Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nāve no Alpiem
Kā zināms, indēšanas māksla lielā cieņā bija jau Senās Romas impērijas laikos – politiķi, augstmaņi un citas svarīgas personas nerimās nervozi lūrēt katrā savā vīna kausā, prātodami, vai to iepriekš nav skārusi inde, un neuzticēdamies savām sievām, brāļiem, atvasēm un pat vecākiem. Inde varēja kļūt arī par pēdējo glābiņu – laikus likta pie lūpām, tā spēja visžēlīgi nosargāt no kauna un pazemojuma, kā zinām no stāstiem par Kleopatru.
Katrā ziņā indētāja arods tolaik bija visai pieprasīts, kaut ilgs mūžs šiem ēnu meistariem parasti nebija atvēlēts, jo pakausī allaž elpoja atriebība un bailes. Taču Lokustai, senās pasaules visslavenākajai un bīstamākajai indētājai, šai saulē bija atvēlēts prāvs sprīdis – ilgus gadus viņa visu Romu turēja ar bailēs aizturētu elpu.
Lokusta pirmā gadsimta sākumā piedzima Gallijā un auga, klīzdama Alpu kalnos, no savas cilts sievām apgūstot zināšanas par savvaļas augu valsts spēku. Vēlāk pusaudzes gados jau kā sagūstīta verdzene viņa nonāca Romā. Skaistās un apsviedīgās meitenes vērtīgās zināšanas ātri vien atrada pielietojumu, kā arī ietekmīgu cilvēku aizstāvību – no verdzenes viņa drīz kļuva par visai pieprasītu indes meistari. Ietekmīgi ļaudis mira, pirksti vienmēr norādīja uz Lokustu, viņa tika apcietināta, bet atkal un atkal pamanījās tikt cauri sveikā.
Citi lasa
Liktenīgā spalva
54. gadā Lokustu no apcietinājuma izglāba Agripīna – imperatora Klaudija ceturtā sieva. Agripīnai bija nepieciešama palīdzība, lai nodrošinātu dēla Nerona nokļūšanu tronī. Kas viņam traucēja? Protams, patēvs Klaudijs, Agripīnas kungs un pavēlnieks!
Uzdevums nebija viegls – turpat katru kumosu, kam bija jānonāk Klaudija mutē, pārbaudīja nogaršotājs. Taču Agripīna izkārtoja, ka pēkšņa slimība ķer imperatora uzticamāko palīgu, piekukuļoja nogaršotāju un pati kādā vakarā Klaudijam pasniedza Lokustas indē svaidītas sēnes – viņa iecienītāko ēdienu. Sajutis spēju nelabuma vilni, Klaudijs ķēra pēc pāva spalvas, ar ko tolaik saindēšanās vai gluži vienkārši pārēšanās gadījumā bija pieņemts izsaukt vemšanu. Taču daiļās dāmas šādu soli jau bija paredzējušās, arī spalvas galiņš bija indē mērkts.
Kad netīrais darbiņš bija paveikts, Agripīna pavēlēja Lokustu apcietināt un piesprieda viņai nāvessodu. Taču arī šoreiz Lokusta izspruka cauri sveikā – darbiņu viņai pasūtināja pats Nerons. Lieta tāda, ka Nerona izredzes kāpt tronī apdraudēja Klaudija īstais dēls – Nerona pusbrālis Britāniks. Šoreiz uzdevums bija īpaši sarežģīts, jo pēc nesenās tēva nāves Britāniku – patieso mantinieku – no acīm neizlaida īpaši apmācītu un uzticīgu palīgu armija. Taču jau atkal triumfēja sievietes viltība – Lokusta atrada perfektu brīdi uzdevuma īstenošanai.
Nedaudz vēsāku!
Tas notika brīdī, kad to gaidīja vismazāk – ģimenes svētku vakariņās par godu Britānikam. Tovakar Nerona namā bija pulcējusies visa valdnieka ģimene un, protams, vairāki nogaršotāji. Romieši tolaik vīnu baudīja, atšķaidītu ar siltu ūdeni. Dzēriens, kas tovakar tika pasniegts Britānikam, puisim šķita pārāk silts, tāpēc viņš palūdza to vairāk atšķaidīt. Un te parādījās iespēja – jo nogaršotāji pārbaudīja gan ēdienus, gan vīnu, taču pārbaudīt šķaidāmo ūdeni gan nevienam neienāca prātā.
