Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
82
-
1
-
1
-
7
-
2
-
0
-
0
-
Izgāztuvju sanitāri
Vārnas jau gadsimtiem ilgi dzīvo blakus cilvēkiem. Zinātnē viņas tā arī sauc – sinantropi, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē 'blakus cilvēkam’. Iedzīvotāji pamanījuši, kā izmainījusies putnu uzvedība pēdējo desmitgažu laikā. Vārnas kļuvušas drošākas. Ja agrāk vārnas cilvēku vai automašīnu nepielaida sev tuvāk par 3–4 metriem, tad tagad viņas jūtas situācijas noteicējas. Pilsētās viņām praktiski nav ienaidnieku, jo šeit ir daudz patvērumu un neierobežotas pārtikas rezerves.
Vārna ir sapratusi, ka no cilvēka var kaut ko dabūt, galvenokārt – viņa pārtikas paliekas. Tāpēc vietās, kur cilvēks izmet atkritumus (parasti netālu no savas dzīvesvietas), vārnas apmetas uz dzīvi.
Citi lasa
Cilvēki sākuši dzīvot labāk, arī atkritumu kļuvis vairāk. Mums tie ir tikai atkritumi, bet vārnām un citiem izgāztuvju apmeklētājiem – pastāvīgas dzīres.
Dienā viņas var apēst 50 tonnas atkritumu. Šķiet, vārnām būtu jāpasaka paldies par atkritumu veiksmīgu utilizāciju, taču pelēkie putni cilvēkos izsauc tikai dusmas. Pretenzijas pret vārnām (proporcionāli viņu populācijas pieaugumam) ar katru gadu tikai pieaug. Tiesa, iebildumi pirmkārt jau būtu jāizsaka mums pašiem. Ir skaidra likumsakarība: jo vairāk pārtikas, jo lielāka populācija. Jo mazāk izgāztuvju – jo mazāk vārnu pilsētā. Turklāt ornitologi norāda, ka vārnas praktiski neslimo ar slimībām, jo ir sanitāri, kas iznīcina slimos dzīvniekus – tā ir tikpat kā vārnu misija.
Kāpēc vārnas uzbrūk?
Vārnu uzbrukumi cilvēkiem parasti sākas pavasarī. Avīzes ir pilnas ar šausminošām ziņām. 2006. gada aprīlī Baškīrijā vārnu bars uzbruka bērnunama bērniem. 2005. gadā Japānā agresīvi putni Tokijas nomalēs uzbruka kaķiem, suņiem un bērniem. 2008. gada maijā Jelgavā vārna uzbruka cilvēkiem psihoneiroloģiskās slimnīcas Ģintermuiža apkārtnē. 2003. gada maijā Vācijā vārnas līdz nāvei noknābāja trīs jērus. Vai tā ir dzeltenās preses dzīšanās pakaļ sensācijām vai pazīme, ka briest dabas kataklizma? Situācijas, kad vārnas uzbrūk cilvēkiem, tiešām nav retums. Tikai vajadzētu pievērst uzmanību tam, ka visi šie gadījumi ir fiksēti pavasara mēnešos, lielākoties – maijā.
Vārna nekad neuzbruks cilvēkam bez nopietna iemesla.
Parasti viņa vienkārši cenšas aizdzīt cilvēkus no teritorijas, kurā atrodas tās mazuļi. Putnēni bieži vien izlec no ligzdām ātrāk, nekā tas paredzēts, un sēž kaut kur uz koka zemākajiem zariem vai zemes. Cilvēki, neredzot šos putnēnus, pieiet viņiem ļoti tuvu klāt. Un šajā brīdī vārna, aizstāvot mazuli, ieņem draudošu pozu, sāk skaļi ķērkt, knābt zarus, lido virsū cilvēkam, sākumā mēģinot viņu tikai iebiedēt, bet, ja tas nelīdz, metas viņam virsū (visbiežāk no mugurpuses) un triec ar knābi galvā. Bieži vien aculiecinieki stāsta, kā vārnu bars meties virsū nevainīgam sunim, kaķim vai pensionārei. Dažkārt ievēro, kā vārna ar maniakālu neatlaidību regulāri izseko vienu un to pašu upuri. Bet vai tiešām cietušie ir tik nevainīgi? Diezin vai.
