Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
71
-
0
-
0
-
2
-
6
-
3
-
2
-
Ar Raiti tiekamies pie Lapmežciema kultūras nama. Biju iecerējis pastaigāt gar jūru, bet Raitim ir cits plāns. Viņš aicina mūs sēsties savā BMW. «Tā kā esat mani ciemiņi, gribu jūs apdāvināt,» saka bijušais bokseris un piestāj pie kādas ķieģeļu privātmājas, kurai piestiprināts satelīta šķīvis ar uzrakstu «Kūpinātas zivis». Pēc dažām minūtēm Raitis ar prāvu kartona kasti rokā iesēžas mašīnā, piebilstot, ka svaigi kūpinātās reņģes un butes jāēd ar maizi. Citādi var sagriezt vēderu. Mašīnas salonā ielīst silts kūpinātu zivju aromāts, un mēs dodamies tālāk.
«Lai saprastu, kas es esmu un kāda nozīme manā dzīvē bijusi boksam un tam, ko esmu piedzīvojis, gribu jūs izvest nelielā ekskursijā.»
Raitis audzis Ragaciemā un līdz 18 gadu vecumam, kad pirmo reizi aizgāja no mājām, dzīvoja zem tēva mājas jumta. No divarpus gadu vecuma kopā ar brāli Arni trenējies svarcelšanā, bet padsmit gadu vecumā pievērsies boksam.
Citi lasa
Tēvs, pats nebūdams profesionāls treneris, dēlus audzinājis par olimpiešiem.
Daudzus gadus bez jebkādas izvēles iespējas brāļi trenējušies trīs reizes dienā, rītu sākot pulksten 6 ar krosu, spītējot putenim un lietiem.
«Mani kala kā ar kaltu – kā akmenī iekaļ skulptūru, tika lauzta mana jūtīgā dvēsele un radošais gars. Mans ārējais izskats neatbilst tam, kā sevi izjūtu iekšēji. Tāpēc arī ringā nekad nebiju kauslis.»
Par iekaustīšanu un pazemojumiem, ko piedzīvojis bērnībā un jaunībā Raitis runā bezkaislīgi. Vienīgi tad, kad iedomājas par saviem dēliem, bokseris iekarst. «Es nespēju iedomāties, ka savus puikas divarpus gadu vecumā iemetu āliņģi. Kādam muļķim jābūt, lai tā darīt?» Viņš dusmās uzsit ar roku pa auto stūri.
Mūsdienās ir moderni runāt par vīriešu iniciāciju, un Raitis to piedzīvoja piecu gadu vecumā. Bet jau padsmitnieka vecumā uz visu raudzījās kā dzīvē apbružājies vecis.
Boksa ēra
Boksa karjeras laikā Ritenieks ringā aizvadījis 167 cīņas, 150 no tām uzvarot, piedzīvojis divus nokautus, kopumā cīnoties 27 pasaules valstīs. Kļuvis par deviņkārtēju Latvijas čempionu.
Dokumentālajā filmā Padoties aizliegts, kas vēro Ritenieku ģimeni, iezīmējas ģimenes konflikts ar Latvijas Boksa federāciju. 16 gadu vecumā Raitis uz olimpiskajām spēlēm netika federācijas likto šķēršļu dēļ. Tā piedāvājusi startēt ar savas komandas Sidneja 2000 karogu, taču Raitis uzgriezt muguru tēva veidotajam klubam Brāļi atteicis. Tā arī iespēja tikt uz olimpiādi gājusi secen.
«Vienā no retajām reizēm, kad tēvs ļāva apmeklēt klasesvakaru, man nebija interesanti, tāpēc aizgāju uz sporta zāli. Tur leģendārais Jānis Rovičs vadīja boksa treniņu. Pārnākot mājās, tēvam teicu: «Mums ir divas brīvas dienas – ceturtdienas un svētdienas. Šo laiku varētu veltīt boksam.» Tēvs šim priekšlikumam piekrita.
Par manu pirmo treneri kļuva Jānis Rovičs. Jau pēc divām nedēļām Liepājā piedalījos Latvijas čempionātā jauniešiem, kurā uzvarēju. Man piemita talants izdzīvot ringā. Pēc 36 cīņām pirmo reizi zaudēju trīs gadus vecākam igaunim. Tas bija pārdzīvojumiem pildīts zaudējums.
Karjeras laikā man bijuši desmit treneri, bet, pateicoties Varim Vavilovam un Pēterim Petrovam, es esmu tas, kas esmu. Viņi ir mans pamats.
