Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Muzikālais un praktiskais Inga
Indriķis Jēkabs Reinbahs pasaulē nāca 1904. gada 9. augustā (pēc vecā kalendāra – 27. jūlijā) Lēdmanes pagastā. Jaundzimušā vecāki bija uzņēmīgs latviešu drēbniekmeistars Pēteris Reinbahs un Anna Reinbaha (meitas uzvārdā – Rītere). Tēvs savu amatu pieprata ļoti labi un ziemas periodos kopā ar ģimeni brauca peļņā uz Krievijas impērijas sirdi – Maskavu. Tur Pēteris Reinbahs atvēra savu apģērbu veikalu un darbnīcu. Viņš bijis pieprasīts dāmu kažoku meistars.
Ģimene vasarās dzīvoja Vidzemes guberņā, bet ziemās – Maskavā. Bez Indriķa ģimenē auga vecākas māsas Anna un Milda, kā arī jaunākais brālis Jānis. Reinbahu mājās cieņā tika turēta saticība un smalkjūtība, bērni bija muzikāli. 
Inga, kā Indriķi sauca ģimenē, labprāt spēlēja klavieres. Viņa rakstura īpašības iezīmēja praktiskums, saimnieciskums un noteiktība.
Reinbahu ģimene ar laiku palika Maskavā uz pastāvīgu dzīvošanu. Tur arī atvases sāka apmeklēt skolu. Indriķis mācījās Pētera-Pāvila reālskolā. Krievijas impērijā sāka plosīties Pirmais pasaules karš. Iestājās juku laiki – notika apvērsumi, boļševiki pārņēma varu. Padomju Krievija karoja pret tikko, 1918. gada 18. novembrī, nodibināto Latvijas valsti. Kad kari bija rimuši, 1923. gada rudenī, Reinbahu ģimene caur Rēzeknes karantīni ieradās Latvijā.
Citi lasa
Pārtraukto izglītošanos Indriķis Reinbahs turpināja Inženiera Okolo-Kulaka krievu tehnikumā Rīgā, kuru nepabeidzis uzsāka dienestu Latvijas armijā (1926–1927). Dienēja Rīgas kara apriņķa pārvaldes Pavades rotā. Dienesta laikā viņš beidza instruktoru kursus 4. Valmieras kājnieku pulkā. Un jau pēc karadienesta Indriķis Reinbahs 25 gadu vecumā Rīgas Krievu izglītības biedrības ģimnāzijā pabeidza pilnu ģimnāzijas kursu (1930).
Pirmais Latvijas hokeja čempions
Drīz pēc pārcelšanās uz Rīgu brāļi Indriķis un Jānis Reinbahi iestājās sporta biedrībā Union (dibināta 1893. gadā), kur aktīvi un ar panākumiem spēlēja futbolu. Abi brāļi nodarbojās arī ar airēšanas sportu. Kad 1930./1931. gada ziemas sezonā Union sportisti izmēģināja pilnīgi jaunu sporta veidu – hokeju – un izveidoja šā sporta veida komandu, Indriķis kļuva par hokejistu. Iepriekš viņš bija spēlējis bendiju – hokeju ar bumbiņu, uz lielāka laukuma un pēc citiem noteikumiem. Šī pieredze izrādījās ļoti noderīga.
Union vienība 30. gadu sākumā kļuva par spēcīgāko hokeja komandu Latvijā, bet tās pamatsastāva aizsargs Indriķis Reinbahs – par vienu no labākajiem hokejistiem valstī. Pirmajā sezonā (1930/1931) Union kļuva par pirmo Latvijas hokeja čempionvienību. Tiesa, pirmajā sezonā turnīru oficiāli sauca par Labākās hokeja komandas nosaukuma izcīņu, un tikai vēlāk ieviesa nosaukumu – Latvijas meistarsacīkstes. Jāpiebilst, ka Union hokeja komanda par Latvijas čempionvienību kļuva trīs gadus pēc kārtas – 1931., 1932. un 1933. gadā. Visos šajos gados Union uzvarēja meistarsacīkšu Rīgas grupā un finālā sacentās ar Liepājas spēcīgāko hokeja komandu. Katrreiz uzvarēja unionieši.
