Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
1
-
Intervija publicēta žurnālā Santa 2008. gada 1. numurā.
– Kopš mūsu pēdējās tikšanās ir pagājuši gadi trīs. Kas ar tevi šajā laikā ir noticis?
– Man suns tad bija? Liekas, ka nebija. Tad sanāk, ka lielākais un svarīgākais, kas ar mani šajos trīs gados noticis, ir mans suns. Citādi nekas nav mainījies. Atkal rakstu jaunu albumu ar Tumsu un gatavojos lielkoncertiem ar Liepājas Simfonisko orķestri. Protams, atkal visi tie paši projektiņi, atkal Eirovīzija…
– Viss tas pats.
– Jā, apkārt visi precas un apdzemdējas, bet ar mani tas nenotiek. Toties man ir jauns dzīvoklis. Māju, kurā dzīvoju pirms tam, pārpirka citi saimnieki un sāka vecos īrniekus mērķtiecīgi izēst. Tāpēc sameklēju fantastisku dzīvokli ar fantastisku saimnieku, protams, atkal Rīgas centrā, jo nekur citur negribu dzīvot, tikai centrā. Man patīk staigāt kājām, un te es visur varu aiziet. Mana dzīve patiesībā aprobežojas ar Stabu ielu – te ir mani mīļākie krodziņi, tepat ir «Barona centrs», kur eju iepirkties, otrā galā mana studija. Tepat Arēna Rīga, Skonto halle. Visa mana dzīve paiet taisnā līnijā. Atnāku tepat uz Sarkanu, atveru savu laptopiņu un rakstu. Man patīk krogos rakstīt, man vispār patīk krogos. Intervijas arī taču labāk noturēt krogā, nevis redakcijā, vai ne?
– Man gan šoreiz bija plāns uzprasīties pie tevis ciemos.
– Oi, nē, to gan ne! Tad sāksies nervozēšana – liekas, kaut kas jāpagatavo, jāsakārto, putekļi jānoslauka – man tur ir bardaks.
Vispār laikam būs jāsāk algot tīrītāju, citādi māja nav sakārtota kā no Mārtiņiem, jau cik nedēļas…
Man pat šinšilla pēc tā Mārtiņdienas šoka ar četrdesmit cilvēkiem mājās pazuda. Izlīda nabaga mazais Dambo tikai pēc divdesmit dienām.
– Tu vari iedomāties, ka visu tavu dzīvnieku vietā mājās būtu cilvēki? Tu varētu sadzīvot ar cilvēkiem?
– Nē. Zini, kā ir, – jo ilgāk dzīvo viens, jo grūtāk ar kādu sadzīvot. Es jau sevī sāku just izmaiņas. Parādās puritāniskas rakstura iezīmes. Tu sāc kļūt ļoti principiāls kaut kādās lietās. Uzrodas nenormālas tradīcijas, kuras negribas lauzt, piemēram, katru rītu nākt uz Sarkanu dzert tēju, pīpēt cigareti un lasīt avīzes. Kā tāds onka.
Blakus Sarkanam tagad ievākusies Jāzepa Mediņa mūzikas skola, mani jau tur visi pazīst, un es arī sāku viņus atpazīt. Kādu rītu atkal, kā vienmēr, stāvu pie Sarkana un pīpēju, nāk divas meitenes, un viena saka otrai: «Ārprāts, es viņu redzu biežāk nekā savu māti!»
Man nepatīk, ka sāku kļūt sev tik ļoti paredzams. Tāpēc šausmīgi baidos no vecuma. Skatos spogulī un domāju: «Ak Dievs, un ar šito ķēmu man jādzīvo kopā vēl trīsdesmit gadu?» Nē, galīgi negribētu!
– Tu sevi vispār mīli?
– Laikam jau ne. Pārāk paškritisks esmu. Mana paškritika reizēm aiziet līdz tādam līmenim, ka draugi jau sāk pārmest. Pārāk stresoju par darbu. Un pēc tam ciešu no pretīgās sajūtas, kas nāk pēc stresa. Kā elpas trūkums.
