Žurnāls «Klubs» iesaka: 3 jaunas grāmatas par Latvijas vēsturi

Rīgas pils vēsture un arhitektūra

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs laidis klajā apjomīgu rakstu krājumu, kurā apkopoti 16 dažādu jomu pētnieku raksti par Rīgas pils vēsturi, arhitektūru, arī izpētes un restaurācijas jautājumiem.

Krājumā detalizēti analizēti rekonstrukcijas darbos jaunatklātās Rīgas pils kapelas freskas materiāli un pigmenti, sīkāk analizēti pārbūves darbos atsegto koka konstrukciju dendrohronoloģiskās datēšanas rezultāti, kas pirmoreiz sniedz precīzas ziņas par starpstāvu pārseguma iebūvēšanas laiku pils ēdamzālē jeb remterī – tas noticis ap 1743.–1744. gadu. Jaunatklājumus lasītājiem nesīs arī skrupulozs pētījums, kāds liktenis pēc padomju okupācijas 1940. gadā piemeklēja Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa mantas, kur un kā tās pilī tomēr saglabājušās arī pēckara gados.

Daiga Mazvērsīte

Melnbaltās dziesmas 3. Ar roka zāģi        

2020. gadā aizsāktās triloģijas moto ir: «Melnbaltas notis, melnbaltas fotogrāfijas, bet tik krāsaini likteņi.» Grāmata veltīta 70. un 80. gadu populārās mūzikas pārstāvjiem, šoreiz akcentējot rokmūzikas attīstību. 16 nodaļu varoņu vidū ir latviešu roka pamatlicēji: grupu Katedrāle un Menuets darbaudzinātājs Jānis Blūms, 70. gados slavenais ģitārists Māris Beļickis, komponists Ēriks Ceļdoms, kā arī dziedātāji Antra Ozola, Ivars Rutmanis, komponisti Imants Paura, Ungars Savickis, mūziķis Ingus Feldmanis un ar viņu saistītie ansambļi Salve un Ornaments. Latviešu populārās mūzikas vēstures pētījumu noslēdz karavīru ansamblim Zvaigznīte veltītā nodaļa. Grāmatā ir daudz fotomateriālu.

Inese Dreimane

Pēc mums vēl ilgi zeme skums

Latvijā padomju okupācijas pirmo gadu no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam mēdz saukt par «baigo gadu». Šā gada laikā čeka arestēja vismaz 3745 Latvijas pilsoņus, bet nogalināja 400.

Grāmata ir veltīta notikumiem Rīgas Centrālcietumā 1941. gada 27.–29. jūnijā, kad padomju vara bez tiesas noslepkavoja 99 Latvijas iedzīvotājus. Rīgas Centrālcietumā notikusī traģēdija bija Rīgā masveidīgākā, taču līdzīgas traģēdijas notika arī citviet, piemēram, Liepājā, Ludzā, Rēzeknē, Valmierā un Krustpils aerodromā. Komunistiskā režīma represīvās metodes 1941. gada vasarā bija nežēlīgas arī citās okupētajās valstīs: Lietuvā, Igaunijā, kā arī Ukrainas un Baltkrievijas rietumu daļās.

Pēc Otrā pasaules kara komunistu okupētajā Latvijā par notikušo klusēja, baidoties no iespējamām represijām. Piespiedu klusēšanas rezultāts bija dramatisks – sākoties iespējai brīvi runāt, līdzās patiesiem faktiem vairojās arī mīti un izdomājumi.

Darbs pie grāmatas tika uzsākts 2014. gadā un prasīja 10 gadus. Tā ir ne tikai nogalināto piemiņa, bet arī mēģinājums restaurēt vēsturisko patiesību.