Varis man bija draugs un treneris. Būt tādam ir māksla.
Viņš man stāvējis līdzās Kļičko turnīrā un pasaules čempionātā Taizemē. Varim garšoja rūgušas ogas. Vienmēr, kad braucām uz cīņām, viņš bija man līdzās vieglā ķiršī.»
14 gadu vecumā Ritenieks, neprazdams angļu valodu, kopā ar treneri Pēteri Petrovu devās ar lidmašīnu uz pasaules čempionātu Liverpūlē aizstāvēt Latvijas godu.
«Ceļā uz Eiropas čempionātu boksā kadetiem devos ar 72 gadus veco treneri Pēteri Petrovu, kuram, cita starpā, arī garšoja rūgušas ogas. Tāda bija Latvijas izlase – 14 gadu vecais Raitis no Ragaciema, kurš viens ar autobusu uz Liepāju nebija braucis, un Pēteris Petrovs – cilvēks, kurš visai labi pārzināja vienīgi Āgenskalna tirgu. Angliski pratu – yes, no un please. Bet Pētera Petrova arsenālā bija viena vienīga frāze – Bitte, hinsetzen*.
Latvijas Boksa federācijas ģenerālsekretārs Genādijs Glazkovs pirms izlidošanas stāstīja, ka Londonā ir divas lidostas ar līdzīgiem nosaukumiem – Hetvika un Getvika. Tur no vienas vietas uz otru būšot jābrauc ar autobusu, bet tālāk atkal ar lidmašīnu.
Pirms devos ceļā, tēvs iedeva vēdera somu ar trīs tūkstošiem dolāru. Naudu, kas paredzēta akreditācijai. Dodot naudu, viņš teica: «Veci, šis ir mūsu ģimenes budžets. Uz tevi gulstas mūsu ģimenes un valsts gods. Tev tas ir jāaizstāv un jāparāda rezultāts!»
Ielidojot Londonā, vairs nesaprotu, kur esmu – Hetvikā, Getvikā vai Metvikā.
Es skrēju, Pēteris vilkās no muguras, kratīju tās sasodītās biļetes, saucot: «Where i’m going? Ticket, ticket! Bus ticket!» Par laimi, mani sadzirdēja un palīdzēja kāda krieviski runājoša sieviete.
Ierodoties šāda mēroga sacensībās, komandu pieņemts sagaidīt pavadonim, stāvot ar plakātu, kuru rotā uzraksts Team Russia vai Team Latvia. Bet mēs esam tāds team – viens Raitis un Pēteris Petrovs, kurus neviens negaida. Atkal viss ir slikti, jo kaut kādā veidā mums jānonāk līdz viesnīcai, kur noris akreditācija. Laimīgā kārtā mums izlīdzēja lietuviešu komanda. Pēteris to vien darīja, kā autobusā atkārtoja Bitte, hinsetzen, kamēr es no uztraukuma degu kopā.
Man vajadzēja saprast, kā pieteikt komandu, kur paredzēta ēšana, kad būs loterija un svēršanās, un kur notiks cīņas. To visu vajadzēja nomenedžēt četrpadsmitgadniekam, kamēr profesionālā komandā viens tevi masē, otrs baro ar cukura batoniņu, bet trešais krata dvieli acu priekšā.
Paēdu, nosvēros un zinu, ka pirmā cīņa man paredzēta pulksten piecos. Vienos viesnīcas istabiņā, krāmējot somu, atskārtu, ka neesmu paņēmis zobu kapi. Bez kapes ringā nelaiž.
Trenerim teicu, ka neesmu paņēmis kapi, bet šis atbildēja, lai paskraidu apkārt, paprasu konkurentiem. Loģiski, ka pretinieki palīdzēt atteicās.
Izskrēju no viesnīcas, bet kur tu Liverpūlē tagad boksa veikalu atradīsi? Skrēju pa ielu saucot: «Boks kap, boks kap?!» Bet garāmgājēji grieza pirkstu pie deniņiem, sakot: «You are crazy!»
Līdz cīņai atlikusi pusotra stunda. Atgriezies viesnīcā, trenerim pateicu, ka viss ir pakaļā, jo kapi neatradu. Viņš parakņājās savā somā un izcēla sauju ar kapēm, sakot: «Tā tev būs mācība citām reizēm.» Tas viss man bija jāpārdzīvo pirms cīņas ar divkārtējo Eiropas čempionu, kuram es vienīgais zaudēju pēc punktiem. Pārējos pretiniekus viņš nokautēja. Bet vēlāk sparingā viņu pieveicu.