– Tevi piemeklējusi šī gadsimta slimība – veģetatīvās nervu sistēmas distonija.
– Jā. Ir gan. Tā paša stresa, negulēto nakšu un neregulārās ēšanas dēļ.
Varu no rīta pamosties un konstatēt, ka man drausmīgi trīc viena roka vai ka nespēju koncentrēties.
Vēl ir arī bailes – es, piemēram, nevaru pāriet pāri gājēju pārejai.
– Un ko tad tu dari?
– Baidos un eju pāri. Par spīti tam, ka vienmēr ir sajūta – pārejas vidū man pēkšņi uznāks vājums un es nokritīšu. Bet trakākās ir bailes no svešiem cilvēkiem. To man ir visgrūtāk pārvarēt. Baidos, piemēram, iet uz veikalu un stāvēt rindā.
– No šīs intervijas arī baidies?
– Nē, šis ir mans krodziņš, mans galdiņš, un tevi es pazīstu.
– Bet kā tad tu spēj uzkāpt uz skatuves daudzu tūkstošu svešinieku priekšā?
– Tā ir pilnīgi cita lieta, skatuve ir mana stihija! Tur es jūtos kā zivs ūdenī un labi zinu, ko daru.
Un nav jau arī tik traki ar to distoniju. Nav jau tas katru dienu. Bet, kad ir, – jā, tad ir šausmīgi nepatīkami. Lai gan nu jau es zinu, ka tas nav nekas neparasts, tagad tik daudziem apkārt ir šī kaite. Prāta vētras menedžere Aija Grimze teica, ka atvēršot speciālu klīniku cilvēkiem, kas ar to cīnās. Tā patiešām ir šī gadsimta slimība – visi skrien, visi stresā un visi no kaut kā baidās. Agrāk izdzīvošanas problēma nebija tik aktuāla, darbu svieda pakaļ.
– Tev jau gan tagad par darba trūkumu nav jāsūdzas – katru dienu jābrauc un jāfilmējas arī seriālā Neprāta cena. Ko tev tas dod?
– Man patīk darīt lietas, ko agrāk neesmu darījis. Jā, esmu filmējies kino, bet TV seriāls ir kas pilnīgi cits. To tempu ar kino nemaz nevar salīdzināt. Un, kad uzzināju, ka spēlēšu pārī ar Uldi Dumpi, bija skaidrs, ka es tur piedalīšos. Dumpis… Viņš ir tik fantastisks vecis, ar labu humora izjūtu! Atrodoties vienā kadrā ar Dumpi, nemaz nav iespējams slikti nospēlēt! Uz katru filmēšanos braucu ar lielu prieku. Gribu satikt tos foršos, draudzīgos, profesionālos cilvēkus. Un vispār esmu sapratis, ka Latvijas Televīzijā strādā brīnišķīgi ļaudis. Komerctelevīzijās tomēr nav tik atvērti un vienkārši cilvēki. Varbūt tāpēc, ka LTV atalgojums nav tik liels, varbūt tāpēc, ka nav tik daudz visādu producentu, bet tur strādā tādi… zelta cilvēki.
– Tu teici: nopelnīšu pirmo miljonu un pievērsīšos mierīgākai dzīvei, aizbraukšu uz Bali un audzēšu rīsus. Bet jau tagad tu aizvedi ceļojumā uz Bali savu pusmāsu un viņas mammu, patiesībā tev svešu cilvēku.
– Vai, lūdzu, nesauc viņu par pusmāsu! Un Inta – viņa nav man svešs cilvēks. Pazīstu viņu jau no bērnības, viņa par mani rūpējās un rūpējas, viņa ir mana vienīgā ģimene. Mēs abi kopā ar Intu esam uzaudzinājuši manu māsu, kurai nu jau ir astoņpadsmit, arī tagad viņai finansiāli palīdzu. Un tajā Bali mēs – būtībā trīs dažādu paaudžu pārstāvji – bijām ar visu tik apmierināti, ka arī pēc mēneša negribējās braukt prom. Katru rītu pamodos laimīgs.