Jau dažus mirkļus vēlāk Britānikam kļuva slikti – nokritis gar zemi, viņš smaka, ķermenis raustījās.
Taču Nerons – Lokustas instruēts – atgaiņāja klātesošo bažas, norādot radinieka kaiti – epilepsiju.
Kļuvis par imperatoru, pateicīgais Nerons Lokustu dāsni atalgoja, atbrīvoja no jebkādām pagātnes apsūdzībām un pat piešķīra imunitāti līdz mūža galam. Ar imperatora svētību Lokusta Romā nodibināja īpašu skolu, kurā apmācīja jauno indētāju paaudzi – par izmēģinājuma trusīšiem viņai tika piegādāti dzīvnieki, vergi, kā arī uz nāvi notiesātie.
Tiek lēsts, ka kopumā vairāki tūkstoši cilvēku krita par upuriem gallietes nāvējošajam talantam. Četrpadsmit gadus Nerona paspārnē Lokusta brūvēja indes un palīdzēja retināt romiešu augstmaņu rindas. Stāstīja, ka šī bīstamā dāma nebūt nekaunējās no sava aroda, tieši pretēji –uzskatīja, ka indēšana ir izsmalcināta māksla, kas veido vēsturi un mūžību. Taču, kad norietēja Nerona vara, arī Lokustas stāstam pienāca straujš gals – viņai publiski tika izpildīts kaunpilns nāvessods, un neviena inde šo nāves priesterieni vairs neglāba.
Ūdens zem letes
Indēšana Romā, protams, nerimās arī pēc Lokustas nāves, taču īpaši krāšņi tā uzplauka līdz ar arsēna indīgo īpašību atklāšanu agrajos viduslaikos. Šo indi bija ļoti viegli iemānīt upura ēdienā, jo tai nebija garšas. Turklāt laikos, kad visapkārt plosījās holera, tīfs un citas baisas ligas, pēkšņu sasirgšanu, ko pavadīja vēdergraizes, vemšana, spēcīgs drudzis un halucinācijas, varēja mierīgi norakstīt uz šīm sērgām.
Būtiski, ka arsēna pēdas tolaik atklāt nebija iespējams! Arsēns bija iecienīts ierocis bēdīgi slavenās Bordžu dzimtas cīņās par varu Spānijas zemēs 15. un 16. gadsimtā. Sevišķi aizrautīgi ar arsēna pievienošanu ēdieniem un dzērieniem aizrāvusies leģendārā Lukrēcija Bordža, kas vēlējās izdzīvot – un darīt to krāšņi un baudpilni – nežēlīgajā vīriešu pasaulē.
Izsekojot notikumu līkločiem, kam cauri plūdusi inde, jāsecina, ka enerģiskākās indētājas allaž bijušas dāmas, bet viņu upuri… tuvu stāvoši vīrieši. Šajā laikā īpašu pagrīdes slavu ieguva indes meistari – aptiekāri, zintnieki un burvji, kas prata indes iegūt un sajaukt iedarbīgos nāves eliksīros. Itālijā par šādu slavenību kļuva kāda Džūlija Tofana: 17. gadsimtā ar viņas palīdzību tur mira vairāki simti vīriešu – cik tieši, nav zināms, taču minējumi svārstās no trim līdz pat astoņiem simtiem.
Pāris grami
Džūlijai piederēja pieklājīgs skaistumkopšanas preču rūpals, taču viņas ejošākā prece zem letes bija eliksīrs ar nosaukumu Aqua Tofana jeb Tofanas ūdens. Pudelītē slēpās īsta velna dzira, kurā bez citām sastāvdaļām bija iejaukts arī arsēns, svins un beladonnas ogu izvilkums. Patiesībā nekā neparasta: beladonnas izvilkums tolaik bija visai populārs skaistumkopšanas produkts – pāris lāses, iepilinātas acīs, padarīja zīlītes lielas un tumšas, bet šādu acu īpašnieci – vilinošu un neatvairāmu. Savukārt svinu un arsēnu nelielās devās pievienoja pūderiem gaišākai un mirdzošākai sejas ādai. Taču atlika vien mainīt dažus proporciju gramus, lai vīriešu pievilināšanas līdzeklis kļūtu par to nāves lamatām.
Ko gan šie kungi bija nogrēkojušies, lai saņemtu tādu sodu, varam vien minēt. Taču – ja iedziļināmies to laiku likumos un tikumos, nākas secināt, ka nāve šiem nelaimīgajiem nebūt nenācās smagāk, kā sievietēm – dzīve. Tie bija laiki, kad pat augstdzimusi dāma nebija nekas vairāk kā prece. Bez jebkādām tiesībām izvēlēties vai iebilst, meitenes tika izprecinātas nemīlamiem vīriem un nonāca to pilnīgā pakļautībā.