Pēc cīņas, kuru zaudēju, formā un zābakos aizgāju līdz viesnīcai, uzkāpu līdz savam numuram septītajā stāvā, nostājos tualetē uz palodzes un grasījos lēkt lejā. Tomēr kaut kas mani atturēja.»
Melns gar acīm
«Pirms pasaules čempionāta Taizemē kriminālās pasaules autoritāte Ivans Haritonovs bokserus, mani ieskaitot, uzaicināja uz pārrunām. Viņš teica, ka tie, kuri atvedīs medaļas, saņems pieklājīgas prēmijas, un katram izsniedza 100 dolāru tējas naudu. Tad viņš vērsās pie manis: «Riteniek, tu aizbrauc pieredzes apmaiņā, tev nekādu uzdevumu nav. Šoreiz mēs ceram uz citiem.» Rezultātā bokseri, kuri atradās telpā, Taizemē dabūja pa muti, bet es atbraucu ar sesto vietu.
Tā bija smaga cīņa, jo vide riktīgi svilināja nervus. Pēc pirmā raunda apsēdos bez spēka. Es pat nevaru izteikt, cik ļoti bezspēcīgs jutos. Man nebija spēka ne sēdēt, ne stāvēt. Skatījos uz pretinieku, kurš sēdēja pretējā ringa stūrī, un pie sevis teicu:
«Tu, maita, neesi no divarpus gadu vecuma āliņģī peldējis. Ne velna tu neesi piedzīvojis!»
Pēc cīņas pusotras stundas gulēju uz masāžas galda, jo nespēju piecelties. Bet nākamajā dienā atklāju, ka man ir muskuļi, par kuriem pat nenojautu. Jutos kā ar spriguli nodauzīts.
Pirmo nokdaunu piedzīvoju 13 gadu vecumā. Pēc sitiena pa žokli kritu, cēlos vēlreiz, bet vēlos atkal atpakaļ. Pēc izkāpšanas no ringa nesapratu, kur atrodos. Sajūta kā sapnī. Priekšā redzēju zilas durvis. Es izgāju koridorā un saņēmu spērienu ar kāju pa muguru un vēlreiz nokritu uz mutes. Spēra tēvs. Piecēlos un atkal gāju tālāk, bet sajūta joprojām tāda, it kā šeit būtu pirmo reizi. Neko neatceros. Viss svešs. Ceļā satiku klasesbiedru. Jautāju viņam, kur esam. Viņš mani aizveda uz ģērbtuvēm. Es attapos dušā un, saprotot notikušo, sāku histēriski raudāt.
Otro nokdaunu piedzīvoju pasaules čempionātā Korejā, cīnoties par trešo vietu. Pirms cīņas redzēju sapni, ka cīņu uzvarēju. Es bieži nosapņoju cīņas iznākumu. Sapnī trešajā raundā pretinieku nokautēju. Nākamajā rītā pamostoties man galvā skanēja mantra – dots devējam atdodas. Trešajā raundā gāju ārā no stūra ar 13 punktu pārsvaru, bet nenosargāju žokli, ko izmantoja pretinieks.
Nekad neesmu baidījies dabūt pa muti. Nomācoša ir personības graušana. Ikreiz ringā domāju, ko teiks tēvs, vai pietiks naudas, vai saglabāšu savu vietu un kāpšu reitinga tabulā. Piedzīvot sava darba kritumu ir tizli. No tā ringā baidās visvairāk. Arī nokautēt pretinieku nav patīkami. Protams, sajūtas ir divējādas, jo esi uzvarētājs. Līdzīgi kā bērnībā, kad šāvu vārnas, bet pēc tam mani piemeklēja sīkas nelaimītes. Man labāk patīk cīņu noboksēt profesionāli un uzvarēt ar punktu pārsvaru. Tu slaktē, bet tavos cimdos vēl ir trīsdesmit procentu rezerve. Tā bokseris aug savā meistarībā, pretinieku noklapējot, būvējot savu cīņu.»
Nevaru izskaidrot, kā, bet pat Raita rokas pieskāriens ir kā sitiens.
Lai gan viņš tikai pieliek roku pie mana pleca, es jau jūtu sāpes.
Viņš bijis bokseris ar smagu roku. Nedod Dievs tādu pretinieku ringā. To apliecina arī filmas kadrs, kad pēc atgriešanās uz boksa takas Raitis nokautē pretinieku, bet tēvs fonā nopūšas, sakot: «Tas vairs nebūs dzīvotājs.»