– Ko tu parasti dari Ziemassvētkos?
– Esmu iemanījies Ziemassvētkos braukt uz Tērveti pie Reinikiem. Viņiem ir riktīgi tradicionāli, ģimeniski Ziemassvētki.
Bet vispār man Ziemassvētki vienmēr likušies visskumjākie svētki gadā. Jo tieši tad tu visskaidrāk apzinies, ka esi viens pats.
Vispār viens pats. Ka tev nekad nav bijusi īsta ģimene. Ziemassvētki man jo īpaši sāka riebties augstskolas laikā, kad visi mani kursabiedri aizbrauca uz mājām pie savām ģimenēm, tikai es nekur nebraucu. Turklāt pēdējā laikā tieši ap Ziemassvētkiem visspilgtāk izlien ārā visas manas fobijas. Tad es ieeju veikalā un jūtos kā skudriņa Tipa. Ticēju, neticēju…
– Tu ilgojies pēc tā, pēc kā ilgojas visi?
– Pēc ģimenes? Nē, tas manos plānos neietilpst. Un nav arī jēgas ilgoties pēc tā, kā tev nav bijis, ar atpakaļejošu datumu. Tu tik un tā vairs to nedabūsi. Es patiešām neilgojos arī pēc manis dibinātas ģimenes. Jau esmu tev stāstījis, kā teica mans nelaiķis tēvs: «Dēls, zini, kas ir bērns, – piecas minūtes baudā pārvērstas sejas, un atbildība uz mūžu.»
– Bet tas bija viņa viedoklis, ir taču arī pavisam citādi!
– Tu nezini, kas notiek bez vecākiem pamesta bērna galvā… Jā, man tā ir trauma, un es to nenoliedzu. Mans tētis, starp citu, bija ģeniāls vecis, bet viņš bija pilnīgi nepiemērots ģimenes dzīvei un bērnu audzināšanai. Un es zinu, ka esmu tikpat nepiemērots. Es vispār nesaprotu, kāpēc visi mani grib ielikt kaut kādos rāmjos! Nu, ir man labi tāpat.
– Tiešām labi?
– Jā, man ir labi. Tāpat kā visiem, šad tad gadās kaut kādi romāniņi. Bet es negribu dzīvot standarta dzīvi. Nu, negribu es. Lasīju, ka desmit procentiem cilvēces jābūt nepareiziem. Citādi atlikušajiem deviņdesmit procentiem būs galīgi neinteresanti dzīvot. Jo viņiem nebūs, ko apspriest.
Un tāpēc man riebjas Latvijas Pirmā partija, kas visus grib pataisīt par kristiešiem, un besī, ja uz pasākumu jāierodas dreskodā.
Es speciāli uzvilkšu kaut ko tam dreskodam neatbilstošu. Un man ir ļoti bail pazaudēt dumpinieciskumu sevī. Jo bez tā es savā dzīvē nebūtu sasniedzis vispār neko. Jaunībā to sauc par maksimālismu, vecumā par marasmu, bet labāk tā nekā ielikt savu dzīvi skaisti izpušķotā kastītē un gadiem uz to no malas noskatīties.
Bet es noteikti neesmu skandalozs. Drīzāk garlaicīgs. Man ir visparastākā popmūzika, rakstu visparastākos tekstus. Es vienkārši neesmu tradicionāls. Un nevaru, piemēram, izmest miskasti jau no Mārtiņiem. Smieklīgi, bet es iespītējos pat pret miskasti. Un saprotu, ka citiem tas liekas nenormāli. Nezinu, varbūt manu pretošanos rada arī tas, ka visi apkārtējie mani grib apprecināt un apbērnot.
– Vai vismaz iesaistīt redzamās attiecībās.
– Lūk, tieši to es negribu – redzamas attiecības. Un tikai tad, kad neviens no manis neko vairs negaidīs, varbūt ņemšu un klusiņām apprecēšos. Es taču labi redzu, kas notiek apkārt, kas notiek ar maniem draugiem, kā viņu attiecības tiek vazātas apkārt medijos. Tajā brīdī attiecības nepieder tev, bet tautai. Un tauta tad nu tagad izlems: būt tām vai nebūt.