Krāpšana, vardarbība, nebaudāms sekss, pazemojumi – tā bija ikdiena ļoti daudzām, taču vislielākais to laiku bieds bija… bērni.
Spiestas tos radīt pienākuma dēļ, viņas riskēja atvases pāragri zaudēt, iedzīvoties dažādās veselības komplikācijās vai arī pašas pāragri doties aizsaulē, atstājot aiz sevis jau radīto bērnu bariņu allaž promesoša dzīvesbiedra gādībā. Arī, piemēram, jau pieminētā Lukrēcija Bordža trīsdesmit deviņu gadu vecumā mira sava astotā bērna dzemdībās.
Kāds tur brīnums, ka dažas dāmas risinājumu saskatīja vien savu cienīto paskubināšanā pie Pētera doties pirmajiem, pašām rimti vadot dienas atraitņu lomā? Tiek minēts, ka arī Džūlija Tofana dāmu apgādāšanu ar indēm uzsāka pati savas traģēdijas rezultātā, pastiepjot palīdzīgu roku citām līdzīgā situācijā nonākušām sievietēm, jo viņas bērnībā Džūlijas mātei, sicīlietei Tofanijai, tika piespriests nāvessods par sava vardarbīgā vīra nogalināšanu.
Džūlija esot bijusi skaista, spēcīga un dumpīga meitene. Agri pametusi mājas, sākusi strādāt par mācekli pie vietējiem aptiekāriem, apprecējusies, taču pametusi vīru un dzimto Palermo drīz pēc meitas dzimšanas, lai dotos uz Neapoli. Būdama visai apķērīga, Džūlija ātri vien ieguva kundes, ko aplaimoja ar pašas gatavotiem skaistumkopšanas līdzekļiem un arī kādu īpašu līdzekli, kas bija pieejams ārkārtīgi retos gadījumos un ārkārtīgi retām personām. Stāsta, ka indei pat nebija noteiktas cenas – nabadzīgām sievietēm, kuras apdraudēja vīra niknums, meistare zāles atdevusi gandrīz par velti.
Aqua Tofana bija nevainojama inde: bezkrāsains šķidrums bez smaržas un garšas, kas viegli iejaucams ēdienā vai glāzē vīna. Turklāt šai indei piemita pakāpeniska iedarbība: simptomi ziņoja, ka nabaga upuris ir smagi sasirdzis ar kādu no tolaik izplatītajām slimībām un pamazām izdziest. Vīru lēnā, mokpilnā aiziešana indētājām nāca par labu arī tāpēc, ka sirdzēji pēdējās pirmsnāves nedēļās mēdza visus savus īpašumus un uzkrājumus novēlēt rūpīgajām aptekalētājām, kas neatkāpās no viņu gultas un nepagurušas līdzjūtīgi pasniedza it kā nevainīgu, veldzējošu glāzi ūdens.
Neēd zupu!
Džūlijas rūpals plauka un ziedēja vairāk nekā piecdesmit gadus, jo kundes diskrēti turēja rūpi, lai «krustmātei Džūlijai» ne matiņš no galvas nenokristu. Viss būtu beidzies labi, ja «krustmāte» nepārceltos uz Romu, kur reiz kāda kliente neizturēja – saindējusi vīra zupu, viņa piepeši sāka nelabā balsī aurot, kad pilnā karote bija nupat, nupat sasniegusi mīļā vīra muti. Tas gan ne cik piedodošs neizrādījās un aizstiepa sievu uz varas iestādēm, lai viņu soda. Krietni spīdzināta, nabadzīte beigu beigās nosaukusi indes meistares vārdu.
Kad tika izsludināta Džūlijas Tofanas saukšana pie tiesas, Roma sākotnēji sadevās rokās, lai viņu glābtu, un slepus aizveda uz kādu klosteri. Taču varas iestādes palaida baumas, ka Džūlija, nikna par nodevību, esot saindējusi pilsētas ūdens padevi. Bailes no noindēšanas, kas tolaik mocīja gandrīz katru, darīja savu. Ilgi nebija jāgaida, līdz pilsētnieces padevās un Džūlija kopā ar savu meitu un vēl dažiem palīgiem nonāca uz sārta.
