Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ievas Stāsti arhīva.
Izbēgt no neizbēgamā
Vēstures fakti liecina, ka salu atklāja spānis Huans Manuels de Aijala 1775. gadā, nodēvējot to par La Isla de los Alcatraces, kas tulkojumā no vecspāņu valodas nozīmē – pelikānu sala. Pēc 76 gadiem amerikāņi salu sāka izmantot kā cietumu, tur ieslogot pilsoņu kara politiskos noziedzniekus. Tas gan nav tas pats cietums, par kuru būs šis stāsts. Akmeņainā Alkatrazas sala bija izcili piemērota vieta izolēšanai no sabiedrības: pavisam neliela – deviņu hektāru platībā, divus kilometrus no Sanfrancisko krastiem. Kuru ieslodzīto gan nenodarbina domas par izbēgšanu no gūsta? Tomēr to divu kilometru ūdens, lai tiktu līdz sauszemei, pārvarēšana izrādījās neiespējamā misija. Vairāk nekā trīsdesmit noziedznieku organizējuši izlaušanos no cietuma, divdesmit trīs no tiem tika notverti, seši nogalināti, bet divi noslīkuši. Tomēr ir trīs vīri, kuri kopīgiem spēkiem organizēja bēgšanu, un viņiem tas 1962. gada 11. jūnijā veiksmīgi izdevās.
Šos vīrus cietuma sienās vairs neatrada, tāpat kā neatrada nekur citur pasaulē nekad vairs.
Mācījās uzvesties
Tiek uzskatīts, ka Alkatrazā nonāca paši bīstamākie noziedznieki, piemēram, Als Kapone un citi gangsteri. Tomēr tā gluži nav taisnība, ka uz salas nonāca tikai baisāko noziegumu autori. Liela daļa no kopumā pusotra tūkstoša, kas ir bijuši ieslodzīti Alkatrazas cietumā, neprata uzvesties un ievērot noteikumus citās ieslodzījuma vietās, vai arī kā pārlieku vardarbīgi vai bīstami tika pārsūtīti uz salu. Lielākais personu skaits, kas vienlaikus bijis ieslodzīts Alkatrazā, ir 302, bet mazākais – 222. Tur nonāca arī tādi, kurus uzskatīja par spējīgiem izbēgt no ieslodzījuma vietām, jo Alkatraza bija kā cietums cietumā.
Kādas bija Alkatrazas cietumnieka tiesības? Tādas sarakstā ir četras: ēdiens, apģērbs, pajumte un medicīniskā aprūpe. Viss pārējais – privilēģija, kas jānopelna. Privilēģija, uz ko tiecās apzinīgie, – darbs, sarakste un tikšanās ar ģimeni, pieeja cietuma bibliotēkai un dažādi atslodzes pasākumi, piemēram, gleznošana vai mūzika. Ieslodzīto drīkstēja apciemot reizi mēnesī. Gluži kā rāda filmās, nācās iztikt ar sarunām pa iekšējo sakaru sistēmu, nekāda kontakta! Tāpat liedza stāstīt par cietuma dzīvi un aktuālajiem notikumiem. Noteikumu pārkāpšana varēja beigties ar apciemojumu liegšanu vai citu privilēģiju zaudēšanu. Ieslodzītie zināja, ka viņu sarunas noklausās. Tomēr, kā vēlāk atzinās kāds darbinieks, visas sarunas kontrolēt nepietika laika.
Kad cietuma darbinieki novērtēja, ka spītnieks ir iemācījies ievērot noteikumus, viņu varēja sūtīt atpakaļ uz iepriekšējo soda izciešanas vietu. Parasti gan ar noteikumu apgūšanu nevedās – vidējais statistiskais dumpinieks Alkatrazā mācījās uzvesties aptuveni piecus gadus.