– Kā tu domā, tava privātā dzīve būtu veidojusies citādi, ja…
– Jā, noteikti, jā.
– …ja tu dzīvotu citā, lielākā, valstī?
– Ā, arī tad, jā. Bet es nevarētu dzīvot kā Britnija Spīrsa, par kuras grūtniecību visi uzzina jau pirms viņas. Es būtu sajucis prātā ātrāk par viņu. Viņa, meitene, tomēr diezgan ilgi noturējās.
– Kāpēc tu gribēji šo interviju?
– Tāpēc, ka man patīk SANTAS intervijas. Man patīk, ja varu pateikt to, ko patiešām jūtu.
– Tev ir svarīgi, ko par tevi domā tauta?
– Jā, bet kuram gan nav? Interneta portāli, protams, ir cits stāsts. Tā ir īpaša cilvēku suga, kas tur raksta komentārus. Ja gribu uzjautrināties, interneta komentāros sāku rakstīt ļoti sliktas lietas par sevi. Rakstu: «Freimanis ir idiots!», «Stulbais pediņš!» utt. Un tajā brīdī notiek pretreakcija – visi metas mani aizstāvēt! Ja es uzrakstītu «Freimanis ir foršs», mestos noriet. Neticēju, ka tā ir, man to pastāstīja kāds IT speciālists, viņi ar to esot eksperimentējuši. Tas patiešām ir tik uzjautrinoši! Un no tā laika uz interneta komentāriem tikai tā skatos.
Portālu veidotāji jau labi zina, no kādām adresēm nāk tie dīvainie komentāri, – šie cilvēki sēž prestižos uzņēmumos, bankās, izdevniecībās. Ministrijās.
Tas padara šo situāciju vēl smieklīgāku. Un tad es skaidri saprotu, cik man tomēr ir kaifīga dzīve. Jo nav kaut kur jāatsēž sava dzīve, bliežot pretīgus komentārus internetā.
– Tu nekad nemāci citus dzīvot?
– Labāk to nedarīt, bet es esmu darījis. Tāpēc ka draugi man bieži prasa padomu. Kaut kā man ir mūsu kompānijā iedalījusies mazliet psihologa loma.
– Atzini, ka tava bērnības pieredze bijusi traumatiska…
– Bet tā ir bijusi arī fantastiska! Skaistāku bērnību nemaz nevaru iedomāties! Man bija forša vecmāmiņa, dzīvoju blakus mežam, daudz lasīju…
– Tomēr tagad tu esi tāds, kāds esi.
– Un vai tad es esmu slikts?
– Nē, tu esi ļoti labs. Bet tev nav viegli dzīvot.
– Jā, nav, bet pasaulē vajag arī tādus, kam nav viegli. Iespējams, uzaugdams pareizā ģimenē, neuzrakstītu nevienu dziesmu. Un var uzaugt ārēji labā ģimenē, bet būt galīgi salauzts. Man liekas, svarīgākais ir tas, ka savā dzīvē nevienam neesmu nodarījis pāri, saproti? Nekad neesmu par notikušo apvainojies uz saviem vecākiem. Ar tēti es izrunājos. Ar mammu nav, ko runāt, jo fiziski viņa ir, bet praktiski viņas nav.
– Vai tas nav ļoti smagi – atklāti pateikt, ka tava mamma ir psihoneiroloģiskajā slimnīcā un kādā stāvoklī viņa ir?
