Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vari sadejot, vari sadzīvot
Dziedātāja Olga Rajecka un mūziķis Ivo Bankavs, lai gan iepriekš bija pazīstami jau daudzus gadus, viens otru patiesi ieraudzīja, kad kļuva par deju pāri. Kopš tā brīža viņi kļuva nešķirami.
«Mums abiem šie būs trešie kopīgie Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki, kuros piedalāmies. Bet kopā dejot sākām tieši pirms desmit gadiem. Latvijas Televīzijā bija raidījums Lai top! – mani aicināja tajā piedalīties. Tā kā savulaik Kultūras darbinieku tehnikumā beidzu deju kolektīva vadītāju nodaļu un tautas dejas biju dejojusi daudzus gadus, piekritu. Bija tikai jāizvēlas deju kolektīvs. Es izvēlējos Rotaļu, jo tās virsvadītājs bija nu jau aizsaulē aizgājušais Gints Baumanis, kuru labi pazinu. Zināju arī Ivo – bijām strādājuši kopīgos mūzikas projektos.
Kad tikko ienācu kolektīvā, Ivo deju partnere Daina nokavēja mēģinājumu, un mūs salika vienā pārī. Tā mēs nodejojām arī savus pirmos kopīgos Deju svētkus. Deja mūs saveda kopā,» atceras Olga.
«Piekrītu teicienam: ja vari ar otru sadancoties, vari arī ar viņu sadzīvot. Deju mēģinājumos un koncertos, kur jāiztur liela slodze, parādās cilvēka patiesā būtība. Ja redzi, ka ir interesanti, jautri, patīkami būt deju partnera sabiedrībā, tad kāpēc arī dzīvi nedzīvot kopā?» jautā Ivo.
«Es vienmēr gribu dejot pārī ar savu vīru. Tā ir daudziem, un tas ir ļoti forši! Mēs arī mājās mācāmies deju soļus, un bērni par mums uzjautrinās.
Dejošana palīdz uzturēt interesi vienam par otru un dzīvi kopumā. Novērtēt otru.
Kad redzu Ivo tautastērpā, ar prieku secinu – viņš ir iznesīgs, stalts un skaists. Vīram vienmēr saku – es ar tevi ļoti lepojos!
Kad Rotaļas virsvadītājs Gints Baumanis devās aizsaulē, tā kā dzīvojam Bukultos, pievienojāmies vietējam, nesen nodibinātam deju kolektīvam Madara. Sākumā bijām tikai daži pāri, bet šobrīd kolektīvs ir izaudzis. Tas ir skaisti – redzēt, ka varam iedvesmot arī citus. Deja paver jaunas iespējas piedzīvot daudz skaistu brīžu. Kur tik mēs neesam uzstājušies! Esam dejojuši Amerikā, Horvātijā, Eslingenē. Ārpus Latvijas cilvēki stundām lido cits pie cita, lai tikai tiktu kopā un lielā pulkā izdejotu tautas dejas. Šajos brīžos ļoti var izjust savu latviskumu» tā Olga.
«Mēs esam kopā mājās, dejā, Olgas koncertos, kur es nodrošinu skaņas kvalitāti. Var sacīt, ka mēs visu laiku esam kopā. Bet, ja blakus ir īstais cilvēks, tad tieši tā arī gribas, lai būtu. Mēs esam uz viena viļņa. Ļoti apbrīnoju Olgu, jo viņa spēj vienlaikus dejot un dziedāt. Tas ir pa spēkam reti kuram. Tāpēc deju esam ienesuši arī Olgas koncertos» saka Ivo.
«Man ļoti patīk, ka varu uz skatuves izdancoties un izdziedāties. Tad es koncertu kārtīgi izbaudu. Mati sasvīduši, baltā blūze slapja, bet prieks – neaprakstāms. Tāpēc, ja gribat savā dzīvē daudz prieka, dejojiet!» aicina Olga.
Kopā vai atsevišķi – bet dejot!
Ārsti Laura un Kārlis Rāceņi sadejojās studiju gados. Nu darbi un ikdiena sakārtojušies tā, ka viņi katrs ir savā kolektīvā. Viņi bez greizsirdības atbalsta otra vēlmi dejot, un, kamēr viens dejo, otrs pieskata dēlu.