Šaurība apartamentos
Alkatrazas cietums bija sadalīts zonās, un tajās atšķīrās kameras, piemēram, B un C zonas 336 kameras bija tik maziņas, ka vairums ieslodzīto, nostājoties telpas vidū un izplešot rokas uz sāniem, varēja vienlaikus aizsniegt kameras sienas. Labi, ka šādā telpā mitinājās pa vienam. Kamerā atradās neliela izlietne, pa kuras krānu tecēja auksts ūdens, guļvieta un tualetes pods. Gaiteņa galā divas kameras atvēlētas apsardzes vīru atpūtai. D zonas 42 kameras bija plašākas, tomēr visnegribētākās. Jo tur nācās dzīvot īstenu vientuļnieka dzīvi. Ieslodzītais pavadīja kamerā 24 stundas diennaktī, bet no tās iziet atpūtas laukumā drīkstēja vien reizi nedēļā, turklāt vienatnē, laikā, kad neviens cits tur neatradās. A zonas kameras izmantoja reti. Tajās ietupināja gadījumos, ja ieslodzīto vajadzēja īslaicīgi norobežot no biedriem, bet nebija nepieciešama pilnīga izolācija. Cietuma dokumentos minēts, ka tieši šajās kamerās nonāca trīs ieslodzītie pēc 1946. gadā sarīkotā bēgšanas mēģinājuma, kamēr gaidīja spriedumu par divu apsargu nobendēšanu.
Bērni līdzās noziedzniekiem
Alkatrazas salā mitinājās ne vien ieslodzītie, bet arī civilie iedzīvotāji. Darbinieki, viņu sievas un bērni apdzīvoja atsevišķas ēkas. Lai vidi darītu tīkamāku, ģimenēm ierīkoja zonu boulinga spēlei, nelielu saimniecības preču veikaliņu, bet bērniem tirgoja limonādi. Lai veiktu lielākus iepirkumus, salas iemītnieki ar kuģīti devās uz cietzemi. Kuģītis kursēja 12 reizes dienā. Tik neparastas dzīvesvietas izvēle dažiem deva savu labumu. Cietuma priekšnieks izmantoja paklausīgākos ieslodzītos kā mājkalpotājos – tie gan gatavoja vakariņas, gan uzkopa plašos apartamentus, kas atradās līdzās ieslodzīto namam.
Drošākais cietums
Lai gan Alkatraza bija cietums cietumā, dzīve tajā varēja šķist patīkamāka nekā citās ieslodzījumu vietās. Ieslodzītais gangsteris Viljams Redkejs apgalvoja, ka atrasties vienam kamerā bijusi liela priekšrocība, salīdzinot ar citiem cietumiem, kur kamerā jāsadzīvo ar kas zina kādu biedru. Ieguvums ir ne vien sava veida privātums, bet samazināts risks, ka tiksi seksuāli izmantots.
Līdz 30. gadu beigām te valdīja klusēšanas likums. Tas nozīmē, ka nedrīkstēja sarunāties, izņemot maltīšu laikā un atpūtas zonās.
Tomēr komunicēt gribējās! Ieslodzītie izgudroja saziņas līdzekļus, lai nav jānogarlaikojas. Viņi, piemēram, iztukšoja savus tualetes podus, lai izmantotu notekcaurules saziņai.
Redkejs atcerējies, ka tik laba ēdiena kā Alkatrazā, nav bijis itin nevienā citā cietumā. Tomēr par siltām telpām varēja vien sapņot, jo ēkā uz akmeņainās salas allaž pieturējās vēsums. Tāpēc aukstajās apakšstāva kamerās neviens nekāroja uzturēties. Vēl vairāk – slavenais vilcienu laupītājs Rojs Gārdners savā atmiņu grāmatā sūdzējās, ka apstākļi Alkatrazā bija šausminoši, nodēvējot to par dzīvo miroņu kapu.