Labā kaimiņiene
Gandrīz vienā laikā ar šo baiso stāstu līdzīgi notikumi norisinājās arī Francijā – vēsturē tie iegājuši kā Affaire des poisons jeb indēšanu lieta. Arī tās centrā bija kāda noslēpumaina un spēcīga sieviete Katrīna Monvuazāna. Arī viņa pie indēšanas ķērās nelaimīgas apstākļu sakritības rezultātā.
Skaista, gudra un strādīga, Katrīna pa dzīvi gāja dancodama līdz brīdim, kad vīra līdz tam veiksmīgais dārgakmeņu un zīda tirgošanās rūpals aizgāja pa burbuli traģiskos Sēnas plūdos, atstājot viņu pašu alkohola un dusmu lēkmju varā, bet sievu un trīs bērnu bariņu – bez jebkādas iztikšanas. Sākotnēji Katrīna sāka piepelnīties, slepus veicot abortus vietējām sievām, taču ar laiku par viņas klientēm kļuva aristokrātiskas dāmas, kuru vidū Katrīna bija ieguvusi diskrētas, uzticamas un visai suģestējošas personas reputāciju.
Tiekoties ar bēdās kritušajām Parīzes krējuma dāmām, Katrīna uzsāka krietni šarmantāku biznesu – viņa sāka lasīt no plaukstas un pareģot, vakarus pavadot krāšņās pilīs, izklaidējot smalkas publikas ar zīlēšanas sesijām. Viņa tika iesaukta par La Voisin – labo kaimiņieni – un esot baudījusi lielu piekrišanu. Stāsta, ka Katrīna patiešām pētījusi zīlēšanas mākslu un rūpīgi piestrādājusi pie sava ārējā tēla, iegādājusies krāšņus tērpus, noslēpumainus aksesuārus, pratusi izcelt savu skaistumu un pakļaut savas klientes tā, ka tām nekas cits neatlika, kā vien labajai kaimiņienei klausīt.
Šajās ballītēs Katrīnai tapa skaidrs, ka augstdzimušie ļaudis dzīvē vēlas tikai divas lietas: pretmīlu no sava kaislības objekta, kā arī sev traucējoša cilvēka nāvi. Viņa nolēma palīdzēt šīs vēlmes īstenot. Katrīna sāka savām klientēm piedāvāt dažādus mikstūras un brūvējumus. Daži no tiem bijuši afrodīziji, kas palīdzējuši pievilināt mīļākos, bet citi palīdzējuši atvairīt cilvēkus uz neatgriešanos.
Raganu perēklis
Vai Katrīna tiešām prata burt? Diez vai, taču savus pakalpojumus viņa pasniedza kā krāšņu priekšnesumu, un reizēm pietiek arī ar to. Savām klientēm Katrīna rīkojusi īpašus sātaniskus rituālus, kur, kā ļaudis melsa, tikušas izmantotas ne vien krupju ādas, žurku zobi un saberzti cilvēku kauli, bet arī bērnu asinis. Vai tā bija taisnība, kas to lai zina, taču Katrīnas baisos rituālus apmeklēja viss Francijas krējums un pat aizrobežu aristokrāti.
Arī pašas Katrīnas personiskā dzīve nebūt neatpalika no viņas klientu piedzīvojumiem.
Viņa spēja ne vien nodrošināt iztiku kuplajai ģimenei, bet uzturēja vismaz sešus mīļākos, nodevās alķīmijas studijām un mirka šampanietī.
17. gadsimta vidū Francijā indēšana un buršana bija kļuvusi par tik ejošu rūpalu, ka Parīze vai mudžēja no raganām, burvjiem, melnajiem priesteriem, alķīmiķiem un citiem tumšiem ļautiņiem. Bet baznīca? Jā, garīdzniecība par notiekošo bija pilnīgās šausmās, taču izrādījās bezspēcīga galma intrigu, neķītro kaislību un varas cīņu priekšā. Ne vien karalim, bet arī citiem augstmaņiem bija sievas un mīļāko ordas, un visas ar prāvu bērnu pulciņu. Tos visus nācās aprūpēt, piedevām cīnoties par varu un līdzekļiem aristokrātiskā dzīvesveida uzturēšanai. Šampanietis, indes un dažādi ķermeniski šķidrumi šajā sabiedrībā burtiski šķīda uz visam pusēm.
