Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
1
-
0
-
Savstarpēja pieķeršanās
Inga: – Nevajag meklēt dzīvniekos cilvēku emocijas un jūtas, cilvēciskas draudzības pamatus! Cita lieta, ka mēs dažkārt saskatām līdzīgas izpausmes un nodēvējam tās sev ierastos vārdos.
– Vai vispār var runāt par emocijām un jūtām dzīvnieku pasaulē?
– Par emocijām – noteikti! Dzīvnieks var justies priecīgs, sabijies, izjust daudz citu emociju. Vai dzīvniekiem var būt jūtas, man ir grūti atbildēt. Vai dzīvnieks var izjust platonisku mīlestību, kādu to saprotam mēs? To es nezinu. Taču, neapšaubāmi, dzīvnieki var izveidot savstarpējas pieķeršanās saites.
– Arī cilvēku draudzības viens no pamatakmeņiem ir savstarpējā pieķeršanās…
– Jā, viens no, taču ir vēl vairāki komponenti. Visi dzīvnieki, kas dzīvo sociālās grupās, veido attiecības ar savas grupas dzīvniekiem, veidojas arī stabilas savstarpējās pieķeršanās saites, līdzīgas attiecības tām, ko cilvēki sauc par draudzību, taču nevajadzētu šos jēdzienus jaukt. Piemēram, ja divas zirgu bara ķēves vienmēr ganās blakus, vai tā būtu saucama par draudzību, kā to saprotam cilvēku sabiedrībā? Laikam gan ne. Taču savstarpēja pieķeršanās noteikti ir. Gluži tāpat, ja divi dzīvnieki ilgu laiku dzīvojuši kopā, bet pēkšņi viens pazūd, tiek aizvests vai nomirst, sakām, ka otrs skumst. Taču arī skumjas ir cilvēku emocijas. Dzīvnieks, visticamāk, izjūt diskomfortu, jo mainījusies viņa ierastā ikdiena, pārrauta pieķeršanās saite.
Lielākoties dzīvnieki, ko cilvēks ir domesticējis, dēvējami par sabiedriskiem, un tieši tas, ka šie dzīvnieki spēj veidot stabilas pieķeršanās attiecības, ir palīdzējis viņus piejaucēt.
Ja runājam par dzīvnieku pieķeršanos cilvēkiem, tās arī uzskatāmas par sociālajām saitēm, ko ar cilvēku veido viņa pieradinātie dzīvnieki. Un runa nav tikai par suņiem un kaķiem, bet arī par citiem mājdzīvniekiem. Četrkājainajiem piemītošā spēja pieķerties laikam jau ir galvenais, kādēļ mūsdienās cilvēki tur savās mājās dzīvniekus. Galu galā, mīļdzīvnieks allaž priecāsies, kad atgriezīšos mājās, vienalga, kā man ikdienas gaitās būs gājis un kāds būs mans noskaņojums. Līdz ar to arī es pati vismaz daļēji šo prieku pārņemšu.
– Šķiet, aizvien vairāk dzīvnieku kļūst un pārtop tieši par cilvēku kompanjoniem, kuru vienīgais uzdevums ir būt cilvēku draugiem. Un, domājams, tas notiek cilvēku aizvien pieaugošās vientulības dēļ. Paradoksāli, bet mūsdienās, kad jebkurā diennakts laikā varam ne tikai sarunāties ar citiem gandrīz jebkurā pasaules nostūrī, bet ar viņiem arī saredzēties (šādas iespējas paver, piemēram, Skype), cilvēki aizvien biežāk jūtas vientuļi!
– Jā, mūsdienās mājdzīvnieku galvenais uzdevums ir būt par cilvēka kompanjonu, cilvēki suni vai kaķi tur savam priekam, labsajūtai, dvēseles harmonijai. Agrākos laikos mājdzīvniekiem bija ierādīta kāda noteikta loma, uzdevums, kas viņam jāpilda. Piemēram, suns bija sargs vai palīgs medībās, kaķa uzdevums bija ķert peles.
Arī zirgus, kas agrāk bija vien vilcējspēks un lauksaimniecības "inventārs", attīstītajās valstīs šodien vairāk izmanto sportam un priekam.
Zirgs ir dzīva būtne, ar kuru iespējama savstarpēja komunikācija, enerģētikas apmaiņa. Un cilvēkam kā sociālai būtnei ir nepieciešama komunikācija ar citām dzīvām radībām.
Dzīvnieks bez divkājainā drauga
– Šaubu nav, cilvēks var dzīvnieku uzskatīt par savu draugu. Cilvēkam no dzīvnieka ir kāds labums. Bet – kā šo draudzību uztver dzīvnieks?