Vārnu dzimtas putni ir pārāk gudri, lai šādā veidā truli izklaidētos. Uzbrukumam vienmēr ir nopietni iemesli!
Vārnas ir gādīgi vecāki. Pāri viņas sev izvēlas uz visu mūžu. Tēvi vārnu ģimenē ir ļoti atbildīgi, viņi palīdz izperēt un audzināt mazuļus. Tāpēc, nedod Dievs, kāds bērns sāks ķerstīt vārnēnu, lai atnestu viņu mājās. Pietiks ar vienu signālu, lai salidotu visas apkaimes vārnas, un tas var beigties gaužām bēdīgi, jo vārnas knābis ir ļoti nopietns ierocis.
Pieaugoši vārnēni apvienojas tādos kā bērnudārzos, kurus pieskata pieredzējuši audzinātāji. Un pat divus gadus vecus vārnēnus vecāki no ģimenes ligzdas nedzen prom. Rūpējas, līdz viņi paši nodibina ģimeni. Nonākot briesmās, ģimenes apvienojas un risina radušos problēmu. Tāpat kā cilvēki.
Kriminālie ģēniji
Droši vien jūs esat dzirdējuši par cilvēku vidū sastopamiem ģeniāliem zagļiem, kas spējīgi garāmgājējam noņemt no rokas pulksteni tā, ka viņš to nepamanīs. Vārnveidīgo putnu vidū ar tikpat kriminālu talantu izceļas pelēkās un melnās vārnas, kas ar līdzīgiem panākumiem strādā gan pa vienai, gan grupā. Protams, vispirms jau ķērcošos bandītus interesē barība. Turklāt vārnas citiem putniem zog ne tikai barību, bet arī olas un pat no tām izšķīlušos bezpalīdzīgos putnēnus. Lai atņemtu mazuli, piemēram, neliela dziedātājputna mātei, tiek organizēta banda. Viens no tās locekļiem novērš mammas uzmanību, kamēr cits tajā laikā veikli velk no viņas apakšas laukā medījumu. Runājot par pavisam maziem putniņiem, vārnas bieži vien veic nekaunīgu zādzību, izmantojot spēku un vienkārši izdzenot nabaga vecākus no ligzdas. Bet, ja tiek veikta kaut kāda pretdarbība, putniņi var ciest arī paši: vārna ar milzīgo knābi tos saķer aiz spārniem un izmet ārā.
Kādā veidā vārna aiznes nozagto olu? Šie spalvotie bandīti nekad neapēd medījumu zādzības vietā. Transportēšana notiek šādi: čaumalā ar knābi tiek izsists caurums, aiz kura to viegli var paķert, lai aiznestu olu neskartu līdz drošākai vietai. Tur tā bez steigas tiek atvērta līdz galam un notiesāta mierīgā gaisotnē.
Atņemt svešu medījumu – tā vārnām ir parasta lieta. Bieži no tā cieš plēsējputni, kas salīdzinājumā ar vārnveidīgajiem ir mazāk apķērīgi, piemēram – kaijas.
Redzot, ka kaija ir noķērusi zivi, vārna bez pūlēm panāks, lai tā izlaistu medījumu no knābja, bet pati veikli saķers zivteli un momentāni pazudīs.
Vārnas nereti apzog arī cilvēkus. Nav nekāds noslēpums, ka viņām patīk spīdīgi priekšmeti. Ligzdas vārnas vij pavasarī, tieši tad arī viņas velk uz tām visu, kas spīd. Tur var atrast medaljonus, apzeltītas lietas, vara stieples. Bijis gadījums, kad vārna iekārtojusi savu dzīvesvietu, izmantojot disertācijas manuskriptu. Taču pat tad, ja vārna ir pieradināta pie rokām un jau sen dzīvo cilvēka mājā, nevar atslābināties – dārgas mantas jāglabā pēc iespējas dziļāk. Atturēties no saviem nelāgajiem ieradumiem kriminālajiem ģēnijiem mēdz būt ļoti grūti.