Karalim jāmirst
Visbiežākā kaimiņienes pasākumu viešņa bijusi marķīze de Montespana, karaļa Luija XIV favorīte. Marķīze bijusi ar mieru kaila gulēt uz ziedojumu altāra, ļaujot sev virsū tecināt mazu bērnu asinis un ausī čukstēt lūgšanas sātanam – un viss tikai tāpēc, lai paturētu nedalītu karaļa uzmanību. Stāsta, ka Katrīnas burvestības patiešām strādājušas: pirmo reizi piesaistīt karaļa skatienu – kam sekoja straujš un ugunīgs romāns – marķīzei izdevies tieši pēc melnās mises apmeklējuma. Karaļa uzmanība diemžēl bija gaisīga kā ēteris un klīda no vienas varaskāras skaistules uz nākamo, tāpēc marķīzei nācās mises apmeklēt regulāri. Apmēram desmit gadus šī taktika strādāja kā pulkstenis – un ar tādu pašu regularitāti marķīze pasaulē laida septiņus karaļa bērnus. Karalim gan visi šie pūliņi nenozīmēja ne plika graša, kad viņa dzīvē ieslīdēja jauna favorīte, Anželika, astoņpadsmitgadīga meitene kā roze un piens. Marķīze nolēma – karalim un viņa mīļākajai ir jāmirst.
Marķīze un Katrīna vairākkārt nesekmīgi centās piekļūt karalim un pamazām zaudēja modrību. Par abu nodomiem sāka izplatīties baumas. Kad notiekošais tapa zināms karalim, kuram nesen mīklainos apstākļos bija mirusi māsa, viņš izziņoja karu pret šo raganu būšanu. Katrs, kam bija kaut attāla saistība ar indēm, tika pasludināts par vainīgu!
Indēšanu lietā bija vairāk nekā piecsimt aizdomās turamo, no kuriem trīssimt divdesmit apcietināja. Gandrīz simts nelaimīgo savas dienas beidza uz sārta – tur nokļuva arī Katrīna Monvuazāna un viņas palīgi. Daudzus iespundēja cietumā, bet vēl citus – to vidū arī marķīzi de Montespanu – izsūtīja vai viņi vienkārši klusām un bez pēdām pazuda. Ironiski, ka Anželika – meitene, kuras dēļ marķīze uzsāka visu šo jezgu, – dažus mēnešus vēlāk mira sava pirmā bērna dzemdībās, atbrīvojot vietu citām karaļa favorītēm.
Melnā atraitne Mērija
Pēc notikušā kaislību liesmas ap indēšanām uz laiku noplaka. Tikmēr savus personīgos rēķinus sievietes turpināja kārtot, nereti paļaujoties tieši uz arsēna spēku. Anglietes Mērijas Annas Kotones stāsts nu ir pārvērsts baisos bērnu dzejolīšos un leģendās, taču 19. gadsimta vidū tas ne pa jokam satricināja visu Lielbritāniju. Divdesmit gadu laikā Mērija Anna, nabadzīga strādnieku sieva, raudzījās, lai vēdersāpēs nomirtu divdesmit viens cilvēks, ieskaitot vienpadsmit no kopumā trīspadsmit pasaulē pašas laistajiem bērniem.
Gandrīz visi pārējie upuri bija Mērijas vīri, mīļākie un uzticamības personas.
Turklāt no pilnīgi visiem īsi pirms traģiskās bojāejas Mērija Anna pamanījās izvilināt apdrošināšanas noslēgšanu vai iekļaušanu testamentā. Mērija Anna, skaista, apsviedīga un neizsakāmi nežēlīga, mainīja vīriešus, kā bagāta mamzele maina zīda zeķes – no katra saņemdama pa bērnu pulciņam un apdrošināšanas polisei, tad noskatījās, kā tie smagās mokās mirst un pēc tam ķērās pie nākamā upura. Viņa braukāja no pilsētas uz pilsētu, kļūdama aizvien turīgāka, taču nežēlīgāka, nepacietīgāka un arī neuzmanīgāka. Kad Mērijas Annas posta darbi nāca gaismā, tiesa lēmumu pieņēmusi piecpadsmit minūtēs un nokārtojusi, lai karātavu virve ir pārāk īsa – šādi pārliecinoties, ka Mērijas Annas skaistais kakls uzreiz nesalūst, un viņa nomirst, lēnām nožņaudzoties.