– Protams, suns nespēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc viņš pieķeras cilvēkam. Taču mēs varam to apjaust, secināt no dzīvnieka uzvedības. Visās lielajās cilvēces migrācijās līdzi pārvietojušies un jaunas teritorijas apguvuši arī suņi. Tas, ka suņi tiek fiziski kontrolēti (vesti līdzi pavadā), ir kas salīdzinoši jauns, vēl pirms pāris gadsimtiem suņi brīvi skraidīja, un nedomāju, ka senie cilvēki būtu dzīvniekus veduši līdzi ar varu. Tā bijusi suņu pašu izvēle.
Ja dzīvnieks kopš mazotnes audzis pie cilvēkiem, viņš cilvēkus uztver kā savu sociālo grupu. Līdz ar to viņš arī izvēlas būt kopā ar šo grupu, ja tā pārvietojas.
– Kaķi dažkārt tomēr izvēlas palikt, nevis doties līdzi cilvēkiem. Mēdz teikt, ka suns pieķeras saimniekam, bet kaķis – mājai. Tiesa, uz visiem kaķiem tas nav attiecināms…
– Ar kaķiem cilvēkam veidojušās citādas attiecības. Suņus cilvēks mēdz apmācīt dažādām funkcijām, gadu gaitā noticis mērķtiecīgs selekcijas darbs, kur allaž viena no galvenajām vērtībām bijusi suņa uzticēšanās un uzticamība. Kaķu selekcijā šīm vērtībām nav pievērsta īpaša uzmanība. Var teikt, ka kaķi nav tik ļoti mainīti kā suņi. Vienīgi – kaķi jau paaudžu paaudzēm bijuši cilvēku līdzgaitnieki, un šis dzīves modelis kaķiem jau iedzimts. Tomēr, dzīvojot savā vaļā, jau pēc pāris paaudzēm kaķi var atkal kļūt mežonīgi, cilvēkiem vairs neuzticēties, atgriezties pie sākotnējās savvaļnieku uzvedības.
Mūsdienās notiek pat strīdi, vai kaķi vispār ir uzskatāmi par sabiedriskiem dzīvniekiem – savvaļā daudzi kaķveidīgie mēdz būt vienpatņi, viņi neveido ģimenes, tēviņš ar mātīti satiekas tikai pārošanās laikā. Tiesa, lauvām ir sociālās grupas, bet tas drīzāk būtu uzskatāms par izņēmumu.
– Uz ielas sastopot suni vai kaķi, tūdaļ var redzēt, vai dzīvniekam ir savs cilvēks vai nav. Ja dzīvnieks pazudis, zaudējis saimnieku un māju, viņa skatiens ir trauksmains, skumīgs…
– Domāju, mums nevajadzētu idealizēt un romantizēt cilvēku un dzīvnieku sociālās attiecības. Ja dzīvnieks uzaudzis šādā sociālajā grupā – kopā ar cilvēkiem –, tad viņš vienkārši nezina, kā ir dzīvot citādi, un, palicis bez sava cilvēka, patiešām apmulst, ir nobijies. Mūsdienu urbanizētajā pasaulē sunim bez saimnieka izdzīvot ir ļoti grūti. Suns nevar pats sev noķert ēdamo. Bezsaimnieka suns apjauš, ka viņš nekur nav gaidīts viesis, viņam nav drošības izjūtas, ko sniedz garantēts patvērums un pārtika. Dzīvnieks apjauš, ka viņam no visiem jābaidās, jo ikviens viņu var padzīt vai nodarīt pāri. Ja suns uzaugtu starp citiem suņiem un šajā sociālajā grupā būtu nodrošināta gan pārtika, gan patvērums, viņam nebūtu ilgu pēc kontakta ar cilvēku, jo cilvēks viņam neasociētos ar dzīvei nepieciešamo.
Laikā no apmēram septiņu nedēļu līdz četru mēnešu vecumam kucēns apgūst socializāciju, atrod savu vietu sociālajā grupā, un no tā, kāda ir šī grupa, atkarīgs, vai viņam vēlāk būs nepieciešams kontakts ar cilvēku. Šajā laikā sunim izstrādājas dzīves modelis, un, ja nekādas saskarsmes ar cilvēkiem nav, suns no divkājiem vairīsies, baidīsies, neuzskatīs par vienu no savējiem. Šādam sunim mainīt izveidojušos sociālo modeli ir ļoti grūti – pat tad, ja cilvēks pret viņu izturēsies ļoti labi un gādīgi, par īstu kompanjonu šāds suns nekļūs.
Draudzība ar savvaļnieku?
