Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Uz kopējā Izraēlas fona Telaviva ir unikāla pilsēta – līdz ar ebreju nacionālās pašapziņas kāpumu un identitātes nostiprināšanos Telavivu 1909. gadā dibināja nasku ebreju kopiena, vien četru kilometru attālumā no arābu ostas pilsētas Jafas. Pilsētas pamatu veidoja bagātie ebreji, kas muka no nacistiem un sevišķi daudz ieceļoja pēc Izraēlas valsts dibināšanas 1948. gadā.
1950. gadā pēc nikniem cīniņiem Telaviva apvienojās ar arābu pilsētu Jafu. Vismaz tūrista acīm raugoties, te visi dzīvo draudzīgi: ebreji, musulmaņi un… geji. Jā, Telaviva ir viena no populārākajām geju pilsētām. Uz afišu stabiem redzami plakāti par geju diskotēkām, pilsētas centrālā iela izrotāta ar varavīksnes karogiem. Pludmalē redzami viendzimuma pārīši, kas kaislīgi skūpstās. Turpat blakus – mošeja, kurai garām, peisiem plīvojot un melnajām hūtēm zibot ielas svelmē, dodas ortodoksālo ebreju bariņš klamzīgos, melnos uzvalkos. Grūti iedomāties citu vietu pasaulē, kur tik draudzīgi jeb, pareizāk sakot, pret pārējiem vienaldzīgi dzīvo tik dažādas cilvēku grupas.
Citi lasa
Purčiks Vidusjūras krastā
No pirmā acu uzmetiena Telaviva izskatās pēc Purvciema reinkarnācijas Vidusjūras krastā. Lielas, masīvas viesnīcu blokmājas iesakņojušās pārdesmit metru no dzirda ūdens, kurā iebrienot var redzēt migrējošu zivju barus. Nez kāda iemesla dēļ pludmalēs stāv uzraksti, ka peldēties aizliegts, taču neviens tos neievēro – atpūtnieki steidz veldzēties ūdenī. Pludmale ir pārbāzta. Viegli iesvīdušas atpūtnieku miesas atlaidušās pludmales krēslos, ejot gar liedagu, jāuzmanās, lai neuzkāptu uz smiltīs izgāzušos tūristu ekstremitātēm un apkārt rāpojošajiem zīdaiņiem, kas palaisti brīvgaitā. Papildu dramatismu rada sportisti, viņi jūras krastā ar pludmales tenisa spēli traucē pārējiem, radot skaļu, paukšķošu troksni un iespēju negaidīti saņemt triecienu ar cieto bumbiņu pa galvu. Tomēr viss šis bardaks te šķiet gana iederīgs un brīžiem pat baudāms.
Tramps uz poda un zālīte
Telavivas tirgus plača labirintos viens otram blakus sēž rūdīti profesionāļi: sirmam tirgotājam galvā kipa un nesen uzsista rēta uz deguna, kas gan absolūti nesatrauc ne viņu pašu, ne pircējus. Ogu pārdevēja ar stilīgu lakatu ap galvu un cigareti zobos tā aizņemta, skaitot šekeļus, ka nepamana uz viņu tieši notēmētu foto objektīvu. Smakas un smaržas sajaucas kārtīgā longailendā: karijs, pipari, svaigi cepta maize, ādas apavi, augļi, cigaretes, lēti parfīmi, un gluži kā no Amsterdamas ielām iznākusi zālītes smarža.
Lai gan marihuāna nav legāla, vietējie to pa kluso pīpē visur. Pat āra kafejnīcas viesmīles, atnesot ēdienkarti un pasakot Wi-Fi paroli, nekautrējas uzvilkt kāsīti. Svešiniekiem zāli gan te neviens nepiedāvā. Policija tvarstot dīlerus, un neviens pīpētājs negrib riskēt ar saviem «galiem». Oficiāli te var iegādāties visu zāles pīpētāja arsenālu: pīpes, bongus, malējus, arī kreklus un cepures ar pareizo atribūtiku, kas īpaši patīk tūristiem.
Tirgū netrūkst ne augļu un dārzeņu, ne arī Ķīnā radītās drazas, kas atrodama it visur. Sevišķi topā ir miniatūras pseido gleznas, ar lielvalstu līderiem, kuri sēž uz poda. Te draudzīgi viens otram blakus nokārtojas Putins, Tramps, Ziemeļkorejas Kims un Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu.