«Jau no seniem laikiem valda uzskats, ka bokseriem pirms cīņas jāievēro atturība seksā. Bet ir vīri, kam vajag tieši pretēji. Boksa aprindās cirkulē vecs stāsts par krievu bokseri, kuram ļoti patika, ja viņa dāma nāca uz cīņām bez biksītēm, sēdēja pašā priekšā un vēra kājas ikreiz, kad viņš paskatījās. Tas viņam esot uzsitis asini.
Mana pieredze rāda, ka sekss pirms cīņas pirmajos divos raundos cīkstoni padara plastiskāku. Galvenokārt ringā spēkus noēd nervi. Esmu piedzīvojis izsīkumu, kad šķiet, visi kauli ķermenī ir kā sautēti.»
Izraidītais
Raitis par saviem draugiem stāvējis un kritis vienmēr. Turpretī tēvs dēlu, kamēr tas dzīvojis pie viņa, turējis pavadā, vedot gluži kā pa tuneli, lai dēls nenovirzītos no olimpiskā mērķa. Līdz pēc kādas pasēdēšanas pirtī ar draugiem un dažiem aliņiem nākamajā dienā starp abiem izcēlies pamatīgs strīds. Tēva vārdi «tu man neesi bijis vajadzīgs. Nebūsi vajadzīgs un vācies no šejienes» nostrādājuši kā detonators.
«Es iegāju savā istabā, somā sakrāmēju apbalvojumus, dažus apģērba gabalus un aizgāju no mājām. Iesākumā dzīvoju pie vienas čiepiņas, pēc tam pie viena, tad – otra čoma. No dzīves neko nesapratu. Pat nezināju, kā nolasīt gāzes skaitītāju vai pastā apmaksāt rēķinu, jo visu mūžu biju audzis vienam mērķim – sportam.
Man bija nenormāla depresija. Trīs mēnešus dzīvoju kapos, guļot mašīnā vietā, kur tagad atdusas Imants Ziedonis.
Kad pēc jautras uzdzīves atgriezos sportā, iesākumā, lai atgūtu formu, vairākus kilometrus dienā gāju kājām, bet vēlāk jau skrēju no Ragaciema līdz Vaivaru rehabilitācijas centram un atpakaļ.
Pēc atgriešanās pirmo cīņu uzvarēju. Trīs mēnešus vēlāk bija cīņa Baltkrievijas čempionātā. Tas bija sagatavošanās gads olimpiskajām spēlēm. Uzvarēju pirmo un otro cīņu, bet pēc trešās uzvarētās mani aizveda uz dopinga kontroli. Viņiem šādi panākumi nešķita normāli. Dopingu nekad dzīvē neesmu lietojis, bet treneris pēc šā gājiena kļuva jocīgs un teica, lai neuztraucos un daru savu darbu.
Nākamais pretinieks bija baltkrievs, olimpiskais sudrabnieks Zujevs, kuru noboksēju, taču roku pacēla viņam. To redzot, skatītāji zālē sāka svilpt. Arī es staigāju pa ringu, saucot: «Kas par sūdiem?» Bet treneris mani mierināja, sakot, ka viss ir kārtībā. Izrādījās, tajā gadā, lai sasniegtu labus rezultātus olimpiādē, baltkrievi boksā iegrūda milzu naudu. Citāds cīņas rezultāts nemaz nebija iespējams.
Neilgi pēc atgriešanās tēva mājā pēc rīta krosiņa paboksēju maisu, uzēdu kārtīgas brokastis ar astoņām ceptām olām un šķiņķi un aizgāju gulēt. Mirkli vēlāk pie durvīm jau dauzījās tēvs, sakot: «Man zvanīja Māris Simsons, viņš piedāvā braukt uz Somijas mačiem.» Piedāvājums, protams, labs, bet, lai startētu savā svara kategorijā, man vajadzēja atbrīvoties no pieciem liekiem kilogramiem. Turklāt tikko biju attapies no uzdzīves. Lai atgūtu formu, vajadzēja vismaz mēnesi.
Neskatoties uz to lieko svaru zaudēju 36 stundās.