– Zini, kāpēc to izstāstīju publiski? Pirmkārt, intervētājs bija Juris Vaidakovs, kuru pazīstu jau no smilšukastes. Viņš mani uz šo interviju pielauza. Otrs – man bija apnicis gadiem ilgi melot par savu ģimeni. Piezvana žurnālisti, jautā par bērnību, mammu, tēti, un es vienmēr kaut ko jaunu safantazēju. Gribēju vienreiz izstāstīt patiesību, un viss, lieciet mani mierā. Man arī bija informācija, ka dzeltenā prese pa saviem kanāliem kaut ko uzodusi par manu mammu, un nolēmu, ka labāk pats to izstāstu Jurim, kurš ir ne tikai žurnālists, bet arī mans draugs, nekā gaidu, kamēr parādās pavisam greiza informācija. Piemēram, ka dzīvo slimnīcā un Freimanis neliekas par viņu ne zinis. To es sagaidīt negribēju, tāpēc runāju pirmais. Bet, jā, – pēc tam es nožēloju. Tas nebija viegli.
Tomēr vēlreiz gribu uzsvērt, ka nevajag mani žēlot. Ar šiem stāstiem nevienu negribu iežēlināt.
– Kādas tev tagad ir attiecības ar mammu?
– Nu, bet tur jau nav iespējamas attiecības… Tur ir dārzenis. Viņa noliedz, ka viņai vispār bijuši bērni. Tāds dīvains kukurznis tur sēdēja… Tomēr man vajadzēja to redzēt, lai nomierinātos. Protams, biju izdomājis, ko viņai teikšu, kā mēs runāsimies, bet tur jau nebija, ar ko runāt.
– Ko tu todien darīji, kur sevi liki?
– Aizbraucu pie Intas mammas, kas turpat netālu dzīvo. Sēdējām dārzā, ēdām…
– Neraudāji?
– Mazliet paraudāju. Droši vien ne tik daudz par sevi, vairāk par to, cik tai sievietei bijis smags mūžs. Jo neviens jau nezina, kas viņai galvā īsti ir darījies. Kāpēc viņa dzīvoja tā, kā dzīvoja. Bet rezultāta, tā, kas no viņas vēl palicis, man kļuva vienkārši žēl.
– Tu teici: «Tādi cilvēki kā es prot ļoti, ļoti stipri mīlēt. Līdz galam.» Kur tu tagad liec savu mīlestību?
– Pašlaik man ir periods, kad absolūti negribu iemīlēties. Kā lai to izstāsta… Tik daudz jau esmu izlicis savās dziesmās. Tur ir viss par mani. Un zini, es izlaidīšu to periodu, kad sievas kļūst vecas un vīri tāpēc apņem jaunas. Uzreiz apņemšu jaunu. Un nevienu nesāpināšu.
Diemžēl man jāsadzīvo arī ar publiski pazīstamo Freimani, kurš fotogrāfijās vienmēr smaida. Cilvēki nav gatavi iepazīties ar to haotisko, garastāvoklī mainīgo Freimani.
– Ar skumjo Freimani, kas iet pa Stabu ielu.
– Es esmu skumjš, jā. Tas no dziesmu rakstīšanas. Tā katru reizi ir drausmīga iegremdēšanās sevī. Un, iznākot no tā stāvokļa ārā, milzīgas skumjas. Pretīgs tukšums. Vienīgās zāles pret šīm skumjām, ko es zinu, ir darbs.
Bet es noteikti nesūdzos par savu dzīvi. Tajā pašā laikā nevaru noliegt, ka bijuši brīži, kad man ir nepieciešama palīdzība, bet es tik ļoti apkārtējos esmu pieradinājis, ka skrienu pie tiem, kam slikti, palīdzu… Ka tajā brīdī, kad palīdzību vajag man, viņi brīnās: «Tev ir slikti? Kā tev var būt slikti?»
Zini, kas dzīvē noteikti jāiemācās un ko ļoti daudzi neprot? Atvainoties. Es arī ilgus gadus nepratu. Bet ir jāprot, arī tad, kad skaidri zini, ka neesi vainīgs. Atvainošanās atrisina ļoti daudzas lietas – vienalga, tās būtu draugu vai mīļāko attiecības. Vajag iemācīties norīt lepnuma un dusmu krupi un pateikt maģisko piedod.
– Kāda ir Mārtiņa Freimaņa ideālā mīlestība?