Taču kriminālais talants nav vienīgā un arī ne svarīgākā vārnu īpašība. Melnās un pelēkās vārnas, kā arī visi citi vārnu dzimtas putni, māk draudzēties pa īstam un ne tikai viena ar otru. Bieži vien vārnas sadraudzējas ar citiem dzīvniekiem, piemēram, suņiem. Iespējams, kādam no jums ir izdevies novērot, kā sētas suns rej zem koka, kura zarā tup vārna, nekaunīgi kaitinādama dzīvnieku un apmētādama viņu ar zariņiem.
Visticamāk, šī aina ir vienkārši rotaļa, kuru regulāri un ar īpašu labpatiku spēlē dzīvnieki. Patiesībā viņiem vienam pret otru nekas nav iebilstams, tie vienmēr brīdinās draugu par briesmām vai pat aizstāvēs, padalīsies ar barību un palīdzēs tikt vaļā no parazītiem.
Vārnām piemīt augsts intelekts, tāpēc viņas saprot, kas ir īsta draudzība, un augstu vērtē ar dzīvnieku vai cilvēku nodibinātās attiecības.
Pelēkā brālība
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ieraudzīt vārnu vai kraukli nozīmē nepatikšanas. Vēl sliktāk, ja putns lido virs cilvēka un ķērc. Bailes no melnas krāsas putniem vieno daudzas tautas, un arī mums tas nav gājis secen. Tā vēsturiski izveidojies, ka vārnām un viņu radiniekiem ir nelāga reputācija, un cilvēka cīņai ar mistisko putnu ir dziļas, vēsturiskas saknes.
Jebkurš putns arhaiskajā apziņā vienmēr bijis medijs starp divām pasaulēm. Starp cilvēku un dievu pasauli. Vārnas ir aizkapa pasaules un tumsas spēku simbols. Senie burvji šos putnus piejaucēja, bet vikingu magi pārvērtās par vārnām, lai veiktu lidojumu uz mirušo valstību. Te rodama arī mūsu dīvainā attieksme pret šiem putniem, jo kaut kur dziļi zemapziņā mūsdienu cilvēkam ielikta ideja, ka, kontaktējoties ar putnu, tu gribot vai negribot uzsāc kontaktu ar citādo pasauli.
Neskatoties uz nelāgo vārnu slavu, 19. gadsimtā daudzi angļu un franču aristokrāti labprāt turēja mājās vārnas un ļoti mīlēja savus neparastos putnus.
Kā mājdzīvniekus viņi turēja arī kovārņus, sīļus, žagatas. Saimnieki putnus baroja no rokas un mācīja viņiem runāt. Īpaši labas sekmes šajā ziņā bija žagatām – tolaik uzskatīja, ka viņām uz mēles ir trīs piles paša nelabā asiņu, tāpēc šis putns spējīgs iemācīties jebkuru vārdu, pat vissarežģītāko. Neskatoties uz žagatu panākumiem, vārnas tās pārspēj mīmikā un arī noslēpumainības oreolā, kas viņas apvij.
Angļu pasakās tiek runāts par vārnām, kuras it visur sekoja līdzi leģendārajam varonim Branam. Saskaņā ar leģendu varoņa galva ir apglabāta kaut kur Vaitmauntā, vienā no druīdu tempļiem mūsdienu Londonas teritorijā. Runā, ka vārnas dedzīgi apsargā sava drauga kapavietu, bet, kad viņas aizlidos, pienāks pasaules gals.
1078. gadā Viljams Iekarotājs Vaitmauntas vietā uzcēla cietoksni White tower – tā ir vissenākā Londonas Torņa daļa. Milzīgas melnās vārnas dzīvo cietoksnī vēl šodien. Viņas ir sešas, un saskaņā pēc monarha pavēli par viņām ļoti labi jārūpējas, jo angļi tic, ka dienā, kad vārnas aizlidos no Torņa, monarhija kritīs. Tornī ir speciāli algoti darbinieki, kas rūpējas par vārnām. Viņi ne tikai baro putnus un seko līdzi viņu veselības stāvoklim, bet arī raksta dienasgrāmatu, kurā atskaitās par putnu dzīves notikumiem, viņu rakstura īpatnībām un paradumiem. Šķiet, ka pagaidām Londonas Torņa vārnas ir ar visu apmierinātas un prom lidot netaisās. Ļoti iespējams, ka viņas to pat nevar savu iespaidīgo izmēru dēļ. Leģendārie putni svarīgi pastaigājas pa bruģētajiem celiņiem, pieņem cienastus no tūristiem un pozē kameru priekšā.
