Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stipra saule, liels vējš, diktas balsis
Spānija. Mursijas apgabals. Los Alcazares. Pašā Dienvidjūras krastā, otrpus jūrai jau ir Āfrika, Alžīra. Losalkazaresa varbūt nosacīti ir salīdzināma ar Jūrmalu, bet krāšņāka, ar labāku servisu, labākiem laikapstākļiem un gandrīz divreiz zemākām nekustamo īpašumu cenām. Sezona vēl nav sākusies, ir aprīļa otra puse. Pludmale vēl tukša, ja nu nu vienīgi skandināvu tūristi. Dienvidjūra, liels vējš, palmas šūpojas uz vienu un otru pusi, vējā saules spēku nejūtu un nosvilinos, vakarā nākas smērēties ar krēmiem. Ūdens temperatūra 20 grādu, bet neviens ūdenī nelien. Vietējiem tas ir par aukstu. Bruģēta promenāde jūras krastā. Daudz melnādainu cilvēku, piedāvā turpat pludmalē saulesbrilles un peldbikses. Ķīniete brauc gar jūru ar riteni, piedāvā masāžu. Tas der, nodomāju. Bet masāža bija tāda pavāja, ar gumijas cimdiem. Rīgā var dabūt labāku. Vakara pastaigas pa miesta ieliņām. Bagātība un vienkārši tukšas ielas, daži diennakts veikali, gaismas dažos logos, bērniņš sēž uz trotuāra viens pats, baznīca naktī izgaismota, spāņi ir stingri reliģiozi. Krāšņas sētas ar milzu puķēm, krūmiem, kaktusiem, skaļš iereibušu jauniešu pulciņš. Spāņu skaļās emocijas nav stereotips, tādi viņi ir. Kad gāju pa lielveikalu, spāņu pāris diktās balsīs kliedza viens uz otru. Nevienam tas nelikās dīvaini. Dzīvoju mazā piekrastes ieliņā, klaigāšana un bļaušana bija nemitīga. Pretējie kaimiņi – vispirms sieva izbļāvās, tad iznāca ārā ievilkt elpu, un metās atpakaļ cīnīties. Tad vīrs, jau paguris, iznāca ārā ievilkt elpu un atkal metās atpakaļ cīņā. Šur tur redzami ukraiņu karogi, Mursijas-Alikantes reģionā esot apmēram 100 000 ukraiņu bēgļu. Kas tie tādi latvieši – to spāņi īsti nezina. Bet, ja zina, tad viedoklis esot – viņiem nav naudas.
Jānis un Aleksandrs saliek kopā galvas
Spānijā ir vairākas latviešu grupas. Viena no aktīvākajām latviešu saliedētājām esot Ieva Ince. Viņa māca bērnus diasporas skoliņā, uz kuru tiek vesti latviešu bērni no Valensijas, Mursijas un Alikantes apgabaliem. Diemžēl man nebija laika un iespēju viņu satikt, bet ceru tikties.
Mursijas apkārtnē ne tik sen apmetušās arī kādas 80 latviešu ģimenes. Ar diviem Latvijas cilvēkiem satikos – Jāni Austeru un Aleksandru Bogdanovu. Viņi apmetušies Spānijā nesen, Jānis pirms kāda pusgada, Aleksandrs pirms gada, bet abi izveidojuši kopīgu uzņēmumu, kas saistīts ar nekustamajiem īpašumiem un to apsaimniekošanu.
Biznesa būtība – ne katrs var atļauties Spānijā dzīvokli vai māju par, piemēram, 100 000 eiro. Jānis un Aleksandrs piedāvā samest kopā mazākas naudiņas vairākiem investoriem, kaut piecus vai desmit tūkstošus. Un tad jau savācas summa, lai iegādātos pieklājīgu īpašumu.
Ieguldītāju ieguvumi – naudas vērtība krīt, bet nekustamo īpašumu cenas Spānijā kāpj (tie šobrīd ir manāmi lētāki nekā Latvijā), tātad vismaz netiek zaudēta nauda. Iegādāto īpašumu var pārdot jau par augstāku cenu, to var izīrēt, nopelnot kādu naudiņu. Ja nav vēlme īpašumu pārdot tālāk vai izīrēt, tā īpašnieki var savā starpā vienoties, kurš kurā laikā tajā atpūtīsies. Nemaz nav slikti, ja ir iespēja atpūsties pie jūras. Bizness nav gigantisks, tomēr ar savu efektu. Jānis un Aleksandrs stāsta, ka interese par viņu piedāvājumu pieaugot un drīz tikšot iegādāti pirmie īpašumi.
Vai ir vērts pārcelties uz Spāniju?
Saku, ka kādā Spānijas latviešu interneta forumā cilvēks uzdod jautājumu, vai ir vērts pārcelties uz Spāniju, un saņēmis negatīvu atbildi. Kāda sieviete viņam atbild, ka nevajadzētu gan braukt uz šejieni, viņa piecus gadus nav varējusi atrast stabilu darbu un vispār grūti gājis.