Asiņainais slaktiņš
Ne vienmēr dzīve Alkatrazā ritēja mierīgi. Cietuma pastāvēšanas vēsturē tās iemītnieki aizsūtīja viņsaulē astoņus cilvēkus, pieci ieslodzītie izdarīja pašnāvības, bet piecpadsmit mira no slimībām. Kad 1946. gada maijā notika viens no nežēlīgākajiem bēgšanas mēģinājumiem, ievainoja četrpadsmit sargus un vienu ieslodzīto, kā arī nošāva divus cietuma darbiniekus un trīs cietumniekus. Asiņaino slaktiņu uzrīkoja banku laupītājs Bernards Pols Kojs kopā ar pieciem līdzdalībniekiem. Kojs tobrīd izcieta piespriesto divdesmit sešu gadu cietumsodu. Gatavojoties neģēlībai, viņš vairākus mēnešus vēroja un analizēja apsargu paradumus. Spēcīgais vīrietis uzrāpās pa cietuma kameras restēm un spēja tikt tām cauri, vien ar pāris līdzi paņemtajiem rīkiem atspiedis papildu atveri starp restu stieņiem. Lai varētu veiksmīgi izspraukties cauri, viņš bija iesmērējies ar smērvielu. Kaut grūti un sāpīgi, tomēr tas nebija šķērslis kārei pēc brīvības. Runāja, ka, gatavojoties bēgšanai, Kojs arī ievērojis stingru diētu, lai samazinātu svaru. Ticis līdz apsargam, ieslodzītais to sagrāba, nogāza zemē un ar paša apsarga kaklasaiti smacēja, līdz tas krita bezsamaņā. Nu varēja ķerties pie atslēgu meklēšanas, lai tiktu pagalmā.
Kojs un biedri tika pie ieročiem un, ar tiem draudot, ieslēdza kamerās deviņus apsargus. Tomēr veiksmi pavadīja neveiksme, jo atslēgas uz pagalmu neatradās. Izrādījās, viens no apsargiem paguva tās nosargāt – drosminieks atdeva visas atslēgas, izņemot svarīgāko, kuru noslēpa kameras tualetes podā. Pa to laiku Kojs ar biedru atbrīvoja trīs citus ieslodzītos, tostarp jaunāko Alkatrazas iemītnieku Klerensu Karnsu, kurš izcieta sodu par nežēlīgiem noziegumiem. Cietumu pārņēma sirēnu skaņas, kuras bija tik skaļas, ka tās varēja dzirdēt Sanfrancisko krastos. Tika saaicināti dažādi palīgspēki, tostarp krasta apsardze un brīvdienas baudošie cietuma darbinieki, lai nomierinātu trakojošos, bruņotos cietumniekus. Tiklīdz nemiernieki apjauta, ka ārā no cietuma sienām viņi netiks, viens no ļaundariem, biedru mudināts, pavērsa ieroci pret kamerā ieslodzītajiem apsargiem un vairākkārt izšāva. Cīņa starp noziedzniekiem un glābējspēkiem noritēja pārsteidzoši ilgi – tikai pēc 48 stundām ložu lietus mitējās. Kojs, kurš visā šajā mudžeklī paguva ietērpties apsarga formā, ieguva mūžīgo brīvību. Viņus nogalināja. Vēl divus bandītus par apsarga slepkavību notiesāja uz nāvi, sodu izpildot Kalifornijas štata cietumā. Pašā Alkatrazā nāves sodus neizpildīja. Ceturtajam bēgšanā iesaistītajam piesprieda papildu 99 soda gadus.
Slavenākā izlaušanās
1979. gadā tapa filma Bēgšana no Alkatrazas, kurā galvenajā lomā iejuties Klints Īstvuds. Tā ir īpaša, jo stāsta par patiesu notikumu – vienīgo bēgšanu no šī cietuma, kas vainagojās panākumiem. 1962. gada izlaušanās stāsts ir leģendārs, jo patiesība par to, kā tas beidzās, nav zināma vēl šobaltdien. Vīri izlauzās un pazuda bez pēdām. Notikums joprojām saista ļaužu prātus, tādēļ top arvien jaunas dokumentālās filmas un raksti, kur apgalvo, ka bēgļi ir atrasti un identificēti.