Kad 1932. gadā tika komplektēta pirmā Latvijas hokeja izlase, likumsakarīgi tās sastāvā iekļāva Indriķi Reinbahu.
Lielā diena Latvijas ziemas sportam bija 1932. gada 27. februārī, kad notika Latvijas hokeja izlases pirmā oficiālā valstsacīkste. Spēle norisinājās Rīgā Latvijas Sporta biedrības slidotavā (tagad – Rīgas 49. vidusskolas teritorija). Mūsu hokejistiem pretiniekos nāca Lietuvas hokeja izlase. Kaut arī lietuvieši hokeju spēlēja jau vairākus gadus, arī Lietuvas valstsvienībai tā bija pirmā oficiālā spēle.
Lielākas hokeja pieredzes dēļ lietuvieši tika uzskatīti par favorītiem. Tomēr mūsu hokejisti pārsteidza gan Lietuvas hokejistus, gan skatītājus! Latvijas izlase uzvarēja ar pārliecinošu rezultātu – 3:0. Divas reizes vārtus guva mūsu valstsvienības aizsargs Indriķis Reinbahs. Vēlākos gados laikabiedri zināja teikt, ka patiesībā Reinbaha kontā bija visi trīs vārtu guvumi, tikai sporta žurnālisti nav bijuši pietiekami acīgi un pirmo guvumu pierakstījuši diviem (!) citiem hokejistiem.
Lai vai kā, Latvijas hokeja izlase savā pirmajā spēlē uzvarēja, un pēc šīs uzvaras Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) pieņēma lēmumu piedalīties Eiropas čempionātā. Proti, Latvijas hokeja izlasei bija iespēja doties uz savu pirmo starptautisko turnīru – Eiropas meistarsacīkstēm, kas norisinājās 1932. gada martā Berlīnē.
Valstsvienības kapteinis
Kad Latvijas hokejisti ieradās Berlīnē, viņiem viss bija jauns un neredzēts. Eiropas čempionāta norises vieta Berliner Sportpalast bija iespaidīga arēna, kas spēja uzņemt vairākus tūkstošus skatītāju. Latvijas valstsvienības hokejistiem pirmoreiz bija jāspēlē tik liela pūļa priekšā. Jaunums bija arī spēlēšana uz mākslīgā ledus un zem jumta.
Turklāt tikai Berlīnē vairums mūsu hokejistu ieraudzīja tieši hokejam paredzēto inventāru. Piemēram, Latvijas sportistiem bija bendija slidas ar garāku, taisnu asmeni, bet progresīvajiem eiropiešiem – ar izliektu asmeni aprīkotas īpašas hokeja slidas, par kuru eksistenci mūsējie nebija zinājuši.
Latvijas izlasi cīņā sauca valstsvienības kapteinis Indriķis Reinbahs. Pēc dažiem gadiem viņš avīzei Sporta Pasaule par to teica: «Sākumā mūsu ledushokejs atradās lielā bendi spēles iespaidā, un, kad 1932. gadā pirmo reizi startējām Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē, vērojot citu valstu spēles veidus, jutāmies, it kā mežā ienākuši. [..] Berlīnes mācība mums bija liela un paliekoša.» Tagad teiktu – kā no meža iznākuši… Tādēļ arī meistarsacīkšu pirmajās dienās Latvijas hokejisti Berlīnes ledus arēnā uzturējās no rīta līdz vakaram, vērojot citvalstu hokejistu spēles.
Debijas čempionāta pirmajā spēlē mūsējiem nācās piedzīvot zaudējumu ar 0:7 pret Čehoslovakiju – vairākkārtējo Eiropas čempionvienību. Pēc šīs spēles kapteinis Indriķis Reinbahs dalījās iespaidos ar presi: «Mūsu spēle mājās – tie ir bērnu šļupsti salīdzinājumā ar to, ko nākas redzēt šeit. Lieliska skola!»