Īpaši spilgts tēls ir vietējais dīdžejs, kurš areālu piepilda ar atsvaidzinošu lo-fi tehnobītu, atskaņojot to no sava plašu atskaņotāja, kas iekārtots tirgus būdā virs sēklu maisiem. To novērtē klaiņojošie bērni, kas aumaļām degustē gardumus no pārdevēja dīdžeja mandeļu maisa un pavada viņu ar apbrīnas pilniem skatieniem.
Telavivas tirgus ir īstākā bauda ne tikai skatu ķērājiem fotogrāfiem, bet arī skaņu baudītājiem – nemitīgo murdoņu ik pa brīdim atsvaidzina pēkšņa, skaļa tirgotāja dziesma. Naskākie tirgotāji ir iemācījušies savus saukļus pārvērst dziesmā, un tas atmaksājas. Pamatīga rinda ir pie kebabu un falafelu tirgotāja, kurš ar apbrīnojamu veiklību baltmaizes rikā samet dārzeņus, gaļu, pie reizes paša radītā melodijā izkliedzot savu īpašo gastronomisko piedāvājumu. Tas ir gana lēts, autentisks un garšīgs un kopā ar performanci rada pircējam gandarījumu.
Dārgais alus, nokaulētās peldbikses
Jau pirms ceļojuma biju dzirdējis draugu vaimanas, ka Telavivā viss ir dārgs. Sevišķi šokējošas ir alus cenas, kas pārsit pat Šveici un Skandināviju. Puslitrs atsvaidzinoša brūnā miestiņa parasti maksā ap 30 šekeļu jeb 6 eiro. Pieejams gan ķīmiskais Eiropas zīmolu alus, gan pašu ebreju brūvētie craftbeer un vietējais industriālais alus. Lielveikalā, protams, lētāk, bet pludmales tuvumā mazās bodītes nekautrējas slāpušos garāmgājējus izģērbt. Klasisks tūristu čakarēšanas scenārijs: gribi alu no ledusskapja? Tas maksās teju divreiz dārgāk nekā tā pati pudele, kas putekļiem klāta stāv karstumā.
Ārā gaisa temperatūra ir ap 30 grādiem, Vidusjūrā ūdens vien pāris grādu vēsāks, taču es pēkšņi atceros, ka esmu izdarījis klasisko kļūdu, steigā sabāžot mantas mugursomā. Man nav peldšortu!
Sataustījis kabatā piecus eiro, tirgū laužos cauri drūzmai uz peldlietu sektoru. Eju pie pārdevēja, saku – še pieci eiro, man vajag šortus! Par lielu pārsteigumu, boss nemaz nesāk kurnēt, bet, saprotot situāciju, ierokas šortu kaudzē, izvelk 2XL izmēra šortus, iežmiedz man rokās un, uz mani nemaz nepaskatoties, savāc naudas zīmi. Te laiks ir nauda un neviens neiespringst liekās sarunās. Tīri labs pirkums! Ieslīdzis paštīksmē par labo darījumu, novirzos no tirgus galvenās artērijas. Paejot nostāk, redzama tirgus aizskatuve – netīrība, atkritumi, suņi un sagurušie veči, kas atpūšas krēslos tieši blakus atkritumu konteineriem. Tirgus nomalē iekārtojušies hipsteri, kuri vienā setā izgriež pogas Miera ielas murmuļiem. Teju katras būdeles īpašnieks cenšas izcelties uz pārējo fona – ar frizūru, stilīgu cepuri, ūsiņām, drediem vai krāsainiem džemperiem. Ideāla vieta, kur tīņu apģērbu dizaineriem smelties iedvesmu nākamo sezonu kolekcijām.
Sabatā atpūšas tikai kafijas automāts
Ceļojums iekrīt nedēļas nogalē. Sestdien ebreji svin sabatu. Teorētiski tas nozīmē, ka viņi atpūšas, nestrādā, taču Telavivā sabatu var izjust tikai un vienīgi… viesnīcas brokastīs. Nepārprotiet mani, personāls rukā ar pilnu jaudu. Toties atpūšas tehnika: kafijas automāts ir apklāts ar galdautu. Arī sulas aparāts ir apklāts, un svaigi spiestas apelsīnu sulas vietā, kāda bija pieejama iepriekšējā rītā, sabatā jāiztiek ar pliekanu pulvera surogātu, kas atšķaidīts ar ūdeni. Tomēr sabata brokastis atsvaidzina pie ēdamzāles durvīm ierīkots stūrītis, teju vai templis, kurā izliktas mazas sabata vīna pudelītes. Viena šķirne izrādās pavisam nebaudāma, iespējams, bezalkoholiska, otrs vinķelis gan smeķē tīri labi.