Izlaušanās organizators Frenks Moriss jau no bērna dienām pieredzēja sūru ikdienu, mainīdams audžuģimenes citu pēc citas. Pirmoreiz noziegumā puisis apsūdzēts jau trīspadsmit gados. Vēl padsmitgadnieks būdams paveica daudzus noziegumus – no narkotiku glabāšanas līdz bruņotām laupīšanām, nonāca dažādās vecumam atbilstošās ieslodzījuma vietās un kļuva par rūdītu ieslodzīto. Kā uzskatīja cietuma ierēdņi – Frenkam Morisam piemita augsts inteliģences līmenis. Arī filmas Bēgšana no Alkatrazas veidotāji iedzīvina tieši šādu vīru – gudru, apķērīgu un negaidīti nosvērtu. Alkatrazā Moriss nonāca tādēļ, ka bija izlaušanās profesionālis. Cietuma sienas šim apķērīgajam vīram nespēja būt par šķērsli. Turklāt interesanti, ka bēgšanas mēģinājumos viņš nekad neizmantoja ieroci. Frenks nonāca Alkatrazā 1960. gada 18. janvārī.
Smalki nostrādāts!
Ieslodzītie rūpīgi gatavojās bēgšanai. Viņu labā nospēlēja nejaušība ar cietuma ēdnīcas iekārtojumu. Gandrīz divdesmit astoņus gadus Alkatrazā bija gari ēdamgaldi desmit personām. Pēc šī notikuma ēdamzālē ieviesa nelielus četrvietīgus galdiņus. Līdz ar to sabiedrotais četrinieks – Moriss, brāļi Anglini un Vests varēja trīs reizes dienā pie galda mierīgi apspriest bēgšanas plānu. Bez liekām ausīm. Bēgšanas plānā esot iesaistīti vēl divi noziedznieki, tātad kopā seši. Viens no viņiem atzinās par līdzdalību, bet otrs savu saistību ar to noliedza. Kolēģi nepazina steigas, svarīga bija katra detaļa, tādēļ sagatavošanās procesam vīri veltīja vairākus mēnešus. Ir avoti, kas min, ka pat pusotru gadu.
Ar vienkāršiem rīkiem, kurus slepus sagādāja turpat cietumā, piemēram, karotītēm, viņi izurba caurumus kameras sienās, atrakdami ventilatoru ejas. Ieslodzītie saskaņoja darba grafikus – kamēr viens kasīja cementā izeju uz ārpasauli, otrs pieskatīja, vai netuvojas apsargs. Darbu uzsāka pussešos vakarā un turpināja līdz divdesmit vieniem, kamēr izslēdza gaismas. Šim uzdevumam vīri veltīja vairākus mēnešus. Lai iegūtu vairāk laika bēgšanai, bandīti gultās atstāja pašu darinātas galvas – lelles. Tās tapa no ziepēm, tualetes papīra un matiem, kurus savāca cietuma frizētavā. Bēgļi rūpīgi piestrādāja, darinādami viltus galvas, kurām bija ne vien vajadzīgā forma, bet arī rūpīgi veidoti sejas vaibsti, pat skropstas acīm pielīmēja! Brāļi Džons un Klerenss pat nokristīja savas galvas vārdos Oinks un Oskars.
Lai tiktu līdz sauszemei, viņi darināja plostu un drošības vestes no cietumā nozagtajiem lietus mēteļiem.
Prāts zeļļiem darbojās apbrīnojami labi. Kad laimīgā kārtā saplīsa cietuma putekļu sūcējs, autozaglis Alans Vests saņēma atļauju to salabot. Izrādījās, ka šai ierīcei ir divi motori. Vienu no tiem Vests piesavinājās, lai izgatavotu urbi. Nevienam neradās aizdomas, jo putekļu sūcējs pēc remonta darbojās. Kaut gan lielas jēgas no pašdarinātā urbja nebija, jo tas izrādījās pārāk skaļš.