Jau nākamajā spēlē Latvijas hokejisti prata sīksti cīnīties pret Franciju, bet zaudēja 0:1. Bet čempionāta trešajā sacīkstē Latvijas izlase guva uzvaru – ar 3:0 tika uzveikta Rumānijas izlase. Pēdējā spēlē pret Lielbritāniju vēl otrā perioda sākumā bija līdzīga cīņa – rezultāts 1:1, vārtus bija guvis Indriķis Reinbahs. Taču britu pieredze un meistarība ņēma virsroku, un mūsējiem nācās piekāpties ar rezultātu 2:5.
Kaut arī pirmā turnīra bilance nebija spīdoša – astotā jeb priekšpēdējā vieta, šis brauciens kļuva par vērtīgu skolu. Latvijas hokejisti iepazina īsto hokeju – taktiku, noteikumu nianses, inventāru. Jāpiebilst, ka Latvijas hokeja izlase tobrīd bija pastāvējusi tikai aptuveni mēnesi, bet absolūtais vairākums tās sastāvā iekļauto sportistu hokeju spēlēja tikai otro sezonu.
Uzticīgs hokejam
Indriķis Reinbahs bija ne tikai inteliģents un aukstasinīgs hokejists, bet arī atlētisks sportists, kurš prata spēlē likt lietā savas auguma priekšrocības, sedzot un arī apturot pretiniekus. Hokejā slavēts gan par aizsarga spēli, gan rezultatīvu līdzdalību uzbrukumā. Tādēļ viņš dažkārt spēlēja ne tikai ierastajā aizsarga, bet arī uzbrucēja pozīcijā.
Jāpiebilst, ka Indriķi Reinbahu respektēja gan laukumā, gan ārpus tā. Viņa komandas biedrs Leonīds Vedējs savās atmiņās aprakstīja saviesīgu epizodi: «Kādā sestdienas vakarā daži hokejisti svinēja savu uzvaru populārajā nakts klubā Apašu krodziņā Brīvības ielā. Pēkšņi pie viņu galda tuvojās trīs Nacionālās operas baleta solisti – pazīstamie kaušļi Leonaitis, Fibigs un Šapiro ar nolūku padzīt viņus no ieņemtā galda. Grūti pateikt, kā viss tas beigtos, ja neparādītos Indriķis Reinbahs. Ieraugot viņu, baletdejotāju grupa lēnām izklīda.»
1932. gadā Indriķis Reinbahs uzsāka studijas Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātes Kultūrtehnikas nodaļā. Par kultūrtehniku tolaik dēvēja inženierdarbus, kas saistīti ar meliorāciju. 1932. gadā viņš iestājās latviešu studentu korporācijā Lettonia. Tās biedrs jau bija Indriķa jaunākais brālis Jānis Reinbahs.
Pievienojoties studējošo saimei, Indriķis Reinbahs kļuva par vērtīgu pastiprinājumu Latvijas studentu hokeja izlasei. Tās sastāvā 1933. gada sākumā viņš startēja akadēmiskajās ziemas meistarsacīkstēs Bardonekijā Itālijā un draudzības spēlē Vīnē. Tā paša gada februārī Indriķis Reinbahs spēlēja Latvijas hokeja izlases sastāvā tās pirmajā Pasaules čempionātā, kas norisinājās Prāgā. Šoreiz – kā kapteiņa vietnieks.
Turpmāk Indriķis Reinbahs startēja arī Rīgas hokeja izlasē sacīkstēs pret Kēnigsbergas un Kauņas izlasēm. Piedalījās Rīgas Union izbraukuma spēlēs Austrumprūsijā un Lietuvā. Līdz 1935. gadā pārtrauca dalību Union hokeja vienībā un vienlaikus arī beidza aktīva hokejista gaitas. Pēc tam vēl darbojās 5. Rīgas aizsargu pulka sporta pulciņā un Latvijas Sporta biedrībā (LSB), uzspēlēja futbolu.