Gudrākas par šimpanzi
Iespējams, cilvēki vienkārši pamanīja, ka šie putni ir ļoti gudri, tāpēc apveltīja viņus ar pārdabiskām spējām. Vārnas tik tiešām ir gudrākas par daudziem citiem putniem – to atzīst pat zinātnieki. Zināms ne mazums gadījumu, kad vārnas demonstrējušas pārsteidzošu intelekta un attapības līmeni. Būvējot dzīvnieku piramīdu pēc intelekta līmeņa, nākamajā pakāpienā aiz sevis cilvēks ierindojis uzreiz trīs kandidātus: šimpanzi, vārnu un delfīnu. Laikam jau atzīt, ka vārna ir gudrāka par šimpanzi, vienkārši roka neceļas. Starp citu, proporcijas starp smadzenēm un ķermeni vārnai ir tādas pašas kā cilvēkam un delfīnam. Smadzenes šim putnam ir piecas reizes lielākas nekā balodim un ļauj vārnām izdomāt visviltīgākos veidus, kā iegūt barību. Lūk, tikai daži novērojumi.
Gan jau daudzi ir pamanījuši vārnu, kura kaut ko ļoti aizrautīgi knābā maģistrāles vidū. Šis putns nekad nekritīs panikā, ieraugot strauji tuvojošos automašīnu. Vārna vienkārši mierīgi paies maliņā vai atleks aiz līnijas, kas nošķir brauktuvi no apmales, lieliski zinot, ka automašīna aiz šīs līnijas neiebrauks.
Atrodot sakaltušu maizes garozu, vārna nekad to nerīs sausu, bet noteikti atradīs peļķi, izmērcēs maizi un tikai pēc tam apēdīs vai aiznesīs mazuļiem.
Vārnas prot dabūt ēdienu no šaura trauka dibena, izmantojot par palīglīdzekli kociņu vai saliektu drāts gabalu. Ja traukā ir ūdens un vārnas grib padzerties, viņas met šajā traukā akmentiņus, lai ūdens līmenis paceltos un viņas to varētu sasniegt. Vārna māk atvērt ar kājām sērkociņu kastīti (ja tā viņu ieinteresē) un nesaplēšot attīt konfekšu papīriņu. Vairāki zvejnieki ir novērojuši, ka vārna, kas dežurē nejauša medījuma cerībā, pamanot, ka pludiņš sāk kustēties, pirmā pielido pie zemē noliktās makšķeres un sāk raustīt makšķerauklu, mēģinot notvert zivi.
Ja vārnai piedāvā ēdienu no divām dažādām barotavām (turklāt putns pēc pieredzes zina, ka otru uzreiz novāks), vārna nekļūdīgi izvēlēsies to, kurā tārpu ir kaut vai par vienu vairāk. Cilvēks nav spējīgs uzreiz noteikt tādu niecīgu starpību, savukārt vārna nekad nekļūdās. Kā viņa pagūst saskaitīt? Tā ir mīkla. Un pat daudz sarežģītākos eksperimentos vārnas vienmēr ir uzdevuma augstumos.
Britu biologu pētījumi pierādījuši, ka vārnu dzimtas putniem intelekts ir daudz augstāks nekā šimpanzei.
Savulaik uzskatīja, ka vārnas prāta ziņā maz ar ko atšķiras no plēsīgajiem zīdītājiem – suņiem, vilkiem utt. Šobrīd jau droši var apgalvot, ka pēc daudzām pazīmēm vārnas tuvinās antropoīdiem. Antropoīdi ir cilvēkveidīgie, no kuriem, ja var ticēt Darvinam, esam radušies arī mēs. Zināms, ka antropoīdiem piemīt spēja mācīties. Un vārnas ir lieliskas skolnieces!
