Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
2
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Visu mūžu cietis no netaisnības
«Man jau Latvijā dzīves vairs nav. Šobrīd jūtos tā, it kā pilnīgi visi mani gribētu ierakt zemē,» sarunā ar PDz emocionāli paziņoja biedrības Varu Latvijas tautai valdes priekšsēdētājs Igors Lukjanovs, kurš ir iniciators portālā Latvija.lv organizētajai parakstu vākšanai par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu. Viņa personība izpelnījusies īpašu uzmanību. Vieni Lukjanovu sauc par dīvaini, kura darbošanās neesot vērā ņemama, citi aizstāv, sakot – neviens jau neko par viņu īsti nezina! Vien to, ka viņam patīkot nelūgtam ierasties saviesīgos pasākumos.
«Man ir vairākas izglītības,» saka Igors. Viņš esot pabeidzis Rīgas 1. medicīnas skolas Farmācijas nodaļu un Rīgas Uzņēmējdarbības koledžu, studējis Latvijas Universitātes Ķīmijas un Juridiskajā fakultātē un Rīgas Tehniskās Universitātes Inženierekonomikas fakultātē.
«Īstenībā esmu pat pārizglītots, taču tas viss ir priekš kaķiem! Mūsdienās izglītībai nav nekādas vērtības, visu nosaka personīgie kontakti,» ir pārliecināts viņš.
Jau studiju gados Lukjanovs esot cietis no netaisnības. «Tik daudzās skolās esmu mācījies, jo nevarēju atrast darbu,» teic viņš. Lukjanovs stāsta – laikā, kad vēl studējis Ķīmijas fakultātē, kādu laiku strādājis kādā slavenā farmācijas uzņēmumā. «Taču nebiju apmierināts ar algu, tādēļ pret mani bija ļoti negatīva attieksme. Man piespēlēja strādāt ar ciankāliju. Jūs saprotiet, ko tas nozīmē?
Man sintēzē izdalījās ciankālijs. Uzskatu, ka tādā veidā gribēja, lai es aizvācos prom. Tas bija pasīvais mobings, un to pierādīt ir ļoti grūti,» sūrojas Igors. Viņš neslēpj – negatīvā attieksme, ar kuru dzīves laikā sastapies ik uz soļa, viņu padarījusi par tādu cilvēku, kāds viņš ir tagad: «Nav tā, ka tāpat vien esmu sācis visiem pretoties. Viss ir pakāpeniski sapilējis – pa bišķiņam vien. Arī tieslietas vēlāk mācījos, jo sapratu, ka man pašam sevi būs jāaizstāv.»
Nelūgtā ciemiņa slava
Mediju vidē Igors iemantojis slavu kā saviesīgu pasākumu nelūgtais viesis.
Asprāši pat izveidojuši feisbukā lapu Party bomzis un regulāri publisko foto, kur pie mielastu galdiem redzami cilvēki, kuru vārdi aicināto viesu sarakstos nav atrodami.
Itin bieži šajās bildēs parādās Lukjanovs. «Vai tiešām tā, kā tur rakstīts – «krāmē uz šķīvja ēdienu ar kaudzi» –, es patiešām daru? Es pat baidos kaut ko paņemt, lai tikai uz manu pusi kāds nepaskatītos, kaut ko nepadomātu. Es nekad nevienu nefotografētu brīdī, kad viņš ēd. Man liekas, tas nav ētiski,» pauž Lukjanovs.
«Visi tikai domā – šis jau visur iet, bet to manu virtuvi jau neviens neredz. Pret mani ir šausmīga attieksme, un tie nav tikai daži cilvēki, tā ir liela sabiedrības daļa. Es gan mēģinu izvēlēties pasākumus, kuros nav šīs kaitīgās sabiedrības daļas,» teic Igors. Vaicāts, kādā statusā viņš apmeklē pasākumus, ja reiz nav aicināto viesu vidū, Lukjanovs skaidro – savulaik viņš esot darbojies par žurnālistu interneta portālā protesti.lv. «Tagad tas ir aizvēries. Taču šī vieta man patika – varēju paust savu viedokli,» saka Igors.
