Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tā ir privilēģija
Komentē Aivita Putniņa, sociālantropoloģe
Ar vīrišķību rietumu kultūrā ir ļoti interesanti. No vienas puses, tā ir pamata un pēc noklusējuma privileģēta pozīcija. Proti, vīrišķība dod ļoti daudz dažādas priekšrocības. Parasti to uztver pēc noklusējuma principa – piemēram, runājot par politiķiem, nedomājam par dzimumu, jo viņi pēc noklusējuma ir vīrišķi. No otras puses, tas rada arī spriedzi – šī privilēģija prasa zināmu maksu. Vīrišķība tiek definēta iepretim kaut kam, kas ir mazāk privileģēts – īsts vīrietis nav tāds, kāda ir sieviete. Sievišķībai mūsu kultūrā pakārtota pozīcija. Vīrišķība nepārtraukti ir jāapliecina. Līdz ar to, no vienas puses, tas rada priekšrocības, bet, no otras, rūpes par identitāti.
Tāpat sievietēm visu laiku sevi ir jāpierāda jomās ārpus mājas, kur viņas pēc noklusējuma nav privileģētas. Ir daudz situāciju, kurās dzimumpiederība jeb tās identitāte ir svarīga. Sievietei ir jāstrādā darbā vairāk, lai sevi pierādītu, kamēr vīrietis var rīkoties citādi.
Citi lasa
Ne visi vīrieši ir privileģēti ar to, ka viņi ir vīrieši – šī privilēģija uzliek pienākumu atbilst šim tēlam.
Ja vīrietis tam neatbilst, ir pamatīga slodze, lai to pierādītu. Ir arī situācijas, kad sievietei dzimums nosaka iepriekš noteiktas īpašības, taču viņa parasti nebūs privileģētā pozīcijā dzimuma dēļ. Piemēram, ja vīrietis uzvestos līdzīgi kā Solvita Āboltiņa, viņu uzskatītu par ideālu vadītāju ar stingru roku, bet Āboltiņu interpretē kā sievieti, kurai nepiedienas tā uzvesties.
Vīrišķība simts gadu laiku ir mainījusies, bet Latvijā vairumam vīriešu joprojām paveras daudz labākas iespējas. Ja cilvēks ir uzkonstruēts pēc vīrišķā modeļa, viņam joprojām ir lielākas karjeras iespējas, lai gan sievietes Latvijā ir izglītotākas. Jomas, kas tiek saistītas ar sievišķību vai vīrišķību, mainās. Auto vadīšana vēl pirms 20–25 gadiem bija izteikti vīrišķa sfēra, bet tagad arī sievietes bieži vada auto un to vairs neuzskata par dzimumspecifisku jomu. Protams, stereotipi par sieviešu braukšanas prasmēm joprojām saglabājas, bet tā ir joma, kur sieviešu un vīriešu īpatsvars līdzsvarojas. Ģimenes un bērnu audzināšanas jomā arvien vairāk ienāk vīrieši.
Tēvi biežāk piedalās ģimenes dzemdībās un vairāk iesaistās bērnu audzināšanā. Savukārt vīriešu sports joprojām ir daudz populārāks, lai gan mums ir arī sieviešu sports. Tāpat politika un uzņēmējdarbība ir vīriešu jomas. To nosaka kultūras priekšstats par vīrieti un tas, ka būt par vīrieti ir privilēģija, par ko mēs ikdienā pat nedomājam.
Parasti mēģinām teikt, ka sievietes ir privileģētākas, bet, paskatoties uz statistiku, redzams, ka izredzes joprojām nav vienādas. Piemēram, atalgojums par to pašu darbu sievietēm ir mazāks nekā vīriešiem.
To, ka varas attiecības tiek sadalītas pēc dzimuma, joprojām uztver dabiski, lai gan tam nav bioloģiska pamata. Mēs varu dabiskojam – ja tā šķiet dabiska, to pieņemam kā pašsaprotamu. Piemēram, mēs sakām, ka kaut kas nav dabiski sievietei vai vīrietim. Bet tas nenozīmē, ka sievietes nevar izmantot vīriešu privilēģijas. Tāpat sieviete var nopirkt lielu mašīnu, braukt agresīvi uz ceļa un izjust zināmu varu un priekšrocības. Tikpat labi būs vīrieši, kuri regulāri iepirksies, audzinās bērnus un laidīs sievieti uz darbu. Dzimumu hierarhijas nosaka arī dažādu dzīves aspektu vērtību. Mēs varam atteikties no tā, ka otru cilvēku vērtējam pēc dzimuma. Tagad Latvijā ir pietiekami daudz attiecību, kur partneri mēģina viens uz otru skatīties kā uz personu, nevis sievieti vai vīrieti pēc noklusējuma principa.