– Ja savvaļā atrasts kāds mazulis un cilvēks viņu izbarojis, ļāvis dzīvot savā miteklī, diendienā ar dzīvnieciņu kontaktējies, ekssavvaļnieks sāk uztvert cilvēku kā sava bara locekli, turklāt cilvēks viņam asociējas ar barību. Arī būdams pieaudzis, dzīvnieks meklē barību pie cilvēkiem. Un ļaudis mēdz šādas attiecības dēvēt par draudzību…
– Cilvēki tomēr nespēj dzīvniekam aizvietot viņa dabisko sociālo grupu. Ja savvaļas dzīvnieks uzaug cilvēku aprūpēts, viņam ir liegtas iespējas no vecākiem un citiem sugasbrāļiem iemācīties viņa sugai atbilstošu dzīves un uzvedības modeli. Šādam dzīvniekam rodas civilizēts priekšstats par barības ieguves veidu: barība uzrodas traukā, tā nav jānomedī vai kā citādi jāsagādā! Līdz ar to savvaļā šādi dzīvnieki izdzīvot vairs nespēj, viņi iet uz noteiktu vietu, kur ierasts saņemt barību. Jo augstāk attīstīts dzīvnieks, jo lielāka nozīme dzīves laikā iegūtajai pieredzei. Domāju, nekādu problēmu izdzīvot nebūtu sliekai, kura augusi cilvēka aprūpē, bet pēc tam palaista savvaļā.
Zīdītājdzīvniekiem jau kopš mazotnes iegūtā vai neiegūtā pieredze ir ļoti svarīga. Piemēram, pērtiķiene, kas nav uzaugusi atbilstošā sociālajā grupā, neapgūst, piemēram, bērna barošanai nepieciešamās iemaņas. Rezultātā, ja viņai piedzimst mazulis, arī tas ir jābaro cilvēkam, lai gan piens pērtiķu mammai ir…
– Cilvēki mēdz stāstīt, ka draudzējas ar kādu dzīvnieku savvaļā. Piemēram, noteiktā laikā noteiktā vietā atnāk kāds dzīvnieks, palūkojas uz cilvēku, cilvēks ar viņu aprunājas, tad abi dodas katrs uz savu pusi…
– Tā drīzāk ir interese no savvaļas dzīvnieka puses. Iespējams, ka cilvēks nejauši gadījies vietā un laikā, kad dzīvnieks parasti dodas savās ierastajās gaitās. Ar laiku dzīvnieks pie šā cilvēka pierod un tūlīt nebēg. Bet cilvēks uzskata, ka izveidojusies draudzība.
Tas ir mīts, ka mēs dzīvniekiem esam «briesmīgi vajadzīgi». Savvaļas dzīvniekiem cilvēki vairāk traucē, nekā dara ko labu.
Manā kazu kūtī dzīvo viens mazs plēsējiņš. Redzējusi viņu neesmu, taču esmu manījusi viņa sīciņo pēdu nospiedumus. Pateicoties viņam, manā kūtī nav peļu. Un es varu šo mazo dzīvnieciņu uzskatīt par savu draugu, taču neloloju cerības, ka viņš mani karsti mīl un tāpēc izķer grauzējus! Vienkārši dzīvnieks ir atradis labu dzīvesvietu, kur ir viņam nepieciešamā barības bāze. Šādas attiecības nevajadzētu romantizēt un cilvēciskot, lai gan to tik ļoti gribētos. Drīzāk tas ir savstarpējs izdevīgums.
Cilvēks rada piemērotus apstākļus, un dzīvnieks tos izmanto, savukārt cilvēkam ir prieks par to, ka viņš var šo dzīvnieku novērot. Ir daudz sinantropu sugu, kas bez cilvēkiem mūsu klimatiskajos apstākļos nespētu izdzīvot, taču šādas attiecības mēs nebūt nesaucam par draudzību. Drēbju kodes vai gultas blaktis taču nesaucam par draudzenēm!
– Ļaudis mēdz savvaļas dzīvniekus regulāri barot, līdz viņi pierod pie maltītes noteiktā vietā un laikā. Ar laiku dzīvnieks vairs nevairīsies no cilvēka, jo tas taču viņam asociēsies ar barību. Un atkal cilvēks to nodēvēs par draudzību…
– Par šo jautājumu der padomāt visiem, kas ziemā mēdz barot putniņus. Putni ļoti pierod pie tā, ka viņiem kādā vietā ir garantēta barība. Ziemā lidoņi mēdz iztērēt gandrīz visas enerģijas rezerves, tāpēc gadījumā, ja ierastajā vietā barības pēkšņi vairs nav, daļa putnu var iet bojā…
Un te laikam jau atkal jāatgādina: ja reiz sākts putnus ziemā barot, tad tas jādara līdz pavasarim! Putniem jāvar uz mums paļauties. Un tas sakāms arī par citiem dzīvniekiem, ar ko cilvēks sācis veidot pieķeršanās saites. Citādi – vai gan mēs drīkstam sevi saukt par dzīvnieku draugiem?