Klīstot pa pilsētas ieliņām, manāmas rindas pie zivju veikaliņiem – Vidusjūras gardo mošķu klāsts te ir reibinoši liels. Krabji, kalmāri, zivis. Viss pa taisno no ūdens tiek pircēju acu priekšā ar nazi sadalīts gabalos un sagatavots. Īpaši jāizceļ ieskrietuve Jafas ostā. Bijušajos ostas angāros iekārtojušies muzeji, krogi, izstāžu zāles, apmēram tāda gaisotne savulaik valdīja Andrejsalā, pirms to pārņēma glancētie naktsklubi.
Iepretim zvejnieku kuteriem atrodas ieskrietuve, kur pie kases krēslā atgāzies sīks puišelis ar lepnumu paziņo, ka maksājumu kartes te nepieņem, lai gan iepriekšējais, tiesa gan, vietējais, klients norēķinājās tieši ar šo maksājuma rīku. Samaksājot pārdesmit šekeļu, ir iespēja tikt pie bļodiņas ar svaigi fritētām garnelēm un kalmāriem. Teju katram pretimnācējam rokās trauciņš ar šīs ieskrietuves labumiem, kurus var nesteidzīgi nobaudīt, apsēžoties uz vecām kastēm ēnā un vērojot, kā zvejnieki kārto milzīgos zvejas tīklu blāķus, kā to darījuši viņu senči pirms tūkstošiem gadu. Te apkārt rosās ostas kaķi – īpatnēji, slaidi, ar smalku purnu un atturīgu attieksmi, reizēm gan pieglaužoties pateicībā par nosviesto garneles astes gabalu. Pēc Telavivas pludmales gaļasmašīnas šī vieta šķiet kā īstena oāze. Aukstu aliņu var nopirkt gleznu galerijā, kur iespējams iegādāties dažnedažādus suvenīrus, piemēram, magnētu, uz kura attēlotais rabīns bezrūpīgi vālē ar skrituļdēli.
«Мы говорим по-русски!»
Krievu valodu te dzird uz katra stūra. Un katrs sevi cienošs veikaliņš uzlicis logā uzrakstu, ka krievu klientus apkalpo dzimtajā valodā. Padomju laikā uz Izraēlu izceļoja tūkstošiem ebreju, daudzi aizvien dzīvo Telavivā.
Ja braucat ar mērķi pamielot acis un neesat gejs, iespējams, nāksies vilties. Dāmas šeit ir ar visnotaļ vīrišķīgiem vaibstiem, tiesa gan, sportisku figūru. Visu veču acis parasti aizšaujas blondu krievu daiļavu virzienā, kas defilē pa promenādi ar augumā mazākiem steroīdu pulveru dzērienu piepumpētiem jaunbagātniekiem. Uz kopējā fona brīžiem izlec tūristu madāmas, kuru iespīlētie šorti knapi spēj saturēt iespaidīgo mantību – šādas dāmas pastaigājās netālu no mošejas Jafas kalna galā.
Vakara gaitā ieturamies mazā krodziņā, kur klientus apkalpo smaidoši melnādainie telavivieši, kuri paralēli andelei netraucēti runā ar draugiem pa handsfree austiņām un izskatās, ka ir baudījuši arī vietējiem tik ikdienišķo zāles kāsīti. Tualetē ir pilns ar beigtiem, trekniem prusakiem, bet flīzētā ēdamzāle ir tīra. Iepazīstamies ar krodziņa saimnieku Solomonu, kurš labprāt piesēž uz plastmasas krēsla pie mūsu plastmasas galda, kur lokām iekšā kebabu.
Solomons ir lepns, ka savos astoņdesmit gados izskatās labi un aizvien bauda dāmu uzmanību. Viņa vecāki ir pārtikuši ebreji no Eiropas, un arī Solomonam esot bijusi iespēja kļūt pasakaini bagātam: deviņdesmitajos gados pie viņa braukuši biznesmeņi no Krievijas, kuriem līdzi bija ar dolāriem piebāzti milzu koferi. Iecerētais nekustamo īpašumu tirdzniecības bizness paputējis, taču Solomons par dzīvi neskumst un atvadās ar smaidu, novēlot kādreiz noteikti apmeklēt Jeruzalemi, nākt pie prāta un pieņemt jūdaismu, lai, nākamreiz tiekoties, varam sarokoties jau kā tautieši!