Jānis: «Spānija noteikti nebūs valsts, kas tevi sagaidīs ar atplestām rokām. Nav kā Anglijā, Zviedrijā, Norvēģijā, kur tev darba aģentūras tūliņ piedāvās darbu, jo viņiem ir vajadzīgs darbaspēks.
Spānijā jādod tev pašam, lai tu kaut ko saņemtu pretī. Ja cilvēks te atbrauc, nezinādams, ko darīs, nebūdams gatavs strādāt sev pašam, izveidot kādu pakalpojumu, viegli neies.»
Te jāpiebilst, ka Spānijā bez spāņu valodas īsti cauri nevar tikt, ar angļu valodu nepietiks. Ja būs jārisina problēmas ar, piemēram, elektrību vai ūdeni, kanalizāciju, atbilstošie dienesti angļu valodā nemāk komunicēt. Reti kurš to māk arī mazākās pašvaldībās, ja būs jākārto kādi jautājumi. Arī kūrortpilsētā Losalkazaresā, kurā daudz apgrozās tūristi, kurā notika mana saruna ar abiem vīriem, veikalos angliski runā tikai pa kādam jaunākam pārdevējam, parasti ārzemju pircēji tiek novirzīti pie šī viena, arī palabā restorānā ārzemju viesus, cik ievēroju, apkalpoja viens konkrēts oficiants. Spāņu valoda ir liela, un spāņu ir daudz. Lielas nācijas, kā zināms, citas valodas mācīties neraujas.
Aleksandrs atbild rezignētāk. Kādam te likšoties grūtāk, kādam vieglāk, tas esot individuāli. Meitenei, kas uzrakstījusi negatīvu komentāru par dzīvi Spānijā, varbūt dzīvē esot bijusi melnā svītra, Spānija varot būt arī ļoti viesmīlīga.
Aleksandrs ir Rīgas jurists, viņš latviešu valodā raksta dzejoļus.
Dzīve turpina ritēt,
Saknes dziļākas laižam,
Nenovēršami krītam
Nenojaušamās plaisās.
Tikai saulei no rītiem
Neizbēgami austot,
Reiz mēs tapsim par mītiem –
Bildēm mazbērnu plaukstās.
Tas ir rets gadījums, ka tik racionālas profesijas cilvēks raksta dzejoļus.
Adaptācija, iekārtošanās
Jautāts, kāpēc pametis Latviju, Aleksandrs atbild, ka nemaz nav to pametis. Viņš dzīvojot divās mājās, tā viņam esot ērti, viņam kā juridiski izglītotam cilvēkam, zvērinātam advokātam joprojām ir klienti Rīgā un tagad arī Spānijā. Aleksandrs uzskata, ka dzīve Spānijā paplašina viņa redzesloku, attīstību, biznesa iespējas. Vairākkārt pavadījis Spānijā atvaļinājumus, «tad ģimenē nolēmām, ka atvaļinājumu Spānijā nebeigsim», viņš smaidot nosaka. Bet nu jau viņš sākot domāt kā Spānijas iedzīvotājs, ne kā tūrists. «Es turpinu dzīvot Eiropas Savienībā.» Aleksandrs nav pieņēmis lēmumu, vai paliks Spānijā, un uzskata, ka viņam šāds lēmums šobrīd nav jāpieņem, dzīve rādīšot, šobrīd viņš veiksmīgi apvieno gaitas gan Latvijā, gan Spānijā. Tāpat viņa bērni izglītojas gan Latvijā – tālmācības ceļā –, gan spāņu skolās. Aleksandra meitai ir 12 gadi, dēlam – 18. Aleksandrs uzskata, ka svarīgāk ir iegūt izglītību Latvijā, spāņu izglītība ir kā papildu avots integrācijai.
Aleksandram ir pozitīvi vērojumi saistībā ar spāņu skološanas tradīcijām. Pēc viņa vērojumiem, skolotāja prestižs Spānijā ir daudz augstāks nekā Latvijā. Ja bērns nesadarīs skolā trakas lietas, neviens skolotājs viņam neteiks neko sliktu, viņam teiks – tu esi super. Nav negatīvas retorikas, bet tas nenozīmē, ka skolotājs neieliks atbilstoši sliktu atzīmi. Skolotājs redz, ka bērns nevar tik labi mācīties, ka nebūs kodolfizikas speciālists. «Viņš visdrīzāk veikalā būs pārdevējs, bet tas netiek uzskatīts par kaut ko sliktu. Biju arī pārsteigts, ka šeit pastnieki ir ļoti augstā cieņā, jo viņi dara svarīgu darbu – piegādā cilvēkiem personīgu informāciju. Lai Spānijā kļūtu par pastnieku, ir jākārto īpašs eksāmens.»