Sporta gaitām atlika arvien mazāk laika. Indriķis Reinbahs strādāja Rīgas pilsētas Būvnodaļā, pēc tam – Rīgas pilsētas Būvju valdē (vēlāk – pārvalde) par kanalizācijas tehniķi. Un arī tur gādāja par sportošanu – bija par sporta jautājumiem atbildīgais darbinieks. Arī studijām laika atlika mazāk, un 1937. gadā tās nācās pārtraukt. Indriķis nodibināja ģimeni – par viņa dzīvesbiedri kļuva Vera Kuharenko.
Un tomēr Indriķis atgriezās pie hokeja, 33 gadu vecumā, 1937./1938. g. sezonā, pat aizvadīja dažas spēles Latvijas hokeja meistarsacīkstēs, šoreiz – LSB hokeja komandas sastāvā.
Vēl būdams hokeja spēlētājs, Indriķis Reinbahs mēdza uzņemties hokeja tiesneša pienākumus. Viņš pat bija vārtu tiesnesis pasaules čempionātā Prāgā (1933). Protams, citu valstsvienību spēlē. Reinbahs turpināja tiesāt hokeja spēles arī pēc tam, kad aktīva hokejista gaitas bija pārtraucis. Līdz pat 1940. gadam Indriķis Reinbahs darbojās kā hokeja tiesnesis gan laukumā, gan tiesnešu brigādēs ārpus tā.
Uzticīgs Latvijai
Kad 1940. gada vasarā Padomju Savienība okupēja Latviju, jaunajai varai bija svarīgi atbrīvoties no valsts patriotiem un tādiem «elementiem», kuri nespēja samierināties ar notiekošo un līdz ar to apdraudēja «jauno kārtību». Iemesli apcietināšanai tika piemeklēti visdažādākie. 1940. gada novembrī PSRS varas iestādes apcietināja Indriķa jaunāko brāli Jāni. Viņš bija veicis pretpadomju aģitāciju.
Savukārt decembra sākumā nāca kārta arī Indriķim. Viņu apcietināja par to, ka, citējot apsūdzību, «ar pretpadomju nolūkiem demonstratīvi sveicināja fašistisko pieminekli «Brīvība» [t.i., Brīvības pieminekli Rīgā]». Kā saprotams, Indriķis bija pieminekli godājis, paceļot cepuri, tāpat kā to darīja pirms Sarkanās armijas tanku ierašanās. Čekisti protokolēja, ka nopratināšanā Indriķis Reinbahs «uzvedās izaicinoši, apmeloja padomju valdību un Staļina konstitūciju».
Abu dēlu apcietināšanu ļoti pārdzīvoja tētis Pēteris Reinbahs. Diezgan daudz savā dzīvē piedzīvojušā 77 vecā kunga sirds neizturēja, viņš aizgāja mūžībā 1940. gada 19. decembrī. Indriķa un Jāņa mammai tas nebija jāpieredz, viņa bija devusies aizsaulē jau pirms dažiem gadiem…
Brāļus notiesāja un aizveda uz Krievijas austrumiem. Daudzus gadus ģimenes locekļi un sporta draugi nezināja neko par viņu likteni. Tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas tuviniekiem un pētniekiem arhīvos bija pieejamas čekistu sagatavotās lietas un kļuva zināmi aizvesto likteņi.
Par pretpadomju aģitāciju 1941. gada maijā Indriķim Reinbaham tika piespriests sods – pieci gadi labošanas darbu nometnē. Latvijas hokeja izlases kapteinis Indriķis Reinbahs tika izvests un ieslodzīts Sevvostlagā (Sverdlovskas apgabalā Krievijā), kur gāja bojā 1942. gada 20. martā. Savukārt Komi APSR Pečoras apgabala soda nometnēs ieslodzītais jaunākais brālis Jānis Reinbahs mira 1943. gada aprīlī. Ģimene tur godā abu brāļu piemiņu.