«Tā kā biju dejojusi skolā, uzsākot studijas Rīgas Stradiņa universitātē, šķita loģiski pievienoties universitātes tautas deju ansamblim Ačkups. Uzņemšanā vadītāja skaidri pateica: «Ja gribat dejot, vajag puišus!» Mēs ar Kārli bijām grupasbiedri. Zinot, ka viņš grasās iet uz kori, piedāvāju: «Varbūt tomēr dejot?»» stāsta Laura.
«Aizgāju, vispār nezinādams, uz ko parakstos.
Dejojot mēs ar Lauru arī sagājām kopā kā pāris. Vienmēr visur braucām un gājām kopā, tā arī esam saauguši. Ja viens no mums tolaik dejotu, bet otrs ne, attiecībās būtu grūti. Nedejotājam saprast dejotāju ir tāpat kā cilvēkam, kurš nav medicīnā, saprast ārstu – var, bet tas ir daudz sarežģītāk. Ja ir skatuves mēģinājums, nav diskusiju – tur ir jābūt.
Visus studiju gadus mācības un deja bija divas lielas mūsu dzīves daļas. Tie ir gari mēģinājumi vismaz divas reizes nedēļā, regulāri koncerti, nometnes, ārzemju braucieni. Ja neatnāc uz kori, ja vien neesi solists, visi turpina, bet deju mēģinājumā jāliek aizvietotāji, īstā sastāva nav. Tāpēc deju mēģinājumus kavēt nedrīkst. Vienmēr var teikt – jūs esat amatieri, tas nav nopietni. Bet, nē, tā ir mūsu mazā pasaulīte, kurā ir savi noteikumi, un tu tos pieņem.
Liela daļa mūsu draugu ir no Ačkupa – mediķi, kas kopā dejojuši.
Esam krustu šķērsu sapazinušies, saprecējušies, cits citam vedēji, krustvecāki bērniem.
Ačkups ir A grupas kolektīvs. Skaidrs, ka liela daļa mediķu ir ambiciozi. Tāds tas kolektīvs arī veidojas: tu gribi būt labs gan profesionāli, gan hobija līmenī. Tas prasa nopietnu laika un enerģijas ieguldījumu. Ar laiku to kļūst grūtāk savienot ar darbu, dežūrām, ģimenes dzīvi. Aktīvā dejošana ir jaunības māksla,» tā Kārlis.
«2018. gada simtgades Dziesmu svētki daudziem dejotājiem bija izvirzīti kā mērķis. Mums bija devītā sezona Ačkupā. Izlēmu, ka man tā būs noslēguma. Vēlējos vairāk pievērsties profesionālajai attīstībai. Mana pēdējā deja Ačkupā bija Manai dzimtenei Mežaparka estrādē. Skatītāji raudāja un aplaudēja tik ilgi, ka mēs ar kopkori to atkārtojām. Man šķita – nav skaistāka brīža, kad aiziet,» atceras Laura.
«Savukārt es pēc šiem svētkiem nodejoju vēl gandrīz divus gadus un arī pārtraucu dejošanu, bet nāca kovids, un viss apstājās. Tieši tad sapratu, cik ļoti man pietrūkst gan tikšanās ar citiem dejotājiem, gan izraušanās, jo dejojot tik ļoti ir jākoncentrējas, ka nav iespējams domāt par ko citu. Tāpēc pusotru gadu esmu atpakaļ,» teic Kārlis.
«Man jautā, vai nav žēl, ka aizgāju. Nē, nav. Es vairs neesmu gatava tam veltīt tik daudz laika. Tomēr pagājušajā sezonā, gadu pēc lauztas potītes un jau gaidot Albertu, pievienojos vidējās paaudzes deju kolektīvam Virši Inčukalnā. Tā bija jauka atgriešanās tautas dejās mazākā slodzē. Alberts piedzima, un no jauna atsāku dejošanu – tas ir laiks tikai man. Man ļoti patīk uzvilkt tautastērpa kārtu kārtas. Un, lai gan pirms uzstāšanās ir milzīgs satraukums – kad uzeju uz skatuves un pāris minūšu ir tikai deja, brīdis ir tik īpašs, ka to no sirds izbaudu. Tā es atkal dejoju, un mēs ar Kārli katrs savā kolektīvā tiksimies Dziesmu svētkos.»
Roku rokā
Jelgavas tipogrāfijas pārdošanas vadītāja Sanita Blomniece un BT1 finanšu direktors Andris Blomnieks dzīvē un dejā ir kopā jau 30 gadus. Kopīgs hobijs nāk par labu arī attiecībām, ir pārliecināti abi.
