbraukušas.
– Jā, viņas pabeigušas labas skolas, kārto savu dzīvi ārzemēs. Varbūt vecākā atgriezīsies, bet jaunākā… Nedomāju vis. Un ko es tur varu darīt? Neko.
– Nupat atvēra čekas maisus. Ko par to domājat?
– Jā, man jau lasīja priekšā. Gaidīju, ka nosauks arī manu vārdu, bet vēl nenosauca. Gan jau vēl nosauks!
Godīgi sakot, es par to visu pat dzirdēt negribu. Notiek tas, no kā es baidījos. Maisos izrādās cienīti cilvēki, kuriem katrs var pieiet klāt un parādīt ar pirkstu. Ko tas vispār nozīmē – sadarboties?! Gudri cilvēki ar pirkstu nerādīs, bet citi gan to izmantos savā labā. Un šis jau ir tikai sākums, sauks vēl. Varbūt mani sauks vēlāk, jo man ir augstāka pakāpe? Varbūt es biju KGB majors, Streičs leitnants… Līdz kādam idiotismam mēs aizejam. Dievs pasarg’.
Ziniet, es šai jomā esmu diletants, tomēr zinu, kā savulaik rīkojās Vācija ar tiem, kas reiz bijuši saistīti ar viņu čeku – stasi. Visi, par kuriem bija pierādījumi, tika notiesāti. Bet attiecībā uz pārējiem tika novilkta sarkanā svītra – šie cilvēki ir nevainīgi. Vienīgi, ka viņi nedrīkstēja darboties valsts aparātā. Vai tad mēs nevaram to pašu izdarīt? Sakiet, vai mākslinieks, kas uztaisīja Staļina bisti, bija noziedznieks? Mūsu ģēniji rakstīja dzejoļus par Ļeņinu… Vienkārši tie, kas tagad tarkšķ, neko nezina par tiem gadiem. Atceros, 1949. gadā mums skolotāja vienu dienu pateica: bērni, šovakar neejiet mājās, būs izvešana. Manā klasē bija meitene, kuras vecāki bija inteliģenti, pianisti. Otrā dienā meitene aizgāja mājās, vecāku vairs nav… Ko tie čekas maisu zākātāji zina par tiem laikiem? Ko viņi zina par karu? Lieciet taču vienreiz mieru pagātnei un dzīvojiet labākai nākotnei.
Viss! Es visu esmu pateicis un vairs nerunāšu.
– Vēl tikai viens jautājums. Vai varat pateikt, kas komponistu padara ģeniālu?
– Nevaru. Jo tikai smags darbs arī neko nenosaka. Mans paraugs ir izcilais franču komponists Mišels Legrāns. Viņam vienā filmā izdevās viena tēma. Tagad uz tās tiek būvēti neskaitāmi koncerti, programmas. Bet lielā mērā tā ir laimes spēle. Zinu, ka krievu auditorijā ar sajūsmu vienmēr uztvers motīvu no Ilgais ceļš kāpās, Dzeltenās lapas, Miļion alih roz… Lai kā gribētu, neko labāku es radīt nevaru un nemāku. Varbūt es uzrakstu kaut ko labāku, bet neviens to vairs nesadzird un nesaklausa.
Bet visvairāk es apskaužu vienu komponistu pasaulē, un tā ir sieviete. Konsuelo Velaskesa. Viņa uzrakstīja tikai vienu melodiju, kurai līdz šim laikam nav konkurentu. Tā melodija saucas Besame Mucho. Tāpat kā mūsu Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis. Nekas labāks laikam nav sacerēts.
– Maestro, jūs uz ārpusi vienmēr izskatāties ciets kā klints. Taču jūsu sieva, meita, mazmeitas teikušas, ka visu dziļi pārdzīvojat. Kāpēc nekad par to nerunājat un laižaties prom, tiklīdz runa ir par emocijām, pārdzīvojumiem?
– Iekšā notiek viss kaut kas. Bet es valdos. Kaut kā jau sevi jānotur, citādi var sajukt prātā. Bet reizēm jau man arī kaut kas izsprūk.
– Un tad cieš tuvākie?
– Es to nevaru pateikt. Man dzīvē laimējies, viss lielā mērā gājis no rokas. Ja būtu bijuši pretsitieni, droši vien būtu bijis grūtāk. Bet viss, ko es darīju, rakstīju, bieži guva panākumus, un ar to es piesedzos. Ja nebūtu izpārdotās koncertzāles, rekordi, Krievijas tirgus… Nezinu, kā būtu.
Viss. Es eju mājās! Es nevaru visu dienu runāt, man jāspēlē!