Aušīgā Geše
Līdzīgs ir stāsts par Geši Gotfrīdu – vācu sievieti, kura, atšķirībā no Mērijas Annas, indēja nevis naudas, bet gan… popularitātes dēļ. Geše dzīvoja 19. gadsimtā Brēmenē. Viņas vecāki bija skroderu pāris Timmi, kam netrūka turīgu klientu. Geše bija skaista un talantīga – acis uz viņu metuši daudzi puiši, taču pati Geše ilgpilni lūkojās skatuves mākslu virzienā. Viņa labi prata dziedāt un dejot, un viņas sirds sajūsmā meta kūleņus allaž, kad pilsētā ieradās ceļojošās teātra trupas. Kļūt par ceļojošu aktrisi – lūk, tā būtu varen aizraujoša dzīve!
Diemžēl meitenes vecāki atvases talantus pat nemanīja. Gešei bija dvīņubrālis Johans – čakls, izdarīgs un pieticīgs jauneklis, kurš ar fantāzijām mākoņus nestumdīja, bet gan rātni strādāja, palīdzot vecākiem. Lūk, tas bija dēls, ar ko lepoties, bet ne gaisīgā, aušīgā Geše! Vecais Johans Timms izlēma, ka meita jāizprecina jo ātrāk, jo labāk – pašiem būs mazāk rūpju, meiteni uzturot un skolojot, un viņa būs pie vietas. Radiem un kaimiņiem par brīnumu tēvs pieņēma pirmo bildinājumu, ko meitai izteica. Varēja taču palūkot un pasijāt gribētājus, jo tādu netrūka pat pilsētas labākajās ģimenēs, taču par laimīgo līgavaini kļuva Johans Miltenbergs, lempis, kas piepalīdzēja sava tēva seglu darināšanas darbnīcā.
Brēmenes eņģelis
Pirmos gadus Geše ar vīru dzīvoja tīri saticīgi – cits pēc cita pasaulē nāca viņu trīs bērni. Taču saldajā dzīvošanā darvu ielēja… nauda. Johana tēvs nomirdams atstāja prāvu mantojumu vienīgajam dēlam, un tas, no negaidītās laimes apreibis, visu notrieca krogos un kāršu spēlēs, ģimeni pilnībā izputinādams. Nepagāja ne trīs mēneši, kad nabaga nelga smagi saslima un negaidīti strauji nomira. Geše sēroja vairāk nekā pusotru gadu, čakli strādāja, bija allaž laipna un izpalīdzīga, tāpēc no kaimiņiem saņēma daudz atbalsta un palīdzības. Dzīve sāka sakārtoties, kad daiļo atraitni sāka aplidot Mihaels Gotfrīds, cienījams un visai turīgs vīndaris un vīna tirgotājs. Ak, cik ļoti Gešei gribējās kļūt par Gotfrīda kundzi! Tomēr Mihaels ar bildinājumu nesteidzās: kaut glīta no vaiga un maiga raksturā, Geše sev līdzi kā klaberkasti vilka ģimeni – vecos un slimīgos vecākus, kā arī trīs mazus bērniņus. Nekas cits neatlika, kā no šīs nastas atbrīvoties.
Pirmā šausmīgās mocībās aizsaulē aizgāja Gešes māte. Nedēļu vēlāk vēdergraizes uzklupa Gešes meitiņām, bet vēl pēc dažiem mēnešiem – arī tēvam un pastarītim dēlam.
Geše bija pilnībā sagrauta – ļauna un neizskaidrojama slimība viņai bija atņēmusi pilnīgi visu ģimeni! Kaimiņi un radinieki bariem vien ņēmās nabaga Geši mierināt. Kaimiņienes dalījās ar maltītēm, palīdzēja ar mājas darbiem, vietējais mācītājs vāca ziedojumus, lai nabaga sieviete varētu uzturēt saimniecību. Nevienam ne prātā nenāca, ka te varēja slēpties kas ļauns – tolaik tīfs, holera un citas slimības mēdza nešķirojot aizslaucīt veselas ģimenes un dzimtas. Kaimiņi apbrīnoja mīlošo un drosmīgo Geši – viņa bezbailīgi aprūpēja sasirgušos radiniekus, nebaidoties, ka slimība varētu skart arī viņu. Arī savu brāli, kad viņš saslima, aprūpēja līdz pēdējai dieniņai. Vēl vairāk– viņa ik dienas apmeklēja slimos, trūcīgos un nelaimīgos, lai tiem palīdzētu un atbalstītu. Brēmenes eņģelis – tā viņu cildināja pilsētā.