– Mīlestībai ir jāsmaržo. Nevaru to izskaidrot, bet mīlestība man saistās ar smaržu. Kad mežā tikko nolijis lietus, tikko uzlēkusi saule, kad zeme un sūnas garo, tad gaiss smaržo tā… ka ir tirpas no labsajūtas. Mīlestībai ir jāsmaržo pēc labsajūtas. Kad tu satiec otru un pēkšņi caur visu ķermeni tik skaidri sajūti… Pēc tam, protams, ir taureņi vēderā.
– Un pēc tam?
– Pēc tam pieradums un rutīna.
– Tu esi mīlējis?
– Jā. Tā, ka gatavs kāpt vannā un griezt vēnas. Un es zinu, kā sāp atraidījums. Nevienas fiziskas sāpes tā nesāp kā vienpusēja šķiršanās. Tās sāpes nevar izskrāpēt no sevis ārā. Tās ir līdz riebumam pretīgas. Līdz vemšanai. Vairs to piedzīvot negribu. Tas nav man. Es šito neēdu – tas no Karlsona.
– Un pieminētie romāniņi?
– Ai, romāniņi – tā jau tik tāda paniekošanās kaut kādās ballītēs. Tā jau nav mīlestība.
– Tev ir principi, kurus tu nepārkāp?
– Man ir ļoti bail nodarīt kādam pāri. Tā ir viena no manām fobijām. Nevaru izturēt, ja redzu, kādam sāp. Bijuši gadījumi, kad redzu – krogā sēž meitene, valda asaras un dzīve viņai šobrīd ir apmetusi kūleni. Nevaru to izturēt, eju klāt un mēģinu viņu izklaidēt. Tas gan ir arī bīstami, jo meitene var nodomāt, ka pievēršu viņai uzmanību. Cilvēks pieķeras kā dadzis, un tad es vairs nezinu, ko darīt.
– Tu esi stiprs vīrietis?
– Tu kādreiz esi satikusi stipru vīrieti? Vispār stipru cilvēku?
Es tikai zinu, kādi vīrieši man riebjas, – tādi, kas spēj iesist sievietei. Tik necienīga rīcība manam prātam nav aptverama.
Vīrieši, kas spēj iesist sievietei, mokās ar milzu mazvērtības kompleksu.
Un ir cilvēki, no kuriem man metas pumpas. Kad izjūtu tādu atgrūšanos, it kā mēs nāktu no dažādām galaktikām. Tā, ka pat bail no tā cilvēka kļūst. Tā, ka gribas bēgt, ja pienāk par tuvu.
– Kā sadzīvo ar to, ka tevi uzskata par geju?
– O, ir nu gan jaunums, – kas tik es neesmu bijis! Ko gan es ar to varētu darīt, dzīvoju tik tālāk! Jā, sākumā tas mani tracināja, nevarēju saprast, kā gan cilvēki, ko mūžā neesmu redzējis, drīkst par mani izteikt šādus apgalvojumus. Bet tagad to tveru vieglāk. Vieglāk, ņem to visu vieglāk, dzīvē viss kā kino, acis nenožūst nekad, katrā stāstā jābūt supervaroņiem kā mēs. Lai jau runā! Un, ja arī būtu, – nu, un tad? Kāds dzeltenās preses žurnālists, kuru šis jautājums īpaši nodarbināja, saņēma pretjautājumu: «Vai tu gribi ar mani pārgulēt? Nekas nesanāks – tu esi nesmuks!» Jo, ja jau cilvēks interesējas, tātad viņam kādu personisku iemeslu pēc ir svarīgi to uzzināt.
Tā jau Latvijā tagad modes lieta – padarīt visus vientuļos vīriešus par gejiem. Pasaule ir pilna vientuļām sievietēm, bet viņas neviens par lesbietēm neuzskata. Šajā sakarā ir vēl pāris cilvēku, no kuriem man metas pumpas. Pirmais ir visiem zināms vecs mācītājs, viņam līdzīgs tēls ir Gredzenu pavēlniekā. Un Jaunās paaudzes Ļedjajevs, – pasarg Dievs! Vai Pirmās partijas Šmits – viņš ir tik nesmuks! Tā pārspīlētā reliģiozitāte, kas liek visas galvas salikt vienā līmenī, un, ja kādam garāks kakls, tad to nocērtam!