Tagad ar ziņām par dažādos pasākumos redzēto un dzirdēto viņš dalās feisbukā. «Domāju, ko gan man piepūlēties, jo par portāla uzturēšanu ir jāmaksā, bet feisbuks man nav jāuztur,» prāto Lukjanovs. «Dzīvē ievēroju ekonomikas pirmo likumu, ko savulaik mācījos un kas man paliks prātā līdz pat mūža beigām, – par to, ko var dabūt par velti, nevajag maksāt! Visādās nozīmēs,» pārliecināts ir viņš.
Populārākie raksti
Zina savas tiesības
Taujāts, kad, izejot sabiedrībā, sācis just pastiprinātu uzmanību un nicīgu attieksmi, Igors atbild: «Tas sākās 2014. gadā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Jau tad es tiku ievērots. Kādā pasākumā bija saldējums vai konfektes, un es tās paņēmu. Augšām tas nepatika. Kāpēc? Jo es dodos tur, kur kaut kas tiek šķiests. Man ir arī ekonomista izglītība, es varu aprēķināt budžetu un izrēķināt, kas tieši tiek izšķiests.»
Lukjanovs zina savas tiesības un sevi izlikt no publiskiem pasākumiem neļauj. «Ja tieku aizturēts, saku – izsauksim policiju, sastādīsim aktu, un es iešu uz tiesu, kur noskaidrošu, kāpēc šeit nevaru atrasties. Faktiski ķeru uz bailēm, jo zinu likumdošanu, zinu, ka man ir taisnība,» pauž viņš.
Igors neslēpj, ka ir mēģinājis cīnīties, lai viņam neglaimojošā lapa feisbukā arī tiktu likvidēta. «Visu kaut ko esmu darījis! Esmu Juristu apvienībā, un arī viņi man mēģina palīdzēt, taču es vairs negribu cīnīties. Tiesā lietas par goda un cieņas aizskaršanu, manuprāt, ir viens liels bizness, jo par tām jāmaksā barga nauda. Citādi ir, ja izdodas ierosināt krimināllietu. Tas ir par velti, toties var vilkties gadiem. Ir mēģināts arī tas, bet – kā pret sienu! Vai tas ir to vērts?» retoriski vaicā Igors.
Negrib ne Kaimiņa, ne Kiviča slavu
«Labi apzinos, ka gan juristu, gan baņķieru vidū svarīga loma ir imidžam, un mans imidžs ir sabojāts. Tas man nepatīk. Es sev negribu ne Kaimiņa, ne Kiviča slavu. Šāds tēls nav domāts man. Bet es tieku uzskatīts par idiotu, lai gan patiesībā esmu gudrs un izglītots cilvēks,» uzsver Igors.
Negatīvais tēls viņam liedzot atrast labu darbu. «Atliek vien paskatīties, kas par mani rakstīts internetā, un darba devējs var paziņot – nē, mums tādu nevajag,» nopūšas Igors.
Uz jautājumu, par kādu naudu tad dzīvo, viņš atbild: «Man ir īpašums un nelieli uzkrājumi.»
Igors neslēpj, ka vienīgais, ko viņš šobrīd var darīt – mēģināt distancēties no tēla, kāds viņam radīts. «Ziniet, citreiz ir vienkārši jāklusē. Intervijās arī klusējot bieži vien var pateikt vairāk nekā runājot. Tieši tādēļ cenšos nerunāt pretī, bet paklusēt. Pasākumos, kurus apmeklēju, nevienam nekādus jautājumus neuzdodu, jo nekad nevar zināt, kas vēl šajā telpā sēž. Varbūt ir kāds izlūkdienests, kas pieķeksē – šis kaut ko sliktu pajautāja. Un tu tiec ielikts melnajā sarakstā. Taču, ja ir iespējama tāda nomelnošana, kāda šobrīd vērsta pret mani, šajā valstī demokrātijas nav,» uzskata Igors.