Ja vīrieša un sievietes varas attiecības uzskata par dabiskām vai Dieva dotām un tās pēkšņi sāk brukt, var rasties sajūta, ka sabruks visa sistēma, jo mums vairs nebūs nekādu noteikumu, un kas būs vietā? Mūsdienās dzimums ir svarīga kategorija, kas nosaka, kas tu esi, bet viduslaikos tā bija cilvēku kārta, kurā esi piedzimis. Ir cilvēki, kuriem tradicionālais dzimuma lomu sadalījums dod drošības sajūtu, kur nav jādomā par partneri kā par personu un jāveido dziļas attiecības.
Bieži cilvēki dzīvo cits citam garām un domā, ka pietiek ar to, ka apprecu pretējā dzimuma pārstāvi, un visa mana dzīve virzīsies tālāk pati no sevis. Otru mēs uzkonstruējam pēc galvā esošajiem modeļiem, nemaz neprasot, ka domā viņš pats. Mēs zinām, kāds otrs ir, atkarībā no tā, vai viņš ir vīrietis vai sieviete.
Mēs nevaram dzīvot ārpus savas kultūras un tajā pieņemtajiem stereotipiem. Tas nav ne labi, ne slikti. Jautājums ir – ko katrs no mums dzīvē vēlas. Vai mums ir svarīgas attiecības ar personu neatkarīgi no tā, kāda dzimuma viņš vai viņa ir, kāda ir seja, mati un deguna forma? Arī otrādi – uztverot otru galvenokārt pēc dzimuma – var nodzīvot kopā visu dzīvi. Ir cilvēki, kurā tā jūtas ļoti ērti. Ir stabilas ģimenes, kuru pamatā ir ļoti tradicionālas attiecības un abi lieliski atbilst tradicionālajiem priekšstatiem par vīrieti un sievieti. Ja abi ir laimīgi, tas ir brīnišķīgi. Tikpat labi būs ģimenes, kas ļoti kritiski skatās uz to un saprot, ka dzimums nenosaka to, kāda esmu personība.
Pretrunīgi tēli
Komentē Roberts Ķīlis, sociālantropologs
Mūsdienu pasaulē vīrieši var būt ļoti pretrunīgi. Viņi var būt metroseksuāļi, mačo, lūzeri kā vīrieši, cilvēki, kas iet pāri robežām. Sievietēm ir līdzīgi – viņas varbūt tikpat dažādas. Liela spriedze ir par to, kā vīriešiem un sievietēm kolektīvi reprezentēt šo identitāšu plurālismu. Neviens uz to īsti nav atbildējis.
Tas ir līdzīgi kā jautājumā, ko darīt cilvēkiem pēc 65 gadiem, kad viņiem priekšā ir vēl 25–30 gadi, ko dzīvot. Nav izstrādātas versijas, kā dzīvot.
Novecošana lauku mājās ar mazbērniem ir realitāte mazākumam. Vairums cilvēku tā vairs nedzīvo.
Ir daudz dažādu pētījumu par to, kā vīrieši arvien vairāk iesaistās un pavada laiku jomās, ko agrāk uzskatīja par nevīriešu, – mājsaimniecība un rūpes par bērniem. Ne Latvijā, ne citās valstīs identitāšu nošķīrums šajās jomās nesaglabājas. Vīriešiem ir būtiski pieaugusi tēva loma. Mūsdienu tēvs bērnam velta laiku, daudz ar viņu darbojas un nekautrējoties izrāda mīlestību. Norvēģu pētījumi arī rāda, ka vīriešus, kas pavada daudz laiku ar bērniem, vairāk aizskar krāpšana no sievietes puses.
Ieviest spēcīgāku tēva lomu kulturāli ir ļoti svarīgi. Kādēļ daļai cilvēku šķiet, ka šīs izmaiņas ir drauds? Cilvēki visā pasaulē kaut ko iedomājas par tradīciju un uzskata, ka tā ir apdraudēta, lai gan patiesībā viņiem ir citi nodomi un citi kompleksi. No kurienes izvilkta tāda fikcija? Domāju, ka tie ir fanātiski psihi, homofobi, luterāņu un katoļu fundamentālisti, kuri kaut kādas mazvērtības vai neaizsargātības dēļ šo te tradicionālisma tēmu vieš. Cilvēki kaut ko ir saklausījušies, katram gribas savu varu, bet nedomāju, ka tā ir nozīmīga tendence.