Man piemīt daudz netikumu. Es smēķēju. Lietoju alkoholu. Man patīk no rīta čurāt dušā. Patīk vazāties pa bāriem. Un es negribu, lai man to atņem.
– Cilvēki interneta komentāros runā, ka tu vienmēr uzstājoties iedzēris.
– Tās nu gan ir muļķības! Vienreiz mūžā esmu piedzēries uzkāpis uz skatuves – tas bija pirms gadiem desmit, un ar to reizi man pietika, lai saprastu, ka otrreiz tā nekad nedarīšu. Sajūta ir… tik pretīga Bet viena glāzīte pirms uzstāšanās – tā dara visas grupas. Kad vēsā naktī gandrīz divas stundas dziedi, prožektori bliež virsū karstumu, bet no muguras pūš auksts vējš, tad bez balzamiņa nemaz nevar. Pieļauju, ka mans izpausmes veids uz skatuves ir tāds, ka to var noturēt arī par iedzēruša cilvēka izdarībām. Bet tāds nu es esmu, piedodiet.
– Tev nav bail no alkohola?
– Ir.
– Un tāpēc tu izvēlies balzamu, kas mazliet līdzinās zālēm?
– Arī. Alkohols ir ļaunums, nenoliedzami. Es no tā dzīvē pamatīgi esmu dabūjis ciest. Visas vecāku lietas – tas jau notika alkohola ietekmē.
Manuprāt, alkoholisms ir tad, kad tu dzer vienatnē un slēp to no citiem. Es vēl, par laimi, neslēpju. Un ļoti reti piedzeros. Bet, jā, – iedzeru katru dienu. Ja visu dienu esmu filmējies, vakarā bez simts gramiem nemaz nevaru aizmigt. Alkohols man palīdz atbrīvoties. Vienīgā vieta, kur varu atbrīvoties bez tā, ir skatuve. Kur, kā jau noskaidrojām, mani tik un tā notur par iereibušu. Zinu, kā spēj apreibināt publikas enerģija, esmu arī redzējis, kā publika ir uzlādēta līdz pakāpei, ka pa gaisu lido dzirksteles. Un kā ir tad, kad tūkstoši, kas no tevis uzlādējušies, kādā brīdī bliež to enerģiju tev atpakaļ. Sajūta pēc koncerta ir neaprakstāma, tu jūties kā pārpildīta enerģijas muca. Tās sajūtas dēļ nekad nevarēšu pamest skatuvi.
Esmu arī uz skatuves aizkustinājumā raudājis. Baltic Beach Party mani tā spēja saraudināt rietoša saule un četrdesmit tūkstoši skatītāju, ka sāku dziedāt Pūt, vējiņi!. Man jau gan vispār acis ir slapjā vietā. Nevaru skatīties filmas par visādām Lesijām, Dejotāja tumsā, Billijs Eliots, Good-buy, Lenin! – smagas filmas viens pats skatīties nedrīkstu, un tas ir tabu, ko nepārkāpju.
Raudu arī, kad pēc koncerta pienāk meitene un stāsta, ka Tumsas dziesma Tu esi mans draugs palīdzējusi brīdī, kad autokatastrofā gājis bojā viņas draugs.
Ka šī dziesma likusi nedoties viņam līdzi. Tu uzraksti dziesmu un pat nenojaut, ka ar to kādā brīdī kādam palīdzēsi. Un es taču to dziesmu rakstīju vidusskolā, saviem klasesbiedriem uz izlaidumu. Tieši tik daudzslāņaina ir dzīve. Es zinu, kā jūtas sieviete, kad viņu pamet. Zinu, kā jūtas atraidīts vīrietis. Tās – personiskākās – dziesmas nekad negribu dot radio, negribu iemest publiskajā telpā. Mūsu jaunais albums gan būs tāds sociālantropoloģisks. (Smejas.)
