Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lieki piebilst, ka dalībnieces ir absolūtā šokā par gaidām.
"Es domāju, ka mēs vienkārši iesim ekskursijā kā pa muzeju un brauksim mājās, bet izrādījās, ka viss pa nopietno” saka Elīna. Savukārt Marijai pat sāk trīcēt rokas, jo apjautusi – šī ir iestāde, kur varējusi pirms pāris gadiem nokļūt kāda smaga konflikta dēļ. Iespēja atgriezties “aiz restēm”, vismazāk vilina Madaru, kura burtiski tikko pārkāpusi cietuma slieksni, lai, kā pati uzsver, tajā nekad neatgrieztos. “Tas ir ārprāts, atvest uz cietumu! Tikko no turienes iznācu” nepatīkami pārsteigta ir jaunā sieviete, kura vairāk nekā piecus gadus pavadījusi ieslodzījumā.
Savukārt citas dāmas ne tikai bažījas par emocionālo slodzi, ko sev līdzi nes uzturēšanās šaurās, slēgtās telpās, bet arī to, kā jaunpienācējas pieņems citas ieslodzītās: “Man bija bailes. Baidījos, vai nebūs tādas, kas nāks virsū, neapsmies vai nesāks bravūrīgi uzvesties,” satraukti saka Gunita.
Kā auksta duša dalībniecēm nāk arī ziņa par striktajiem noteikumiem, kas valda iestādē – īpaši skaļu šumēšanos izraisa fakts, ka smēķēt atļauts tikai reizi dienā pastaigas laikā.
“Nevēlējāmies meitenes biedēt ar ieslodzījumu, bet gan mudināt iekļauties sistēmā un samazināt destruktīvas ambīcijas. Viņas, saskaroties ar situācijām, kurām nepieciešams risinājums, ierasti radušas nostāties pozā un ar šķietami revolucionāru attieksmi “neviens mani nekomandēs” turpina radīt postu un hoasu savā un savu tuvāko cilvēku dzīvēs. Cietumā nepakļauties nav iespējams.
Jādara tas, ko liek. Gribējām parādīt, no kā dzīvē jāatturas un kur var nonākt, ja nepareizās izvēles un darbības tiks turpinātas,” dalībnieču viesošanos Olaines cietuma Atkarīgo centrā kā starta pozīciju ceļam uz pārmaiņām komentē “Caur ērkšķiem uz…” režisore un producente Aija Strazdiņa – Ratinska.
“Caur ērkšķiem uz…” dalībnieces cietumā pavadīja vienu dienu, kur darīja to pašu, ko pārējās ieslodzītās. Nokļūšana Olaines cietuma Atkarīgo centrā dalībniecēm bija negaidīta, tāpēc neizpalika skarbi vārdi, protesti un vēlme mest visu pie malas un doties mājās. Saskaņā ar ieslodzījuma vietas noteikumiem, dalībnieces nedrīkstēja cietumā ienest nedz telefonus, nedz naudu vai citas privātas lietas – vienīgi drēbes un cigaretes. Cik skarba būs dalībnieču dzīve, iejūtoties Olaines cietuma ieslodzīto ādā, un vai visas tiks galā ar šo psiholoģiski smago izaicinājumu?