«Dejot sāku piecu gadu vecumā, Andris – 14 gados, bet viņa dejotāja stāžs jau ir tik ilgs, ka neviens no esošā Teiksmas pamatsastāva dalībniekiem vēl nebija piedzimis, kad Andris jau dejoja Teiksmā. Deja mūsu dzīvē ir kā ieausta. Arī mūsu abas meitas dejo bērnu deju ansamblī Teiksmiņa,» stāsta Sanita.
«Sākums man bija visai prozaisks. Skolā apmeklēju ritmikas stundas, līdz ar to kaut kādi deju kustību pamati bija. Mūsu skolas deju kolektīva vadītājs, kas bija arī tautas deju ansambļa Teiksma vadītājs, aicināja mani pievienoties abiem deju kolektīviem. Neuztvēru to nopietni, bet viņš nāca atgādināt katru nedēļu. Piekritu, taču bez liela entuziasma. Ar laiku man ļoti iepatikās dejot. Teiksmā man rit jau 38. dejošanas sezona, Sanitai – 30.
Mūsu abu satikšanās bija liktenīga. Kad Sanita ienāca deju kolektīvā, kādā no pirmajiem mēģinājumiem kāds puisis uzlēca viņai uz kājas un to traumēja. Izrādījās, ka vistuvāk Sanitai dzīvoju es, tāpēc man tika uzticēts meiteni pavadīt mājās. Kopš tā brīža mājās no mēģinājumiem vienmēr braucām kopā. Dažkārt nakts melnumā uz ielas vēl atkārtojām jaunos deju soļus. Tā mēs sadejojāmies tiešā un pārnestā nozīmē,» atceras Andris.
«Es biju jaunā dejotāja tikko pēc vidusskolas, Andris – jau kolektīva solists, kurš ar savu iznesību izcēlās starp pārējiem dejotājiem. Kopā esam gandrīz no brīža, kad ienācu Teiksmā. Visu šo daudzo gadu laikā mums nav bijusi pat doma, ka dejošanu varētu pamest.
Jo – ar ko gan to varētu aizstāt? Pandēmijas laikā, kad dejot nevarējām, mēģinājām slēpot, bet sapratām, ka nekur citur nejūtamies tik labi kā dejā. Šeit varam pabarot arī savu radošo pusi – tas dzīvi līdzsvaro.
Ja pārim ir kopīgs hobijs, abus vieno ne tikai ikdiena un rūpes, bet arī kaut kas ļoti skaists.
Andris saka: dejotājiem ar pieredzi vienmēr var uzticēties. Es tam piekrītu. Dejā mācies rēķināties ar otru, atbalstīt. Kad šķiet, ka spēki ir galā, zinu, ka otrs uzmundrinās un palīdzēs tikt līdz dejas beigām. Savukārt, ja esmu pamanījusi, ka konkrētā dejā Andris nevar atcerēties kādu kustību, esmu gatava reaģēt, kādā brīdī uzņemoties vadību. Principi pāru attiecībās dejā un dzīvē lielā mērā ir vieni un tie paši,» saka Sanita.
«Deja noteikti nāk par labu attiecībām. Ja mums sadzīvē ir radušās kādas domstarpības, dejojot esam spiesti iekāpt citā lomā, un tas liek paskatīties uz problēmu no citas perspektīvas. Tad kašķis šķiet sīkums un ātri aizmirstas.
Šie mums jau ir 11. Dziesmu un Deju svētki. Ar katriem nākamajiem deju zīmējumi kļūst sarežģītāki, mēģinājumi – intensīvāki, slodze pieaug, bet, kad deju raksti ir apgūti un tiek izdejoti kopā ar tūkstošiem citu dejotāju, izjūtas ir neaprakstāmas,» tā Andris.
«Mūsu kolektīvā dejas tiek izdejotas dažādos sastāvos un pāros. Bet Dziesmu un Deju svētkos, kad Daugavas stadionā vai Mežaparkā ir koncerta fināls, man vienmēr gribas būt pārī ar Andri. Tie ir īpaši brīži, un šo neaprakstāmo noskaņu un enerģiju gribas piedzīvot, esot roku rokā tieši ar savu vīru,» uzsver Sanita.
Citi raksti Dziesmusvētku sadaļā
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