Ātrākais veids, kā to izdarīt, ir izsist ūdeni no šūnām. Ja normālos apstākļos sportists dienā uzņem maksimums 5 kubus C vitamīnu, es sevī spricēju 90 kubus. Esot kuģī, kurš mani veda uz cīņu Somijā, to vien darīju kā tualetē spricējos un čurāju. Nonākot galā, biju zaudējis trīs kilogramus. Atlikušo svaru mēģināju nodzīt, skrienot kondonā un sēžot pirtī, kur sāka streikot sirds. Vecs vīrs, igauņu treneris, ieteica iedzert stipru melnu kafiju. Tā nostabilizēja pulsu, es izgāju ārstu pārbaudi un pēc profesionālas svara dzīšanas ringā zaudēju kreilim no Tunisijas.
Krīzes korekcijas
«Pēc pirmā dēla piedzimšanas dzīvoju pie tēva. Saņēmu algu un trenējos, bet, sākoties krīzei, sports pajuka, jo sponsori atbira. Tēvs gan teica, ja esmu uzsācis, tad jāturpina, jo desa un maize ledusskapī ir un jumts virs galvas arī. Paralēli treniņiem man vajadzēja skaldīt malku, savest akmeņogles, lai varētu kurināt māju. Tā nebija profesionāla sportista dzīve.»
Sākoties krīzei, Raitis otro reizi dzīvē pameta sportu. Atbildība par ģimeni ņēma virsroku.
«Manam brālēnam piederēja celtniecības firma Zviedrijā. Nesaprazdams neko, sāku apgūt būvniecību. Pirmos trīs mēnešus strādāju kā melnstrādnieks, piegriezu rīģipsi – šķībi, greizi. Tagad mans sapnis ir uzbūvēt māju ar paša rokām – no pamatiem līdz skurstenim. Bokss man ir sniedzis spēju saprast un apgūt visu jauno. Stulbi tā teikt, bet manā dzīvē nav lietas, ko es darītu un man nesanāktu.
Francijā kādu laiku strādāju par miesassargu, sargāju krievu miljardiera dēliņu, kura sieva mēnesī svaigajos ziedos vien tērēja 4000 eiro. Bet es kā muļķis, kurš savu dzīvi atdevis boksam, izsviedrējis sevi līdz mielēm, sargāju viņu naktsmieru, staigājot ap villu.
Reiz sievu un viņas draudzenes vedu uz Kannu kino festivālu. Kamēr viņa izklaidējās, es ar citiem miesassargiem mīņājos, pīpēju un pļāpāju stāvlaukumā. Kad festivāls beidzās, sievietes klupdamas un krizdamas baltiem deguniem, pārdzērušās sakrita mašīnā. Naktī, staigājot ap māju, dzirdēju, kā viņa vannasistabā vemj un mokās ar caureju. Te nu es aizdomājos – no maniem desmit soļiem cilvēki, kurus sargāju, nav nogājuši pat pusi. Neviens nespēj iedomāties, cik bieži esmu kāpis sev pāri, cik rītus esmu vēlējies pagulēt ilgāk, nevis celties 5:45, kad aiz loga puteņo vai gāž kā ar spaiņiem, bet es skriešu tumsā, kur visapkārt ķērc vārnas, kamēr mans klasesbiedrs vēl tikai celsies un ēdīs mammītes smērētās maizītes, piedzerot tēju. Tajā brīdī apjautu, ka negribu savu miesu ziedot vienam treknam lopam, kurš man par to maksā naudu.»
Dabas bokss
«Vispār man ļoti patīk dzīve, jo man patīk problēmas. Iedomājies tādu dzīvi – tu saņem algu, tev ripo mašīna, tai nemirgo kaut kādas brīdinājuma lampiņas un riepas nav nodilušas, ledusskapis ir pilns un sieva ir iedevusi. Forša dzīve. No rīta atkal mosties, pastrādā, brauc mājās, paēd, sieva iedod, paēd vakariņas, pačuči. No rīta pamodies, aizbrauc uz darbu, brauc mājās, paēd… Tā ir dzīve? Tas nav parazītisms un eksistences idiotisms? Manuprāt, katram cilvēkam ir jārada un arī jādod.»
Vēl būdams profesionāls sportists, Raitis rakstīja dzeju un dara to joprojām. Šobrīd viņš studijā ieraksta savus dzejoļus, kuriem mūziku komponējis Toms Kaugers. Dažas poēmas ir arī iedzīvinātas video formātā. To palīdzējis izdarīt Jānis Verdens.