Nāves sliedes
Nu Geše bija brīva un saņēma ilgi gaidīto bildinājumu. Ak, tavu vilšanos, kad jaunizceptā sieva uzzināja, ka turīgais vīrs patiesībā ir dziļi iestidzis parādos un dzīvošana nebūs tik salda! Tā nu arī Mihaelam bija jādodas uz labākiem medību laukiem. Viņam sekoja daudzi citi – nākamais līgavainis, kaimiņienes, draugi, kopumā piecpadsmit cilvēki smagās mokās nomira Gešei līdzās. Nu viņa bija kļuvusi par nāves eņģeli. Drūmajam lidojumam punktu pielika Johans Rumpfs – namīpašnieks, pie kura Geše strādāja par saimniecības pārzini. Kad Johans piepeši zaudēja sievu Vilhelmīni, viņš sāka pievērst vairāk uzmanības savas saimniecības pārzines darbiem un reiz uz sava vakariņu šķīvja pamanīja baltus graudiņus.
Aizdomās drebošu sirdi viņš devās pie aptiekāra un pārsteigts atklāja, ka vakariņās bija mielojies ar arsēnu. Sākumā Geše visas apsūdzības noliedza un arī sabiedrība bija saniknota par apvainojumiem, kas piepeši bija ķēruši nabaga daudz cietušo sievieti. Gaidot tiesu, cietumā viņa nosēdēja trīs gadus, kur Geši apciemoja norūpējušies kaimiņi un arī kādi negaidīti viesi – nogalināto ļaužu rēgi. Tie lika nāves eņģelim atzīties nodarītajā un nožēlot grēkus. Četrdesmit trīs gadu vecumā Geše tika atzīta par vainīgu slepkavībās un kļuva par pēdējo cilvēku Vācijas vēsturē, kam publiski izpildīja nāves sodu – nāves eņģelim nocirta galvu.
Minhauzena sindroms
Gešes neparastais gadījums vēlāk tika psihologu cilāts un pētīts. Šai sievietei taču nebija nekādu iemeslu nogalināt tik daudzus cilvēkus, viņa nebija ne traka, nedz slimīgi mantkārīga vai atriebīga, turklāt šo sievieti mīlēja visi, kas sastapa!
20. gadsimta sākumā ar savu skaidrojuma versiju klajā nāca britu mediķis Ričards Ašers. Pēc daudzus gadus ilga darba Londonas psihiatriskajā slimnīcā, kur bija saskāries ar Gešei līdzīgiem gadījumiem, viņš secināja, ka rūpes par sirgstošiem un lēnām dziestošiem tuviniekiem, kā arī publiska sērošana, tos zaudējot, rada īpašu gandarījumu, mierinājumu un mīlestību, kuras trūkums ir vienojošs elements visiem, kas sirgst ar šo baiso personības traucējumu. Ašers šo diagnozi nodēvēja barona Minhauzena vārdā – atsaucoties uz pārspīlējumiem un meliem, kas pavadīja šo personāžu uz katra soļa. Par šo neveiksmīgo salīdzinājumu ārsts gan tika bargi kritizēts – galu galā Minhauzena nevainīgās pļāpas ne tuvu nelīdzinājās nodarījumiem, kurus, zvejojot līdzcilvēku simpātijas, ir paveikuši ar šo sindromu sirgstošie.
Īpašu vaļu Minhauzena sindroma uzplaukšanai mūsdienās ir piešķīrusi interneta sociālo tīklu platforma – šeit pasmelties no līdzjūtības un popularitātes jūras, ievietojot sava sirgstošā bērna vai cita tuvinieka fotogrāfijas un aprakstus, ir vieglāk par vieglu. Un, līdzīgi kā senos laikos, arī nežēlīgajiem minhauzeniem indēšana ir visērtākais ierocis savu vajadzību apmierināšanai. Pirms sešiem gadiem Amerikas Savienotās Valstis satricināja kāds briesmīgs atgadījums – jauna vientuļā māmiņa Leisija Spīrsa piecu gadu garumā publiski dokumentēja dēliņa cīņu ar mistiskām slimībām, kam neviens nespēja rast izskaidrojumu. Viņa panāca, ka ar operāciju tiek likvidēts bērna vemšanas reflekss un vēderam pievienota mākslīgās barošanas iekārta.
Diemžēl mediķi un arī sekotāju miljoni internetā nesaprata, ka mazais Gārnets patiesībā bija pilnīgi vesels bērns, ko garīgi slima māte lēnām noindēja… ar sāli.