– Kas ir tavs tuvākais cilvēks?
– Nav viena cilvēka. Ir mani labākie draugi – Lauris un Rūta Reiniki. Mana māsa un viņas mamma. Mans izpildmenedžeris Mareks, ko pazīstu no bērnības. Patiesībā man ir daudz tuvu cilvēku.
Ļoti tuvs cilvēks man ir Zanda Štrausa Liepājā. Ja kādu dienu neesmu viņai piezvanījis, man ir sajūta, kaut kas nav labi. Viņa ir Liepājas teātra aktrise. Iepazināmies pirms vienpadsmit gadiem, un uzreiz sapratu – tas ir cilvēks uz mūžu. Jo ir draugi uz mūžu un draugi uz brīdi. Zanda ir mans draugs uz mūžu.
Par tuvāko cilvēku… Drausmīgākais periods manā mūžā bija pēc tam, kad ar FLY atgriezāmies no Eirovīzijas ar zaudējumu. Mans tēvs toreiz jau astoņus mēnešus bija bezvēsts pazudis. Bet cerība jau vēl bija, nu, ka varbūt tomēr… Mēs ar Lauri un kādu draugu, holandiešu rakstnieku, sēžam picērijā, un mums ir sajūta, ka sliktāk vairs dzīvē nevar būt. Jo cilvēki uz ielas apstājas, pavada ar skatienu un izsaka līdzjūtību. Nu, kur vēl sliktāk?!
Tajā brīdī piezvana no policijas un paziņo, ka ir atrasts tēva līķis. Vēl tagad atceros, kā Lauris kādā brīdī sāka histēriski smieties.
No drausmīgā sasprindzinājuma un situācijas, kad liekas, ka sliktāk jau vairs nevar būt, bet, re, var gan! Un tad Liepājas teātra vadība izdomāja: ja jau esmu zaudējis Eirovīzijā, tad varu spēlēt Kaupēna viesizrādēs Rīgā. Bet man jārīko bēres. Teātra direktore kaut ko draudēja ar tiesāšanos, bet es tās izrādes atteicos spēlēt. Un pēc bērēm kopā ar māšuku aizbraucu uz Turciju.
Tēva nāve bija ļoti mistiska. Viņa mantas uz kuģa bija, bet viņa paša vairs ne…
Atceros, kā viņš pirmoreiz uz mani apvainojās – par to, ka es viņu krogā nodzēru. Viņam tā patika ar mani šad tad kaut kur aiziet un pasēdēt. Viņš bija ļoti šarmants vīrietis, ļoti. Kad jau bija izšķīries ar Intu, bieži nāca uz maniem tusiņiem, un visas meitenes neatkarīgi no vecuma pulcējās ap viņu. Es tur biju sēņu mērce un varēju sēdēt viens pats. Viņš tā mācēja izklaidēt publiku, pilnīgs donžuāns. Varens, muskuļots.
Atceros mūsu pēdējo tikšanos. Viņš pirmoreiz tā riktīgi atnāca uz manu koncertu. Un, lai cik stulbi tagad skanētu, atvainojās par visu, ko ir man izdarījis. Pilnīgi bez iemesla. It kā nojauzdams, ka tā ir mūsu pēdējā tikšanās.
Es jau savu tēvu ļoti mīlēju. Nenormāli. Jau no bērnības viņš bija mans visvairāk gaidītais cilvēks.
Par spīti visām nejēdzībām, tētis man palika tētis, svarīgākais cilvēks dzīvē. Viņa viedoklis man bija vissvarīgākais. Es jau viņu ļoti reti redzēju, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš bija jūrnieks un brauca tālajos reisos. Viņam bija tāda specifiska svilpošana, ar to viņš mani sauca. Tu sēdi sētā un pēkšņi dzirdi svilpošanu. Un tajā brīdī viss cits pazūd… Daddy ir klāt! Vai ienāc istabā un sajūti… saod to, ka tētis ir atbraucis! Vienkārši to var saost. Jo mīlestība smaržo. Pēc odekolona un cigaretēm.