Vai Ritenieks gribētu trenēt bokserus? Tas ir jautājums, uz kuru viņš nespēj atbildēt.. Protams, stulbi 23 gadus krāto pieredzi nelikt lietā, bet šobrīd būtiskāk ir nodrošināt ģimeni. Pelnīt, nevis eksistēt. Taču kādā no mūsu tikšanās reizēm Raitis retoriski jautā:
«Varbūt tam visam likt punktu un pāršķirt jaunu dzīves lapu?»
Lai vai kā, pieredzes bagāžā, ko Raitis dzīvē vadā līdzi, ir stāsti, kas visu turpmāko var palīdzēt pārkāpt vai pārpeldēt – ja tāda nepieciešamība rodas.
Raiti kaitina neprofesionāla attieksme un pieeja boksam. Viņam ir viedoklis arī par tiem, kas pasniedz boksu, to neizprotot. Īsā mirklī bokseris pārvēršas par lāci un rēc pie auto stūres. Viņa dusmas pār tiem, kas nepelnīti valkā boksa vārdu, nāk kā izvirdums. Lielā ātrumā mēs traucamies pa šoseju Lapmežciema virzienā, bet te pēkšņi viņš iegriež mašīnu pretējā joslā un, mezdams lokus, izlīkumo abās brauktuves daļas. Apvaldījis paša izsauktās dusmas, viņš noprasa: «Nu, vai tu nāktu pie manis apgūt auto vadīšanu, ja es tevi šitā mācītu un teiktu, ka tas ir pareizi?» Atzīšos. Uz mirkli padomāju – beigas ir. Jau redzēju, kā mašīna sagriežas šķērsām un pazūd grāvī, aptinoties ap koku kā lecamaukla rokai.
«Es tiešām zinu, ko nozīmē sisties ringā un dabūt pa purnu, kas ir pazemojums un kas ir cēlums. »
«Man nav sveša zvaigžņu slimība un sieviešu uzmanība, trenera kritika, trenera un vides maiņa. Esmu izbraukājis 27 pasaules valstis, tāpēc zinu, kā ir ierasties mājās, izmazgāt drēbes, vēl slapjas samest tās čemodānā un doties tālāk. To visu es piedzīvoju līdz 23 gadu vecumam. Tāpēc man ir prieks par Mairi Briedi. Viņš sevi pārlauza. Viņam ir teicama boksa redze un izjūta, taču viņš ir arī vienveidīgs.»
Pamanījis grantētu ceļu, kurš savienojas ar šoseju, Raitis samazina ātrumu un piestāj ceļmalā. «Sporta gudrības nevajag meklēt grāmatās. Lietderīgāk ir vērot dabu. Es tā daru joprojām. Bokserim jābūt plastiskam, nevis jāvadās pēc kaut kādām shēmām. Ko pēc pamošanās dara kaķis? Izstaipās! Redzi, viss ir mūsu acu priekšā. Paskaties, kā buki skrien. To pašu māca vieglatlētiem. Esi kādreiz metis ābolu, kas uzdurts rīkstes galā? Nevajag daudz spēka, lai ābols lidotu. Līdzīgi ir ar sitienu."
«Man ir 116 kilogrami, bet paskaties, kā es kustos – kā zāle pļavā, kā lapas kokā. Ne jau uztrenēta presīte vai bicepss ir tavs spēks. Gars ir tavs spēks un tā sasaiste ar dabu.»
Uz šosejas, traucoties garām, šalc mašīnas, bet Raitis uz grantētā ceļa mūsu priekšā pārvietojās kā ringā, skaidrojot, ka boksa pamats ir kājās un elpošana. Viņa rokas kā dzeloņi vicinās gar acīm, un ikreiz ar ādu apžmiegtie kulaka kauliņi apstājas pie mana deguna. Viņš joprojām jūt distanci. Elpa katrā kustībā. Solis – elpa, sitiens – elpa. Vēl viens boksa stūrakmens.
«Jūra, tā ir neatlaidība. Runājot līdzības – tu vari nesist, bet visu laiku pretinieku spiest. Viļņi ir sitieni. Piemēram, krievu skola māca, ka ringā spert soli atpakaļ nedrīkst. Tikai uz priekšu. Tajā pašā laikā ringā nedrīksti būt vienmuļš. Jūra ir vienmuļa. Bet tā ir arī gudra. Tai ir sēkļi un zemstraumes. Tā atkāpjas un uzbrūk.»
*Lūdzu, sēdieties (vācu val.).
Zelta Spalva ir izdevniecības Žurnāls Santa apbalvojums labākajiem materiāliem, kas publicēti izdevniecības izdevumos profesionālās žūrijas un lasītāju vērtējumā.