Notikušais – kopā ar psihiatru atzinumu par Leisijas Minhauzena sindromu – nāca gaismā tikai pēc tam, kad Gārnets jau bija miris.
Kāpēc samierināties?
20. gadsimtā indēšanas biežums un apjomi samazinājās galvenokārt tāpēc, ka tika izdomāti veidi, kā indes organismā atklāt. Protams, ir bijuši skaļi un skandalozi gadījumi. Gadsimta sākumā Ungārijā norībēja kāds gluži dīvains stāsts… 1911. gadā Naģrēvas ciematā ieradās vecmāte Žužanna Fazekaša. Viņa atbrauca viena, un neviens īsti nezināja, no kurienes. Tika runāts, ka sievietes vīrs miris mīklainos apstākļos, taču tas īsti nevienam nerūpēja. Žužanna nāca kā īsta debesu svētība šajā nomaļajā ciematā, jo bija vienīgais cilvēks daudzu jūdžu attālumā, kam bija jelkādas zināšanas par medicīnu.
Drīz Žužanna Naģrēvas dzīvē kļuva neaizstājama – viņa pieskatīja lielo un mazo veselību, aprūpēja sirgstošos un palīdzēja laist pasaulē jaunos ciemata iedzīvotājus. Kad nepieciešamība spieda, viņa tos palīdzēja arī nelaist pasaulē – Žužanna veica nelegālus abortus, par ko sievietes bija pagalam pateicīgas un turēja šo noslēpumu ciemata robežās, lai savu dārgo dakteri pasargātu.
Naģrēvā iestājās grūti laiki – jau tā nabadzīgajam ciematam pāri brāzās pasaules karš, pārvēršot ciema ēkas par karagūstekņu nometni. Daudzas ciema sievietes mierinājumu atrada gūstekņu skavās. Karam beidzoties, daži bija iekārtojušies tik labi, ka nemaz nevēlējās pamest Naģrēvu un tās daiļās iedzīvotājas. Kad atgriezās kara šausmu nospīdzināti, nelaimīgi un ļoti noguruši vīri, tie sev par šausmām atklāja, ka ciems tīri labi iztiek arī bez viņiem. Rūgtumu un vilšanos vīri gāza pār savu sievu galvām ar dūrēm, pazemojošiem vārdiem, dzeršanu, kaušanos un bezgalīgu slinkošanu. Uzklausījusi neskaitāmus, rūgtām asarām slacītus bēdu stāstus, Žužanna nolēma palīdzēt. Viņa izvārīja mušpapīru, kas tolaik tika pārklāts ar plānu arsēna kārtiņu, un iegūto novārījumu piedāvāja sievām, saprotoši čukstot: «Kāpēc samierināties?»
Eņģeļi pār Naģrēvu
Brīnumpudelītes nopirka vismaz piecdesmit ciema sievietes. Viņas sevi nokristīja par eņģeļu taisītājām un pudelīšu saturu dāsni pievienoja nabaga vīru vakariņu virās tikmēr, līdz tie, noslēpumainas slimības nomocīti, pārvērtās par eņģeļiem un pameta Naģrēvu. Eņģeļu taisītāju kopiena esot vienojusies pat par goda kodeksu – par eņģeļiem pārvērst tikai ļaunos vīrus, bet bērniem, citām sievietēm un arī mīļākajiem šādu likteni aiztaupīt. Noruna gan drīz vien izgaroja kopā ar mirstošo pēdējo dvašu – arī negribēti bērni, kaitinoši radinieki, pievīlēji mīļākie pamazām mira mīklainos apstākļos. Mirušo apskati un slēdzienu par nāves iemesliem veica Žužanna, bet atzinumu noformēja viņas māsīca. Tā nu to, kas patiesībā norisinājās par nāves rajonu iesauktajā ciematā, neviens neuzzināja.
Kad 1929. gadā Naģrēvā ieradās tautas skaitīšanas komisija, ciema iedzīvotāju skaits šķita visai aizdomīgs – kopš kara beigām ciematā neskaidros apstākļos bija miruši apmēram… trīssimt cilvēki! Sākās izmeklēšana, ko pasteidzināja kāds netālā upē izskalots līķis, kurā tika atklāts kolosāls arsēna daudzums. Par vainīgām šajā lietā atzina trīsdesmit piecas sievietes, un divas no tām – tika pārvērstas eņģeļos. Viena no tām, kam tika izdarīts nāves sods, bija arī Žužanna Fazekaša.