Bērni un skola
Aizkrauklietis Jānis atstājis Latviju, jo bijis arvien grūtāk saimniekot savā uzņēmumā, viņam bija vairākas picērijas Sēlijā un Zemgalē. «Arvien neciešamāka bija valsts aparāta attieksme, elektroenerģijas, pārtikas cenu kāpums un citi jautājumi kļuva par smagu, lai veiksmīgi turpinātu biznesu.» Pēc sarunas palika iespaids, ka Jānis ar ģimeni arvien vairāk nosliecas palikt Spānijā. Jāņa dēlam ir astoņi gadi, meitai divpadsmit. Jānis teica, ka ar izglītību viņa bērniem «ir nenormāli paveicies», jo tieši tai laikā, kad viņi ieradušies Spānijā, tikusi atvērta jauna starptautiska integrācijas skola. Par to, mācību līdzekļiem un dažādiem interešu pulciņiem nav jāmaksā. Šādā skolā mācās bērni no visām pasaules malām, visi sāk no nulles, sāk ar spāņu valodu. Klasesbiedri ir, piemēram, no Nigērijas, Kolumbijas, Polijas, Lietuvas.
Spāņi un mierīgi?
Kāpēc Spānija, nevis, piemēram, Zviedrija vai Itālija? – jautāju Jānim. Sākuši ar sievu pārdomāt valstis. Viens no kritērijiem bijis, ka jābūt silti un skaisti, jābūt kādai odziņai. Jānis teica, ka Spānija likusies vispievilcīgākā arī viņa dzīvesbiedrei. «Spānijā daba ir skaista, cilvēki ir mierīgi un smaidoši.» Spāņi un mierīgi? «Mierīgi citā ziņā. Viņi ir impulsīvi un karstasinīgi, bet nestreso. Naktīs ir tādas ballītes, ka tik turies. Bet viņi nestreso.»
Jautāju abiem, vai vispār sapratuši, ar ko sākt, ko darīt, kur ko kārtot, ar ko runāt? Viss taču notiek spāņu valodā. Aleksandrs pastāstīja, ka Spānijā esot t. s. hestori (gestor – vadītājs), kuri palīdz cittautiešiem iekļauties vietējā ritmā, saziņā ar valsts un pašvaldību institūcijām. Hestoru pakalpojumi, protams, kaut ko maksā.
Viens piemērs, kad ieceļotājs nevarētu pats jautājumu atrisināt. Lai kļūtu par legālu personu Spānijā, jāsaņem reģistrācijas numurs. Tu nevari tāpat aiziet uz valsts iestādi. Lai tiktu uz pieņemšanu jeb situ, ir nepieciešama lietotne spāņu valodā. Spāņi informāciju par laikiem «izmet» tikai kādā noteiktā laikā. Tad varbūt pat naktī ir jāvaktē, lai trāpītu rindā uz pieņemšanas laiku. Līdzīgi, kā mēs vaktējam, kad internetā parādīsies Dziesmusvētku biļetes.
Tā būs pirmā situācija, kad jūs ar angļu valodu uz priekšu nekur netiksiet.
Šos procesus jau pusgada laikā ir apguvis Jānis Austers, viņš var palīdzēt cilvēkiem saziņā ar spāņu institūcijām, palīdz atrast nekustamos īpašumus ilgtermiņa nomā, sakārto grāmatvedības lietas atbilstoši spāņu likumdošanai.
Lai gan Eiropas Savienība, veikalos ir eiro, tā sacīt, civilizētā pasaule, tomēr vide, pretstatā Latvijai un vispār Ziemeļeiropai, ir radikāli atšķirīga. Kādi pārsteigumi?
Jānis: «Man sākumā likās nepieņemami, ka cilvēki šeit absolūti nesteidzas. Tas bija nenormāli tracinoši. Var nākties ilgi stāvēt rindā, jo pārdevējs pēkšņi var ar vienu pircēju sākt pailgi pļāpāt un zirgoties. Nu jau esmu to pieņēmis. Kad pats apstājies skrējienā, tu iegūsti mieru.» Vēl Jāni ir pārsteigušas pārtikas zemās cenas.
Arī Aleksandrs ievērojis, ka neviens nekur nesteidzas. Nereti esot redzams, ka braucot pretējos virzienos, apstājas divas mašīnas, apturot visu satiksmi. Vienkārši, garām braucot, viens otru ir ieraudzījuši divi paziņas un nolēmuši parunāties ceļa vidū. Satiksme stāv, bet neviens nepīpina, nebļauj, nelamājas, nu skaidrs taču – cilvēki grib drusku parunāties. Latvijā šādā situācijā šoferi mestos «kārtīgi sadot».
Šis raksts nebija ne aicinājums, ne noliegums kādam doties laimi meklēt pasaulē. Vienmēr jāņem vērā, kā teica Jānis Austers: «Tas, kas no attāluma liekas skaisti, tuvumā var izrādīties skarbi.» Un Aleksandrs Bogdanovs ar humoru piebilda: «Bet te nav apkures rēķinu!» Šis raksts vienkārši fiksē divu vīru pieredzi, pārceļoties uz citu vidi, diezgan citādu vidi.
Populārākie raksti