Neatrastie slīkoņi
Atliek vien brīnīties, kā šo slīpēto vīru darbošanos nepamanīja it neviens no cietuma darbiniekiem! Par vīriešu likteni pēc iziešanas no cietuma sienām nekas nav zināms. Runā, ka tajā naktī līcī kāds esot slīcis. Nevienu slīkoni ledainajā ūdenī un krastā gan neatrada. Vests neaizbēga sagadīšanās pēc – ventilators aizsprostoja viņam izeju, un, kamēr Vests to atbrīvoja un nokļuva uz jumta, pārējie trīs jau bija gabalā. Vestam nācās vien griezties atpakaļ un doties pie naktsmiera, jo bez plosta vai kāda cita pārvietošanās līdzekļa viņš necerēja pārvarēt stindzinošos līča ūdeņus. Sodu par bēgšanas mēģinājumu šim ieslodzītajam nepiešķīra, jo viņš sadarbojās ar izmeklētājiem. Vests intervijās stāstīja, kāds bijis tālākais plāns. Vispirms bēgļi ar plostu nokļūtu līdz Eņģeļu salai, kur atvilktu elpu. Tad dotos uz cietzemi, nozagtu auto, apģērbu un pēc tam aizietu katrs savā virzienā. Tomēr tuvāko divpadsmit dienu laikā šādi noziegumi fiksēti netika.
Vai Anglini vēl ir dzīvi?
2015. gada dokumentālā filma par brāļu Anglinu ģimenes meklējumiem atklāj interesantus faktus. FIB gadiem turpināja gan izprašņāt, gan izsekot Anglinu ģimeni, lai atrastu kādu pavedienu. Ģimene uzskata, ka bēdīgi slavenie radinieki nokļuva Brazīlijā. Viņiem ir fotogrāfija no 70. gadiem, kurā it kā redzami abi brāļi. Pirmos trīs gadus pēc izbēgšanas Anglinu māte saņēma Ziemassvētku kartītes, kuras it kā parakstījuši abi dēli. Katrā ziņā tur lasāmi brāļu vārdi. Vēstules, protams, bija bez atpakaļadreses.
Alkatrazā mita arī trešais Anglinu brālis Alfreds, kurš neizbēga. Viņš mira 1964. gadā, it kā pašnāvībā. Ģimene tic, ka Alfredu nobeiguši cietuma darbinieki, jo viņš nav izpaudis informāciju par izbēgušo brāļu likteni, kuru it kā zinājis. Iepriekšminētā filma atklāj vēl kādu faktu. Ģimene ļāva izmeklētājiem izrakt pirms vairāk nekā 50 gadiem apglabāto Alfredu, lai no pīšļiem paņemtu DNS paraugu un salīdzinātu ar kāda mirušā DNS, kurš 1963. gadā izskalots Sanfrancisko krastos. Līdz šim izmeklētāji pieļāva varbūtību, ka nezināmais varētu būt viens no leģendārajiem ieslodzītajiem. Izrādījās, ka tas nav neviens no brāļiem Angliniem, jo DNS nesakrita. Protams, tas var būt arī Frenks Moriss.
Bēgt savam priekam
Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš cietums Alkatrazas salā ir slēgts, bet kļuvis par tūrisma objektu. Par izklaidi kļuvusi arī bēgšana no Alkatrazas. Ik mēnesi ļaudis, kas aizraujas ar peldēšanu un ir pārliecināti par saviem spēkiem, aicināti piedalīties bēgšanā prieka pēc. Jābūt iepriekšējai pieredzei peldēšanā atklātos ūdeņos. Pasākumā piedalās vairāki desmiti peldētāju, viņus pavada treneri uz kajakiem un sērfa stāvdēļiem jeb supiem. Tās nav sacensības!
Bēgšana no Alkatrazas ir arī sacensības triatlonistiem, kur viena no distancēm ir peldēšana jeb Alcatraz swim. Katru gadu tajās piedalās vairāk nekā 2000 sportistu. Pirmajos gados atlēti pēc peldēšanas Sanfrancisko līcī esot tā nosaluši, ka pēc tam krituši nost no velosipēdiem. Vēlāk drošības nolūkos trasi papildināja ar iesildīšanās skrējienu. Arī šo sacensību rīkotāji atbildīgi gādā par drošību – aukstajos līča ūdeņos dežūrē ap 100 kajaku un dažādu laivu. 2015. gadā sacīkstēs piedalījās arī latvietis Pēteris Spredzis, kurš 2,4 km garo peldēšanas distanci pieveica 39,14 minūtēs.
